Maskas un maskošanās - logs uz viņpasauli. Mistika latviešu dzīvē

Maska ir universāla kultūras matrice, kas pieder pie senākā, noslēpumainākā un krāšņākā cilvēces kultūras mantojuma. Būdamas vienlaikus sakrālas un marginālas, maskas ir kā tilts starp šo un viņpasauli, jo tām piemīt spēja transformēt laiku, telpu un kosmisko kārtību. Maskošanās tradīciju dziļās saknes mājo ikvienā no mums. Par to, kad un kāpēc cilvēki tērpās maskās, kāds ir latviešu maskošanās tradīciju klāsts, pirms XVI starptautiskā masku tradīciju festivāla, kas no 13. līdz 15. februārim notiks Vecumniekos, stāsta Latvijas Folkloras biedrības valdes priekšsēdētājs Andris Kapusts un Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta vadošā pētniece, monogrāfijas „Maskas un maskošanās Latvijā „ autore Aīda Rancāne.

Maskošanās izdarības saistītas ar gadskārtām un notika galvenokārt gada tumšajā pusē – no Mārtiņiem novembrī līdz Meteņiem februārī, bet dažos novados jau no Miķeļiem septembra beigās līdz pat Jurģiem (Ūsiņos) aprīlī. Itāļu antropologs Cēzare Popi, kurš masku tradīciju festivāla laikā daudzkārt viesojies Latvijā, pieļauj, ka maskošanās notika visos četros lielajos saulgriežos. Aīda Rancāne domā, ka arī cilvēka dzīves svarīgākos godus, sākumu un beigas iezīmēja masku gājieni.

Dainu pierakstos visbiežāk figurē čigāni, budēļi un ķekatas, bet pārējās, ne mazāk atraktīvās un savdabīgās masku grupas, piemēram, kaitas, buki, spokstiņi, kurcumi, pieminētas retāk. “Ir priekšstats, ka tie visi ir sinonīmi, bet nav – termini vēstures gaitā ir sajukuši nezināšanas dēļ. Īstenībā masku grupas var salīdzināt ar šaha dēlīti – katrai ir sava vieta gan ģeogrāfiskā, gan ieražu tradīciju kontekstā,” paskaidro Andris Kapusts.

Jāņem vērā, ka ikviena maska ir logs uz citu pasauli, kas ļauj nonākt saskarsmē ar senču gariem un kosmiskiem spēkiem. Tā veido saikni starp debesīm un veļu valstību, atver vārtus uz aizsauli, savieno ar citu realitāti. Maska var būt kāds sencis, bet var pārstāvēt arī garu pasauli. Vienā masku grupā var būt dažādas maskas, bet visas var būt arī vienādas. Vēl kāda nianse – latviešu tradicionālajā kultūrā jēdziens maska netiek lietots, ir tikai konkrētu masku nosaukumi: Vilks, Dzērve, Kaza, Nāve utt. Plašākā nozīmē maskošanos var iedalīt rudens, ziemas un pavasara.

“Ar kažoku ļaunajā pusē, ar žagaru bunti padusē. Pa mājām apkārt iet, danco un bērnu drusku iebaida. Viņiem pasniedz biezu putru ar gaļu, ko uz krāsns viņiem glabā, lai ķemmē, cik uziet,” vēsta Latviešu folkloras krātuvē atrodamais vecīšos iešanas pieraksts. Maskās materializējot senču garus, rudens maskošanās gājienos, tostarp vecīšos, gāja veļu laikā. Vecīši Vidzemes ziemeļrietumu apgabalos ir gaiši ģērbušies, klusi, dzied savādas dziesmas un nav sajaucami ar trokšņainajiem budēļiem. Pie rudens masku grupām pieder arī par vecīšiem krietni jautrākie Katrīnas bērni, Mārtiņbērni, Andreja bērni un citi.

Sekojošie ziemas masku gājieni kļuva aizvien jautrāki un atraktīvāki, tajos parādījās cīņas motīvs. Divpadsmit dienas pēc Ziemassvētkiem (līdz Zvaigznes dienai 6. janvārī) latvieši sauca par svētajiem vakariem jeb jautro laiku. Pie Ziemassvētku masku gājieniem var pieskaitīt danču bērnus, tatarus, miežvilkus, čigānus, dādus, galenkas, pakukas, kaitas, bukus utt. Nākamais lielākais masku gājienu cikls ir saistīts ar Meteni – dienu, kad lācis griežas uz otriem sāniem un sākas jauns saimnieciskais gads. No plašā masku klāsta minamas ķekatas, ķekuti, kurciemi, Meteņi, Miesmeša bērni, budēļi, spiekstiņi, pelnu āži, skutelnieki utt. Šajos gājienos aktualizējās auglības tēma, bija jaušama seksualitāte. Maskas lēkāja, aplējās ar ūdeni, daudz smējās.

Izdzirdot vārdu maska, uzreiz nāk prātā slavenās venēciešu maskas. Tomēr pētniekiem tās nešķiet sevišķi interesantas, citādi tas ir Balkānos! No mūsu reģiona tie atšķiras ar dominējošu vīrišķo enerģiju – tur, liekot lietā varenus, stiprus zvanus, maskojas tikai vīrieši. Balkānos vienā masku grupā lielākā daļa masku ir vienādas, piemēram, visi kukeri jeb survakari (dažviet mēdz būt arī Lācis, Jaunais pāris, Mācītājs u. c.). “Kažoks uz otru pusi ir universāls atribūts,” saka Andris. Tas tāpēc, ka kažokam piemīt spēcīga enerģija, kas nāk no dzīvnieka, kurš dzīvojis kopā ar cilvēkiem vai ticis nomedīts.

Masku būtība ir tāda, ka tās visu sagriež kājām gaisā, jo maskošanās laikā dzīve tiek apvērsta otrādi – tiek atceltas normas un aizliegumi, zūd sociālā hierarhija un ar to saistītās bailes, pietāte un etiķete. Vietā stājas familiaritāte, atklāta runāšana, jokošana un brīvi žesti. Abi dzimumi sāk uzvesties pretēji pieņemtajam. Tas tāpēc, ka maskošanās rituālu dziļākā būtība ir simboliska haosa restaurācija, kas bija pirms pasaules radīšanas. Tātad visam jābūt citādam nekā parasti, uzspēlētam un pārspīlētam. Masku gājienam raksturīgas ritmiskas un neritmiskas darbības, troksnis, kustība, pārspīlēti smiekli vai bēdāšanās. Šķind zvani, sitas katlu vāki. Masku tēli iziet ārpus parastajiem cilvēka mērogiem – tie ir lieli, resni, klibi, līki, ar greizām kājām un rokām. Maskas neiet cilvēka gaitā, tas klumburē, klibo. “Ja tu esi mazs un tievs, maska tevi padara lielu un resnu, nedabiski garu vai neproporcionālu – ar lielu galvu vai kājām,” skaidro Andris.

Pie mums maskojas gan vīrieši, gan sievietes. Teicējas stāsta, ka laukos dažreiz maskojās arī bērni, ja vien fiziski spēja tikt līdzi pieaugušajiem. Tomēr Andris uzskata, ka senākos laikos bērni līdz iniciācijai pieaugušo kārtā nemaskojās, jo jebkura maskošanās ir saistīta ar nāves lauku, es izzušanu. “Vairākumam pasaules tautu zēnu iniciācijas rituālā ietilpst maskošanās, tāpēc varam izteikt minējumu, ka pārvēršanās vilkatī, kas raksturīga mūsu reģionam, ir iniciācijas sastāvdaļa. Krievi, baltkrievi un ukraiņi uzskata, ka zēnu iniciācijas laiks ir Andreja diena. Meitenes pieaugušo kārtā pārcēla vasaras sākumā, Vasarsvētkos,” stāsta Aīda.

Vai maskošanās ir dvēsele darbībā, citiem vārdiem, vai senajiem latviešiem maskošanās bija kas līdzīgs mūsdienu psihodrāmai, kurā ar mērķtiecīgu, dramatisku darbību palīdzību izkristalizējas indivīdu un grupu problēmas? Andris pasmejas: “Daudzi mēģina masku tēlos meklēt identitāti. Ja kāds pārģērbjas par dzērvi, tad prāto, kāpēc. Tas ir maldīgi.” Aīda atklāj, ka senos laikos cilvēki tik ļoti nebija koncentrējušies uz savu personību. Daudz svarīgāka bija kolektīvā apziņa, vajadzība un misija. “Dažreiz maskas uzvilkšana bija nevis individuālās brīvības izpausme, bet nepieciešamība un pienākums. Cilvēks pārtapa par mītisko dzīvnieku, lai iegūtu visi sabiedrības locekļi. Savā ziņā maskoties bija tāds pats pienākums, kā būt par karavīru.” Un tā maskoties nozīmē atteikties no sava es, uzņemt sevī tēlojamā garu un caur viņa darbībām veicināt auglību.

Apvilkt otrādi vecu kažoku, aptīt ap galvu sarkanu šalli, noziesties ar pelniem un sist katlu vākus, apnicīgā, pelēkā ziemas dienā pārtopot par vienlaikus biedējošu un smieklīgu radījumu ne no šīs pasaules, ir uzjautrinoši, tomēr kāda tam ir jēga? “Cilvēka dabā ir vēlme pārvērsties, iziet no ikdienišķā. Ne velti līdz pat mūsdienām popularitāti nav zaudējuši karnevāli, ir tematiskās ballītes. Uzliekot masku, tu izkāp no sava statusa un lomas māte, skolotāja, direktors. Cilvēkam ik pa laikam ir jāpaplašina robežas, jāatlaiž iekšēji uzvilktā spirāle, tāpēc rituālos klātesošs ir izklaides elements. Ir asprātība, smiekli, aizrautība,” skaidro Aīda.

Kā notika apziņas transformācija? “Pavisam vienkārši – uzliec citu seju, un viss, tu esi pārvērties! Mums grūti iztēloties pārdzīvojumu, kādu izjuta cilvēki, kas dzīvoja pirms industriālās ēras. Arī šamaņi spēja uzlikt masku, nonākt transa stāvoklī un veikt darbības citā realitātē,” saka Aīda. Jā, tiesa, seno baltu maskošanos itin labi var salīdzināt ar šamanismu. Turklāt citā apziņas stāvoklī nonāca gan tie, kas maskojās, gan mājinieki, pie kuriem maskas bija ieradušās.

Atbilde uz jautājumu, kāpēc cilvēki, izmantojot visdažādākos ceļus, centās nokļūt saskarsmē ar citu pasauli, slēpjas tūkstošgadīgajās zināšanās, ka svētību var atnest tikai no viņsaules. “Gan pasaka par Maiju un Paiju, gan maskošanās tradīcija sakņojas idejā, ka var doties uz citu pasauli un no turienes atnest svētību,” klāsta Andris. Ko mūsu tālie senči domāja ar vārdu svētība? Eksistenciālu labklājību – lai lietus līst un saule silda, lai ir laba raža, pilni apcirkņi, paši un lopiņi veselīgi. Respektīvi, lai visa pietiek un ir pilnība. “Atslēgas vārds ir veiksme,” neslēpj Andris. “Kopš senseniem laikiem cilvēkiem bijis priekšstats, ka dvēsele kaut kur ir un tad atnāk, grauds ir zemē, tad izdīgst un dod ražu. Tā pati veiksme. Te tās nav, un te tā ir! Tas lika domāt, ka kaut kas nāk no tās puses, kur jāmēģina nokļūt, lai izlūgtos svētību. Savukārt mājiniekiem ir svarīgi pacienāt viņsaules spēkus masku izskatā, pasakot paldies par to, kas bijis, un cerot, ka nākamgad veiksies labāk. Masku sagaidīšana ir enerģiju apmaiņa ar viņpasauli.”

Tur, kur nav nekā, iespējams viss

“Pasaulē ir divu veidu maskas. Vienas speciāli gatavo, gadu vai ilgāk, iespējams, to dara īpaši meistari. Otras top no nejaušiem sadzīves priekšmetiem, apģērba gabaliem. Baltu maskas pieder pie šīs grupas. Maskas sāk tapt tajā brīdī, kad priekšmets beidz šīs dzīves gaitu – praktiski vairs nav lietojams. Saimniece paskatās uz kažoku un saprot, ka tas ir noplīsis, uz tirgu mugurā vilkt vairs nevarēs. Viņa kažoku nemet ārā, bet ar gudru ziņu noglabā bēniņos. Līdzīgi saimnieks rīkojas ar salūzušu rata riteni. Kad pienāca maskošanās laiks, savu mūžu nokalpojušās lietas cēla gaismā un radoši piemēroja,” stāsta Andris.

Aīda pieļauj, ka pašos senākajos laikos tika izmantota materiāla maģija, proti, atveidojot Lāci, vilka lāča ādu, bet Vilka maska gājienā devās vilka ādā. “Vēlāk, attīstoties simboliskajai domāšanai, redzam, ka aitādas kažoks var būt mugurā Dzērvei vai Vilkam. Tad Dzērves masku simbolizē putna spalva vai kas cits, kas satur daļu no dzīvnieka dvēseles. Ja cilvēks nopietni vēlas maskoties, tas var palīdzēt. Ir izpētīts, ka dažviet pasaulē dziedniecības rituālu maskas gatavoja no kādas noteiktas koku sugas. Smalkākā līmenī materiāla maģija darbojas. Izšūtas acis vai mutes senajās maskās neredzam, jo cilvēkiem bija augsti attīstīta simboliskā domāšana. Gājiena dalībnieks varēja uzlikt galvā velteni, un visi redzēja, kas tas ir. Jo abstraktāka maska, jo iespaidīgāka un noslēpumaināka.”

Arhaiskās maskas ir bez izteiksmes – tajās nav ne dusmu, ne smaida. Tās ir kā mirušā seja – tukšas. “Jo maskai vairāk grimašu, jo mazāka iztēles iespējamība,” saka Andris. “Tur, kur nekā nav, viss ir iespējams.” Aīda papildina: “Tiem, kas pārzina folkloru, attīstās simboliskā domāšana un spēja abstrahēties. Mūsdienās lellītes ir nostrādātas līdz pēdējai niansei, bet senos laikos bērni spēlējās ar lupatu vīkšķiem, kuros varēja saredzēt visu, ko vēlējās.” Andris kopš bērnības atceras, kādu fantastisku iztēles lidojumu sniedz vienkāršs koka gabals: “Ir novērots, ka bērniem mīļākās ir nevis greznās rotaļlietas, bet primitīvās, jo ir piepildītas ar iztēli.”

Izjauc sevi, lai saliktu no jauna

Maskošanās un ar maskām saistītie rituāli ir vieni no noslēpumainākajiem pasaules kultūrā. Vēl nesen uzskatīja, ka maskas raksturīgas pilnīgi visām pasaules tautām, tomēr ir pētnieki, kas vēlas apstrīdēt šo mītu, sakot, ka daļā kultūru pastāv ķermeņa krāsošana. Atzinums izraisījis diskusiju par to, kas vispār ir maska. Vai arī tetovējumu, ko nevar nomazgāt, var uzskatīt par daļu no maskošanās tradīcijas? Tomēr visas pasaules maskas vienojoša ir to ciešā saistība ar mirušo senču pasauli, citu realitāti. “Tāpat kā ir vīrietis un sieviete, Saule un Mēness, diena un nakts, ir dzīvs un nedzīvs. Dzīvais cilvēks dzīvo te, bet nedzīvais ir viņsaulē, cita varianta nav,” saka Aīda.

Tomēr svētību maska atnes, veicot noteiktas darbības. “Cilvēks caur darīšanu, praktisku rituālu spēj mainīt sevi – attīrīt, atjaunot, sakārtot. Un maskas palīdz to paveikt. Sakārtošana notiek pēc mītiskām likumsakarībām, proti, lai rastos kārtība, sākumā ir jābūt haosam. Maskas ar lielo traci – trokšņošanu, lēkāšanu, griešanos, klibošanu, aplamu runāšanu – ienes haosu mājā. Savukārt pēc haosa ir vieglāk visu salikt pa plauktiņiem. Lai sakārtotu sevi, vispirms sevi ir jāizjauc.”

Nav jau tā, ka maskas visu tikai jauc un aiziet, ir rotaļas, dialogi, miniizrādes, dziedāšana. Piemēram, priekšnesuma laikā ienes mironi, darbojas ap to, un tad kaut kas notiek. Masku izrāde vēsta, ka vecā pasaule beidz funkcionēt un tās vietā rodas jauna – vai nu čigānietei bērns piedzimst, vai mironis atmostas. Mazo sižetu uzdevums ir izspēlēt rituālo mītu. Tā stalts vīrietis pārģērbjas par līgavu. Līgavainis ir sīks, sagrabējis vecītis. Abi dejo, un – hops! – viņš nomirst. Tad atsteidzas dakteris, cenšas nokritušo glābt, bet noplāta rokas, jo šis guļ beigts. Tad nu līgavai tiek meklēts cits brūtgāns, un beigās mācītājs abus salaulā. Visu stāstu būtība ir viena: vecais nomirst, seko starpposms, un tad nāk jaunais.

Izlasot dažu maskošanās grupu izdarību pierakstus, kas līdzinās teatrālam priekšnesumam, prasu, vai maskošanās ir teātra pirmsākums. Aīda piekrīt: saikni var meklēt, bet senie ļaudis teātri nespēlēja tikai izklaides pēc. Izdarību būtība slēpās shēmā: simbols – rituāls – rezultāts. Maskošanās sižetus var uztvert kā smieklus izraisošus un izklaidējošus, jo tēli ņemas ne pa jokam. Tomēr tā ir virspusējā un seklākā tradīcijas dimensija, jo visi klātesošie apzinās, ka būtiskākais, dziļākais tēmas līmenis ir pasaules pārmainīšana.

Aīda stāsta, ka pētnieciskajās ekspedīcijās Latvijas laukos sastaptie vecie cilvēki atcerējušies, ka ļoti gaidījuši maskas. Ja tās neesot atnākušas, mājinieki bēdājušies. Prasu, līdz kuriem gadiem maskošanās tradīcija bija izplatīta. “Viss turpinās,” saka Andris. “Kad braucām uz mūzikas festivālu Barkavā, tālumā uz ceļa ieraudzījām kaut ko dīvainu – izrādījās, ka maskās tērpušies cilvēki gaidīja jauno pāri. Un tā nebija folkloras kopa.”

Lubānas puses čigānos iešanas pieraksts vēsta, ka maskas senāk taisītas arī no bērza tāsīm, pazīstamas arī linu bārzdas un ūsas: “Bieži vien sievietes pārģērbjas par vīriešiem un otrādi. Lai kaimiņi nepazītu, runā sagrozītā, zemā balsī. Parasta lieta ir arī palikt korķa gabalu zem mēles.” Aīda skaidro: “Abu dzimumu apvienošana vienā tēlā ir arhaisks priekšstats par pasaules sākumu, kad tā bija ideāla. Kad vīrietis pārģērbjas par sievieti, viņš sevī ietver abus dzimumus. Tas raksturīgi arī daudzu tautu šamaņiem, lai pavairotu sakrālos spēkus. Viņi neprecas, jo ir precējušies, piemēram, ar mirušo senci. Būtība slēpjas uzskatā, ka pasaules radīšana savā ziņā ir veseluma sadalīšana. Ir gaisma, tumsa, augša, apakša, sievišķais, vīrišķais. Tātad svētkos tiek pārvarēts pasaules duālisms. Maskošanās laikā notiek lielāko pasaules pretstatu likvidēšana.”

Populārākie masku gājiena personāži ir Dzērve, Lācis, Vilks, Kaza Aita, Zirgs, Sietiņš, Rudzu kūlītis, Siena kaudze, Slota, Žīds, Čigāns, Čigāniete. Ir jaukta tipa maskas – Jātnieks uz zirga, Lācis ar lāča vadātāju, Vijolnieks uz siena kaudzes, Vīrs-sieva. Gājienā devās varošākie. Par Lāci vai Dzērvi kurš katrs nepārģērbās. Avoti vēsta, ka masku gājienā līdzi vests pat īsts lācis. Andris piebilst, ka Krievijā visai izplatīta bijusi tradīcija masku gājienā vadāt līdzi mironi. “Ja kāds nomira ap Ziemassvētkiem, mironi īpaši sargāja masku gājienam, lai nenozog.”

“Par maskām kļuva dzīvnieki, kas mītiskajos priekšstatos spēj pārvarēt robežas starp pasaulēm. Dzērve vasarā ir te, ziemā citur, lācis vasarā staigā pa mežu, bet ziemā aizmieg,” turpina Aīda. “Pavisam savāda maska ir Sietiņš, kas ir maz izpētīts. Pēc skata tas ir maiss ar sietu galvā. Tas iet un kaisa miltus. Sietiņš apvieno divus aspektus – viens ir tas, ka siets saistīts ar Pērkona sievu un meitām, kas sijā lietu. Savukārt lietus tiek tverts kā sperma, kas apaugļo zemi. Otrs – zvaigznājs Sietiņš, ko dēvē arī par Plejādēm, daudzām tautām saistīts ar senču kultu. Baltkrievu tautas priekšstatos cilvēka dvēsele pēc nāves vispirms dodas uz Sietiņu un tikai pēc laika nonāk pie Dieva. Sietiņš ir starptelpa. Iespējams, ka te saplūst senču un auglības kulti.”

Vai arī sociālajām maskām Dakterim, Laupītājam, Nabagam ir dziļāka nozīme? Aīda skaidro, ka tie visi stāv tuvu dzīvības un nāves robežai. Ārsts stāv tuvu piedzimšanai un nomiršanai. Laupītājs var laupīt otra dzīvību, un pats to var zaudēt. Arī ubags vienmēr uzskatīts par vidutāju starp šo un citu pasauli, ne velti pieņemts pie baznīcām ziedot nabagiem. Turklāt arī pasakās Dievs pie cilvēkiem atnāk kā nabags.

Maskošanās sakarā visbiežāk skandētais vārds ir čigāni. “Ja uz čigānu raugāmies kā uz citas tautības cilvēku, viņam ir atšķirīga ādas krāsa, reliģija un, galvenais, dzīvesveids,” stāsta Aīda. “Sengrieķu valodā acigane nozīmē nepieskaramais. Pēc vienas versijas, čigāni ieradušies no Indijas, bet tur par nepieskaramajiem uzskatīja cilvēkus, kuru uzdevums bija transportēt līķus no šīs pasaules uz viņpasauli. Viņi bija starpnieki, un arī maskai ir starpnieka funkcija. Ziemassvētku masku grupā barvedis parasti ir Čigāns – sarkanā kreklā, kažokā uz otru pusi.”

Pierakstos minēts, ka dažas maskas lēkušas uz mežkājām – kārtīm. Arī šai darbībai ir simboliska jēga nepiederēt ne pie tās, ne pie šīs pasaules, būt starp zemi un debesīm. Savukārt vilkam apēdot kazu, tika izspēlēts simbolisks auglības akts, respektīvi, lai dzimtu jaunais, notiek vecā saplosīšana. Vēl viena masku darbība ir pēršana – simboliska dzīvības spēku, auglības vairošana. Kad ieradās budēļi, saimniece prasīja, lai izper meitas, un pēc tam pateicās, dāvinot cimdus un prievītes. Auglības nozīmē bija arī tam, ka, skaļi smejot un trokšņojot, maskas mājiniekus aplaistīja ar ūdeni. Latgales masku tradīcijā ir skaista sastāvdaļa – sviesta kulšana. Ne jau sviests ir svarīgs, bet darbība – no šķidras matērijas tiek radīta cieta – apaļa, dzeltena.

Salīdzinājumā citu tautu baisajiem kalnu gariem vai dienvidu zemju maskām baltu maskas ir mīlīgākas un mērenākas. Turklāt mūsējās ir dziedošas, pareizāk sakot, tekstus vēstošas melodiskā formā. Vai skaisti dzied? Nu, kur tu ziemas salā smuki padziedāsi! Budēļi katras rindas galā velk “brrr” vai “būū”.

Evija Hauka, žurnāls „Patiesā Dzīve” / Foto: Aigars Hibneris, visitligatne.lv (Rihards Vidzickis)