Laulībā var dzīvot arī bez mīlestības. Agitas stāsts

„Klasē biju necilākā, vismaz spriežot pēc tā, cik negribīgi puiši ballēs aicināja dejot. Vidusskolā iestājās jauns skolnieks, un es viņā iemīlējos no pirmā acu skata. Viņš bija dejotājs, tādēļ atšķirībā no pārējiem – iznesīgs un galants. Uz manu pusi viņš gan pat nepaskatījās. Tūlīt pēc skolas viņš apprecējās ar savu deju partneri, un viņiem piedzima divi bērni.

Es iestājos augstskolā, man bija šādi tādi romāni, bet neviens no tiem nesniedza to pilnības sajūtu, kādu biju izjutusi un izjutu pret savu klasesbiedru. Pēc pieciem gadiem skolas salidojumā sastapāmies, un jūtas uzvirmoja ar jaunu spēku.

Viņš bija kopā ar trīs gadus jaunāko brāli, ar kuru man, izrādījās, gluži labi saskanēja. Sarunājām tikties. Pāris reižu arī tikāmies, līdz viņš mani ieaicināja ballītē, kur kopā ar sievu bija arī mans mīlas objekts. Pēkšņi skaidri sapratu – ja palikšu kopā ar viņa brāli, tad pastāvīgi būšu savas lielās mīlestības tuvumā. Vēsu prātu pie tā piestrādāju, un galu galā mēs apprecējāmies. Tagad visos ģimenes saietos esmu kopā ar to, kuru patiesībā mīlu.

Varu viņu atbalstīt grūtos brīžos, palīdzēt, jo citu ļaužu acīs tas ir tikai normāli – mēs taču esam viena ģimene. Vienu īsu brīdi viņa laulība sašķobījās. Tolaik manī uzšķīlās cerību dzirksts. Taču bērnu dēļ viņi palika kopā. Un labi, ka tā. Ja pēkšņi es sāktu izrādīt savas patiesās jūtas, tas radītu tikai  sarežģījumus. Es mīlu, kāds cits mīl mani, man ir ģimene, bērni – ko vairāk var gribēt no dzīves?!”

Mīlestības ilūzija

Kā sātīga piedeva Agitas stāstam ir kāda aptauja, ko nesen lasīju internetā. Tā liecina, ka 29% vīriešu un 19% sieviešu plāno pamest savu partneri. Katrs piektais atzinās, ka iemīlējies kādā citā, ne savā partnerī. Savukārt katrs 25 esot iemīlējies kādā citā jau ilgāk nekā piecus gadus. Un tad pats šausminošākais – viens no 50 tajā citā ir iemīlējies, cik vien ilgi sevi atceras.

Psihoterapeite Anita Plūme domā, ka nespēja būt kopā ar mīlamu cilvēku sakņojas skarbā pagātnes pieredzē: „Lai kādi arī būtu racionālie laulību iemesli – manta, slava, sociālais statuss vai kas cits, patiesībā tas tomēr nekad nav īstais iemesls. Ja vien būtu ticība tik netveramajai dvēselei, tad šis iemesls būtu jāmeklē tieši tur. Proti, indivīdam ir kāds iekšējs faktors, kas neļauj būt kopā ar ļaudīm, kurus viņš tiešām mīl vai varētu mīlēt.

Citkārt ir vēl skumjāk, jo jautājums ir par to – vai cilvēks vispār spēj mīlēt. Ar to gribu teikt, ka mīlēt vienu, bet saieties ar citu ir tikai puse no ļaunuma un lielākā bēda ir nespēt mīlēt nemaz. Nespēt nodibināt attiecības, kas ir svarīgas un pašam nozīmīgas. Kā rodas šāds fenomens? Ir piedzīvots kas tāds, kas cilvēku zināmā mērā ir sakropļojis. Dziļas traumas sekas ir dvēseles kroplums. Gribētu gan piebilst – te nosodījumam nav vietas. Cilvēks dzīvo un nes sevī atziņu: „Es neesmu tā vērts/vērta, lai mani mīlētu pa īstam.”

Ko tad, ja apgalvoju – mīlu gan, bet, lūk, viņu, kurš man vienkārši nav sasniedzams vai jau ir saistījies kādās attiecībās? Anita Plūme ir tieša un oponē manam argumentam par mīlestības klātesamību: „Tā nav nekāda mīlestība, bet gan ilūzija. Mīlēt to, ar kuru neesi kopā, nozīmē mīlēt iedomu tēlu.”

Tomēr cilvēki, par spīti tam, ka lielā mīla palikusi tur – ārpusē, veido attiecības, dibina ģimenes, rada bērnus. Ārēji viss izskatās saskanīgi. Taču kā ir patiesībā? Vai vienmēr reālā kopdzīve gadījumos, kad patiesībā tiek mīlēts, psihoterapeites vārdiem runājot, – iedomu tēls, ir traumatiska, nelaimīga un postoša?

Anita Plūme mierina: „Tā nav. Vismaz ne vienmēr. Padomāsim, kā situācija veidojas no tā otra cilvēka puses. Tātad viens ģimenē nemīl, bet otrs toties mīl savu partneri. Kā jūtas tas, kurš mīl un kuru nemīl? Diez vai labi, vai ne? Kāpēc tad viņš iesaistījies šādās attiecībās? Domājot dziļāk un tālāk – visticamāk, viņam arī ir kādi pagātnē slēpti motīvi, lai mīlētu izmisīgi, atpakaļ nesaņemot neko.”

Taču attiecības ir, vienalga, cik katrs no partneriem tām pieber mīlestības devu. „Ja jautā, kādas var būt šīs attiecības, man ir tikai viena atbilde – dažādas,” teic Anita Plūme. „Cik ļaužu, tik attiecību, jo divi cilvēki vienmēr veido unikālu divsavienību, kura iespējama tikai starp viņiem. Ja katrs no šī pāra satiks citu, attiecības, protams, būs pilnībā citādas.”

Augsne mīlestībai

Mīlestības teorijas rokasgrāmatas gan vēsta, ka viens pats tu mīlēt nespēj, īstai mīlestībai vajadzīga augsne jeb pretmīlestība. Anita piekrīt: „Kā gan vari mīlēt to, ko nepazīsti? Jā, „okey”, puisis ir glīts, viņam ir interesanta sociālā pozīcija, reputācija un slava, bet ciešākā un intīmākā kontaktā viņš, iespējams, ir nedaudz citāds. Varbūt pat ļoti atšķirīgs no sava publiskā tēla!” Varbūt vērts iztēloties, kāds mīlas objekts varētu izskatīties slims, sasvīdis, ar termometru padusē, pilošu degumu un gražīgs savā nejaukajā pašsajūtā.

„Nemaz nevajag tik dramatisku piemēru,” smaida Anita, „iespējams, viņš čāpstina, kad ēd. Vakaros nemazgājas dušā. Vai viņš tikai izskatās uzmanīgs un iejūtīgs, bet patiesībā ir psihopāts, kurš sabiedrībā rāda vienu seju, bet sevī ir gluži kas cits? Vienmēr ir kas tāds, ko ieraugām labāk un skaidrāk, kad cilvēkam tuvojamies. Taču, ja es mīlu, lūk, to tur puisi, to dziedātāju, aktieri vai vēl kādu sabiedrībā zināmu vīrieti, es mīlu ideju par viņu.”

Cilvēka prāts veidots, lai iztēlotos to, kā nav: „Vai es būtu priecīgāka ar viņu? Vai ar viņu būtu vieglāk dzīvot kopā?” Jāatzīst vien ir, ka mums piemīt tendence iztēloties, kāda būtu dzīve kopā ar cilvēkiem, kas pat nenojauš par mūsu fantāzijām. Taču diez vai šīs iztēles rotaļas būtu vērts saukt lielajā mīlestības vārdā.

Galu galā vai mīlestība attiecībās vispār ir tik ļoti vajadzīga? Varbūt pietiks ar labu draudzību? Veco laiku romānos jaunus cilvēkus vecāki apprecināja, un viņi laimīgi un draudzīgi roku rokā nodzīvoja savu mūžu. Anita atbild ar pretjautājumu: „Kas tad ir mīlestība, un ko mēs ar to saprotam?”

Piemēram, par kaislību viss ir skaidrs – satiekam kādu cilvēku, pēkšņi notiek brīnums, uzvirmo jūtu ķīmija, un mēs jūtamies ārkārtīgi ieinteresēti viens otrā. Iemīlējušies. Savukārt kaisle var pāraugt mīlestībā... Te es speciāli iepauzēju, jo, lūkojoties no profesionālā viedokļa – nemaz nezinu, kas tas ir par fenomenu. Taisnību sakot, tas ir vien romantisks vārds.

Turpinot domu – vai kaisle pāraugs stabilās jūtās un attiecībās, kurās jūtos droša, vai nepāraugs? Mēs taču iemīlamies daudz biežāk, nekā apprecamies, vai ne? Kaisle var uzvirmot un norimt, bet jautājums ir tikai par to – kas no šīs kaisles var izvērsties. Kā arī – kā veidosies attiecības, ja kaisles nebūs. Ja aplūko situāciju, kurā divus saprātīgus cilvēkus dzīve kaut kādā veidā saliek kopā un cilvēciskās attiecības veidojas ļoti labas, ar laiku izdodas atklāt, ka patiesībā tā jau arī ir mīlestība. Svarīgi ir vien labi justies, ar otru cilvēku esot kopā.

Mēs attiecībās atkārtojam to, ko agrā bērnībā esam apguvuši kā mīlestību. Mēs iemācāmies mīlestību caur to, kā mūsu vecāki mīl mūs. Tas ir pats pirmais priekšstats par to, kādas ir attiecības starp cilvēkiem. Gan starp mani un citu, gan starp vīrieti un sievieti vispār. Šo mācībstundu pieņemam bez jebkādas kritikas.

Piemēram, kad bērns mierīgi rotaļājas, neviens viņām nepievērš uzmanību. Taču, kad viņš nogāž televizoru, atskrien ne tikai mamma un tētis, bet arī kaimiņš no pirmā stāva. Kāda bērnam mācība? Kad ir mierīgi un labi, tas neko nav vērts, toties, kad esi sabijies un visi ir dusmīgi – lūk, tā ir īstā kaisle!

Tā tiek iegūts greizs priekšstats, ka cilvēkus vieno kas naidīgs. Turklāt tajās ir daļa taisnības, jo dusmas un naids nav mīlestības pretstats. Gan pozitīva, gan negatīva kaisle joprojām ir kaisle. Vienas monētas divas puses. No mīlestības līdz naidam nav pat viens solis, tas patiesībā ir viens un tas pats.”

Aija Kažoka / Foto: Shutterstock