Atklāti par strīdiem: "zāģēšana" par izmētātām zeķēm var pazudināt attiecības
Kurš pāris gan ikdienā nestrīdas? Par sadzīvi, par naudu, par bērnu audzināšanu, par to, kā pavadīt brīvdienas. Ikdienišķie kašķi šķiet tik pašsaprotami. Bet vai tie no mazas pikas var izaugt lielā sniega bumbā un norullēt mūsu attiecības?
Šis ir stāsts par ikvienu pāri un attiecībām. Jo strīdas visi. Atšķirība ir tikai tajā, kā to darām un kādi esam pēc temperamenta. Es pati sevi un vīru varu pieskaitīt skaļajiem, ātrajiem, tiem, kas uzsprāgst kā nakts uguņošana un acumirklī visu, kas nomāc, izkliedz. Taču manu draugu vidū ir tādi, kas domstarpības risina klusi un nosvērti. Kā sanāksmē – abi atvēlējuši laiku, lai izrunātos par to, kas vienu vai otru kaitina. Saku godīgi – tā es nekad nespēšu, jo gluži vienkārši tas nav manā raksturā. Bet par visu pēc kārtas.
Kad sākam strīdēties
Kā atzīst psiholoģe Indra Majore-Dūšele, strīdi mēdz izaugt līdz ar attiecībām. «Sākumā strīdi vienmēr ir citādāki vai arī to nav vispār, jo viens uz otru raugāmies caur iemīlēšanās prizmu. Tas nekādā ziņā nav slikti; ja tā nebūtu, ja mums jau kopš pirmā randiņa otrā kaitinātu neskaitāmas lietas, diez vai mēs uzsāktu attiecības. Pārsvarā iemīlēšanās periodā otru cilvēku pieņemam tādu, kāds viņš ir. Tikai vēlāk, kad rozā brilles kritušas, sākam «uzvilkties» par to, kas mums ne visai patīk. Bet pats stāsts ir vienkāršs, un nav nekā, ko tajā sarežģīt – ja tev patīk pundurtruši, nevajag pirkt papagaiļus. Jo pundurtrusi par papagaili tu nekad nepārtaisīsi, lai cik karsti tu to vēlētos.»
Strīda karstumu nosaka temperaments
Ļoti liela nozīme tajā, cik bieži ir ikdienas kašķi un cik vētraini tie notiek, ir mūsu temperamentam. Cilvēki, kas satiekas, var būt ar ļoti atšķirīgiem raksturiem – vieni ir tādi, kas uzsprāgst uz līdzenas vietas, citi strīda laikā aizveras un klusē. Mana draudzene reiz pēc kāda skaļa kašķa ar vīru mani ņēmās kaunināt – neesot pareizi tā otram uzbrukt, viņa, lūk, ar vīru vispār nestrīdoties. Kā? Nekad, nekad? Nē, neesot nekādas jēgas teikt otram visu, ko domā. Tad aizdomājos – varbūt nudien ir pāri, kas nestrīdas ne par ko un nekad? «Ja ir satikušies cilvēki no vienas un tās pašas kategorijas, kas konflikta laikā aizveras ciet kā lādītes, aprokot tajā savas emocijas, tad no malas izskatās, ka šis pāris tiešām nekad nestrīdas. Taču tas nenozīmē, ka viņu starpā nav domstarpību. Savukārt tie divi, kas abi sprāgst kā atkorķēta šampanieša pudele, izputo, un pēc tam iestājas miers. Un, ja šāds paradums risināt strīdus ir savstarpēji akceptēts, neviens nevar teikt, ka tas ir nepareizi. Nav nepareizu attiecību un nepareiza veida, kā risināt konfliktus. Svarīgi ir tikai tas, lai abiem partneriem tas būtu pieņemami. Nevis, kā tas citiem izskatās no malas,» uzsver psiholoģe.
Iemācies izravēt mīlestības dārzu
Vissvarīgākais, runājot par ikdienišķajiem strīdiem, – lai pēc tiem vienam vai otram nepaliktu pēcgaršas. «Strīdi ir dažādi. Ikdienā visbiežāk strīdamies par sadzīvisku, papurpinām viens otram pretī, un faktiski tajā pašā brīdī viss ir beidzies un nekas briesmīgs no tā nav noticis. Toties strīdi, pēc kuriem paliek pēcgarša, patiešām apdraud attiecības. Tas nozīmē, ka vienam vai otram bijusi sajūta, ka viņš strīda laikā bijis aizskarts. Ilgstošā periodā tas tiešām sagrauž attiecības un arī mīlestību. Tāpēc pārim kā labam dārzniekam jākopj savs mīlestības dārzs, lai šādi parazīti nesāktu to bojāt. Faktiski tas nozīmē to, ka nevajag ļauties pēcgaršai. Tātad, ja ir sajūta, ka pēc strīda ir palicis aizvainojums, prātīgāk būtu to risināt tālāk un izrunāt līdz galam. Vai arī mainīt savu attieksmi pret notikušo,» iesaka Indra Majore-Dūšele. Taču ko nozīmē – mainīt savu attieksmi?
Faktiski katram ir skaidrs, ka otru cilvēku mainīt nav iespējams. Jo vairāk tu centīsies to darīt, jo vairāk secināsi, ka strīdi jūsu starpā kļuvuši vēl biežāki un pēcgarša pēc tiem – vēl izteiktāka. «Ja tev ir dilemma – tava pārliecība par kaut ko (viņam aiz sevis jānovāc trauki, jāsakārto rakstāmgalds) vai jūsu attiecības, tad galu galā izvēlies, kas ir svarīgāk! Būtībā tas ir jautājums par to, kā iemācīties panākt pretī otram. Taisnības labad jāatzīst, dažkārt cilvēki ir tik atšķirīgi savos uzskatos un vērtībās, ka attiecības viņu starpā nav iespējamas, lai vai kā abi censtos. Katram ir tikai savs mērs, cik ilgi to var izturēt.
Protams, jautājums par savas attieksmes maiņu pret kaut ko ir arī jautājums, par cik būtiskiem jautājumiem strīdamies. Ja ir runa par klasiskajām netīrajām, istabas stūrī iemestajām zeķēm, tad „štrunts” ar tām zeķēm! Bet, ja konflikts ir par attiecību vērtību, uzticēšanos, drošības sajūtu vai tamlīdzīgām pamatvērtībām, tas jau ir kaut kas cits,» stāsta psiholoģe.
Nezāģē pati savas attiecības
Atgriežoties pie sadzīviskiem strīdiem, jāteic, ka kašķis par vīrieša izmētātām zeķēm ir ikdienišķo strīdu topa augšgalā. Gandrīz katram otrajam vīrietim piemīt šīs niķis. Interesanti, kā jūtas sieviete? Kā mājkalpotāja, kā māmiņa mazam puisītim, aiz kura jāstaigā un jānovāc mantas. «Zeķu vai jebkura cita sīkuma jautājumi ikdienā jāmācās risināt mierīgā ceļā. Ja reiz pēc divdesmit reizēm, kad esi izkliegusi visu, ko domā par viņa pamestajām zeķēm un to, ka tev tās jānovāc, nekas viņa paradumos nav mainījies, maini taktiku. Jo, protams, uztaisīsi kārtējo kašķi bez rezultātiem, bet vari arī mēģināt vienoties.
Mana atbilde – ir vērts papūlēties vienoties. Tā vietā, lai atkal viņam uzbruktu, vienkārši pajautā: «Kā varu tev palīdzēt neaizmirst, ka tev savas lietas jānovāc pašam?» Man gribētos teikt – kā bērnam. Un ticiet, tas ir daudz iedarbīgāk nekā kārtējais uzrējiens,» saka psiholoģe. Iedomājies situāciju – tu esi tikko izmazgājusi grīdu, visa māja tīra, te, pēkšņi, – no āra pastaigas ar netīrām kājām iebrāžas bērni. Kamēr tu paspēj nokliegties, lai viņi novelk apavus, puse mājas jau atkal ir netīra. Kā izturēsies šādā situācijā? «Klasiskajā variantā tu dusmotos. Bet, pamainot savu attieksmi, tu vari domāt apmēram tā – cik labi, ka bērni mājās,» smejas Indra Majore-Dūšele. «Tas pats ir ar zeķēm. Nu ir tās zeķes kaitinošas, bet tas ir tavs vīrs. Ar visām zeķēm. Protams, ikdienā stresa situāciju ir daudz – bērni neklausa, vīrs nedara tā, kā gribas, bet viņi visi ir individualitātes, un tev jāiemācās to akceptēt. Vīrs ar visiem saviem trūkumiem ir tavs partneris un cilvēks, ar kuru tu dzīvo kopā. Arī tu pati neesi ideāla. Protams, es nerunāju par nozīmīgām vērtībām, bet tieši par ikdienišķiem konfliktiem.»
Tev šķiet, viņš pēkšņi visu dara nepareizi...
Kādreiz attiecībās pēkšņi otrā cilvēkā viss sāk krist uz nerviem. Šķiet, viņš visu dara nepareizi – pat runā tā, ka tev nelabi metas.. «Tam pamatā visbiežāk ir kāda vilšanās sajūta. Piemēram, tu vairākus gadus esi nodzīvojusi laulībā un secini, ka nekas no tā, par ko sapņoji, nav piepildījies. Tu cerēji, ka tad, kad bērni būs paaugušies, jums būs liela māja vai jūs ik gadu brauksiet eksotiskos ceļojumos. Bet tā nav noticis. Vai te ir kas līdzams? Varbūt, ka fantāzija par ceļojumiem patiesībā ir vēlme vairāk laika pavadīt divatā? Tad būtu jāatrod iespēja katru nedēļu veltīt laiku sev un vīram, kaut kur kopā aizbraucot vai aizejot.
Vissvarīgākais šādās situācijās, kad tev kaut kas un tajā pašā laikā viss krīt uz nerviem, ir savstarpēji skaidra komunikācija ar partneri – ko tu gribi un ko grib viņš. Lai nesanāk tā, kā daudzām šķirtajām sievietēm, kas pēc vairākiem gadiem, raugoties pagātnē uz savām attiecībām ar bijušo vīrieti, saka: «Ak Dievs, kā viņu toreiz zāģēju!» Jo lai vai kā, bet mēs paši esam tie, kas attiecībās vai nu pieslīpējas, iemācās skaidri komunicēt ar otru vai nobeidzam tās,» atgādina psiholoģe.