Ieva Akuratere par dzimtas spēku un slepenajiem rituāliem: "Viņš no savas mīlestības neatteicās"
Šī saruna ar tautā mīlēto dziedātāju Ievu Akurateri nav par Pērkonu, kas dārd jau vairāk nekā 40 gadu. Tā ir par dzīves gudrībām, ko savulaik viņa apguvusi no vecmāmiņas, par tradīcijām, kuras koptas kopā ar māmiņu, un par dabas brīnumu izzināšanu. Interviju lasi žurnāla "Patiesā Dzīve" jaunākajā speciālizlaidumā "Rituāli un Tradīcijas".
Dzimtas saknēs Napoleona kareivis un barona fon Štālberga dēls
Mūsu dzimtā ir daudz leģendu, teiksmu, spilgtu notikumu un neticamu likteņa pavērsienu. Gan no tēva, gan mātes puses ir ļoti romantiski stāsti, kā svešzemnieki iemīlējuši latviešu meitenes.
Viena no leģendām vēsta, ka Akurateru dzimta Latvijā aizsākās pēc Napoleona karagājiena, kad kāds franču armijas kareivis, kurš bija ievainots (radiniece bija izpētījusi, ka viņam bijusi viena kāja), palika uz dzīvi Latvijā, pie Jēkabpils, un vēlāk apprecējās ar Salas muižas kalponīti. Pārim piedzima dēls Vilhelms, latviski – Viļums, un viņa uzvārds bija Akuraters. Jēkabpils novada Salas pagastā ir apdzīvota vieta Akurateri, tur ir arī mana vectētiņa Pētera brāļa Jāņa Akuratera iela. Visi Akurateri, kas ir Latvijā, ir mani radinieki. Jo uzvārds bez radiniekiem nepastāv.
Savukārt mammas dzimta – Štālbergi – cēlusies no barona fon Štālberga un kuršu ķoniņu meitas pēcnācējiem. Tas ir skaists stāsts, kā aristokrāta dēls iemīlēja zemnieku meitu un gribēja būt ar viņu kopā. Tēvs mēģināja dēlam to aizliegt, bet viņš neklausīja un turpināja meiteni mīlēt. Radi puisi izdzina no mājām, atņēma barona titulu un mantojumu, bet viņš vienalga no savas mīlestības neatteicās. Abu pirmais dēliņš, mūsu sencis, bija neatļautais bērniņš, jo piedzima, pirms vecāki bija noslēguši oficiālu laulību.
Protams, ja kāds grib lauzt šķēpus un teikt, ka tā nebija, lai to dara, bet es ticu šīm skaistajām leģendām, jo – kāpēc ne?
Kā iemīļotākajās bērnības pasakās
Lai arī jau vismaz trīs paaudzēs esam rīdzinieki, mēs ģimenē visi ļoti mīlam dabu. Kad mana mammiņa bija maza, viņa kopā ar savu māmiņu un tēti vasarā vienmēr brauca ārā no Rīgas – vienkārši klejot pa laukiem un mežiem, gar upēm, gar jūru, pa Latvijas skaistajām vietām. Vēlāk arī mana māmiņa (teātra zinātniece Līvija Akuratere – red.), kaut gan bija ļoti aizņemta, jo visu mūžu pavadīja, skatoties teātri, tomēr atrada laiku, lai kopā ar mums – mani un brālīti – dotos garos klejojumos dabā. Tas bija fantastiski! Es to esmu pārmantojusi un tālāk nodevusi savam dēlam, un tagad mēs ejam klejot dabā četratā – ar dēlu, viņa draudzeni un manu mazmeitiņu Elīzu, kurai ir astoņi gadi.
Kad manā bērnībā kopā ar māmiņu devāmies dabā, izvirzījām mērķi, kur vēlējāmies nokļūt, un tad, apkrāvušies ar mantām, braucām ar autobusiem, vilcieniem. Mums nebija automašīnas – tolaik pēc tās bija jāstāv rindā piecus gadus, turklāt auto maksāja pārpasaulīgu naudu.
Pilnu sarunu ar dziedātāju Ievu Akurateri lasi žurnāla Patiesā Dzīve speciālizlaidumā Rituāli un Tradīcijas, kas no 8. marta pieejams labākajās preses tirdzniecības vietās visā Latvijā. Žurnāla digitālo versiju meklē vai abonē Zurnali.lv.
