Brīnumi notiek: kad Zandai atteicās darboties orgāni, viņu no Rīgas aizveda uz Lietuvu

“Fiziski esmu piedzīvojusi elli, bet dvēseliski – paradīzi, turklāt abas vienlaikus. Tam, kas nav ko līdzīgu piedzīvojis, to būs grūti saprast – kā tas var būt, ka ķermenis ir sāpēs gluži kā saplosīts, bet tajā pašā laikā tu esi ārkārtīgi laimīgs,” teic ezoteriskā filozofe Zanda Erbss.

Zanda Erbss ir viena no retajām dvēseles dziedinātājām un garīgajām padomdevējām, kas ieguvusi gan klasiski teoloģisko, gan ezoterisko izglītību. Studējusi Latvijas Kristīgajā akadēmijā un Alfrēda Vittes starptautiskajā astroloģijas skolā, bijusi lektore Baltijas Astroloģijas skolā, Sokrāta tautskolā, Baltajā studijā un mācību centrā Saskarsme. Viņa vada seminārus un retrītus un ir pievērsusies indiešu garīgā skolotāja Ošo mācībai. Bet, atskatoties nesenā pagātnē, Zanda atzīst, ka gluži negaidot viņai nācies izjust gan milzīgas sāpes, gan mūžības pieskārienus, turklāt ne reizi vien.

Gāju gulēt ar sajūtu, ka pamazām izdziestu

Ziemas tumšajās, īsajās dienās nereti mēdzam pievērsties apcerei par neizbēgamo dzīvības un nāves ciklu. Arī pašai pēdējā laikā nācies par to vairākkārt domāt. Kā šis sāpju un atziņu ceļš sākās?

Tas sākās pirms trim gadiem, 2020. gada novembrī, ar temperatūru un iekaisumiem, kam sākumā nepievērsu uzmanību. Neesmu arī nekad īpaši pie dakteriem gājusi... Bet, kad uz rokām un kājām parādījās čūlas, strauji samazinājās svars, sāka zust enerģija un ar laiku iestājās pilnīgs bezspēks, sapratu, ka situācija ir nopietna. 

Vispirms devos pie ģimenes ārsta. Nozīmēja ļoti plašas analīzes, un, kaut arī bija skaidri redzams, ka ir lielas problēmas, ārste nesaprata, kas īsti tas ir. Mani nosūtīja uz slimnīcu pie dermatologa, veica ādas biopsiju, bet arī tas skaidrību neviesa.

Tuvinieki bija pieraduši, ka es nekad nečīkstu un vienmēr pati tieku ar visu galā, un tas mazliet iemidzināja manas ģimenes modrību – līdz brīdim, kad es jau tik tikko spēju pakustēties. Tad māsa saprata, ka galīgi nav labi, un aktīvi iesaistījās – sūtīja manu analīžu rezultātus uz visām iespējamajām vietām, veda mani pie visiem iespējamajiem ārstiem, arī dziedniekiem un ekstrasensiem. Bet man kā jau cilvēkam, kuram ir ļoti slikti, tobrīd gribējās tikai to, lai mani liek mierā. Tā pagāja laiks līdz janvārim, kļuva aizvien sliktāk.

Allaž gāju gulēt ar sajūtu, ka pamazām izdziestu. Un kādurīt mazākā meita pie manis atnāk raudādama un stāsta par savu sapni, kurā ārsts esot teicis, ka neko vairs nespēj palīdzēt. Iespējams, tas bija tas moments, kas palīdzēja man savākties un saprast – beidzot kaut kas ir jādara, nevar vienkārši gaidīt.

Kā īsti izdevās noteikt diagnozi?

Šajā ziņā man ārkārtīgi daudz palīdzēja māsa, par ko esmu pateicīga, jo nezinu, kā viss būtu beidzies bez viņas. Liekot lietā mazliet viltības, mums izdevās piekļūt hematologam. Pie šiem ārstiem tikt ir gandrīz neiespējami, jo visā Latvijā ir tikai 14 speciālisti, visi ārkārtīgi aizņemti, rindā jāgaida mēnešiem ilgi. Turklāt tas bija kovida laiks, kad pie ārstiem vispār bija grūti nokļūt. Aizbraucām uz Rīgas Austrumu klīnisko universitātes slimnīcu, parādījām analīžu rezultātus, un tad apburtais loks, no kura tobrīd vairs neredzēju izeju, noslēdzās.

Tagad, atskatoties pagātnē uz visu notikumu ķēdīti un to, kā pamazām viss virzījās uz kulmināciju, saprotu – toreiz viss notika pareizi, precīzi un perfekti. No dienas, kad uzzināju diagnozi, līdz pat šim brīdim nevienu neesmu vainojusi. Ne ģimenes ārsti, ne kādu citu speciālistu, kas neprata saskatīt to, kas bija jāredz. Tam visam bija tā jānotiek. 

Ko atklāja analīzes?

Leikēmiju, turklāt smagā, akūtā un agresīvā formā. Hematoloģe man tūlīt pieteica vietu slimnīcā. Un tad bija nākamais veiksmes stāsts. Visas nodaļas bija aizņemtas, tāpēc uzreiz nokļuvu Cilvēka šūnu un audu transplantācijas centrā – visbrīnišķīgākajā nodaļā ar vislabākajiem speciālistiem. Tur man veica audu biopsiju un konstatēja ārkārtīgi daudz blastu – nenobriedušo asins šūnu, kas norāda uz leikēmiju. Ar katru dienu no dakteres pienāca aizvien drūmākas ziņas, līdz kļuva skaidrs, ka man ir sliktākā no iespējamajām akūtajām diagnozēm un manai dzīvei atvēlētais laiks – ne vairāk kā trīs  mēneši.

Pat atteicos no piedāvātajām nomierinošajām zālēm. Arī tad, kad ārste zvanīja manam vīram un teica, ka jābrauc uz slimnīcu atvadīties, jo esmu par vēlu ieradusies un palīdzēt vairs nav iespējams, es biju tik mierīga... Tobrīd man pat gribējās smieties – uz to, kur esmu iepinusies, raudzījos it kā no malas. Tā bija pilnīgi sirreāla sajūta, situācija, kurai pat nespēju noticēt.

Paciente, par kuru brīnījās pat pieredzējuši speciālisti

Mediķu prognozētie atlikušie trīs dzīves mēneši jau sen pagājuši...

Kad bija noskaidrotas manas asins mutācijas, speciālisti beidzot varēja pieņemt lēmumu par tālāko rīcību. Sanāca konsīlijs un nolēma tomēr izmēģināt ārstēšanu. Tā bija visai smaga ķīmijas terapija. Par spīti tam, ka cerību nebija, dakteri bija pozitīvā šokā, ka terapija pēkšņi uzrādīja rezultātu! Pasludinātais spriedums tika atcelts – vismaz pagaidām. Kādu laiku mans dzīves cikls bija šāds: trīs nedēļas slimnīcā, nedēļu mājās. Kopā bija sešas ķīmijas. Pēc piektās ārsti sāka šaubīties, jo organisms zāļu iespaidā kļuva aizvien vājāks, slimība atkal atgriezās, cīņa ar to kļuva grūtāka. Tad atteicās darboties orgāni, un mani no Rīgas pa taisno aizveda uz Lietuvu. Tā atkal bija gluži kā atgriešanās uz nāves sliekšņa, vēl viens spriedums, kam tūdaļ sekoja veiksme un kārtējais brīnums.

Ārstējošais ārsts, viņa attieksme, ārsta un pacienta savstarpējā sastrādāšanās ir ļoti svarīgs faktors, kas spēj iedvesmot. Kaut ierados pilnīgi beigta, jauno terapiju uztvēru ar optimismu un prieku; sapratu, ka vēl neesmu pilnīgi bezcerīga.

Tātad Lietuvas mediķi spēja izdarīt to, kas nebija pa spēkam Latvijas speciālistiem?

Speciālisti mums ir labi, šķēršļi bija citā jomā. Man bija nepieciešama cilmes šūnu transplantācija. Latvijā to nevarēja veikt, jo nebija atbilstošu cilmes šūnu donoru. Šādi donori jāpiemeklē ļoti rūpīgi, lai organisms jaunās cilmes šūnas neatgrūstu. Un ir arī citas nianses. Lai drīkstētu veikt šo operāciju, vispirms jāpanāk pilnīga remisija. Latvijā tas neizdevās, bet Lietuvā ar jaunajām zālēm to panāca. Tad varēja ķerties pie transplantācijas. Tā ir bīstama manipulācija, saistīta ar muguras smadzeņu pārstādīšanu. Pirms tam ir pārrunas, pacientam skaidri un gaiši tiek pateikts – pēc transplantācijas izdzīvo tikai 30 %, var iestāties arī invaliditāte.

Ir arī vecuma ierobežojumi, lai vispār drīkstētu šādu operāciju veikt. Tēlaini sakot, ir jāiznīcina viss, kas ir tavs, ķermenim jābūt pilnīgi tīram, jo jaunās šūnas ir svešas, tāpēc un organisma iekšējie sargi var sākt ar tām cīnīties. To sauc par atgrūšanu (arī to es esmu piedzīvojusi un atkal nonākusi slimnīcā). Tomēr es šim procesam izgāju cauri. Tā bija īsta sāpju elle, bet es izturēju, kaut gan no 2021. gada oktobra līdz pagājušā gada aprīlim biju kā pilnīgs dārzenis.

Pavasarī situācija sāka normalizēties, un vairāk nekā gadu – līdz šā gada jūlijam – viss bija labi. Tad man atkal konstatēja recidīvu. Leikēmija atgriezās, progresēja milzīgā ātrumā, un šogad septembrī viss atkal bija tāpat kā pirms terapijas. Kārtējais nāves spriedums...

Tad viņš arī atklāti teica, ka nekad nav solījis mani pilnībā izārstēt, bet tikai pagarināt dzīvi, un es vispār esot īsts brīnums –

pirmais gadījums viņa praksē, kad cilvēkam ar šādu diagnozi izdevies tik ilgi nodzīvot. Visi resursi ir izsmelti, viņš teica. Ķīmiju dot neesot jēgas, jo viss jau ir izmēģināts...

Un atkal notika brīnums?

Jā! Kad šķita – cerību vairs nav, atkal notika kas negaidīts. Ārsts man paziņoja, ka tikko ASV atļāvusi viņu klīnikai realizēt jaunu, tikko izstrādātu eksperimentālu terapiju, kas vēl nav oficiāli ieviesta, bet vēl aizvien atrodas izmēģinājuma stadijā astoņās valstīs, kurās ir šādi slimnieki. Man piedāvāja piedalīties, un oktobrī es sāku jauno terapiju. Slimnīcā gulēt nevajadzēja, tikai reizi nedēļā braukt uz Viļņu izmēģināt medikamentus. Oktobris bija grūts, jo tādām spēcīgām zālēm ir blaknes, visi organisma rādītāji pasliktinās. Bet tagad varu teikt, ka mans ķermenis atjaunojas.

Jau pēc pirmās nedēļas sāka mazināties blastu skaits. Remisija iestājās pat ātrāk, nekā mediķi to bija gaidījuši. Divi terapijas cikli jau ir beigušies, tagad būs trešais. Priekšā vēl viena transplantācija.

Bet morāli es vēl neesmu gatava, jo tas ir milzīgs risks. Nezinu, kā mans ķermenis trīs gadus ir izturējis visas šīs agresīvās terapijas un ķīmisko iejaukšanos, un esmu nobažījusies, ka var iestāties kaut kāda izturības robeža, tāpēc pagaidām dzīvoju šeit un tagad, par nākotni nedomāju. Kad pienāks laiks, rīkošos saskaņā ar apstākļiem.

Sāpju elle un dvēseles paradīze vienlaikus

 Vai ir izdevies saprast, kāds bija šīs slimības cēlonis?

Medicīniska izskaidrojuma, šķiet, nav, toties pieredze, ko esmu guvusi... Nav pat tādu vārdu, lai to aprakstītu. Bez tā, kam esmu šo trīs gadu laikā gājusi cauri, es nebūtu tas cilvēks, kas esmu tagad. Cauri nemitīgajām sāpēm nākusi empātija un sapratnes dziļums.

Fiziski esmu piedzīvojusi elli, bet dvēseliski – paradīzi, turklāt abas vienlaikus.

Tad arī ieraudzīju visu lietu kārtību un sapratu, ka pilnīgi nekas – ne attiecībā uz dzīvi, ne attiecībā uz mani pašu – nav tā, kā es agrāk biju iedomājusies. Sapratu, ka man nav pilnīgi nekādu zināšanu, ka viss jāsāk no jauna.

Tāpēc, kad mēģināju atsākt lasīt lekcijas, man bija diezgan grūti. Pa vecam strādāt vairs nevarēju, jo bija sabrukusi visa uzskatu sistēma, bet pa jaunam vēl nezināju, kā. Nepratu pateikt to patiesību, ko biju sev atklājusi. Pārejas periods bija diezgan ilgs, un tikai nesen sāka parādīties izpratne, ka viss ir pilnīgi perfekti, ka nav nekas jāmaina ne sevī, ne citos. Tas ir milzīgs atvieglojums. Tas ir tas, ko saucu par apzinātības stāvokli, un tas ir brīnišķīgs!

Esmu redzējis cilvēkus, kas lielās sāpēs nevis gūst apskaidrību, bet otrādi – kļūst ļauni, rupji, pat zaudē cilvēcību. Varbūt palīdzēja jau iepriekš apgūtās garīgās prakses?

Kad tu esi tādā stāvoklī, ka nav ne mirkļa bez sāpēm, neviena atpūtas brīža, pienāk moments, kad jūti – sāk mainīties personība. Šis periods nebija ilgs, jo sapratu, ka šādā stāvoklī nedrīkst iekrist. Patiesībā esmu meklētāja jau kopš jaunības. Divdesmit gadu praktizēju meditāciju un centos sasniegt apzinātības stāvokli.

Es pie šī stāvokļa dzelžaini turējos, neļaujot nevienai domu kustībai doties pagātnē vai nākotnē, šaustīt sevi, meklēt atbildes, nožēlot, apcerēt, domāt par to, kas būs. Tikai tagadne un šis mirklis. Tas ir kaifs – atrasties tagadnē un darīt to, kas jādara. Tas palīdz nepazaudēt esības prieku pat dramatiskās situācijās. Slimnīcā ārsti brīnījās, cik es savās sāpēs spēju būt priecīga, un pat palūdza mani atbalstīt kādu pacienti, kura cieta no depresijas. Tā nu es pie viņas gāju katru dienu, jo man bija, ko viņai dot.

Protams, mēs visi ar prātu saprotam, ka reiz nāksies doties projām, un tomēr... Vai, uzklausot ārsta paziņojumu, ka tuvojas beigas un atlicis pavisam nedaudz, nerodas jautājums – kāpēc? Kāpēc ar mani? Kāpēc tik ātri? Vēl būtu tik daudz, ko piedzīvot!

Toreiz ne. Jautājumi un atbildes radās vēlāk. Un tad atskārtu, iespējams, vienu no slimības patiesajiem cēloņiem, proti, pēdējos gados biju gājusi ceļu, kas nebija manējais. Biju gājusi pati pret savām vērtībām, pret savu būtību. Jo mērķus, uz kuriem es devos, bija izvirzījis mans prāts. Tagad atskatoties es to redzu un saprotu. Toreiz ne. Katru dienu dzīvoju savā ritmā, tiecos uz iedomāto mērķu sasniegšanu un pat nemanīju, ka pamazām sāku dzist.

Tātad tas, kas notika, nebija pēkšņi, bet ilgākā laika posmā nepareizi dzīvotas dzīves sekas. Leikēmija ir asins saslimšana. Un kas tad ir asinis? Tajās ir mūsu dzīvības spēks. Ja cilvēks ir vai nu ar visu neapmierināts un negrib šeit dzīvot, vai arī, ja dzīvo pretrunā ar sevi, viņš pats šo spēku grauj. Un rezultāts neizpaliek.

Vai tomēr neuzmācās bailes no nāves, no nezināmā, kas mūs sagaida?

Es zinu, ka pēc nāves ies bojā tikai mans Ego. Protams, šis Ego ļoti grib dzīvot, tam ir tikai viena dzīve, un Ego to apzinās, tāpēc ļoti uztraucas. Taču es zinu, ka tas nav galvenais. Dvēselei šādu Ego uzstādījumu nav, dvēseles ceļš ved atpakaļ uz sākotni, no kuras tā nākusi, un beidzas tad, kad tam jābeidzas. Jo piepildītāka un intensīvāka bijusi dzīve, jo mazāk baiļu no tā, kas varētu nākt pēc tam. Jā, reizēm var rasties sajūta, ka nāve ir kā melns, nezināms bezdibenis, kurā pazūd viss, bet, saskatot patiesību, mēs varam šo sajūtu pārvarēt. Šim nolūkam ir pat īpašas meditācijas.

Bailes no nāves liecina, ka cilvēks apzinās – es tā īsti neesmu dzīvojis, neesmu realizējis savus sapņus. Bet, ja mēs dzīvosim apzināti, šim savam esības brīdim, izbaudot tagadni, nevis kavējoties pagātnes vai nākotnes vīzijās, tad tā būs pilnvērtīga dzīve. 

Toreiz, kad nonācu slimnīcā, savā ziņā jutos pat laimīga, jo man šķita, ka viss ir piedzīvots, viss ir izdarīts un nav nekā, ko es varētu gribēt. Taču pēc tam pakāpeniski ieguvu sapratni, ka viss līdzšinējais ir bijis nepareizi, un sāku saprast, kā vajadzētu dzīvot. 

Kā? Saskaņā ar sevi? Vai tas būtu līdzeklis pret tādām saslimšanām?

Jā, dzīvot saskaņā ar savu dvēseli. Un šo vasaru tieši tā arī pavadīju – ļoti aktīvi un laimē par to, ko man dzīve devusi. Tāpēc man bija šoks, rudenī uzzinot, ka slimība tomēr atgriezusies. Tātad kaut kas līdz galam nav bijis pareizi. Ne medicīniski, bet garīgi, no manas puses. Varbūt tāpēc, ka turēju šo jauniegūto gaismu sevī, nedalījos savā pieredzē ar citiem, jo īsti nesapratu, nezināju, ko teikt. Varbūt tas ir mans uzdevums, kas tagad jāpaveic.

Savā ziņā esmu kļuvusi par himeru 

Vai nav tā, ka, pārlejot asinis vai transplantējot savā ķermenī citas personas orgānus, cilvēks saņem daļiņu donora personības? Un šī kaulu smadzeņu, cilmes šūnu transplantācija...

Līdzīgu jautājumu uzdevu arī psiholoģei. Vaicāju, vai ir pētītas pacientu personības izmaiņas pēc transplantācijas. Viņa atzina, ka tas ir labs jautājums, tomēr tādu pētījumu nav, jo viss ir ļoti subjektīvi. Ja vaicātu man, vai esmu jutusi kādas izmaiņas... Jā, protams, bet vairāk saistībā ar maniem pārdzīvojumiem un garīgo attīstību. Jaunas intereses vai izmaiņas gaumē neesmu pamanījusi, arī sveši sapņi nerādās. Esmu kļuvusi praktiskāka, bet tas drīzāk ir saistīts ar apziņas evolūciju.

Tomēr varu atklāt, ka savā ziņā esmu kļuvusi par himeru, jo manī mājo divu cilvēku DNS – gan manis pašas, gan donora. Ja testu veiktu manam asins paraugam, konstatētu donora DNS, bet cita veida paraugu pārbaudē parādītos mana īstā personība. Šāda unikāla parādība esot iespējama tikai cilmes šūnu transplantēšanas gadījumos. Divām būtībām – manā gadījumā pat sievietes un vīrieša – jāsadzīvo vienā organismā, un tas nemaz nav tik vienkārši. Tāpēc var gadīties, ka pēc kāda laika sarežģījumi tomēr rodas. Tieši tā ir noticis ar mani. Es gan ceru, ka atkārtota transplantācija nebūs nepieciešama, bet, ja citādi nevarēs, tai piekritīšu, jo iespējas ir jāizmanto.

Kādu padomu varētu dot cilvēkam, kas nonācis līdzīgā situācijā? Vai vispār iespējams kaut ko ieteikt, vai arī tas ir pārāk dziļi, pārāk individuāli?

Kad cilvēks nonāk smaga zaudējuma, slimības vai citu spēcīgu emocionālu satricinājumu priekšā, tas dzīvē ir liels brīdis. Tas ir kā aicinājums uz transformēšanos. Galvenais jautājums – vai cilvēks to pieņem? Ja viņš pretojas visam, kas notiek, vaino dakterus, mājiniekus, valsti, mediķus, visus pēc kārtas, ja nemitīgi nomoka sevi ar domām, kāpēc tas notiek tieši ar mani, tad, visticamāk, šis transformēšanās process nebūs iespējams.

Pieņemt, un viss? Neko nedarīt?

Pieņemšana nenozīmē, ka jāsēž trulā bezdarbībā! Notikušais ir jāpieņem garīgi. Un tad jādara tas, kas tajā brīdī jādara, to neapcerot un lieki neprātojot, jo tieši šie prātojumi rada ļoti daudz negatīvu emociju, kas visu padarīs tikai sliktāku. Nevis jāgremdējas negācijās, bet jāanalizē – ko es varu darīt šajā situācijā? Modri jāvēro, ko dzīve man piedāvā: kādas ir iespējas, kādi dakteri, jaunas terapijas, varbūt kāda alternatīva medicīna. Ir jāļaujas un jārīkojas vienlaikus.

Notikuma brīdī mēs visu spēles laukumu neredzam, to sapratīsim tikai atskatoties, kad viss jau būs beidzies. Un tad redzēsim, ka vispareizāk ir bijis darboties, taču, nevis skrienot ar pieri sienā, bet izjūtot, kur paveras durvis. Pirmā pazīme, kas liecina par nepareizu izvēli, – ja visu, ko darām, esam spiesti darīt ar lielu piepūli. Savukārt, ejot pareizā virzienā, viss notiks dabiski, nepiespiesti un brīnišķīgi viegli. Tas arī būs īstais ceļš.