Šie vecāku ieradumi ir toksiski un kaitē bērna attīstībai, brīdina speciālisti
Visi vecāki pieļauj kļūdas, mācoties audzināt bērnus, un lielākoties tas nav nekas nosodāms – neviens nav perfekts. Taču ir daži toksiski audzināšanas ieradumi, kas nopietni apdraud bērna emocionālo un psiholoģisko labklājību.
Toksiska vecāku uzvedība nenozīmē vienkāršu piekāpšanos bērnam, kad viņš pārāk ilgi skatās ekrānā, izsaka kādu lamuvārdu vai pasniedz vakariņās mikroviļņu krāsnī sildītus vistas nagetus. Toksiskums nozīmē atkārtotu, kaitējošu uzvedību, kas var radīt bērnam trauksmi, vainas sajūtu, nedrošību un ilgstošas emocionālas traumas, raksta Parents.com.
Kā skaidro psiholoģe Sintija Edvardsa-Houere (Cynthia Edwards-Hawver), toksiski vecāki bieži vien emocionāli nav nobrieduši, viņiem ir nepieciešamība kontrolēt vai viņi nespēj regulēt savas emocijas. Šāda uzvedība grauj bērna drošības sajūtu un pašvērtējumu.
Neatzīšana, ka bērnam ir savs ceļš dzīvē
Vecāki nereti vēlas, lai bērnam viss izdodas, lai viņš gūst panākumus, taču, kad šī vēlme kļūst pārmērīga, tā var kļūt toksiska. Kā norāda bērnu trauksmes speciāliste Dona Frīdmena (Dawn Friedman), viens no izplatītākajiem toksiskajiem ieradumiem ir neatzīt bērna individuālo ceļu un mērķus.
Īpaši tas ir raksturīgs tiem vecākiem, kuru pašu bērnībā nav bijusi emocionāla pieejamība no saviem vecākiem.
Vecākiem jāļauj bērniem kļūdīties, izvēlēties pašiem savu ceļu un tādējādi attīstīt patstāvību un pārliecību par sevi.
Piespiešana bērnu izvēlēties starp vecākiem
Ļoti toksiski ir likt bērnam izvēlēties, kuru no vecākiem atbalstīt, īpaši, ja vecāki ir šķīrušies vai pastāv daudz konfliktu. Kā skaidro terapeite Danielle Dellakvila (Danielle Dellaquila), šāda uzvedība rada bērnam nevajadzīgu vainas sajūtu un trauksmi. Bērni nedrīkst tikt ierauti pieaugušo konfliktos – viņiem vajadzīga stabilitāte, nevis izvēle starp “mammu vai tēti”.
Noliegšana un bērna realitātes neatzīšana
Ja vecāks ignorē bērna izjūtas vai pieredzi, īpaši strīda laikā, tas var radīt bērnam šaubas pašam par sevi un apjukumu. Sakot, piemēram, “Tas tā nebija”, “Tu pārāk jūtīgi reaģē” vai “Neizpūt no mušas ziloni”, tas liek bērnam šaubīties par realitāti un savām sajūtām, radot psiholoģisku destabilizāciju.
Pārmērīga kontrole
Pārlieka kontrole izpaužas kā vēlme zināt un ietekmēt katru bērna dzīves aspektu, piemēram, ar ko viņš draudzējas, ko skatās vai ko darīs nākotnē. Šāda uzvedība parasti izriet no vecāku pašu trauksmes vai nedrošības. Ironiski, taču pārmērīga kontrole var novest pie bērna neatkarības meklējumiem slepenībā, nevis vēlmes sadarboties.
Vainas sajūtas izmantošana par kontroles instrumentu
Daudzi vecāki izmanto vainas sajūtu, lai manipulētu ar bērnu izvēlēm, domājot, ka tas palīdzēs viņam “pareizi rīkoties”. Taču, kā norāda psihologs Tirels de Ganss (Tirrell De Gannes), tas tikai mazina bērna spēju pieņemt lēmumus pašam, un viņš var sākt slēpt savas izvēles, kas padara neiespējamu palīdzības sniegšanu brīžos, kad tā visvairāk vajadzīga.
Savu emociju neregulēšana
Vecākiem ir tiesības justies dusmīgiem vai izsmeltiem, taču, ja viņi nespēj regulēt savas emocijas, tas rada bērnam nedrošības sajūtu. Piemēram, bērns var baidīties no vecāka dusmu uzliesmojumiem vai sajūtas, ka viņš ir emocionāli pamests. Arī klusēšana vai emocionāla atsvešināšanās ir kaitīga. Bērniem vajadzīga emocionāla konsekvence, lai attīstītu veselīgas jebkādu grūtību pārvarēšanas prasmes.
Komentāri par bērna ķermeni vai ēšanas ieradumiem
Komplimenti vai kritika par bērna izskatu, svaru – pat ar labiem nodomiem – var radīt viņam spiediena sajūtu, ka jāatbilst noteiktiem standartiem. Kā norāda terapeite Reičela Goldberga (Rachel Goldberg), arī pozitīvi komentāri, piemēram, “Tev šodien labi izskatās” vai “Tas apģērbs tev nepiestāv”, var radīt negatīvu priekšstatu bērnam par sava ķermeņa tēlu. Tāpat kā komentāri par maltītes porciju lielumu, kas turklāt var veicināt pat ēšanas traucējumus.
Robežu trūkums
Vecākiem jāievēro veselīgas robežas – nedrīkst pārmērīgi iesaistīties bērna privātajā dzīvē, dalīties ar neatbilstošu personīgu informāciju vai revidēt bērna telpu (ne slepus, ne viņam klātesot). Robežu neievērošana var novest pie atkarīgiem vai sociāli nekompetentiem bērniem, kuri jūtas apslāpēti un vēlāk vēlas distancēties.
Komentāri par to, kā bērns ietekmē citus
Ja vecāki norāda bērnam, ka viņš bojā citu garastāvokli vai, piemēram, traucē visiem mieru, tas grauj bērna pašapziņu. Šādas piezīmes liek bērnam domāt, ka viņš pats ir problēma tikai ar savu klātbūtni vien, un tas var radīt pastāvīgu nevērtības sajūtu.
Īsumā – kā pārtraukt toksiskus audzināšanas ieradumus
Ja kādu no šiem uzvedības modeļiem atpazīsti sevī – nekrīti panikā. Apziņa par šiem ieradumiem jau ir pirmais solis uzlabojumu virzienā.
Danielle Dellakvila iesaka padomāt, atbildot sev uz šiem jautājumiem:
- kāpēc šāda uzvedība rodas,
- kas to izraisa,
- kur varu meklēt palīdzību.
Visticamāk, šie ieradumi vecākiem nāk no pašu bērnības.
Lai izrādītu līdzjūtību bērnam, jāsāk ar līdzjūtību pašam pret sevi, atbildības uzņemšanos, atvainošanos bērnam un vēlmi mainīties.
Un galvenais – neesi viens! Šo procesu var veikt kopā ar profesionālu psihologu vai terapeitu.
