Vecākiem nenovelkot skaidras robežas, vispirms cietīs bērns

“Sīkais spiedz kā sirēna, bizo pa visu veikalu raķešu dzinēju ieslēdzis, kaut ko paķer, pat nenopētījis met nost. (..) Vecāki stāv rindā. Bērns ārdās pie veikala durvīm. Bļauj, sit ar dūrēm, sper ar kājām pa stiklu un rāmi, spļaudās. Neizskatās, ka būtu kāds bērniņš ar garīgu atpalicību, kas nekontrolē neko,” raksta aculieciniece.

Kādu padomu un vērtējumu šajā gadījumā var sniegt speciālisti? Uz sarunu aicinājām Piejūras slimnīcas galveno ārsti, bērnu un pieaugušo psihiatri Eviju Siliņu. Ārste, iepazīstoties ar notikušā aprakstu, vispirms uzsver – lai komentētu tieši šo atgadījumu, viņai pašai būtu bijis jāredz, tāpēc mediķe runās par situāciju kopumā, vairākām lietām, kam saistībā ar šo notikumu vēlams pievērst uzmanību. Viena no tām: tiesības ir ne tikai bērnam, bet arī apkārtējiem, šajā gadījumā veikala apmeklētājiem.

Mēs runājam par bērnu, tajā skaitā arī slimu, tiesībām, taču kā ir ar pārējiem sabiedrības locekļiem? Kur ir robeža?

Tiesības vienmēr ir jāsabalansē, taču tendences ir, ka, vismaz runājot par cilvēkiem ar psihiskiem traucējumiem, tās bieži tiek liktas augstāk par pārējās sabiedrības tiesībām. Es neesmu par to, ka kāds ir jāizolē, taču arī pārējai sabiedrības daļai ir tiesības, piemēram, aiziet uz veikalu un nebūt par lieciniekiem drāmai. Tas pat būtu mazākais. Te vairāk būtu jāakcentē citi patiešām kliedzoši gadījumi izglītības iestādēs. Jebkurā gadījumā tiesības būtu jāsabalansē, un, kā rāda daudzi piemēri, mums Latvijā šis balanss pagaidām vēl ir nestabils. Pārprasts. Tāpat kā bērnu tiesības un pienākumi.

Tagad pievērsīsimies situācijas aprakstam par trīsgadnieku, kurš ārdās veikalā, taču vecāki nekā nereaģē.

Konkrēto gadījumu nekomentēšu, tas nebūtu korekti. Pirmkārt, katrā situācijā ir divas iesaistītās puses, bet mēs esam uzzinājuši vienas puses subjektīvu viedokli, viena cilvēka interpretāciju. Bieži no malas izskatās citādi, nekā ir patiesībā. Būtu jādod vārds arī trīsgadnieka vecākiem, lai saprastu, kā šo situāciju redz viņi.

Šis ieraksts tomēr izgaismo dažādas problēmas.

Taisnība. Šoreiz pat ir vienalga, vai bērns ir ar diagnozi vai bez, jo arvien vairāk ir gadījumu, kad jāsastopas ar bērniem, kuriem dažādu iemeslu dēļ nav robežu. Un te ir smalkā līnija, proti, šādās situācijās tiek pārkāptas sabiedrības intereses. Tas būtu viens.

Otrs – iepazīstoties ar komentāriem, kas lasāmi pie šā ieraksta, biju pozitīvi pārsteigta, jo tie bija apbrīnojami sakarīgi! Pieļauju, tos rakstījuši cilvēki, kuri šo situāciju lielā mērā izjutuši kā savu. Viens no komentāriem tieši tāds arī bija – vai lieciniece piegāja pie vecākiem, vai kaut kā centās risināt situāciju. Sanāk, ka nerisināja, neko nejautāja.

Tas diemžēl mums ir raksturīgi – burkšķēt pa stūriem, nepajautājot un nenoskaidrojot, kas tur īsti bija. Nobriedušā sabiedrībā nobriedis cilvēks, kuru kaut kas neapmierina, to mēģina risināt pats. Un tikai tad, ja neizdodas, par to runā publiski. Latviešiem tas diemžēl nav pieņemts, kas arī ir liela mūsu sabiedrības problēma.

Vai nav tā, ka runāt tiešu un atklātu valodu sabiedrība baidās, jo, iespējams, paši pēc tam saņems rupjus pārmetumus?

Jā! Šajā ziņā man ir personīga pieredze no cirka izrāžu un Jaungada eglīšu apmeklējumiem, uz kuriem esmu vedusi savus bērnus. Tās ir reizes, kur pilnīgi skaidri var redzēt, ka psihiski veseliem bērniem nav pilnīgi nekādu robežu – viņi var atļauties kāpt uz skatuves pie māksliniekiem.

Es ar savu vairāk nekā divdesmit gadu lielo pieredzi spēju pamanīt, kur bērnam varētu būt problēma un kur ir neaudzinātība. Jā, šādās situācijās rodas iespaids, ka tie bērni ir bāreņi, jo neviens viņus nepieskata, neaptur, neaizrāda. Protams, negribas jau arī būt sliktajai tantei, kura tagad noliks pie vietas svešu bērnu.

"Facebook" ierakstā minēts, ka vecāki varētu būt aptuveni 30 gadus veci. Iespējams, paši auguši tajos gados, kad beidzās padomju laikā pieņemtais audzināšanas modelis un kā norma pieņemta brīvība visās tās izpausmēs, kas ļoti bieži ir pārprasta. Visticamāk, vecāki paši auguši ar pārprastām robežām, ja reiz nespēj novilkt robežas savam bērnam.

Jautājums par robežu novilkšanu daļā sabiedrības tiek uztverts negatīvi, it kā tas būtu nevēlams pagātnes mantojums. Robežas ir obligāta bērnu audzināšanas un pat mīlestības sastāvdaļa, jo kopā ar izpratni, ko var un ko nevar darīt, bērnam tiek iedots kompass dzīvei.

Pastāv ne tikai izvēles brīvība, ir arī robežas: gan pašam savas, lai neviens nepārkāptu bērna robežas, gan arī citu cilvēku, kas nozīmē, ka nav iespējams absolūti nerēķināties ar apkārtējiem. Tas, ka audzināšanas procesā robežas netiek ierādītas, ir lāča pakalpojums pašam bērnam. Ja šādu nostādņu nav, bērns nezina, ko drīkst un ko ne, tāpēc viņš robežas nepārtraukti pārbauda.

Ja mājās ir pierasts, ka viss ir atļauts, nonākot citā sabiedriskā struktūrā – bērnudārzā, skolā, arī veikalā, šie bērni nepārtraukti cieš no tā, ka viņiem tiek aizrādīts, un pārējie ir neapmierināti, turklāt pats vaininieks nesaprot, kāpēc. Ja mājās ir mācīts un norādītas robežas, kas ir labi un kas slikti, tad arī citās vietās problēmām nevajadzētu būt.

Pie manis kā ārstes itin bieži ierodas vecāki, kuri pauž, ka uz viņu bērnu ir uzēdusies bērnudārza audzinātāja vai skolotāja, pat nesaprot problēmas sakni. Vēl vairāk: šie vecāki ir pārliecināti, ka viņu bērns tiek atstumts. Taču tā nav. Problēma ir, ka bērnam nav robežu. Savās pieņemšanās esmu novērojusi arī, ka bieži gadījumos, kad bērnam nav parādītas robežas, vide, kurā viņš aug, nav strukturēta.

Ar to vēlos teikt, ka ir jābūt kādai dienaskārtībai, kad no rīta mēs aptuveni vienā un tajā pašā laikā brokastojam, tad darām to, tad – šo. Vakarā aptuveni vienā un tajā pašā laikā vakariņojam, mazgājamies un ejam gulēt. Ja nav struktūras, iestājas haoss. Bērns aug dezorganizēts.

Sarunu noslēdzot, mans jautājums būtu par bērniem ar reāliem psihiskiem traucējumiem. Arī par to pausts ierakstā.

Vispirms nāk prātā divas diagnozes – autiskā spektra traucējumi ar dažādām izpausmēm un hiperaktivitāte ar uzmanības deficīta sindromu. Jā, šie bērni sabiedrībai ir neērti, jo nespēj ievērot robežas, respektīvi, citiem traucē.

Šādos gadījumos gan es ļoti vēlos aizstāvēt nabaga vecākus, kas nereti tiek izstumti, jo nevietā no svešiem cilvēkiem saņem pārmetumus. Ja tev ir bērns ar problēmām un viena tante, pati neko daudz nesaprotot, veikalā aizrāda, ka bērns ir izlaists, tad ir sāpīgi. Šādos gadījumos vienīgais, ko varētu darīt cilvēks no malas, ir pajautāt: “Kā es varu palīdzēt?”

Ja atgriežamies pie situācijas, kur es nebiju klāt un nevaru komentēt, tās apraksts mani nevedina domāt, ka runa būtu par autistu. Bērnam ar autismu veikala, kur ir daudz stimulu – gaismas, troksnis, vizuālā stimulācija, apmeklējums varētu būt lieks kairinājums. Uzskatu, ka par šīm diagnozēm sabiedrība būtu jāizglīto. Saistībā ar autismu jau bija sociālā kampaņa, taču to būtu vēlams atkārtot.

Kā ārste varu teikt tikai vienu – ļoti apbrīnoju tos vecākus, kuriem aug bērni ar autiskā spektra traucējumiem. Ticiet man, tas nav viegli!