Latvija var! Ar divu māsu rūpēm Vecpiebalgas bites gādā par smukumu

Viņu zīmols nosaukts par “Apimi” – latīniski bites ir “Apis”, bet mi ir abu māsu vārdu pirmie burti. “Nosaukums ir mūsu atbildība par to, ko darām, ar vislabāko, vistīrāko sirdsapziņu, cik vien labi spēsim,” “Kas Jauns Avīzei” saka Ieva. “Tā foršā doma, ka tev ir uzņēmums, kas ražo augstu pievienoto vērtību.”

Ģimenē viss par un ap bitēm

Ražotne atrodas Inešos, Vecpiebalgas muižā, šeit arī uzņem ekskursantus, bet sākums tam visam rodams vēl bērnībā. “Bites mūsu ģimenē ienāca kā mantojums no vecvecākiem, un tētis Aivars Radziņš jau trešajā paaudzē ir biškopis – viņam pieder zīmols “Piebalgā ievākts medus”. Toreiz mums ar māsām bija tikai pieci, seši gadi. Esam trīs māsas – Linda ir vecākā, es vidējā un Madara jaunākā,” stāsta Ieva. Mamma Ilona Radziņa ir ģimenes ārste un sertificēta apiterapeite – ārstē ar bišu produktiem.

“Tādu speciālistu Latvijā ir diezgan maz. Apiterapija vēl nav sertificēta joma Latvijā, un pašlaik  Apiterapeitu biedrība kārto dokumentus, lai tā būtu kā ārstēšanas metode. Mamma mācījās pie Lietuvas profesoriem, tāpēc viņa ir sertificēta apiterapeite, idejiski šo specialitāti Latvijā šobrīd nevar apgūt,” skaidro Ieva.

Ģimenē viss bijis par un ap bitēm, pat spilventiņi bija kā bites, uz auto līmētas bišu emblēmas, mājās vesti suvenīri ar čaklajiem kukaiņiem. “Viena no spilgtākajām bērnības atmiņām man ir, ka bites vasarā laiku pa laikam spieto. Mēs, māsas, kāpām kokos un palīdzējām ķert spietus. Tad tās nedzeļ un ir droši,” atceras Ieva.

Taisām savu, būsim priekšnieces

Vienā brīdī pusaudzes gados gan Ievai šķitis, ka bišu ir par daudz, un pēc devītās klases pabeigšanas izdomājusi, ka jātiek prom no Vecpiebalgas. “Es gribēju lielas pilsētas, man bija lielas ambīcijas, vēlējos karjeru un aizbraucu uz galvaspilsētu. Rīgas Valsts tehnikumā izmācījos par arhitektūras tehniķi, pēc tam racionāli domājot – tik labi zīmēt, lai iestātos Arhitektūras fakultātē, neprotu, naudu iztērēt un neiestāties arī neesmu gatava.”

Ieva nolēma studēt Rīgas Tehniskajā universitātē, viņa ir ieguvusi gan bakalaura, gan maģistra grādu kā ēku būvinženiere.  Māsa Madara arī pēc devītās klases pabeigšanas atnāca uz Rīgu, iestājās Tehniskās universitātes ķīmijas tehnologos. Ieva tikmēr studēja un jau strādāja savā nozarē, bet Madara bija vistuvāk tagadējai nodarbei – līdztekus mācībām strādāja kosmētikas ražošanā.

“Vienu dienu sēdējām un runājām par kārtējo uzņēmumu, kurā māsa strādāja – labāk varētu darīt šādi, kāpēc jādara tā? Es viņai teicu: tev ir izglītība, veido pati savu, un mēs esam priekšnieces, dari tieši tā, kā vēlies!” atceras Ieva.

Pēc nedēļas Madara paziņoja, ka uz galda uzlikusi atlūgumu, taisām uzņēmumu, abas! “Tad man bija tāds ups! Tai laikā biju pabeigusi būvniecības maģistrus, man bija piedzimis otrais bērniņš,” turpina Ieva. Tomēr viņa nenobijās no izaicinājuma un izsprieda: “Esmu jaunās māmiņas atvaļinājumā, gribas kaut ko citādāku, lai neesi tikai mājas četrās sienās, lai nav tikai rūpe par bērniem. Labi, taisām!  Tad tas organiski turpinājās – kāpēc ne saistībā ar bitēm?”

Propolisa aplikācija

Arī Madara bija domājusi par bitēm, nevis kādu jaunu ābeci, bet pielikt klāt savu izglītību. Tieši viņa rada kosmētikas receptes, ir  laboratorijas feja, kuras karaļvalsts ir ražotne Vecpiebalgā.

Māsas sākušas ar lūpu balzamu un roku krēmu no propolisa. Tā ir ķēpīga, brūna substance ar specifisku smaržu, ko bites ievāc no sveķiem, izsvīdumiem, pumpuriem, fermentē un apstrādā. “Šī masa ir antibakteriāla. Kāpēc bitēm to vajag? Tās visu stropu, katru šūnu izklāj ar propolisu, lai dezinficētu un medum būtu sterila vide. Ja, piemēram, stropā ielien pele, tā tiek nodzelta un aplikta ar propolisu, rezultātā tā nepiesārņo vidi stropā. Bites jau peli nevar izvilkt ārā, spēj tikai iebalzamēt,” atklāj Ieva.

“Produkts, kuru es saucu par propolisa aplikāciju, ir vēl joprojām diezgan unikāls, to daļēji izveidoja mamma. Būtībā tas ir kokvilnas audums no abām pusēm, pa vidu iestrādāts propolisa slānis, kuru izmantojam ķermeņa virsējo audu izsildīšanai. Ieliek cepeškrāsnī, uzsilda līdz 50 grādiem, un tas kļūst silts, mīksts, elastīgs, liek uz tās ķermeņa zonas, kuru grib izsildīt. Uzlabojas asinsrite, muskuļi atslābinās, papildus aromāts un vēl propolisa labās īpašības – atsāpina, tam piemīt antibakteriālas īpašības, spēj nomērdēt vīrusus arī gaisā, uzlabo gaisa kvalitāti,” skaidro Ieva.

Dabiska antibiotika

Propoliss ir ļoti vērtīgs mūsu ķermenim, dabiska antibiotika, kura var papildināt vai pat aizstāt medikamentus. “Ja pienāks brīdis, kad vairs nekādas antibiotikas nelīdzēs, tad propoliss būs vienas no zālēm. Zinātnieki atzīst, ka tam piemīt piecreiz lielāka anestēzija nekā novokaīnam. To praksē pārbaudījis mans tētis, uzliekot uz sāpoša zoba un pilnībā atmērdējot nervu. Tikai, ja aizturi par ilgu, zobs iet bojā, pilnībā tiek nomērdēts,” zina teikt Ieva.

Propoliss izmantots sejas un pēdu krēmos, ķermeņa losjonā, lūpu balzamos. “Doma ir, ka propoliss spēj atjaunot ādu, daļēji tam piemīt aizsardzība pret sauli. Ir ļoti daudz atsauksmju, ka šie krēmi dara vairāk laba nekā mēs esam pastāstījušas. Piemēram, ķermeņa losjonā ir gan propoliss, gan āboliņa ekstrakts. Cilvēki ar ādas problēmām, baltajiem plankumiem, ir daudz ko izmēģinājuši, visādus skaļi reklamētos brīnumlīdzekļus, bet nekas nelīdzēja. Un mamma kā ģimenes ārste ieteica – pamēģiniet mūsu ķermeņa losjonu! Cilvēki priecīgi, jo tas palīdz tādām lietām, kur vajadzīgi ārstnieciskie krēmi,” priecājas jaunā uzņēmēja.

Viss pašu spēkiem

Sākumā tieši bijusi doma nevis par kosmētiku, bet ārstnieciskiem bišu produktiem. “Apiterapija nenozīmē, ka atsakies no klasiskās medicīnas. Bišu produktus pievieno, lai procesu uzlabotu vai paātrinātu, iegūtu labākus rezultātus,” uzsver Ieva.

Tomēr māsas sapratušas, ka šim startam nav lielu investoru, ar saviem iekrājumiem vien nepavilkt medicīnisko reģistrāciju, bet kredītus ņemt negribēja, tāpēc izvēlējās kosmētiku. “Mēs šobrīd darām pašas, cik varam, nevienam nav jāatskaitās, neesam parādā, viss uzņēmums simtprocentīgi pieder tikai mums,” teic Ieva.

“Medus ir ļoti labs ādas mitrinātājs, tāpēc to esam iestrādājuši gan roku, gan kāju krēmā. Bišu vasks ir diezgan plaši izmantots kosmētikā, uz tā bāzes mums izstrādāts lūpu balzams, bet pilnīgi visos produktos ir kāda daļiņa no vaska. Tas izveido elpojošu aizsargkārtiņu, kas, piemēram, lūpas aizsargā no vēja, saules, izžūšanas,” klāsta Ieva.

Akmeņus ceļā neviens neliek

Pagaidām uzņēmums spēj izgatavot aptuveni 20 kilogramus krēmu dienā, tā nav nekāda lielražošana, taču “Apimi” jau sāk virzīties uz eksportu, ar projekta palīdzību iegūta ražošanas iekārta. Pirmās kosmētikas kravas nosūtītas uz Šveici, Ungāriju, Nīderlandi, rit darbs pie sadarbības ar Dubaiju. 

“Patiesībā šis ir pirmais gads, kad mēs kaut ko izmaksājam algās, jo iepriekš viss aizgāja attīstībai. Taču mums ir skaisti izremontētas telpas, iekārtas, laba noliktava. Mēs startējām līderprojektā un ieguvām atbalstu no valsts 65% apmērā, bet tobrīd sapratām, ka nevajag milzīgu iekārtu,  uz priekšu ejam maziem solīšiem, pielāgojam to, cik spējam pārdot. Esošo ražošanas iekārtu Madara ar vīru, kurš arī ir inženieris būvniecības jomā, būtībā uzzīmēja no nulles, izdomāja, kā tai vajadzētu izskatīties, un radīja tieši mums,” teic Ieva.

Vaicāta, ko kā jaunā uzņēmēja vēlētos no valsts, Ieva  atbild: “Man negribas sūdzēties. Kad veido savu biznesa plānu, tev jārēķinās ar nodokļiem. Īstenībā Latvijā ir daudz atbalsta mehānismu, arī Eiropā. Nevajag spļaut katlā, no kura pats ēd, es neesmu saskārusies ne ar vienu valsts iestādi, kas mani čakarētu. Ja tu ej ar tīru biznesa plānu, maksā nodokļus, esi ar tīru sirdsapziņu bez nekādas melnās kases, tev akmeņus neviens nekur neliek.”

Un ar tādu pašu attieksmi jāizturas pret pircējiem. “Man iesēdusies prātā kāda intervija ar šefpavāru Mārtiņu Rītiņu, kad viņam jautāja: jūsu restorānā ienāk dažādi augsti cilvēki, kurš ir pats īpašākais ko esat apkalpojis? Viņš atbildēja – pēdējais. Mums arī visi klienti ir īpaši, svarīgs ir katrs. Negribas mūsu biznesu pārtaisīt par konveijeru,” uzskata Ieva.