Vai tu esi haizivs, lācītis vai pūce? Daži ieteikumi, kā mazināt konfliktus ģimenē

Princis Harijs savā memuārā apraksta cīņas par varu, konfliktus, izaicinošu ģimenes dinamiku un gadu desmitiem ilgušo vainas apziņu, greizsirdību un aizvainojumu.

Šāda veida konfliktus var šķist neiespējami atrisināt. Taču psiholoģija ir palīdzējusi mums vairāk izprast ciešo attiecību izjukšanas iemeslus, kā arī to, kas var palīdzēt konfliktu atrisināt. 

Dzīves laikā ir grūti izvairīties no sāpinājuma, satraukuma vai konfliktiem ar cilvēkiem, kurus mīlam. Tā ir neizbēgama dzīves sastāvdaļa, un iemācīties risināt konfliktus ir daudz noderīgāks un reālāks mērķis nekā izvairīties no tiem. 

Pirmais solis ir saprast, kas padara attiecību konfliktus tik sarežģītus, kā arī atšķirīgās pieejas cilvēkiem.

Kanādiešu psiholoģes Džūdija Makinena un Sūzena Džonsone ir izmantojušas terminu pieķeršanās traumas, lai aprakstītu ievainojumus, kas gūti, ja mēs jūtamies pamesti, nodoti, kā arī tad, ja vienkārši pret mums slikti izturas. 

Šie psiholoģiskie ievainojumi ir dziļi un sāpīgi, jo tie mums liek apšaubīt šo cilvēku drošību un uzticamību. Tie izraisa neskaitāmas emocionālas un uzvedības reakcijas, tostarp agresiju, aizvainojumu, bailes, izvairīšanos un nevēlēšanos piedot. Šīs atbildes reakcijas ir attīstījušās kā emocionālie pašaizsardzības mehānismi, un šīs stratēģijas sakņojas mūsu personībā.

Bet sāpes var ilgt bezgalīgi, turpinot mūs ietekmēt ikdienā. 

Tātad, ko psihologi ir iemācījušies par to, kā cilvēki dziedinās, pārvarot ievainojumus un pat mācoties no tiem?

Bruņurupuči, haizivis, rotaļu lācīši, lapsas un pūces

Ir veikts daudz pētījumu, pētot konfliktu risināšanu. Sociālais psihologs Deivids V. Džonsons pētīja konfliktu vadības “stilus” cilvēkos un modelēja tipiskos veidus, kā mēs reaģējam uz konfliktiem.

Viņš apgalvoja, ka mūsu atbildes un stratēģijas konfliktu risināšanā parasti ietver mēģinājumu līdzsvarot mūsu pašu bažas (mūsu mērķus) ar citu iesaistīto cilvēku bažām (viņu mērķiem un attiecību saglabāšanu).

Džonsons ieskicēja piecus galvenos konfliktu risināšanas stilus jeb pieejas, lai līdzsvarotu konfliktu. 

• “Bruņurupuči” atkāpjas, atsakoties gan no saviem mērķiem, gan attiecībām. Rezultāts mēdz būt iesaldēts, neatrisināts konflikts.
• “Haizivīm” ir agresīva, spēcīga darbība un tās par katru cenu aizsargā savus mērķus. Viņi mēdz uzbrukt, iebiedēt un satriekt konflikta laikā.
• “Lācīši” cenšas saglabāt mieru un nogludināt lietas. Viņi pilnībā atmet savus mērķus. Viņi upurē savus mērķus attiecību labā.
• “Lapsas” pieņem kompromitējošu stilu. Viņi ir noraizējušies par abu pušu upuriem, un uzskata, ka piekāpšanās ir risinājums, pat ja tās rezultāts ir mazāks par ideālu abām pusēm.
• “Pūces” pieņem stilu, kurā konflikts tiek uzskatīts par problēmu, kas jāatrisina. Viņi ir gatavi to atrisināt, izmantojot jebkurus risinājumus, kas piedāvā abām pusēm ceļu, lai sasniegtu savus mērķus un uzturētu attiecības. Tas var prasīt ievērojamu laiku un pūles. Bet pūces ir gatavas izturēt cīņu.

Pētījumi liecina, ka mūsu konfliktu risināšanas stili ir saistīti ar mūsu personību un pieķeršanās vēsturi. Piemēram, cilvēki, kuriem agrīnā pieķeršanās pieredze viņiem mācīja, ka viņu jūtas nav svarīgas vai neredzamas, visticamāk, attīstīs konfliktu vadības stilus, kas instinktīvi samazina viņu vajadzības (piemēram, "lācītis").

Daži psihologi ir arī ierosinājuši, ka mūsu konfliktu risināšanas stilus var mainīt ilgtermiņa attiecībās, taču tiem nav tendences dramatiski mainīties. Citiem vārdiem sakot, lai gan "lācītim" var būt potenciāls attīstīt citas konfliktu risināšanas īpašības, taču ir maz ticams, ka "lācītis" pārvērtīsies par "haizivi".

Psihologi Ričards Makijs, Metjū Dīmers un Bernards O’Braiens apgalvoja, ka konflikts ir neizbēgams visās attiecībās. Viņu pētījumi atklāja, ka attiecību ilgums lielā mērā ir atkarīgs no tā, kā konflikts tiek risināts, un visilgākās un vispilnīgākās attiecības ir tās, kurās konfliktu pieņem un konstruktīvi to risina abas puses. 

Tātad, lai gan attiecības starp divām "haizivīm" varētu būt ilgstošas, varbūtība, ka tās būs harmoniskas, ir ievērojami mazāka nekā attiecībām starp divām "pūcēm".

Piedošana

Piedošana bieži tiek uzskatīta par galveno mērķi attiecību konfliktā. Karla Gustava Junga analītiķi Liza Markiāno, Džozefs Lī un Debora Stjuarte apraksta piedošanu kā tādas vietas sasniegšanu, kur mēs varam savā sirdī vienlaikus paturēt mums nodarītā kaitējuma apmēru un ievainotāja cilvēcību. To nav viegli sasniegt, jo var šķist, ka, kādam piedodot, mēs samazinām savas ciešanas.

Psihologi Masi Noor un Marina Kantakuzino nodibināja "Piedošanas projektu", kas palīdz cilvēkiem atrisināt konfliktus un veicināt piedošanu. 

Rīki, ko piedāvā psiholoģi, palīdz veicināt izpratni par to, ka mūsu priekšstati ir maldīgi, arī pašiem pret sevi, kā arī speciālisti palīdz rast veidus, lai pārstātu konkurēt par to, kurš konfliktā cietis vairāk, vairot empātiju pret to, kā citi redz un uztver pasauli, kā arī palīdz atzīt, ka pastāv citas persektīvas un dažādas realitātes uztveres. Kā arī speciālisti palīdz uzņemties atbildību par to, kā mēs paši esam veicinājuši savas ciešanas, kas var būt ļoti rūgta tablete, ko norīt.