Cietums mainīja manu dzīvi. Sintijas Purgales skaudrais dzīvesstāsts

Ja izdodas psiholoģiski atkopties un lepni saukt sevi par laimīgu cilvēku pēc tādas pieredzes, kāda ir Sintijai, tad šķiet, ka ikvienam vajadzētu spēt tikt galā ar savām likstām vai vismaz sadūšoties, lai mēģinātu vēlreiz.

Kā tu šobrīd raksturotu sevi un savu ikdienu?

Es šobrīd esmu laimīga sieviete. Mana ikdiena ir vienkārša: darbs, mājas, rūpes par tuviniekiem, par mammu un topošo vīru, kā arī par dzīvnieciņiem. Man ir arī māja laukos.
Tieši to es dzīvē vienmēr esmu vēlējusies – būt mierīga, laimīga un apmierināta ar dzīvi. Grūti pat vārdos izteikt sajūtu, kāda ir tagad, kad esmu brīva un dzīvoju Latvijā. Man nav bijis mērķa būt bagātai vai slavenai. Es vienkārši gribēju būt laimīga un piepildīta, kāda tagad arī esmu.

Kā pāris vārdos raksturotu ceļu līdz šai piepildītajai dzīvei?

Nu smags, jā. Kā jau stāstīju forumā Līdere, bērnībā viss bija normāli. Laimīga ģimene un viss pārējais. Bet, kad man bija seši gadi, vecāki izšķīrās, un viss pajuka. No mierīga un laimīga bērna es pārvērtos spītīgā, pat agresīvā būtnē. Vēlāk manā dzīvē ienāca alkohols ar visām no tā izrietošajām sekām. Cik esmu sevi analizējusi, punkts, kurā mana dzīve sabruka, bija tieši vecāku šķiršanās. Tā diena man iespiedusies atmiņā kā īpaši smaga – jutos nevienam nevajadzīga, atstumta, lieka.

Nevajadzīga pat mammai?

Nezinu, kāpēc, bet mammai vienmēr tuvāks bija brālis, mani savukārt vairāk vilka atpakaļ pie vecmammas un tēva. Tur bija manas īstās mājas. Trīspadsmit gadu vecumā pati uz savu galvu izdomāju iet dzīvot pie vecmammas. Vienkārši pateicu mammai, ka vairs te negribu dzīvot, ka eju atpakaļ uz mājām.

Kāda bija reakcija?

Vecmamma bija laimīga. Tētim bija smagas problēmas ar alkoholu. Mamma neiebilda, viņai arī varbūt bija grūti tikt ar mums diviem galā. Vecmamma bija vienkāršs cilvēks, kara laika bērns. Bez īpašas izglītības. Dzīves gudrība viņai savā ziņā bija, bet varbūt ne tāda, kādu man būtu vajadzējis. Man pietrūka, kam izkratīt sirdi. Es kaunējos vecmammai teikt, kas mani nospiež, kāpēc ir grūti. Negribēju arī nevienu apgrūtināt ar stāstiem, ka nejūtos vecāku mīlēta. Tā nu paturēju visu sevī, tomēr kaut kā tam vajadzēja tikt laukā. Un tas izpaudās agresijā pret citiem. Arī pati skolā tiku daudz izsmieta, atgrūsta. Draugu man īsti nebija.

Un tu devi pretī?

Devu pretī un paaugusies sāku lietot alkoholu. Viss sāka šķobīties jau vidusskolas sākumā. Biju cerējusi mācīties Policijas akadēmijā, bet mamma un audžutēvs nepiekrita. Viņi gribēja, lai es eju vidusskolā un pēc tam augstskolā. Un tad, spītējot viņiem, es izvēlējos savu “ceļu”. Vecajās liecībās redzams, ka vēl pamatskolā mācījos ļoti labi un teicami, arī vidusskolā, 10. klasē, atzīmes ir labas, bet 11. klasē tās ievērojami pasliktinājās, un 12. klasi es pabeidzu jau vakarskolā.

Cik gadu vecumā pirmo reizi piedzīvoji alkohola reibumu?

Tā, ka bija slikti otrā dienā, pirmo reizi piedzēros, kad man bija 18 gadu. Bija tiešām slikti, likās, ka vairāk nedzeršu, bet tā apņemšanās pagaisa. Arī “draugi” bija tādi, ka tas “ierāva”. Reibumā viss šķita tik saulaini, rožaini un forši. Sākumā iedzēru reizi mēnesī, tad – nedēļas nogalēs, līdz tās pārvērtās par pamatīgām dzeršanām. Dzerot es jutos labāk, jo ne par ko nedomāju.

Uz vakarskolu pārgāji slikto sekmju dēļ?

Jā, 11. klasi pabeidzu vidusskolā un nākamo gadu vienkārši negāju uz skolu. Tobrīd jau dzīvoju viena. Nevienu īsti neinteresēja, ko es daru. Strādāju gadījuma darbus un 12. klasi pabeidzu vakarskolā.

Kārtējo reizi jāsecina, ka piederības sajūta pusaudža gados ir ļoti svarīga.

Ģimeniskums, piederība ir ļoti svarīgi, jā. Es jutos kā uz ielas izsviests, apjucis kaķēns. Man jau nevajadzēja, lai mani žēlo. Man vajadzēja vienkārši parunāties. Tagad jauniešiem ir tik daudz visādu iespēju: atbalsta centri, uzticības tālruņi, kur var piezvanīt, ja ir grūti. (smagi nopūšas) Tajā laikā nebija. Tolaik par tādām psiholoģiskām problēmām skaļi nerunāja.

Padomju laiks gan bija beidzies, taču tas vēl bija atjaunotās Latvijas sākums. Skolās šķirto ģimeņu bērni tika pazemoti un izsmieti. Paši skolotāji teica – no “šitiem” jau nekas labs nebūs! Vecāki – alkoholiķi, kas no tādiem var iznākt!? Tā ir tāda spēcīga programmēšana. Vienā brīdī tu tiešām konstatē, ka dzīvo tā, it kā tu nekas nebūtu. Nu, un tad sākās visādas riebeklības.

Kļuvu asa arī pret ģimeni, sapinos ar nepareizo kompāniju un pirmo reizi saņēmu nosacīto sodu. Taču ar to vēl nebija gana – no manis novērsās arī mamma un brālis. Es gaidīju, ka viņi mēģinās mani saprast, parunāsies, iedrošinās kaut ko mainīt, bet tā vietā viņi no manis atteicās. Teica, ka viņiem vairs nav ne meitas, ne māsas. Tēvam bija vienalga. Un tad notika otrā avārija. Dzērumā. Pēc tās es nokļuvu cietumā.

Cik tev tobrīd bija gadu?

Kad avarēju, man bija 25 gadi, kad atbrīvojos – nepilni 29 gadi. Avārijā gan neviens necieta, arī es pati ne. Es biju stipri piedzērusies un nesavaldīju mašīnu. Arī viena riepa bija mīksta. Turklāt es turpināju dzert, vēl gaidot policiju, jo zināju – tagad gan ir cauri. Man vairs nebija, ko zaudēt. Mani gan uzreiz nearestēja, vēl palaida mājās. Kad dzirdēju tiesas spriedumu, ka tieku sodīta ar brīvības atņemšanu uz 3,5 gadiem un nosūtīta uz Iļģuciema sieviešu cietumu, beidzot dabūju kā ar āmuru pa pieri.

Pati sev jautāju: “Ko tu esi izdarījusi?!” Bet sapratu, ka vairs neko nevaru mainīt. Tā pagāja vēl kādi trīs mēneši, un tad pašai man bija jāierodas policijā, lai mani vestu uz cietumu. Notika konvojēšana uz Rīgu… (smaidot viegli noskurinās un nopūšas) Vispār tas bija šausmīgi. Tagad, to atceroties, varu pasmaidīt, bet kādu brīdi tas man rādījās ļaunākajos murgos.

Vai mamma un brālis joprojām bija no tevis novērsušies?

Nē, tieši pretēji! Viņi bija blakus, atbalstīja mani ieslodzījuma laikā. Vissvarīgākais, protams, bija morālais atbalsts: viņi brauca ciemos, un es sajutu, ka man atkal ir ģimene.

Kas bija mainījies?

Nezinu. Mēs nekad par to nerunājam – ne ar mammu, ne ar brāli. Mēs cietumu nesaucam par cietumu, bet par akadēmiju. Sakām – māsa bija akadēmijā. (smejas) Svarīgākais, ka viņi bija un ir man blakus, ko es ļoti novērtēju. Vienīgi, manā izpratnē, viņiem to vajadzēja darīt jau agrāk. Būt blakus, nevis atstumt.

Vai piespriesto cietumsodu izcieti pilnā apmērā?

Nē, par priekšzīmīgu uzvedību mani atbrīvoja gadu agrāk. Es arī, protams, centos, lai tiktu ārā. Lielākais klikšķis manā galvā notika tajā mirklī, kad Iļģuciema cietumā aizcirtās kameras smagās durvis un noskrapstēja atslēga. Stāvēju kameras vidū ar acīm ciet un domāju – nevar būt, ka tas tiešām notiek ar mani! Pirmās divas nedēļas bija tādas, ka negribējās dzīvot, bet tad Rudīte Losāne mani izvilka no tā murga – paņēma pie sevis kristīgajā programmā Mirjama. Tur sapratu, ka pat cietumā nav par vēlu kaut ko mainīt. Tās, kuras tiek Mirjamas programmā, dzīvo citos apstākļos. Istabiņā pa četrām meitenēm, un istabas patiešām izskatās pēc istabām. Tur nav restu. Tā ir glābšanas saliņa cietumā. Ja tur tiec, vari būt laimīga.

Vai uz to tiecas visas meitenes, bet tikai retā tiek?

Nezinu, vai visas, bet, ja meitenes cietumā lasīs šo interviju, gribu pateikt – ja tu esi nokļuvusi Iļģuciema cietumā, kapela Mirjama ir īstā vieta, uz kuru tiekties. Tas jau ir pirmais solis labākas dzīves virzienā.

Ko šī programma piedāvā?

Tur bija ļoti labi izplānotas nodarbības. Varēja sevi izpaust dažādos virzienos. Protams, bija arī kristīgā mācība un Bībeles mācība, bet bija arī pulciņi, kur varēja gleznot, spēlēt teātri, dziedāt, adīt. Vienā nedēļas nogalē bija gleznošana, teātra spēlēšana – reizi divās nedēļās, dziedāšana – biežāk. Es izmantoju visas iespējas. Dziedāju, spēlēju teātri, gleznoju. Cietumā tādas lietas nozīmē visu; ar nepacietību gaidīju katru nodarbību. Gaidīju nedēļas nogali, lai tiktu tajā vidē, kur ciemos nāk aktieri, nāk cilvēki no brīvības un runā ar tevi.

Tajos brīžos jutos tā, it kā nemaz neatrastos cietumā. Tā es piepildīju savu ikdienu ar mākslu, mūziku, teātri, Bībeli. Papildus tam vienu brīdi arī strādāju cietuma virtuvē par galveno pavāru, pēc tam mani iecēla par uzskaitvedi. Es biju atbildīga par žurnāliem, kur bija jāraksta, kurš ienāk, kad atbrīvojas, kā arī palīdzēju visu saskaitīt pārbaudēm. Man pat bija pašai savs kabinets.

Kad sāki just, ka tevī iekšēji kas mainās?

Patiesībā drīz vien pēc tam, kad tiku pāri šokam par to, ka vispār esmu tur nokļuvusi. Es sāku saskatīt kaut kādu dzīves jēgu. Sapratu, ka varu dzīvot citādāk, piepildīt sapņus, kaut pavisam mazus. Piemēram, zīmēt. Mācīties mūzikas vai mākslas skolā bija mans bērnības sapnis, bet nebija tādas iespējas. Var teikt, ka cietumā es atgriezos bērnībā, kur salūza mana dzīve, un mēģināju salikt no jauna kopā. Pa mazam solītim, bet tas notika.

Sapratu, ka nekad vairs nedarīšu neko pretlikumīgu, ka vairs negribu lietot alkoholu, jo slīcināt bēdas alkoholā ir pēdējā muļķība. Bēdas alkoholā negrimst, tās peld pa virsu un vairojas. Sapratu, ka dzīve ir mūsu pašu rokās. Lai arī cik grūti būtu, lai cik zemu esi kritis, vienmēr var celties un iet tālāk.

Cik ilgu laiku pavadīji programmā Mirjama?

Precīzi vairs neatceros, tas bija jau sen, pirms 15 gadiem. Šķiet, Mirjamā aizvadīju divus gadus, un, kolīdz tur nokļuvu, mana dzīve apgriezās kājām gaisā. Parādījās saulainas domas par nākotni, arī Rudīte daudz runāja par to, ka nekas vēl zaudēts, ka cilvēki krīt un ceļas.

Rodas iespaids, ka tu varētu būt retais cilvēks, kuram no šīm atmiņām neiet šermuļi pār kauliem. Ar kādām domām tu atceries cietuma laiku?

Lai arī cik dīvaini skanētu, pateicoties cietumam, es mainīju savu dzīvi. Ja es nebūtu nokļuvusi tur tieši tad, kad tur nokļuvu, iespējams, tas būtu beidzies vēl sliktāk. Varbūt es būtu mirusi, varbūt būtu kādu neapzināti nogalinājusi, braukdama dzērumā, varbūt vēl kaut kas... Neteikšu, ka to vietu atceros ar siltām jūtām, tomēr, pateicoties cietumam, Rudītei un citiem, kuri cietuma laikā ienāca manā dzīvē, es šobrīd esmu laimīgs cilvēks.

Vai atbrīvošana pirms laika bija pārsteigums vai likumsakarība?                  

Uz atbrīvošanu tu ej ar mērķi. Cietumā esi kā zem lupas. Tur vēro, kā tu uzvedies, vai centies mainīties, vai neradi problēmas. Pēc diviem gadiem varēju lūgt tiesu, lai mani pārved uz atvērtā tipa cietumu. Bet es cietumā labi strādāju, tāpēc mani negribēja laist prom. Mani nepārveda uz citu vietu, bet vienkārši piešķīra tās pašas privilēģijas, kādas ir atvērtā tipa cietuma ieslodzītajiem. Es varēju nedēļas nogalēs braukt uz mājām, taču nereti man bija jāpaliek turpat darba dēļ. Kad bija pagājis vēl pusgads, es varēju sniegt jaunu iesniegumu, kurā lūdzu atbrīvošanu pavisam.

Kādas bija izjūtas, kad pēc divarpus cietumā pavadītiem gadiem iznāci brīvībā?

Nereālas – es nespēju to aptvert. Vēl tagad atceros – pirms izgāju atbrīvošanas komisiju, cilvēki, kuri tajā dienā cietumā strādāja, teica: “Žēl, mēs negribam tevi laist prom”. (smejas) Teicu: “Nē, nē, es tomēr iešu mājās.” Pirms aptuveni pieciem gadiem, kad vēl dzīvoju Vācijā, es cietumā viesojos – tajā pašā Mirjamas programmā stāstīju par savu pieredzi.

Tātad, iznākusi no cietuma, tu drīz vien pārcēlies uz Vāciju?

Jā, bija tikai jāsagaida dokumenti. Tolaik, atbrīvojoties pirms termiņa, deva pirmstermiņa atbrīvošanās dokumentu, kurā rakstīts, ka tu esi tikko izlaists no cietuma, bet nedeva ne pasi, ne kādu citu dokumentu. Tev ir tikai lapiņa, ka tu esi tikko iznācis no cietuma. Pamēģini ar tādu papīru atrast darbu! Ceru, ka tagad tā vairs nav. Man gan paveicās ar bijušo darba devēju. Es tiku atpakaļ tajā pašā darbavietā, kur biju strādājusi pirms tam. Kad atguvu dokumentus, kā no debesīm nokrita iespēja aizbraukt pie attāla radinieka uz Vāciju palīdzēt viņam darbos. Tā nu es 2010. gada aprīlī aizbraucu uz Vāciju. Atgriezos tikai 2022. gada aprīlī.  

Kādus darbus darīji Vācijā?

Sāku kā aprūpētāja. Tas bija latviešu onkulis, radinieks, kurš gribēja, lai mājās ir kāds latviešu cilvēks, kas gatavo ēst un palīdz iziet pastaigāties. Vēlāk “aizstrādājos” līdz veikala vadītājai. Pēdējos sešus gadus strādāju par liela veikalu tīkla Claire’s veikala vadītāju. Braucu uz turieni ar domu, ka Vācijā par mani neviens neko nezina, uz mani šķībi neskatīties un man ir iespēja sākt visu no nulles. Iemācījos valodu, strādāju, krāju naudu. Vēl, strādājot Vācijā, nopirku māju Latvijā, izremontēju, lai varētu atgriezties.

Šķiet, mēs izlaidām vēl pāris nepatīkamu tavas biogrāfijas faktu. Esi jau stāstījusi par vardarbīgajām attiecībām un zaudētu bērniņu. Arī tas noteikti “palīdzēja” nonākt tur, kur biji.

Diemžēl tā ir taisnība. Es to apzināti izlaidu, jo par šiem notikumiem runāju stipri nelabprāt.
Taču – jā, tas mani vēl vairāk nogrūda no pareizā ceļa. Attiecības bija vardarbīgas, man izsita zobus, salauza degunu un – pats trakākais – kad biju trešajā grūtniecības mēnesī, mani saspārdīja tā, ka zaudēju bērnu. Tad, protams, ezis manī izauga vēl lielāks un es vairs nelaidu nevienu sev klāt. 

Vai, pirms satiki savu tagadējo līgavaini, bija kādi mēģinājumi iekarot tavu sirdi?

Es vairs neticēju ne attiecībām, ne kam citam. Es dzīvoju tikai sev.

Kas tevi atbruņoja tagadējā partnerī?

(iesmejas) Nu, raibi gāja, bet šo cilvēku es pazīstu jau no skolas laikiem. Mums bija draudzīgas attiecības. Pamatskolas laikā ballītēs padejojām, viens otram uzsmaidījām, bet tad uz 15 gadiem ceļi šķīrās. Kad dzīvoju Vācijā, viņš man uzrakstīja – apvaicājās, kā man iet. Tā vārds pa vārdam un nu jau sešus gadus esam kopā. Esam saderinājušies, tagad jāprecas. (plati pasmaida) Arī mums ir gājis smagi – mēs arī zaudējām bērniņu; tā bija mana otrā iespēja kļūt par mammu. Tas notika Vācijā, ārstu nolaidības dēļ pati gandrīz nomiru. Bērnu nezaudēju ārstu dēļ, tā bija ārpusdzemdes grūtniecība, kura diemžēl netika atklāta. Man paziņoja, ka man ir bijis aborts, un aizsūtīja mājās. Pēc tam no mājām ar iekšējo asiņošanu tiku aizvesta uz slimnīcu, kur mani uzreiz operēja. Ārsts teica – vēl pāris stundas un es būtu mirusi.

Tu vairākas reizes esi atradusies uz naža asmens.

Jā, bet tagad, lai cik smagi mani sistu, es zinu, ka mani vairs nenotrieks. Vairs arī nemeklēju problēmu risinājumu alkoholā. Vēl klāt pie visa pārējā – ieslodzījuma termiņa sākumā es zaudēju vecmāmiņu, savu vistuvāko cilvēku. To gan es sev, iespējams, neesmu piedevusi līdz pat šai dienai, jo, manuprāt, tā bija mana vaina. Vecmammas sirds neizturēja. Es nepaspēju ar viņu parunāt. Tobrīd biju pavadījusi cietumā tikai dažus mēnešus, bet mani palaida uz bērēm.

Parasti tik ātri nevienu nekur nelaiž vai arī laiž tikai konvoja pavadībā. Bet mani palaida vienu uz trim dienām. Nezinu, kāpēc. Varbūt man uzticējās. Tāpēc es par cietumu neko sliktu nevaru pateikt. Ir cilvēki, kuri saka, ka pēc cietuma neko nevar mainīt, ka dzīve ir sadragāta. Jā, es piekrītu, ir grūti, bet mainīt var. Tas nekas, ka uz pieres ir tas zīmogs. Jāiet un jācīnās tālāk, vienkārši nedrīkst padoties!
 
Vai, atgriezusies Latvijā pēc divpadsmit gadiem, vēl juti pierē to cietuma zīmogu?

Nu jau tas ir nodzisis un man arī īsti netraucē. Jā, man ir tāda pieredze! Es ar to nelepojos, bet arī es esmu cilvēks. Es sev devu iespēju, kāpēc lai citi man to nedotu?

Kur tu tagad strādā – ja drīksti to teikt?

Domāju, ka šefs neiebildīs. Es strādāju būvfirmā – SIA Evento par biroja administratori. Sākumā, kamēr neko no būvniecības nezināju, bija grūti, bet nu jau drīz būs gads, kopš tur strādāju. Darbs ir tieši pretējs tam, ko darīju Vācijā. Tur man bija daudz jāstrādā ar cilvēkiem un tas mēdz būt grūti – tevi iekšēji kaut kas varbūt plēš pušu, bet tu nedrīksti neko izrādīt. Šeit esmu pati savos papīros, savā datorā, aizņemta ar konkursu meklēšanu, pētīšanu, piedalīšanos. Protams, kontakts ar cilvēkiem ir, bet retāk, un man tas patīk. Biju nogurusi no maskas valkāšanas.

Vai tev ir arī hobiji?

Jā, daudz! Man patīk lasīt, arī zīmēt – tagad gan esmu palaidusies, ilgi neesmu zīmējusi. Patīk adīt, uz svētkiem veidot dekoriņus un izrotāt māju. Patīk pastaigāties mežā. Un arī neko nedarīt man patīk. (smejas) Patīk spēlēt teātri, ko arī tagad daru. Tiklīdz atgriezos no Vācijas, tā pieteicos mūsu Grundzāles amatierteātrī Cik jaudas.

Kādas tev šobrīd ir attiecības ar mammu?

Mamma dzīvo pie manis. Es viņai esmu piedevusi. Viņai arī noteikti bija problēmas un, iespējams, arī tagad ir problēmas, par kurām viņa nerunā. Tēta diemžēl vairs nav starp mums. Tas arī bija viens trieciens visam pa vidu. Tagad, kad sastopos ar negatīvo, vairs neuztveru to tik sakāpināti, jo apzinos, ka tur neko nevar mainīt. Jā, ir sāpīgi, paraudu, sāpe iziet, bet sliktajam vairs nepieķeros. Mēģinu atrast labo, pie kā pieķerties.

Kā tu pēc tik rūgtas pieredzes teiktu, kas ir svarīgākais attiecībās ar īpašo cilvēku?

Svarīgākā ir cieņa vienam pret otru. Uzticēšanās un uzticība. Mīlestība, rūpes vienam par otru. Arī kopīgas intereses. Varbūt ne visas, bet zināmai daļai kopīgu interešu ir jābūt. Un jābūt arī brīdim, kad katrs nodarbojas ar kaut ko savu, lai viens otram neapniktu un netraucētu. Manam partnerim arī patīk daba, pastaigas mežā un mākslinieciskas nodarbes. Viņš atjauno vecas mucas un taisa bāriņus, plauktus un skapīšus iekštelpām. Viņš ir arī romantisks un zina, kas man patīk un ko es gribu.

Vai ir cilvēki, kuriem esi nodarījusi pāri, par ko varbūt grauž sirdsapziņa? 

Īsti ne. Es darīju pāri tiem, kuri darīja pāri man. Vīrietis, kurš mani sita, nu jau nelaiķis, bija pirmais, pret kuru es tā pamatīgi pacēlu roku. Man vienkārši apnika, ka mani sit. Tā arī pateicu: “Šī bija pēdējā reize, kad tu mani aiztiec!” – un sadevu pretī. Šķiet, pat ribas viņam salauzu. Neatceros. Tā ir tāda stadija, kad aiz bezizejas vairs nezini, ko darīt, bet zini, ka to vairs nevari izturēt.

Tas bija pēc tam, kad jau bija zaudēts bērns – es diemžēl vēl kādu laiku paliku tajās attiecībās. Man šķiet, tas ir kaut kā psiholoģiski – tu pieķeries varmākam, jo baidies palikt viens. Pat neprotu to izskaidrot. Kad es iemācījos palikt viena, dzīvot viena un dzīvot sev, tad arī manā dzīvē daudz kas mainījās.  

Ko tu ar savu tagadējo prātu teiktu tai Sintijai, kura toreiz dzērumā avarēja?

Es gadus divdesmit vairs nekaujos, bet viņai es iesistu, goda vārds! (smejas) Tādu kārtīgu pļauku un pateiktu – taču attopies, meitene! Iepļaukātu jau tad, kad viņa pacēla pirmo glāzi, domādama, ka tas atrisinās visas problēmas.

Pateiktu arī, ka nevajag baidīties – ka ir cilvēki, kuriem var uzticēties, ar ko parunāt. Ka nav viss jāpatur sevī un jāizpauž agresijā. Ja nav, ar ko parunāt, var aiziet uz baznīcu un domās parunāties ar Dievu.

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par Mūsējie saturu atbild SIA Izdevniecība "Rīgas Viļņi".