Kā pareizi uzziedināt krāšņas hiacintes stikla vāzē?

18. gadsimtā lielā daļā Eiropas hiacintes skaitījās ārkārtīgi populāras modes puķes, tās audzēja ne vien krāšņās dobēs, bet arī dzīvojamās telpās. Tie bija laiki, kad nebija nedz centrālās apkures, nedz arī tādu izkoptu istabas augu kā mūsdienās. Vēsās telpas bija kā radītas, lai hiacintes lēnām atmostos un uzziedētu pilnā plaukumā. Agrākos laikos hiacinti uzskatīja par cerību puķi, kas simbolizēja pavasara tuvošanos, un tas savukārt nozīmēja, ka dzīvot kļūs vieglāk. Vācijas, Holandes un Anglijas lielpilsētu īres namos iedzīvotāji mēdza likt dubultlogu starpā slaidus stikla traukus, ko tagad varētu dēvēt par vāzēm, un tajos uzziedināja hiacinšu ziedus. No ārpuses sīpolus lutināja saule, no iekšpuses sildīja telpu siltums, bet pašus iedzīvotājus priecēja plaukstošie ziedi.

Katrai puķei savs stikla trauks

Kad stiklu sāka ražot rūpnieciski un tā cenas kļuva zemākas, ieviesās mode ziemā un agrā pavasarī vāzēm līdzīgos stikla traukos uzziedināt ne tikai hiacintes, bet arī citas sīpolpuķes. Un tad šie trauki kļuva par modes lietu, kam katrā valstī izveidojās savs stils. Piemēram, Vācijā tie bija slaiki un augsti, lai tos varētu ielikt starp dubultlogu stikliem, savukārt Anglijā tos darināja apaļākus un greznākus, ar dažādiem rotājumiem. Galvenais princips: vāzes augšpusē ir sašaurinājums, lai puķu sīpolam būtu uz kā turēties, bet smaguma punkts un lielākais diametrs ir vāzes apakšā. Atkarībā no sīpola veida un izmēra tika ražotas arī atbilstošas vāzes. Piemēram, krokusu uzziedināšanai domātā trauka platums kakliņa šaurākajā vietā ir aptuveni 3 centimetri, amarillim – 12 centimetri, mazām hiacintēm 6–7 centimetri, lielākām pat 11–12 centimetri. Lai gan arī mūsdienās tieši šim nolūkam ražo stikla vāzes, agrāko laiku trauki skaitās antikvārs dārgums, par ko kolekcionāri ir gatavi maksāt labu naudu. Sevišķi vērtīgas skaitās krokusu uzziedināmās vāzes ar metāla kājiņu, kas atgādina svečturi. Komplektā ar šiem traukiem ražoja arī speciālus turekļus, lai uzplaukušie smagie ziedi nenolūztu. Vācijā ir privātkolekcijas, kur vairākas telpas atvēlētas, piemēram, hiacinšu vāzēm vien. Arī pie mums ziedu veikalos ir gadījies redzēt šādus traukus, tikai pārdevēji lielākoties nezina, kam tie īsti domāti.

1. Traukā ielej nostādinātu ūdeni, lai starp virsmu un sīpolu paliktu 0,5–1 cm brīva vieta. Ūdens nedrīkst saskarties ar sīpolu, jo citādi tas sāks pūt. Ūdenī iemet aktīvās ogles tableti. Speciālisti saka – sīpolam ūdens klātbūtne ir tikai jāsajūt. Lai saknītēm būtu vieglāk izlauzties no sīpola, to apakšā var viegli ieskrāpēt ar nagu.

2. Traukā ieliek sīpolu – tas uzsēžas uz sašaurinājuma. Savukārt uz sīpola vai nu tagad, vai vēlākais, kad trauku ienesīs istabā, uzliek stingra papīra cepurīti aptuveni 6,5 cm diametrā un 14 cm augstu. To var vienkārši pagatavot no papīra kā tūtiņu. Cepurīte nepieciešama, lai hiacinte pārāk ātri neizdzītu asnus.

3. Trauku uz vairākām nedēļām noliek pagrabā vai citā vēsā (aptuveni 10 grādus) un tumšā vietā. Ik pa laikam jāpārbauda, vai ūdens ir pietiekami un nav sastāvējies. Ja ir, tad izlej un ielej jaunu.

4. Tad, kad izveidojušās spēcīgas saknes, kas aizņem gandrīz visu vāzi, to nes istabā, taču neliek tiešos saules staros. Ja vāze ir no krāsaina stikla, tad var likt arī uz dienvidu palodzes.

5. Kad hiacintei pašai būs pietiekami daudz spēka, tā pacels papīra cepurīti uz augšu, un tad to varēs ņemt nost. Un tad atliks vien priecāties par brīnišķīgu ziedu! 

Kā sagatavot hiacinšu sīpolus uzziedināšanai?

Ja izmanto pašu lolotus sīpolus, tad par to jāpadomā jau rudenī, piemēram, septembra beigās tos uz astoņām nedēļām ieliek ledusskapī dārzeņu nodalījumā. Ja ne, tad izmanto dārzkopības veikalos nopērkamos, kas jau ir attiecīgi pārdzīvojuši ziemas periodu. Kad hiacinte noziedējusi un lapas sažuvušas, to iestāda dobē. Ja sīpols ir pietiekami spēcīgs, tas nākamajā pavasarī uzziedēs.