Kā viltīgi "apklusināt" pārāk pļāpīgu kolēģi, kurš traucē pārējos? Mazās, jaukās manipulācijas

Komunicējot cilvēkiem vienmēr ir mērķis – ko viņi vēlas ar sarunu panākt. Jo sevišķi darbā. Bieži vien šie mērķi nav pārāk pozitīvi – piemēram, parādīt, kurš te ir galvenais, vai pārtrumpot otru ar argumentiem. Un, kā jau tas notiek, cīnoties par līdera pozīciju, viens pārņem iniciatīvu, savukārt otrs sadrūmst, apvainojas vai samulst.

Ikviena saruna, kura sākas ar mērķi – pierādīt, ka man ir taisnība, bet tu kļūdies, lemta neveiksmei. Cilvēkiem ir ļoti spēcīgi aizsardzības mehānismi, un ir tikpat kā neiespējami likt otram justies vainīgam, ja viņš pats ir citās domās. Nelīdzēs arī pamatoti argumenti – vainīgais tik un tā paliks pie sava. Pat vēl vairāk – atradīs, ko pati esi darījusi slikti, un sāksies futbolmačs – es tev, tu man.

Turklāt futbolmačā kā vienam, tā otram šķiet: “Es taču tev iemetu tikai ar tādu mazu bumbiņu, a tu man uzreiz pretī tādu sniega vālu! Daudzkārt lielāku, stiprāku un sāpīgāku!” Un atvēzējas, cik spēka. Kad viens grib uzvarēt, otram jāzaudē, un tā nav laba sajūta.

"Bumbiņa" jāmet tā, lai tā netiktu sviesta atpakaļ

Bet mērķis var būt arī citāds – uzvarēt, ļaujot uzvarēt arī otram. Kā to panākt? Metot bumbiņu, smadzenēm pa tiešo nododam negatīvu informāciju, sarunas biedrs it kā iestrēgst sliktajā un cenšas no tā iespējami ātrāk atbrīvoties. Šo vājo psihes vietu vajag apiet. Princips – bumbiņa jāmet tā, lai tā netiktu sviesta atpakaļ. Tātad – jāsāk ar kaut ko labu. Skaidrs, ka otrs ne vienmēr izrīkojies slikti, sadarbībā taču bijis arī daudz kā jauka vai produktīva, varbūt šī vispār ir pirmā reize, kad cilvēks ir kļūdījies un, iespējams, pamatotu iemeslu dēļ. Mēs bieži vien otra rīcību vērtējam pēc sevis – kā es tādā situācijā rīkotos, kas man šķiet normāli un kas – ne. Bet tā nav īstā pieeja – katrs cilvēks ir citāds. Viens gan ir skaidrs – ikvienam svarīgi saņemt atzinību.

Bet ir kāds svarīgs nosacījums – sakot labo, jāsaka taisnība. Un ne tikai taisnība, bet konkrēta taisnība – lai cilvēks teiktajam klusībā piekristu. Piemēram, tavs sadarbības partneris kaut ko izdarījis uz savu galvu, un tu neesi apmierināta. Sarunu var sākt šādi: “Mēs jau sen sadarbojamies, es lepojos, ka jūs pazīstu, un esmu ar mūsu sadarbību ļoti apmierināta. Jūs vienmēr visu izdarāt labi, bet šoreiz mani mazliet aizskāra, ka nekonsultējāties ar mani. Bet tik un tā liels paldies par rezultātu! Tomēr – nākamreiz mēs varētu apspriesties.” Pēc šādiem teikumiem otrs cilvēks vairs negrib ne cīnīties, ne attaisnoties. Jā, iespējams, viņš jūtas vainīgs, bet pozitīvi vainīgs, un darīs visu, lai tamlīdzīga situācija neatkārtotos.

Dzirdot par sevi labu (un patiesību!), cilvēks atslābst, un, kad sarunas biedrs saka bet un pievēršas kritikai, viņš to neuztver tik asi kā tad, ja kritika tiktu sperta laukā pirmajā elpas vilcienā. Plusiņi ir pamanīti un novērtēti, un cilvēks ir gatavs turpināt konstruktīvu sarunu.

Nevar priekšniekam teikt: "Klau, tu labi izskaties"

Tiesa, vienmēr jānodala formālas sarunas no neformālām. Piemēram, priekšniekam nevar teikt: “Klau, tu kolosāli izskaties. Vienmēr sekoju līdzi tam, kā tu ģērbies, un tu gan proti smalki piemeklēt kreklam kaklasaiti! Esmu sajūsmā!” Savukārt līdzīgi vārdi, pateikti simpātiskam vīrietim kafejnīcā, trāpīs desmitniekā.

Formālai sarunai plusiņi jāmeklē profesionālajā dzīvē: “Zini, tev jau otro dienu uz rakstāmgalda stāv šī grāmata. Arī es to izlasīju un, godīgi sakot, esmu sajūsmā.” Un priekšnieks klusībā "izlaiž spārniņus": “Re, saprot mani cilvēks – re, kā saprot!”

Ko darīt, ja sarunas biedrs noskaņots agresīvi? Mēdz teikt – jo augstāks sarunas tonis, jo zemāks līmenis. Tātad – niknam sarunas biedram atbildot tādā pašā skaļumā, pati nolaidies zemāk. Pacietīgākie mēģina citādi – skaitīt līdz desmit un dziļi elpot. Tas ir bezjēdzīgs ieteikums – nepalīdz nekad! Labāk, saprotot, ka cilvēks citādi nemāk, viņu pažēlot. Šai manipulācijai ir viltīgs pluss – mierinot otru, nomierini sevi, piemēram, sakot: “Es saprotu, ka esat uzvilkta, un lūdzu piedošanu, ka neesmu jūs sapratusi pareizi vai arī laikā nereaģēju. Bet labāk atliksim emocijas malā un padomāsim, ko varam darīt, lai jūs pagūtu visu izdarīt un es jums varētu palīdzēt.” Ne tikai satrauktā kolēģe jau elpo lēnāk – arī sevi esmu nomierinājusi. Un abas kopīgiem spēkiem varam risināt problēmu.

Pret kolēģiem, kas regulāri pārkāpj noteikumus, shēmai jābūt stingrākai

Var rasties jautājums – bet kā darbā veidot labas attiecības, ja cilvēks regulāri neievēro noteikumus, piemēram, visu kavē (vai nodod paviršu darbu, vai izdara pēc sava prāta), un tas neizbēgami iespaido visu nodaļu. Pasakot kaut ko labu, tāpēc vien viņš kavēt nepārstās. Problēma ir cita: vadība izvēlējusies nepareizu pieeju – darbu sajaukusi ar personīgajām attiecībām. Varētu iebilst: “Bet viss taču ir cilvēciski saprotams – gadās dažādas situācijas!” Jā, var cilvēciski saprast, diemžēl tas ir vienpusēji – pats kavētājs citus nesaprot itin nemaz. Viņa mērķis – apmierināt savas egoistiskās vēlmes un dabūt laiku brīvajam lidojumam, un to viņš cenšas panākt, atkal un atkal ar dažādām atrunām atkratoties no darba.

Pret kolēģiem, kas bieži pārkāpj noteikumus, shēmai jābūt stingrākai. Nevajag mēģināt iespaidot ne ar labu, ne ar ļaunu, bet gan – ar jautājumiem: “Tu esi lielisks speciālists, man ļoti patīk, kāds ir tava darba rezultāts, bet mēs diemžēl nekādā veidā nevaram vienoties par termiņiem. Saki, lūdzu, kas tieši tev traucē izpildīt darbu laikā?”

Ir pat vienalga, ko cilvēks atbild, svarīgākais ir nākamais jautājums: “Ko darīt, lai tu izpildītu darbu laikā? Ko tu pats esi gatavs izdarīt?” Vēl nākamais solis – vienoties par sodu. “Tavuprāt, kādas soda metodes izmantot, ja tu tomēr atkal neturēsi vārdu un darbu neizpildīsi?” Pirmkārt, ar šādu pieeju atbildība tiek uzlikta pašam, un turpmāk ne priekšnieks, ne kāds cits nevar būt sliktais. Otrkārt, tiek skaidri norādīts – darbā taisa biznesu, nevis nodarbojas ar psihoterapiju. Un, treškārt, cilvēks pats izvēlējies soda veidu, un viņš nevienu, izņemot pats sevi, vainot nevarēs.

Psihologi mēdz ieteikt, ka radošiem, lidojošiem cilvēkiem jānosaka garāki izpildes termiņi. Tieši otrādi – termiņiem ir jābūt īsākiem nekā citiem un ārkārtīgi precīziem. Līdz detaļām – nosakot ne tikai datumu, bet arī laiku: “4. decembrī pulksten četros pēcpusdienā, lūdzu, noliedz mapi man uz galda.” Pienāk ceturtais datums, ir pulksten četri pēcpusdienā, mapes nav... Tu zvani un saki: “Klau, ir pulksten četri, es neredzu neko sev uz galda.” Protams, sākas atrunas: “Vai, zini, notika tas un tas...” – “Mēs ar tevi vienojāmies, tāpēc tev ir divas stundas laika, lai atskaite būtu uz galda. Es pret tevi izturējos ar izpratni, jo tu esi augsti profesionāls darbinieks, bet nu jau tu demonstrē savu attieksmi pret mani, un mani tas neapmierina. Tāpēc dodu tev divas stundas. Ja tu nevarēsi tikt galā, man atliks pietiekami daudz laika, lai šo uzdevumu atdotu citam. Gaidu.”

Pāris reižu tā, un darbinieks sapratīs – nekādu rīt, nekādu varbūt, nekādu man sāp galva. Var pateikt vēl skarbāk: “Ja visu darīsi laikā, galva sāpēs mazāk.”

Kā apturēt kolēģu pļāpu plūdus? Stundas iet, bet viņš tikai runā, runā...

Ir cilvēki, no kuriem visi darbā vairās, jo nav iespējams apturēt viņu runu plūdus. Stundas iet, bet viņš tikai runā un runā, pārlekdams no vienas tēmas uz nākamo un gluži nemanot jau sākdams apspriest bērnības traumas... Ja uzklausi tukšas pļāpas, necieni savu laiku. Tu uzskati, ka tik dārga cena par neko ir tā vērta, lai paliktu labās attiecībās vai neapvainotu? Tad tu domā otra cilvēka vietā. Viņš gan domā tikai par sevi.

Patiesībā pļāpas ir viegli pavērst citā virzienā: “Mūsu saruna vairs nav par tēmu. Tagad izstāstīji par bērnību, pārgāji jau pie attiecībām... Kā es tev varu palīdzēt? Kā tev šķiet, cik kompetenta šajos jautājumos esmu, lai varētu šo tēmu turpināt? Varu tevi uzklausīt, protams, vienkārši man kaut ko gribas dot pretī, jo vienkārši tāpat parunāties, pati saproti, darba laikā ir tikai gaisa maisīšana. Esmu tev ļoti pateicīga par uzticēšanos, bija patīkami parunāties, bet nu es skrienu...”

Tik vienkārši.

Vai darbā runāt par personīgiem jautājumiem? Mazliet, tikai mazliet. “Skatos, tu šodien tāda uzposusies!” – “Jā, bērnam dārziņā šovakar īpašs notikums.” – “Lieliski. Kas par notikumu?” – “Mārtiņdienas svinības, bija jāšuj bērnam kostīms.” – “Super!”

Un viss. Nākamajā dienā nevajag iet klāt un prasīt, kā kolēģei dārziņā gājis. Ar daudziem kolēģiem pārrunājot personīgus jautājumus, viņi speciāli meklēs kontaktu ar tevi, lai atbrīvotos no tā, kas nomāc. Jo sevišķi sievietes. Ja vīrietim neklājas labi privātajā dzīvē, viņš sāk strādāt labāk, jo grib aizmirsties darbā, savukārt sieviete spēj vienīgi domāt par nebūšanām. Likumsakarīgi viņa meklē, kam izstāstīt savu sāpi. Arī tad vēl nav par vēlu nospiest stop podziņu: “Klau, ir skaidrs, ka tev šobrīd ir smagi pārdzīvojumi. Es nezinu šo pārdzīvojumu iemeslus, bet saprotu, ka tie var iespaidot darba kvalitāti. Iesaku tev paņemt dažas brīvas stundas, lai vari nomierināties vai ar kādu aprunāties. Jo, protams, mēs visi esam ieinteresēti, lai tu būtu labā noskaņojumā un strādātu tikpat lieliski kā allaž.”

Tas nav nežēlīgi, drīzāk otrādi – cilvēks saņem ziņu, ka ir vērtīgs kadrs, un tiek motivēts meklēt risinājumu. Pārāk personīgi, individuāli pieejot katram kolēģim, gluži vienkārši nepietiks laika darbam. Vienmēr vērts paturēt prātā, ko es, sev vismīļākā, gribu no ikvienas sarunas iegūt.

Gribi vienkārši papļāpāt? Tad dari tā – ja patērētais laiks un enerģija šķiet tā vērta.

Zita Vēvere, žurnāls "OK!" / Foto: Shutterstock