"Ienīstu savu darbu, bet nevaru aiziet": psihologa padoms, ko darīt

Psiholoģe un psihoterapeite Marija Jančuka devusi vairākus padomus tiem, kuri nonākuši strupceļā un nesaprot, ko darīt, ja ienīstu savu darbu. Ir jāsaprot, jāizpēta, kāpēc šis darbs man kļuvis nīstams vai kāpēc es atrodos šajā situācijā. Paņemt lapiņu un divos stabiņos uzrakstīt - par un pret: ko man šis darbs nes un kas nepatīk. Un salīdzināt šos divus sarakstus. Proti, ko es iegūstu, kad es tur eju, un ko es zaudēju vai ko es nesaņemu, bet gribu saņemt darbā.

Otrs jautājums, ko cilvēki šādā situācijā uzdod, ir "kā izšķirties par aiziešanu no darba", ar to domājot, ka ietaupījumu nav, citu priekšlikumu arī nē. Psiholoģe saka: "Kad strādāju darbu, kuru ienīstu  un nevaru aiziet no darba, tad zūd zināma enerģija, pašrealizācija. Proti, es no tā nerealizējos, rodas trauksme, bailes, stress un tas arī traucē aiziet. Sanāk, ka ir zināma nedrošība par sevi, ka es kaut ko varu. Tā var būt nedrošība par savām kompetencēm, nedrošība par sevi kā cilvēku. Cilvēks var šaubīties, vai iespējami īsā laikā atradīs citu darbu. Un tas var izraisīt bailes un trauksmi.

Jo ilgāk mēs paliekam neciešamos apstākļos, kad piespiežam sevi celties un iet uz šo darbu, mēs nekvalitatīvi veicam savas funkcijas, un tas noved visu pie izdegšanas vai atlaišanas. Proti, jebkurā no šiem variantiem mēs zaudējam iespēju atrast sev adekvātu darbu, tur, kur es jutīšos labi, tur, kur es ar prieku iešu, pildīšu kvalitatīvi savas funkcijas un jutīšos laimīgs."

Kā izšķirties par aiziešanu no darba?

Darbs vidusmēra cilvēkam aizņem aptuveni trešdaļu dzīves. Ja astoņas stundas no 24 jūtamies nelaimīgi, šo situāciju pārceļam arī uz citām dzīves jomām - uz attiecībām, uz sociālo dzīvi, uz hobijiem. Proti, tur mēs vairs nejūtam gandarījumu. Un tāpēc tas ir tāds galvenais nelaimes cēlonis. Kad cilvēks ir realizējies, dara savu darbu labi, jūt un saprot sava darba efektivitāti un vērtību, un viņam patīk viņa darbs, tad visas jomas automātiski sakārtojas - tātad viņš arī atvēl laiku un enerģiju attiecībām, viņam ir iespēja nodarboties ar dažādiem vaļaspriekiem, viņam ir draugi, viņam ir sociālie kontakti, - viņš dzīvo pilnvērtīgu dzīvi.

Tiklīdz darbs nesniedz baudu, tiklīdz tur notiek situācijas, kas absolūti cilvēku izsit no sliedēm, proti, viņš tur tērē enerģiju, lai cīnītos ar stresu, ar bailēm, ar trauksmi, viņš automātiski nedzīvo savu dzīvi, bet tērē spēkus, lai piespiestu sevi iet uz darbu, piespiestu sevi kaut ko tur darīt, kaut kā tikt galā ar to stāvokli, lai vispār nenomirtu.

Psiholoģe iesaka tehniku, kas palīdzēs noskaidrot, ko darīt, ja saproti - "es ienīstu savu darbu". Tehniku sauc "Dekarta kvadrāts". Tā ir vienkārša tehnika, kas palīdz pieņemt lēmumu. Tajā ir četri jautājumi, kurus sev jāuzdod.

• Kas būs, ja tas notiks?
• Kas būs, ja tas nenotiks?
• Kā nebūs, ja tas notiks?
• Kā nebūs, ja tas nenotiks?

Ja godīgi atbildēsiet uz visiem jautājumiem, tad redzēsiet, ka šī tehnika palīdz atklāt jūsu izvēles sekas. To redzot, jums izdosies pieņemt pareizu lēmumu, vadoties no loģiskiem un morāliem apsvērumiem.