foto: no privātā arhīva
Latviete Dace pārsteidza norvēģus, paņemot atvaļinājumu un aizbraucot strādāt uz ziemeļiem
Dacei fotografēšana savā ziņā ir arī terapija, jo "ir labi gan iet dabā, gan kaut ko radošu darīt".
Dzīvesstils
2023. gada 4. jūnijs, 06:50

Latviete Dace pārsteidza norvēģus, paņemot atvaļinājumu un aizbraucot strādāt uz ziemeļiem

Jauns.lv

“Vai jūs ņemat atvaļinājumu, lai brauktu uz šejieni pastrādāt?!” Tā dabas fotogrāfei, mārketinga speciālistei un rakstniecei Dacei Znotiņai vaicāja pārsteigtie norvēģi, pie kuriem viņa vairākus gadus brauca, lai brīvprātīgi darbotos kā pasaulē lielāko suņu pajūgu sacensību oficiālā fotogrāfe. Dace intervijā portālam Jauns.lv pastāstīja par savu aizraušanos – dabas fotografēšanu gan Latvijā, gan citās valstīs.

play icon
Klausīties ziņas
info about playing item

“Es ikdienā strādāju parastu biroja darbu, esmu mārketinga speciāliste nelielā uzņēmumā. Darbojamies ar foto un video tehniku, es neesmu fotogrāfe, bet strādāju līdzīgā jomā,” Dace teica un atklāja, ka arī brīvo laiku labprāt saista ar fotografēšanu. “Jā, tas pavisam noteikti ir saistīts!

Fotografēšana kā radoša izpausme un terapija

Fotografēšana ir ilgākais, nopietnākais un svarīgākais hobijs manā dzīvē. Tā reizē ir gan radoša izpausme, gan arī iespēja iet dabā, daudz ko smuku redzēt un fotografēt.

Savā ziņā tā ir arī terapija, jo ir labi gan iet dabā, gan kaut ko radošu darīt. Tā varu nedaudz izplēsties no ikdienas lietām un baudīt procesu. Ir reizes, kad tā vajag darīt.”

foto: no privātā arhīva

Aizrauj daba un ceļošana

Ko Dacei patīk fotografēt visvairāk? “Man laikam mīļākā ir daba. Reizēm ir radoši projekti, bet es pavisam noteikti neesmu foto sesiju cilvēks, tas īsti nav man, es nejūtos ērti tajā. Bet man patīk daba un līdz ar to arī ceļojumi un dzīvnieki.”

Dace labprāt fotografē ainavas. “Ar dzīvniekiem ir tā, ka tur vajag gan speciālu aprīkojumu, gan ilgi gaidīt. Tas process ir citādāks.

Parasto mēģina parādīt neparasti

Nevaru minēt vienu konkrētu objektu, ko gribu redzēt ainavā. Tas vairāk ir tā: pat tad, kad esmu vietā, kur it kā nekā īpaša nav, es mēģinu atrast rakursu, kādā to it kā neko parādīt skaisti, interesanti, noķert kaut ko. Liekas, ka tas man ir svarīgāk nekā objekts, ko redzu.

Protams, vajadzīga kompozīcija, tur kaut kam ir jābūt, bet tas var būt pavisam parasts koks, pavisam parasta ceļa mala, kas rīta miglā izskatās ļoti interesanti.”

Jo tālāk no cilvēkiem, jo labāk

Dacei patīk fotografēt ne tikai Latvijā, bet arī ārvalstīs. “Ārpus Eiropas es neesmu bijusi, bet visvairāk man patīk doties uz ziemeļiem, proti, Skandināviju. Esmu bijusi Somijā, Zviedrijā un Norvēģijā.

recent icon

Jaunākās

popular icon

Populārākās

foto: no privātā arhīva

Es neceļoju klasiskā tūrisma veidā, un mani pilsētas īpaši neinteresē. Man patīk tieši daba, piemēram, dabas parki, bet tiem nav obligāti jābūt dabas parkiem. Kopumā – jo tālāk, jo augstāk, jo labāk. Jo tālāk no cilvēkiem, jo labāk.

Parasti nav tā, ka es braucu uz konkrētu vietu, zinot, ka tur ir konkrēts objekts, ko noteikti gribu nofotografēt. Vairāk man patīk nokļūt vidē, kas ir citādāka nekā pie mums, skatīties un meklēt kadrus.”

foto: no privātā arhīva

Grūtības palielina gandarījumu

“Man liekas, ka daļu gandarījuma dod grūtības, kas jāpārvar, lai nokļūtu konkrētajā vietā. Bieži vien tur nav ceļu, ir pašai jāiet, ir jānakšņo teltīs, ir jānes līdzi visa tehnika un jāizdomā, ko var paņemt līdzi un ko nevar.

Gan vide izskatās citādāk nekā pie mums (tas dod efektu), gan arī tas, ka ir jāizmanto ne tikai fotografēšanas zināšanas, lai uzņemtu foto, bet vēl ir jāpieliek pūles, lai tur nokļūtu un atrastos.

foto: no privātā arhīva

Protams, svarīgs ir arī veiksmes faktors. Var aiziet smukā vietā, bet laikapstākļi absolūti nesadarbojas ar mani un ir nepiemēroti fotografēšanai.”

Pārsteidzošais atklājumu prieks

Vēl fotografēšanas procesā Dacei ir svarīgs atklājumu prieks. “Ja braucu fotografēt konkrētu objektu, par ko jau zinu, tad nav, ko gaidīt. Bet, ja braucu vai eju pa kādu nezināmu taku, kur aiz līkuma paveras ļoti skaists skats, rodas liels atklājumu prieks.

It kā viss mūsu pasaulē jau ir atklāts, bet tajā brīdī…” Fotogrāfi, kas šo vietu nekad nav redzējusi, pārņem patīkams atklājumu prieks.

foto: no privātā arhīva

Nav interesanti fotografēt tūkstošo reizi

Arī fotografējot kādu objektu, ko citi iepriekš iemūžinājuši jau tūkstošiem reižu, fotogrāfei rodas pārdomas, ka diez vai viņa savā pārgājienā to nofotografēs labāk nekā kāds cits, kas dzīvo blakus objektam vai apmeklējis to jau simtiem reižu.

“Bet, kad kaut kur eju un ieraugu vietu, kas nav tik redzēta, tas tomēr ir mazliet citādāk.”

foto: no privātā arhīva

Pierādīts, ka daba dziedē

Runājot par mūsdienu cilvēku būšanu dabā, ņemot vērā, ka mēs lielāko daļu sava laika pavadām mājās, birojos un mašīnās, Dace atzina: “Pirmkārt, ir pierādīts, ka būšana dabā cilvēkiem palīdz psiholoģiski. To es pavisam noteikti varu apstiprināt.

Lai cik draņķīgs laiks būtu ārā, es nekad neesmu nožēlojusi to, ka izeju laukā, jo tad man paliek labāk. Visu dienu sēdēt pie datora nav labi.

Žēl par atstātajām miskastēm

Bet, esot dabā un skatoties, nevis vienkārši ejot (vienalga – fotografē vai nē), var novērtēt, cik daba ir skaista.

Kad eju un ieraugu miskasti, protams, ir ļoti žēl. Tad vēl vairāk saprotu, ka daba ir jāsaudzē un jāsaglabā. Tā ir kaut kas ļoti vērtīgs!”

foto: no privātā arhīva

Brīnišķīgo miglu neizdevās nofotografēt

Dacei gadījies arī tā, ka, ejot dabā, ieraudzīts kaut kas skaists un fotografēšanas vērts, taču pie rokas nav bijis fotoaparāts. “Jā, man ir bijis tā. Vienreiz tā bija, kad braucu pāri Vanšu tiltam un redzēju ļoti skaistu miglu. Bija vienkārši brīnišķīga migla, un saule spīdēja tai cauri! Bet tieši tajā dienā es nebiju paņēmusi līdzi kameru.

Vispār cenšos ņemt līdzi vismaz daļu no savas foto tehnikas, īpaši tad, kad eju dabā.

Man ir bijis arī tā, ka fotografēju ar telefonu.” Viņa neuzskata, ka fotografēt ar telefonu vienmēr ir slikti, arī to var uzskatīt par sava veida treniņu.

foto: no privātā arhīva

Mācās baudīt arī bez fotoaparāta

“Dažreiz arī ceļojumos bijis tā, ka redzu kaut ko interesantu, bet tas atrodas ļoti tālu un man nav līdzi piemērotas optikas, lai to nofotografētu. Es to nevaru nofotografēt!

Tad sanāk novērtēt to, ka tas ir īpašs mirklis. Tas ir ļoti skaists, un gribētos to nofotografēt, bet diemžēl es to nevaru izdarīt tajā brīdī un man tas ir jāizbauda bez kameras.

Varbūt es atgriezīšos un man izdosies kaut ko tādu nofotografēt, varbūt nē. Es cenšos to izbaudīt pat tad, ja nevaru iemūžināt. Tā gadās.”

Sāpīgā pieredze Tatros

Reiz Dace devās ceļojumā uz Tatriem, lai fotografētu kalnu dabu. “Mēs bijām grupiņa cilvēku, un man aptuveni pusē ceļojuma vienkārši saplīsa un vairs nestrādāja foto kamera.

Visu atlikušo ceļojumu nācās iztikt bez fotografēšanas, jo tajā laikā telefonos vēl nebija kameru. Tas bija diezgan sāpīgi, bet arī tāda ir dzīve! Mēģināju izbaudīt visu pārējo, kas nebija kadrā.”

foto: no privātā arhīva

Pastaiga pa mežu nav nevērtīga arī ar telefonu rokās

Vērtējot to, ka cilvēki dažreiz iziet laukā un aizbrauc uz mežu, bet turpina staigāt ar telefoniem rokās, iegrimuši soctīklu saturā vai savos ikdienas virtuālajos burbuļos, Dace sacīja: “Kaut kāds labais efekts jau ir no tā vien, ka esam svaigā gaisā un staigājam. Nevaram teikt, ka tas ir pilnīgi bezvērtīgi.

Es vienmēr cenšos tad, kad braucu prom vai tikai izeju īsu līkumu pa dabu, neskatīties telefonā. Ņemu telefonu līdzi, bet atstāju to somā vai kabatā un nevelku ārā. Pēc tam es apskatos, kas noticis telefonā, bet mēģinu to neizmantot pastaigas laikā.

Aicina nolikt telefonu uz brīdi malā

Es visu dienu sēžu pie datora, un mans darbs ir saistīts ar soctīkliem. Pastaiga pa mežu ir iespēja mazliet atslēgties no tā.

Protams, es nenosodu cilvēkus, kas nevar atslēgties, vienkārši domāju, ka viņiem pašiem būtu labāk, ja kaut uz brīdi pamēģinātu nolikt telefonus malā. Soctīkli jau nekur nepazudīs!”

Pasakainā Abavas senleja

Runājot par Latvijas skaistākajām vietām, Dace atminējās, ka kovida pandēmijas laikā dzīvoja ārpus Rīgas, netālu no Abavas upes senlejas. “Tā bija viena no vietām, kur vienmēr bija, ko nobildēt, piemēram, upe, migla no rīta, koki krastā.

Tā tikai liekas, ka nekā īpaša tur nav, bet tie, kas man netic, aizbrauciet tur agri no rīta saullēktā! Saprotu, ka izklausās briesmīgi tik agri celties un kaut kur braukt, bet patiešām gaisma tad ir fantastiska! Gaisma izmaina jebkuru ainavu.”

foto: no privātā arhīva

Vērtīgā saullēkta gaisma

Daļa vērtības šajās agro rītu fotogrāfijās saistītas ar grūtībām, kas bija jāpārvar, lai bildes uzņemtu. “Tur ir arī mazliet grūtību faktors, bet gaismai dabas fotogrāfijās ir vislielākā nozīme. Svarīgāk par to, ko bildē, ir tas, kādā gaismā to bildē. Rīta (tieši saullēkta) gaisma ir vismaigākā un visskaistākā.

Arī saulriets der, bet dienas laiks, kad lielākā daļa cilvēku iet pastaigāties, tieši fotografēšanai nav labākais laiks, jo gaisma ir pavisam citādāka.” Rīta gaisma ir svarīga fotogrāfiju kvalitātei.

Gandarījums par fotogrāfijām saistīts ne tikai ar pārvarētajām grūtībām, bet arī to, ka agri no rītiem dabā parasti nav cilvēku, kas varētu traucēt.

Neparastā pieredze Norvēģijā

Dace arī piebilda, ka 4 gadus pēc kārtas bija Norvēģijas suņu pajūgu sacīkšu (tās ir lielākās šāda veida sacensības pasaulē) oficiālā fotogrāfe. Viņa tajās darbojās brīvprātīgi.

“Tas ir 600 km brauciens, komandas ar suņiem brauc, viss notiek cauru diennakti. Man kā fotogrāfei visu laiku bija jābūt ārā un tur, kur pasākums notika, lai fotografētu. Šajā pieredzē apvienojās fotografēšana un ceļošana. Tas bija darbs un atbildība. Tas bija ļoti interesanti.”

foto: no privātā arhīva

Norvēģi bija pārsteigti, ka Dace atvaļinājumā brauca pie viņiem strādāt

Kovida pandēmijas laikā Dace nedevās uz Norvēģiju fotografēt sacensības, taču pieļāva, ka nākotnē varētu aizbraukt uz sacensībām ne kā oficiālā to fotogrāfe. “Man gribētos aizbraukt, bet redzēs, kā sanāks. Sacensības notiek ziemā, un ir laicīgi jāizplāno brauciens, bet tas ir ļoti interesants pasākums.

Norvēģi bija ļoti pārsteigti un vaicāja man: “Vai jūs ņemat atvaļinājumu, lai brauktu uz šejieni pastrādāt?!” Es atbildēju: “Jā, tā sanāk.”

Piedalīšanās pasākumā ļāva atslēgties no ikdienas un būt dabā ziemā. Norvēģija un suņi bija skaisti, visa atmosfēra bija ļoti pozitīva. Tā ir svarīga daļa no mana ceļošanas un fotografēšanas procesa.”

foto: no privātā arhīva

Pārsvarā fotografē savam priekam

Lielāko daļu fotogrāfiju Dace uzņem savam priekam. Vairumu bilžu var redzēt viņas “Instagram” kontā. Ik pa laikam Dace izdrukā labākās fotogrāfijas, ko piedāvā apskatīt pazīstamiem cilvēkiem.

Saņemot jautājumus par personālizstādes organizēšanu, viņa neizslēdz šādu iespēju nākotnē, bet pagaidām fotogrāfei nav konkrētu plānu par to.