Šīs attiecības Evelīnu gandrīz iznīcināja: "Pēc bērna piedzimšanas man nebija, kur iet - viņam bija mani dokumenti un mašīna"

"Pēc mūsu pirmās tikšanās nodomāju, ka otrā randiņa nebūs," par savu attiecību uzsākšanu ar pirmā bērna tēvu atceras igauniete Evelīna. Taču nākamajā dienā vīrietis ieradās ar lielu rožu pušķi, un sieviete deva viņam vēl vienu iespēju. Diemžēl šis lēmums izrādījās liktenīgs.

Jau pēc divām nedēļām parādījās pirmās satraucošās pazīmes. "Sākumā bija patīkami, ka viņš bieži zvanīja, taču drīz vien 30 zvani dienā un sarakstes sociālajos tīklos kļuva nogurdinošas. Atskatoties pagātnē, saprotu, ka tā bija nepieciešamība pēc kontroles, kas gadu gaitā tikai pieņēmās spēkā," stāsta Evelīna.

Attiecības, kas sākās ar ziediem un uzmanību, pamazām pārvērtās murgā. "Kad pēc pusgada sākām dzīvot kopā, viss kļuva tikai sliktāk. Katru reizi viņš prata pagriezt situāciju uz savu pusi, un galu galā tieši man nācās atvainoties."

Evelīna atceras, kā laika gaitā vardarbība kļuvusi arī fiziska, bet vīrietis kontrolējis visu viņu dzīvi. "Pēc bērna piedzimšanas man nebija, kur iet - viņam bija mana mašīna un dokumenti. Viņš turēja mani kā slazdā."

Bailes bija tik spēcīgas, ka Evelīna vērsās pēc palīdzības sieviešu patversmē. Reizēm vīrietim izdevās viņu atgūt ar skaistiem vārdiem un solījumiem, taču vardarbība turpinājās.

Bailes atgriezties mājās bija kļuvušas par ikdienas sastāvdaļu. "Viņš bija tik greizsirdīgs, ka vakaros cerēju, ka brauciens mašīnā nekad nebeigsies un mājās netikšu. Es nekad nezināju, kādā noskaņojumā viņš ir vai par ko mani atkal apsūdzēs." Kādā vakarā, kad vīrietis atkal sarīkoja strīdu, Evelīnai iekšpusē kaut kas "noklikšķēja". Viņa saprata, ka šoreiz nepaliks.

"Pēc strīda sekoja fiziska vardarbība, un viņš mani padzina. Tajā brīdī es nolēmu: lai kas notiktu un lai kā viņš lūgtos, es pie viņa vairs neatgriezīšos." Pirmās dienas pēc aiziešanas bija visgrūtākās. Evelīna pirmo nakti pavadīja viesnīcā. Gandrīz divas nedēļas pēc tam dzīvojusi automašīnā. "Man bija kauns. Es par to nevienam neesmu stāstījusi. Bet kolēģis palīdzēja - klausījās, atbalstīja un ieteica, ko darīt." Bērns, kuram bija tikai divi gadi, deva viņai spēku iet tālāk. "Viņa dēļ man bija jācīnās."

Jauna mīlestība, vecas bailes

Pēc septiņu gadu attiecībām Evelīna domāja, ka vairs nekad nevienam nevarēs uzticēties. "Es baidījos. Novēroju, kas brauc man pakaļ un kas atrodas pie manas mājas. Šīs bailes joprojām ir ar mani." Viņa atzīst, ka satraukums nav radies tukšā vietā - pēc šķiršanās bijušais partneris sācis viņu vajāt.

Evelīna ar pašreizējo līgavaini iepazinās darbā - tieši tajā brīdī, kad viņas dzīvē bija lūzuma punkts. "Viņš bija kluss, turējās malā un ar daudziem nekontaktējās," atceras Evelīna. Abi bija atturīgi, un viņu saskarsme attīstījās pakāpeniski, ar kopēja kolēģa starpniecību viņi sāka vairāk sarunāties. "Mēs bijām draugi kādu laiku, līdz starp mums parādījās kaut kas vairāk. Jau toreiz es redzēju, ka viņš ir pilnīgs pretstats manam bijušajam."

Lai gan jaunās attiecības attīstījās dabiski, bez spiediena un aizdomām, Evelīna tomēr nēsāja līdzi agrāko vardarbīgo attiecību nastu. "Sākumā es nemitīgi meklēju tā saucamos "sarkanos karodziņus". Ar laiku kļuva arvien skaidrāk, ka viņš nav agresīvs. Visi, kas viņu pazīst, ir apliecinājuši, cik viņš ir labs cilvēks - vienmēr gatavs palīdzēt, vienmēr ir blakus."

Evelīnas un viņas pašreizējā partnera attiecības nav balstītas emocionālos uzplūdos vai intensīvās drāmās, drīzāk otrādi. "Tā kā mēs abi agrāk esam piedzīvojuši daudz kašķu un drāmu, pateicoties tam, mūsu attiecības strādā - neviens negrib kašķēties."

Pašreizējās attiecībās pirmajā vietā ir savstarpējā sapratne, miers un vēlme pavadīt laiku kopā. "Mūsu attiecības ilgst jau piecarpus gadus. Mēs joprojām esam ļoti laimīgi un cenšamies pavadīt pēc iespējas vairāk brīvā laika kopā."

Jauna ģimene, jauns miers

Evelīnai ir meita no iepriekšējām attiecībām, bet ar pašreizējo līgavaini viņiem ir vēl divi bērni - dēls un meita. Tas, ko viņa šobrīd izjūt ģimenes dzīvē, ir pilnīgs pretstats tam, kam viņai kādreiz nācies iziet cauri. "Pagājušajās attiecībās bērna tēvs bija nežēlīgs ne tikai pret mani, bet arī pret bērnu. Tagad vairs nebaidos, ka mani bērni dzīvos bailēs vai pārdzīvos to, ko nācās piedzīvot man," saka Evelīna intervijā izdevumam "Postimees.ee".

Pēc viņas teiktā, viņu bērni ir laimīgi, jo mājās valda mīlestība un drošības sajūta. "Mēs audzinām bērnus kopā - apspriežam, uzklausām viens otru. Mūsu bērni nebaidās no sava tēva, viņi zina, ko nozīmē normāla ģimene un laimīgi vecāki."
Ikdiena ir noguruma, bērnu trokšņa un darba pilna, taču Evelīnai un viņas partnerim ir svarīgi atrast laiku un būt divatā. "Mēs apkampjamies un skūpstāmies katru dienu - šie mazie mirkļi uztur tuvību un ceļ garastāvokli." Saskarsme ir arī būtiska viņu attiecību sastāvdaļa - bez kritikas un pārmetumiem.

Spēks, mācības un paraugs

"Visu sākt no jauna ir ļoti sarežģīti, bet tas vienmēr ir labāk nekā palikt šādās attiecībās," Evelīna aicina sievietes spert pirmo soli un aiziet no vardarbības. Viņa piedzīvojusi gan psiholoģisku, gan fizisku vardarbību, saskārusies ar manipulācijām un kontroli, taču spējusi uzbūvēt jaunu dzīvi, kur valda miers un mīlestība.

"Esmu iemācījusies novērtēt mieru - dzīvi bez kašķiem un bailēm." Šo gadu laikā Evelīna ir iemācījusies vairāk aizstāvēt sevi un savus bērnus. "Tāpat esmu iemācījusies atpazīt manipulācijas un sapratusi, ka ne katra situācija ir manu nervu un enerģijas vērta." Šīs zināšanas un prasmes viņai nebija vieglas - tās nāca no sāpēm, pieredzes un galu galā - drosmes pieņemt lēmumus, kas šķita neiespējami.

Evelīnas svarīgākais vēstījums sievietēm, kuras šobrīd jūtas iesprostotas: "Es visiem, kas cieš no psiholoģiskas vai fiziskas vardarbības, pateiktu, bēdziet no turienes, cik ātri vien iespējams. Ar laiku tas tikai padziļināsies."

Viņa zina, cik grūti ir sākt visu no nulles, taču ir pārliecināta, ka tā vienmēr ir labākā izvēle. "Es pat palīdzēju nākamajai viņa partnerei aiziet no viņa. Neviens nav pelnījis dzīvot bailēs." Par savām attiecībām ar pirmā bērna tēvu Evelīna saka godīgi: "Es joprojām no viņa baidos. Viņš ir neprognozējams, un, lai arī saņēmis kriminālsodu par vardarbību, viņš nav mainījies." Bērna dēļ viņa cenšas uzturēt ar viņu pieklājīgu kontaktu un saglabāt mieru, bet dara to pēc iespējas retāk. "Ja varētu, vispār ar viņu nekomunicētu."

Kāzas un jauns sākums

Evelīna ir sieviete, kuras dzīves ceļš nav bijis viegls, bet viņas stāsts ir dzīvs pierādījums tam, ka sākt no jauna vienmēr ir iespējams. Šobrīd viņa audzina trīs bērnus un gatavojas precēties ar savas dzīves mīlestību. Vēl pirms dažiem gadiem viņa gulēja viesnīcā, nezinādama, kas viņu sagaida rīt.

"Man laulība ir tad, kad man ar vīru un bērniem ir kopīgs uzvārds," saka Evelīna. "Tā ir arī pārliecība, ka, ja ar mani kaut kas notiks, tieši viņš pieņems lēmumus manā vietā - neviens cits. Viņš mani pazīst labāk nekā pārējie."

Lūgta atcerēties to nakti, kad viņai bija jāglābjas no mājas vardarbības, Evelīna uz brīdi aizdomājas un saka: "Es domāju, ka tad es viņam pateicu visu, ko vēlējos. Šobrīd pie šīm domām vairs neatgriežos - dzīvoju tālāk, koncentrējos uz savu ģimeni un nākotni. Dzīve parādīja, ka viss, ko dari citiem - labais vai ļaunais - agrāk vai vēlāk atgriežas pie tevis."

Tas miers, ar kādu Evelīna raugās uz savu pagātni, viņai tika dots caur sāpēm un iekšējo spēku. Spēks, kas kādreiz bija tikai izdzīvošanas instinkts, tagad kļuvis par viņas dzīves pamatu. "Šobrīd mani iedvesmo mani bērni un apziņa, ka esmu no tā visa izgājusi stiprāka un gudrāka."