Evijai viss sākās ar pirmo pērlīti pagrabā. Stikla burve no Siguldas
Siguldas māksliniecei Evijai Rullei-Titavai, zīmola "Edivetro" radītājai, uguns liesmā dedzinātās stikla pērles ir dzīves piepildījums. Radošā sieviete uz šo nodarbi gājusi pamazām, meklējot savu īsto vietu. Viss sākās ar pirmo pērlīti mājas pagrabā.
"Kas Jauns Avīze" ciemojās pie mākslinieces viņas mājīgajā darbnīcā un reizē mākslas salonā, no kura patiešām ilgi negribas doties projām – šī stikla pasaule ir vienreizēja un neatkārtojama!
Uz senču zemes
“Esmu dzimusi Rīgā, bet Siguldā ir manas vecvecmāmiņas zeme jau no Ulmaņlaikiem. Kad biju maza meitene un dzīvoju galvaspilsētā, šeit mūsu ģimenei bija lauki un vasarās vienmēr šurp braucām. Te ir īpaša aura – pasakaina vieta,” priecājas Evija un parāda pagalmā augošos varenos simt gadus vecos kokus – egli un ozolu, tikai mazliet vecākus par vecmāmiņu, kura pirms dažiem gadiem 96 gados aizgāja mūžībā.
“Pēc izglītības esmu tekstilmāksliniece, bet dzīvē bija arī posms, kad darbojos celtniecībā, pilnīgi citā, vīru pasaulē. Vienalga mani vilka atpakaļ pie mākslas, un vienmēr esmu meklējusi kaut ko interesantāku un citādāku,” saka Evija.
Dietoloģe no Spānijas, godājama kundze, kura ļoti aizrāvās ar juveliermākslu, pastāstīja viņai par stikla pērlīšu tehniku – "lamp work". “Tas bija pirms apmēram piecpadsmit gadiem. Mani tas viss ārkārtīgi aizrāva, caurām naktīm sēdēju internetā, jo viss notika pašmācības ceļā, pilnīgi apguvu šo tehniku. Latvijā meistarus, kas šādā tehnikā strādā, var saskaitīt uz vienas rokas pirkstiem, un katram ir savs rokraksts. Līdz ar to tā tiešām ir unikāla lieta,” lepojas māksliniece.
Pusgads līdz pirmajai bumbiņai
Viss sācies mājas pagrabā, izmantojot gāzes balonu ar primitīvu degli. Šķitis, ka pati tur vienreiz uzsprāgs gaisā. “Pagāja pusgads, līdz iemācījos izveidot no stikla vienu apaļu bumbiņu. Pamazām no pagraba esmu izaugusi līdz darbnīcai. Mani ļoti iedvesmoja, ka visiem apkārtējiem, arī manai ģimenei tas ļoti patika. Sākumā darbojos ar vienkāršākām, primitīvākām pērlītēm, bet tagad sasniegts diezgan nopietns līmenis.”
Zīmols "Edivetro" radies no vārda Evija, "di vetro" itāļu valodā nozīmē stikls. Šī tehnoloģija nāk no Itālijas, tās dzimtene ir ar stikla mākslu slavenā Murano sala. Evija Murano salā vēl nav bijusi, bet, protams, ļoti vēlas tur nokļūt.
Diezgan bīstami
Viena stikla pērle uguns liesmā top laikā no pusstundas līdz stundai. Evija arī nodemonstrē šo skaistuma radīšanas procesu. Nepieciešama ļoti augsta temperatūra – 1200 grādu, stikls ir ļoti jutīgs, ātri sakarst un arī atdziest, ir diezgan bīstami strādāt.
“Esmu arī daudzreiz apdedzinājusies,” neslēpj māksliniece. “Stikls ir ļoti plastisks, esmu ar to sadraudzējusies. Protams, pa šo laiku arī ļoti sabojājusi redzi – bez optiskajām brillēm neko vairs nevaru, jo jāveic ārkārtīgi smalki darbi. Stiklu pasūtu no Itālijas, ASV un Anglijas, ļoti kvalitatīvu materiālu. Agrākos gados šādās vietās cilvēki netika ielaisti, jo tas bija meistaru noslēpums, dzimtas glabāja šo tehnoloģiju. Kā es vienmēr saku, šeit ir ekskluzīva iespēja to visu redzēt,” saka Evija.
Radīšanas procesā stikls lēnām jāuzsilda, aprīkojumā ietilpst digitālā krāsns. “Es strādāju gandrīz katru dienu, un tad man parasti ir iedarbināta krāsns, noteiktā temperatūra ir pāri 500 grādiem. Pēc tam pērles sešpadsmit stundas rūdās speciālā programmā, līdz ar to šis stikls ir ļoti izturīgs. Es rūpējos, lai manas pērles neplīstu. Protams, ja smagi nometam uz flīžu vai akmens grīdas, tad sasist var jebko. Ja procesā es stiklu ilgāk par pusminūti paturēšu ārpus uguns, tas uzreiz saplīsīs,” skaidro Evija.
Pēc gadsimtiem seniem paraugiem
Sevišķi saviļņojošs notikums bija šīs vasaras dziesmu un deju svētki, Evija amatnieku tirgū Mežaparkā pavadīja sešas dienas. “Veicās fantastiski, man bija ļoti daudz klientu, manas rotas ir aizgājušas arī ļoti tālu pasaulē – uz Ameriku, Brazīliju, Japānu un daudzām citām valstīm,” priecājas māksliniece. “Esmu arī Arābu Emirātiem veidojusi lampu dizainu, speciālus stikla elementus. Man ļoti patīk sadarboties, un vienmēr rodas kas jauns. Kāda dāma, piemēram, vaicāja, vai varu izveidot stikla vardes. Varu visu izdarīt uz šīs pasaules!”
Māksliniece veido arī arheoloģiskās un etnogrāfiskās pērles, tautastērpos ar senajām rotām iestrādāti viņas darbi. “Starp citu, šādas pērles Latvijā ir atrastas no 2. līdz 4. gadsimta. Nav gan skaidrs, vai tās veidotas šeit vai ievestas,” zina teikt Evija.
Šobrīd viņa ļoti daudz sadarbojas ar Rīgas seno rotu darbnīcu, kalēju Gunti Jakubovski. “Brīnišķīga ģimene. Viņi man pasūta stiklus, kurus pēc tam iestrādā savās senajās rotās pēc paraugiem, kurus paši izpētījuši – tas ir ļoti interesanti.”
Kas tagad modē
“Cilvēki izvēlas dažādu krāsu pērles, gaumes ir ļoti atšķirīgas, bet balts, melns un sarkans modē ir vienmēr. Pati pēdējos gados bieži rotājos ar baltas krāsas pērlēm. Var nēsāt uz stīpiņas vienu mazu pērlīti, un tajā pašā laikā var būt lielas un greznas pērles. Tajās ir iestrādāts sudrabs, šobrīd arī zelts. Bieži pati esmu kā modele – klienti redz, novērtē un izvēlas tieši manis nēsātās rotas,” teic Evija.
Pilnīgi topa produkti ir gredzeni ar lielajām baltajām un melnajām pērlēm, tos pat nespējot saražot. Vasarās modē ir ļoti košie toņi. “Rotu mode mainās. Viena ekskluzīva pērle rotaslietā, nevajag daudz. Vienmēr saku – vajag rotāties ne tikai svētkos, bet arī ikdienā! Arī pati nēsāju rotas katru dienu. Esmu darinājusi arī vīriešu rotas – pērli uz stīpiņas, uz ādas siksniņas, taču stiprais dzimums biežāk pasūta rotas savām dāmām. Es arī piedāvāju pašiem izveidot savu kaklarotu, un tas visiem ļoti patīk.”
Vai tu mājās arī nāksi?
Evijas mākslā ir iesaistīta visa ģimene, abas meitas Kitija un Annija vairāk palīdz menedžēt mārketingu, vīrs Jānis ir tehniskais personāls, kā viņš pats smejas. Arī morālais atbalsts ir ļoti liels.
Kad meitas bija mazas, vienmēr vaicājušas: mamma, cik tu ilgi vari tai darbnīcā strādāt? Vai tu kādreiz mājās arī nāksi? “Esmu totāls darbaholiķis, es šeit vienkārši pazūdu, bet citādi šo darbu nevarētu darīt. Jābūt ārkārtīgi lielai pacietībai, mīlestībai, tam ir ļoti jāpatīk. Tas nekad nebūs naudas bizness. Protams, ka pabojāju arī veselību, taču par šo garoziņu nedomāju. Ja tikai man mazliet vairāk būtu laika, diennaktī vairāk nekā 24 stundas, jo man vienmēr pietrūkst. Man jau bija pāri trīsdesmit gadiem, kad atklāju brīnišķīgo pērļu pasauli. Mans mūžs tam visam vienkārši ir par īsu.”
Un vienmēr ir prieks un gandarījums, kad darbnīcā ienāk apmeklētāji un priecājas. “Mēs tikai iebrauksim uz dažām minūtēm! Es saku: ieplānojiet vismaz divas stundas! Un agrāk projām netiek!” smej Evija. Cilvēki vēlas redzēt, kā viss top, izjust baudu, izveidojot savu rotu. Ierodas dāmas, lai šajā sievišķīgajā pasaulē atzīmētu savas jubilejas, ir bijuši skolotāji ekskursijās, tāpēc Evijai radusies iecere par meistarklasēm.
Nevar taču cits gleznot tavā vietā
Evija ir ļoti prasīga pret sevi, viņai vajag kvalitāti. Reiz Ventspilī nogāzies stends ar auskariem, tie smagi nokrita un sasitās. “Tad man ieteica: vari pārdot kā nelikvīdus. Atbildēju: es tā nevaru, no savām rokām izlaist brāķa darbu. Ne jau naudā ir īstā vērtība. Enerģijas apmaiņa ar klientu, viņa sajūsma un labie vārdi, cik viņš ir gandarīts, man nozīmē vairāk nekā finansiālais ieguvums. Protams, ir labi, ka arī maciņam ir piepildījums, tas ir svarīgi,” uzskata siguldiete.
Evija ik dienu apmēram sešas stundas pavada darbnīcā, pēc tam gan ir liels nogurums. “Reizēm šķiet, vai man tiešam to visu vajag? Bet sirds tik ļoti ir visā tajā iekritusi. Es pati nezinu, kāpēc, bet stikls mani tik ļoti ir paņēmis. Daudzi teikuši – tev ir tik daudz pasūtījumu, daudz darba, kāpēc nepieņem mācekļus, palīgus? Atbildu, ka varu paņemt palīgus kādās citās lietās, bet ne veidot pērles. Tas ir līdzīgi kā mākslinieks glezno. Nevar taču cits uzgleznot tavā vietā! Līdz ar to es šādā veidā pozicionēju savas stikla pērles kā unikālu, vienreizēju, nevis masu produktu,” uzsver māksliniece.
Lai vērts atstāt mantojumā
Vaicāta, kā pēc nogurdinošas darba dienas atpūšas, siguldiete atbild, ka dodas nūjot. “Man ir brīnišķīga draudzene. Kad man vairs nav spēka, viņa vienmēr mudina: ejam! Kur vēl skaistāk var nūjot, ja ne gleznainajā Siguldā? Vakaros ap desmit kilometriem nostaigājam. Kad nostaigāju divas stundas, tad saprotu, ka tas ir to vērts. Un vēl man patīk pirts, kad vīrs izkurinājis, tad notiek skaisti vakari ar visiem rituāliem,” atklāj Evija.
“Ja veselu dienu aizbraucu pastrādāt ar cilvēkiem, esmu ļoti uzlādējusies enerģētiski, bet arī daudz atdevusi no sevis. Man ir ļoti svarīga kvalitāte, attiecības. Taču es ļoti daudz saņemu pretī. Bez milzīgas atdeves šo darbu nevar veikt,” uzsver Evija.
“Sievietēm novēlu rotāties, nebaidīties no krāšņuma. Lai katras rotu krājumos un lādēs būtu tādas, kuras var atstāt mantojumā. Ceru, ka manas pērles ir tieši tādas. Tā man klienti arī atzinuši. Varu teikt, ka šīs liesmās dedzinātās stikla pērles ir mana dzīve,” emocionāli atzīst māksliniece.
