No Lietuvas caur Zviedriju uz Laidzi. Milda Stasitīte-Logina par atšķirībām starp lietuviešu un latviešu deju svētkiem

Lietuvā dzimusī un augusī Milda Latviju par savām mājām sauc jau sešus gadus un jau ir kārtīgi iedzīvojusies. Par savu dzīvesvietu izvēlējusies nevis kādu no Latvijas lielajām pilsētām, bet gan Talsu apkaimi. Te viņa nonākusi profesijas un ģimenes apstākļu dēļ, proti, Mildas un vīra darbs saistīts ar mežiem, bet to Latvijā ir vairāk nekā Lietuvā.

Iepazinās Zviedrijā

“Ar vīru iepazinos Zviedrijā, kur bijām aizbraukuši mācīties starptautiskā programmā, kas izglīto mežu speciālistus. Viņš bija atbraucis no Latvijas, es – no Lietuvas. Kad sākām dzīvot kopā, sākumā apmetāmies Lietuvā. Tur nodzīvojām trīs gadus, taču vīram bija grūti atrast darbu savā specialitātē. Lietuvā mežu nav tik daudz kā Latvijā, tādēļ pārcēlāmies uz šejieni. Kaut gan vīrs ir no Latgales puses, taču darbu atrada Kurzemē – un tā es nonācu Talsos. Pirms tam šeit nebiju bijusi. Viņš, starp citu, arī ne!” "Kas Jauns Avīzei" stāsta Milda.

Taču mūsu stāsts šoreiz ir nevis par mežiem, bet dziesmu svētkiem. Pirmoreiz Milda tajos piedalījās vēl bērnībā, dzimtajā Lietuvā, taču atmiņā šis notikums palicis spilgti, un tagad viņai ir iespēja salīdzināt lietuviešu un latviešu dziesmu svētkus. “Te tas ir pavisam cita mēroga notikums. Tādas ļaužu masas dziesmu svētkos Lietuvā nav! Toreiz gan man šķita, ka cilvēku ir ļoti daudz – visi dejo un dzied. Taču Latvijā ir vēl vairāk.”

Dejo kopš bērnības

Dejot Mildai paticis jau no bērna kājas – dejojusi gan klasiskās, gan sporta dejas, arī tautas dejas. Tad studiju laikā bijis pārtraukums, jo parādījušās citas intereses un aizraušanās. Vēlāk pamēģinājusi vēderdejas, taču tad dzima bērni un ar dejošanu atkal nācies iepauzēt.

“Sākumā īrējām dzīvokli Talsos, un jau tad kaimiņiene teica – ej dejot, te taču ir vietējais kolektīvs! Taču tad bērni vēl bija mazi, un nebija kam tos atstāt, kamēr es ietu uz mēģinājumiem. Laika nebija arī vēlāk, kad sāku strādāt par koku uzmērītāju, jo visu laiku nācās braukāt apkārt – četros no rīta izbraucu, mājās tiku ap astoņiem. Tikai nesen beidzot parādījās mazliet brīva laika, un tad beidzot atsāku dejot. Tagad dzīvoju Laidzē un tādēļ dejoju turienes kolektīvā.”

Vispirms kā rezerviste

Sākumā Milda neesot domājusi par dalību lielajos svētkos. Patiesībā viņas izredzes tikt uz tiem bijušas visai miglainas, jo pirmajos mēnešos deju kolektīvā bijusi kā rezerviste, kura vajadzības gadījumā var aizstāt kādu pamatsastāva dejotāju, ja tā kādu iemeslu dēļ netiek. Taču rezervistes statusam bijis arī savs pluss – Milda apguva visu programmu, lai varētu ielēkt ikvienā brīvajā vietā. Un, kad tāda parādījusies, viņai nav bijis problēmu tūdaļ pielāgoties situācijai.

Kāds viņai radies iespaids par dziesmu svētkiem? Izrādās, atšķirību no Lietuvas ir ļoti daudz. Piemēram, lietuviešiem nav raksturīgs tik izteikts sacensību gars kā Latvijā – mēnešiem ilgi cītīgi iet uz mēģinājumiem ar domu, ka noteikti jātiek uz dziesmu svētkiem.

“Latvijā dziesmu svētki ir grandiozs pasākums, uz kuru visi grib tikt, bet Lietuvā gluži tā nav. Tas, kā šeit dejotāji cīnās, lai tiktu uz svētkiem – tas ir kas īpašs! Ikvienam ir liela atbildība, lai nodejotu pēc iespējas labāk un emocionālāk. Jo no vērtējuma bija arī atkarīgs, kādā pozīcijā tu svētkos dejosi. Man tas ļoti patika.”

Latvieši dejo ātrāk, lec augstāk

Abu tautu dejas gan īpaši neatšķiroties. Pamatsoļi, piemēram, polka, ir tādi paši, tādēļ Mildai nav bijis grūti iekļauties latviešu kolektīvā. Tomēr ir arī pāris atšķirības: “Lai cik tas būtu dīvaini, latviešiem dejas ir ātrākas un straujākas. It kā taču lietuvieši ir temperamentīgāki – to es pati labi jūtu, dzīvojot Latvijā! – taču dejas dīvainā kārtā latviešiem ir vairāk ar uguntiņu. Latvieši vairāk lēkā un kustas straujāk! Nav jau tā, ka lietuviešiem nav ātro deju, taču salīdzinājumā ar latviešu dejām tās ir lēnākas.”

Bet kā ar tautastērpiem? Latviešiem to ir daudz un dažādi, vai šajā ziņā dienvidu kaimiņi mums tur līdzi? “Latvijā ir ļoti skaisti tautastērpi, turklāt katram novadam savs. Lietuvā arī ir skaisti tērpi un tāpat katram reģionam ir citādāks, taču tur standarti nav tik skaidri kā Latvijā. Te viss ir skaidrs – Bārtas vai Alsungas tautastērps izskatās tā un nekā citādi! Lietuvā tā nav, tur pieļautas arī nobīdes, piemēram, brunči vai veste var būt arī no cita novada. Tādēļ cilvēks var uzvilkt tautastērpu, taču pēc tā diez vai izdosies nolasīt, no kura novada viņš ir,” skaidro Milda.

Patriotisma demonstrācija

Kā tas nākas, ka divām tik tuvām tautām pieeja dziesmu svētkiem ir tik atšķirīga? Piemēram, Lietuvā nav iedomājams, ka nākamā diena pēc svētkiem varētu būt pasludināta par valsts mēroga brīvdienu. Padziedājām, padancojām – un atpakaļ pie darba!

“Es par to esmu domājusi – kādēļ gan tāda atšķirība?” saka Milda. “Manuprāt, tas varētu būt saistīts ar latviešu vēlmi parādīt, ka viņi ir patstāvīga tauta. Lietuvā šajā ziņā ir citādi, jo cittautiešu ir ļoti maz, tādēļ lietuviešiem nav tādas nepieciešamības parādīt savu patriotismu un tautiskumu. Savukārt latviešiem šī vēlme sevi un savu kultūru parādīt ir lielāka – iespējams, tādēļ, ka jau kopš padomju laikiem Latvijā nacionālais jautājums bijis jutīga tēma. Tādēļ var jau teikt, ka dziesmu svētku vēriens ir pārspīlēts, taču man tie šķiet skaisti un iespaidīgi svētki ar savu unikālu atmosfēru. Mani arī ļoti aizkustināja tas, kā svētku koncertos tika raksturots katrs Latvijas novads. Tas bija tik skaisti!”

Vai Milda cer arī uz nākamajiem svētkiem? Skaidra lieta! “Ja nekas dzīvē nemainīsies, tad turpināšu dejot, jo man tas vienkārši patīk. Jau tad, kad sāku dejot, man nebija mērķis par katru cenu tikt uz svētkiem – galvenais bija vienkārši dejot!”

Retais vārds

Kaut gan varētu šķist, ka Milda ir izteikti latvisks vārds (galu galā, sarunvalodā Brīvības pieminekli reizēm mēdz saukt ar Mildu, pret ko gan iebilst nacionālāk noskaņoti pilsoņi) un nekādus pārsteigumus tas nevarētu radīt, patiesībā tā tomēr nav. Milda ne reizi vien piedzīvojusi kuriozas situācijas, kad cilvēki, izdzirdot viņas vārdu, ir pilnā pārliecībā, ka runa ir par sirmu kundzi, kurai ir vismaz 70 gadu.

Piemēram, no pasta reiz zvanījuši un teikuši, ka Mildai adresēto sūtījumu paņēmis viņas dēls vai mazdēls – kaut gan patiesībā tas bijis vīrs. Jo nevar taču būt, ka Milda ir gados jauna! Pati Milda šādus pārpratumus uztver ar humoru un neapvainojas – unikāls vārds reizēm var sagādāt pārsteigumus.