Kas ir atraitņu salauztā sirds - fenomens, kas piemeklē pēc dzīvesbiedra nāves

Tuvo cilvēku zaudējis tuvinieks, ja tiešām drīz neseko otram kapā, bieži vien pavada atlikušos gadus, runājot un ilgojoties doties pie aizgājušā dzīvesbiedra. Cik smaga var būt šķiršanās uz mūžu, ar ko tā draud palicējam un kur ir šādu atraitņu sērošanas robeža – to visu zinātne ir diezgan labi izpētījusi, savā ziņā sagatavojot mūs šim smagajam pārbaudījumam.

Laimīgi kopā dzīvot un kopā aiziet

“Mamma ļoti ilgojās pēc viņa. Dievs uzklausīja mammas lūgšanas. Redz, nokrita viens zariņš, un otrs līdzi. Nokalta viens kociņš, un nokalta otrs,” presei teica radiožurnāliste Zane Lāce-Baltalksne pēc mammas, tautā iemīļotās aktrises Veltas Skurstenes-Lāces, aiziešanas mūžībā pagājušā gada novembrī. Tikai pāris nedēļu pirms tam “aizgāja tētis Visvaldis, un mamma ļoti saskuma, sabruka, ilgojās pēc tēta”. Šis pāris kopā bija kopš 1974. gada un daudziem kalpoja par piemēru stiprai, laimīgai laulībai.

Šādu piemēru pasaulē ir ļoti daudz. “Nav pat jāmeklē ārzemēs,” saka Inese. “Mani vecvecāki bija nodzīvojuši laulībā 55 gadus un nomira ar piecu dienu starpību.”

Pagājušā gada sākumā, pandēmijas laikā, pasauli aplidoja aizkustinoša ziņa par kādu Covid-19 upuru pāri – Viljamu un Kerolu Stjuartiem no Ņūhempšīras ASV. Kerola cīnījās par dzīvību divas nedēļas, Viljams astoņas dienas katrs savā intensīvās aprūpes palātā. Kad viņu gultas tika sabīdītas kopā un Kerolas roka ielikta vīra rokā, Viljams izdvesa pēdējo elpas vilcienu, un sieva viņam sekoja desmit sekundes vēlāk. Viņi bija pazinuši viens otru kopš četru gadu vecuma un nodzīvojuši kopā 45 gadus.

Daudzi šādi pāri savās pēdējās stundās ir ārkārtīgi pārsteiguši mediķus. Norma (90  un Gordons (94) Jēgeri no Pensilvānijas, kas laulībā nodzīvojuši 72 gadus, nokļuva slimnīcā pēc autokatastrofas un tika ievietoti vienā palātā, kur gulēja, sadevušies rokās. Kad Gordona dzīvība izdzisa, viņa sirds monitors joprojām rādīja sirdspukstus. Ārsti domāja, ka monitors pīkstēja, jo caur sadotajām rokām tas reģistrēja Normas sirdsdarbību. Viņa nomira tieši pēc stundas. “Tēvs vienmēr teica – es nevaru aiziet, kamēr viņa to nedara, jo man jāpaliek šeit viņas dēļ. Un mamma teiktu to pašu,” sacīja viņu dēls.

Kad līdzīgā situācijā atradās Florīna un Eds Heili, kuri bija kopā nodzīvojuši 60 gadu, mediķi ik pa brīdim ieradās pie šā pāra, kas bija sadevies rokās, lai apbrīnotu faktu, ka viņu medicīnas kartēs atzīmētie ķermeņa fiziskie rādītāji bija pilnīgi sinhroni. Papildus šai pārsteidzošajai anomālijai tika ziņots, ka Eds pēc sievas nāves elpoja tikai divas reizes minūtē (normāli ir 12–16 reizes), līdz sagaidīja dēla zvanu no ārzemēm un izdzisa pāris stundu vēlāk.

Lielākoties šajos gadījumos pāri ir nodzīvojuši kopā ilgu un laimīgu mūžu, kļūdami par teju nedalāmu veselumu. Kā raksturoja kāds no šāda pāra bērniem: “Viņi bija līdzīgi tiem papagailīšiem, zaļspārnīšiem, kurus sauc par nešķiramiem un kuri jāiegādājas tikai pārī.”

No vienas puses, šāda pāra aiziešana gandrīz vienlaikus ir mierinājums bērniem un mazbērniem. Tomēr lielākoties aiziešana nav tik sinhrona, un palikušā dzīvesbiedra vientulība ilgst mēnešiem vai gadiem, nereti mūža nogali pārvēršot mokošā agonijā.

Trīs mēnešu slieksnis

Palielināta iespēja nomirt, kļūstot par atraitni, jeb tā sauktais atraitņu efekts ir viens no vislabāk dokumentētajiem piemēriem sociālo attiecību ietekmei uz veselību. Gerontologi – novecošanas pētnieki – jau sen atklājuši, ka kļūšana par atraitni var palielināt mirstības risku gandrīz par uz pusi.

Pētījumi liecina, ka vecāka gadagājuma cilvēkus atraitņa efekts visbīstamāk skar pirmajos trīs mēnešos, kad mirstības risks var pieaugt no 30 līdz 90 procentiem. Turpmākajos mēnešos šī riska paaugstinājums sasniedz aptuveni 15 % virs normas. Citos pētījumos atklāts, ka pirmajos sešos atraitnības mēnešos palikušajam dzīvesbiedram ir vidēji par 66 % lielāks nāves risks nekā laulības laikā.

Atraitņu efekts ir konstatēts visu vecumu vīriešiem un sievietēm visā pasaulē, taču pandēmijas laikā (2020. gadā)  ASV veiktais pētījums par atraitņu vidējo vecumu izrādījās gana šokējošs – tikai 59 gadi! Tas, protams, ir daudz jaunāks vecums, nekā varētu iedomāties. Daļēji to var izskaidrot ar augstāku mirstību Covid-19 laikā.

Saskaņā ar statistiku, piemēram, ASV pandēmijas pirmajos 18 mēnešos no kovida nomira gandrīz 80 000 vīrieši vecumā no 45 līdz 64 gadiem; gandrīz divreiz vairāk nekā šī vecuma sieviešu. Tie ir 184 vīriešu nāves gadījumi uz katriem 100 sieviešu nāves gadījumiem, padarot šo par vecuma grupu, kurā ir visplašākā atšķirība starp dzimumiem, kad nāves iemesls bija kovids. Līdz ar to ir tik daudz gados jaunāku atraitņu, kuras nav sasniegušas pat pensijas vecumu, un tā ir maz pētīta populācija.

Ar dziļām sērām saistītā atraitņu efekta simptomi var būt gan psihiski, gan fiziski: trauksme, miega traucējumi, gremošanas problēmas, enerģijas trūkums, sāpes un diskomforts, svara pieaugums vai zudums, imūnsistēmas pavājināšanās un slimības. Atklāts, ka atraitņiem ir daudz lielāks risks nomirt no hroniskas obstruktīvas plaušu slimības (HOPS), diabēta, nelaimes gadījuma vai nopietna lūzuma, infekcijas vai sepses pirmajos mēnešos pēc sievas nāves. Savukārt atraitnēm ir daudz lielāks risks nomirt no HOPS, resnās zarnas vēža, nelaimes gadījumiem vai nopietniem lūzumiem, vai plaušu vēža pirmajos mēnešos pēc vīra nāves. Atraitnēs palikušās sievietes visvairāk (ap 90 % gadījumu) cieš arī no tā sauktā salauztās sirds sindroma.

Lauztā sirds ir reāla diagnoze

Lai gan dzejnieki gadsimtiem ir apdzejojuši sirdssāpju salauztu sirdi, šī metafora izrādījās skarba realitāte, atklājot sirds izmaiņas, ko var izraisīt šokējoši jaunumi un pēkšņs smags pārdzīvojums. Uzzinot kādus ārkārtējus jaunumus, kas parasti ir briesmīgas ziņas, organismā notiek masveidīga stresa hormonu izdalīšanās asinsritē, un sirds tiek bombardēta ar šiem stresa hormoniem. Tās, protams, var būt ziņas par mīļotā cilvēka nāvi, no kurienes arī cēlies nosaukums salauztas sirds sindroms. Taču tās var būt arī ziņas par šķiršanos, par atlaišanu no darba un tamlīdzīgi – jebkas, kas var izraisīt spēcīgu stresu un emocionālo pārdzīvojumu. Nu jau vairāk nekā 30 gadu salauztai sirdij ir oficiāla medicīniskā diagnoze – takotsubo kardiomiopātija jeb takotsubo sindroms.

Tas ir unikāls, līdz galam vēl neizprasts neišēmisks sindroms, kam raksturīga pēkšņa, īslaicīga sirds muskulatūras daļas vājināšanās, elpas trūkums, sāpes krūtīs, ārkārtējas asinsspiediena izmaiņas. Kad sirdi apdullina pēkšņs akūts stress, tās kreisais kambaris kļūst vājš. Nespējot sarauties parastajā bultveida formā, tas rada noapaļotu, podam līdzīgu formu. Šo sindromu pirmo reizi 1990. gadā aprakstīja ārsti Japānā, un viņiem lauztās sirds forma asociējās ar astoņkāju zvejā izmantoto slazdu – grozu ar apaļu dibenu un šauru kaklu, ko sauc par takotsubo, no kurienes arī cēlies diagnozes nosaukums.

Tātad sirds faktiski maina formu, reaģējot uz akūtiem emocionāliem pārdzīvojumiem, piemēram, pēc romantisku attiecību izjukšanas vai mīļotā nāves. Lai gan vairumā gadījumu, kad akūtais emocionālais stress izzūd, sirds atgriežas normālā formā un atveseļojas, ir ne mazums pacientu, kuriem ir attīstījusies akūta sirds mazspēja, dzīvībai bīstama aritmija (traucēts sirdsdarbības temps jeb ritms) vai pat iestājas nāve šī stāvokļa dēļ. Un tas ir visspilgtākais piemērs tam, kā emocionālā dzīve tieši ietekmē mūsu sirdi.

Atklāts, ka ar lauztās sirds sindromu saskaras ne tikai sievietes, bet  arī cilvēki ar neiroloģiskām problēmām, piemēram, krampjiem, un cilvēki ar garīgās veselības traucējumiem.

Lēš, ka aptuveni diviem procentiem cilvēku, kuri ir nokļuvuši neatliekamās palīdzības nodaļā ar sirdslēkmi, varētu būt bijis salauztās sirds sindroms. 2020. gadā veikts pētījums atklāja, ka šādu gadījumu skaits pieaug, īpaši sieviešu vidū. Gandrīz visi pacienti, kuriem fiksēta šī diagnoze, bijušas sievietes, visvairāk pēcmenopauzes periodā, kurām attiecīgi ir pazemināts estrogēna līmenis; tas ir būtisks hormons, lai asinsvadi funkcionētu sekmīgi. Pētījumi ir apstiprinājuši, ka risks saslimt ar salauztas sirds sindromu sievietēm pēc 55 gadu vecuma pieaug piecas reizes.

Atraitņu efekta psiholoģiskie slazdi

Var teikt, ka laulātā zaudējums sastāv no diviem elementiem, kas paaugstina mirstības risku: pats zaudējums un jaunā dzīves situācija, kuru tas rada. Pirmais galvenokārt saistīts ar skumjām vai emocionālu stresu, bet otrais ir saistīts ar grūtībām pārvaldīt savu dzīvi bez mirušā dzīvesbiedra atbalsta.

1861. gadā pēc prinča Alberta nāves 42 gadu vecumā britu karaliene Viktorija ieslīga dziļā depresijā. “Tās izmisuma un ilgošanās lēkmes un ilgas pēc nāves ik dienu un nakti (..) pirmos trīs gadus mani nekad nepameta,” rakstīja karaliene savā dienasgrāmatā. Pat izrāvusies no šīs depresijas, Viktorija visu atlikušo mūžu valkāja sēru tērpu un kļuva par sērojošas atraitnes paraugu, ieviešot viktoriāņiem veselu sēru laikmetu un sērošanas mākslu.

Dažādas reakcijas uz bēdām atraitnības efektā var būt viens no galvenajiem dzimumu atšķirību avotiem. Skumju reakcijas var būt neapzinātas vai apzināti izvēlētas, lai tiktu galā ar bēdām, un abos gadījumos ir pierādījumi par dzimumu atšķirībām. Sievietes biežāk skatās acīs savām bēdām un meklē atbalstu, savukārt vīrieši cenšas novērst uzmanību no šīm bēdām un slēpt savas ciešanas no sevis paša un citiem.

Pastāvīga izvairīšanās no sēru pieņemšanas pēc zaudējuma palielina ilgstošas depresijas un tādas uzvedības risku, kas nāk par sliktu veselībai. Tomēr, lai atveseļotos un novērstu sekundāros stresa avotus, ir nepieciešama zināma distancēšanās. Sievietes ir vairāk tendētas nekā vīrieši mainīt dažādu veidu reakciju uz sērām, un šķiet, ka šī ir vislabākā pieeja.

Jaunās dzīves situācijas grūtības pēc laulātā zaudējuma vīriešiem un sievietēm atšķiras gan pēc smaguma, gan sastopamības biežuma. Gan vīriešiem, gan sievietēm atraitnība parasti nozīmē savu tuvāko sociālo attiecību un galvenā mīlestības un atbalsta avota zaudēšanu. Tomēr sievietēm daudz biežāk ir draudzenes un citi tuvi cilvēki, uz ko var paļauties, neskaitot savu laulāto, un tāpēc viņas parasti ir vairāk gatavas tikt galā ar šo zaudējumu. Vīrieši kopumā var izjust lielākus traucējumus, zaudējot veselības ieguvumus, ko sniedz laulība; šādi ieguvumi vīriešiem vidēji ir nozīmīgāki nekā sievietēm.

Visticamāk, tāpēc arī vīrieši vienmēr ir bijuši tie, kas ātrāk un biežāk atkārtoti apprecējušies, lai gan šī atšķirība ar laiku ir nedaudz mazinājusies. Šolaiku statistika rāda, ka 64 % vīriešu un 52 % sieviešu, kas palikuši atraitņos, ir devušies jaunā laulībā. Skatoties pēc vecuma, ir viena grupa, kurai ir ievērojami mazāka iespēja apprecēties atkārtoti, proti, sievietes, kas vecākas par 55 gadiem.

Dzīvesbiedra zaudējuma radītās emocionālās ciešanas palielina mirstības risku dažādos veidos. Piemēram, tas ir saistīts ar paaugstinātu iekaisuma līmeni un, iespējams, ar paaugstinātu sirds un asinsvadu slimību risku. Tas var izraisīt arī kaitīgas izmaiņas palikušā laulātā uzvedībā, radot draudus veselībai. Pirmajā gadā pēc zaudējuma atraitnes un atraitņi mēdz izlaist ēdienreizes un ēst mazāk mājās gatavotu ēdienu, kas bieži izraisa uzturvielu trūkuma risku un nevilšu svara zudumu. Daudzi cieš no miega problēmām, palielināta alkohola patēriņa vai neveselīga mazkustīguma.

Negribētā jaunā dzīve

Vēl viens ceļš no zaudējuma uz paaugstinātu mirstības risku izriet no attieksmes pret jauno dzīves situāciju. Jaunā dzīves situācija parasti nozīmē, ka atraitņiem jādzīvo bez sava vissvarīgākā mīlestības un atbalsta avota. Tas var pastiprināt bēdu radītās grūtības un padarīt atveseļošanos pēc laulātā zaudējuma par īpaši sarežģītu procesu. Tāpēc cilvēki, kuriem alternatīvi sociālā un emocionālā atbalsta avoti ir pieejami mazā mērā, atraitnībā var būt īpaši neaizsargāti.

Vienlaikus ar dzīvesbiedru atraitņi zaudē daudzus ieguvumus, ko sniedz laulība. Piemēram, laulībā ir tendence ierobežot riska uzņemšanos, veicināt veselīgu dzīvesveidu, rūpēties par profesionālu veselības aprūpi, kā arī paļauties uz lielākiem, nodrošinātiem mājsaimniecības finansiālajiem ienākumiem.

Laulātie mēdz sadalīt savā starpā dažādus mājsaimniecības darbus un pienākumus, parasti tas notiek dzimumu tradicionālo normu (piemēram, sievietes ikdienā gatavo ēst) un sarunu rezultātā. Tas bieži vien arī nozīmē, ka viens no laulātajiem vairāk koncentrējas uz algotu darbu, bet otrs pievēršas mājas darbiem. Ja šāda kārtība ir stingra un nemainīga gadu gadiem, pāreja uz atraitnību var izraisīt lielu spriedzi, ko rada nepietiekami ienākumi vai nepietiekamas prasmes vadīt mājsaimniecību.

Alvīne (79) savulaik bija devusies priekšlaicīgā pensijā un pēdējās dzīves desmitgadēs visus pūliņus veltījusi mājas, dārza un mājputnu kopšanai. Viņas vīrs Antons savukārt bija iesaistīts pagasta pārvaldē līdz pat savai nāvei 80 gadu vecumā, viņa ienākumi – alga un pensija – veidoja ģimenes finanšu lielāko daļu, viņš kontrolēja naudu abu banku kontos un veica visus komunālos maksājumus internetā, kā arī regulāri veda ar automašīnu sievu iepirkties un pie ārstiem.

Pēc saslimšanas Antons izdzisa nepilna mēneša laikā, atstājot sievu pilnīgā apjukumā. Viņa nebija ne morāli, ne fiziski sagatavojusies šai situācijai. Pirmā mēneša rēķinus palīdzēja nomaksāt kaimiņiene, lai gan kodu un paroļu noskaidrošana (arī tos Alvīne nezināja) izrādījās ļoti darbietilpīgs process. Atraitne tā arī neiemācījās patstāvīgi samaksāt rēķinus – šo pienākumu pārņēma viņas dēls, kurš dzīvo Norvēģijā.

Alvīne ir diezgan tipisks mūsu vecākās paaudzes sieviešu piemērs, kurām vīra zaudējums var radīt īstas katastrofas sajūtu. Labāk neklājas arī lielai daļai vecāka gadagājuma vīriešu – ja ar rēķinu nomaksāšanu viņiem viss ir kārtībā, tad ar mājas uzkopšanu, veļas mazgāšanu un ēst gatavošanu parasti ir pilnīgs haoss.

Cik svarīga ir viņas pašas nauda

Ir vairāki vispārpieņemti ieteikumi, kā sagatavoties un ko darīt, lai atvieglotu atraitnības pirmo laiku – vismaz no praktiskās puses. Sevišķi tas attiecas uz sievietēm. Tā kā sievietes mēdz dzīvot ilgāk nekā vīrieši, statistika ir viennozīmīga – vairums atraitņu ir sievietes. Saskaņā ar Centrālās statistikas pārvaldes datiem 2021. gada sākumā Latvijā 16 % sieviešu bija atraitnes, kas ir četrreiz biežāk nekā vīrieši atraitņi (3,4 %), un tas saistāms ar sieviešu skaita pārsvaru senioru grupā un ilgāku mūžu. Piemēram, ASV sievietes ir ap 80 % no kopējā atraitņu skaita.

Šāda statistika sen nevienu nepārsteidz, taču uztrauc to sieviešu ievērojamais skaits, kuras ir slikti sagatavotas pārvaldīt savas finanses bez dzīvesbiedra. Nesen kādā amerikāņu aptaujā gandrīz 60 % atraitņu un šķirto sieviešu atzina, ka vēlas, lai būtu vairāk iesaistījušās finanšu plānošanas lēmumu pieņemšanā, un 56 % sieviešu atklāja vīra atstātus slēptus parādus, neatbilstošus uzkrājumus vai pārāk konservatīvus vai agresīvus ieguldījumus, kas ietekmēja viņu dzīvesveidu un pensionēšanās mērķus.

Sievietes mūsdienās ir izglītotākas, daudz sasniegušas un ar lielākām pilnvarām nekā jebkad iepriekš, bet, runājot par naudas pārvaldīšanu, bieži šķiet, ka esam iestrēguši piecdesmitajos gados, jo visa nauda bieži vien ir vīra rokās. ASV un Eiropas valstīs tā ir atzīta par ievērojamu problēmu. Saskaņā ar kustības SheOwns datiem Latvijā trešajai daļai sieviešu, kas vecākas par 65 gadiem, ir risks nonākt nabadzībā šā paša iemesla dēļ.

Protams, nauda neatdos zaudēto dzīvesbiedru un nemazinās skumjas, tomēr materiāli nodrošinātas un neatkarīgas vecumdienas var būt liels mierinājums nākotnē un ļaut ātrāk atgūties pēc smagā trieciena. Lai arī sākumā tas šķiet neticami, tomēr cilvēki ir izturīgi radījumi, kas spēj atrast prieku un jaunu dzīves jēgu pat pēc sāpīga zaudējuma. Un arī senā patiesība, ka laiks dziedē, ir sevi apliecinājusi. Pētnieki atklājuši, ka akūtu skumju simptomi apmēram pusei pētījuma dalībnieku mazinājās sešus mēnešus pēc zaudējuma.

Lai gan domas par dzīvesbiedru sākotnēji var būt sāpīgas, koncentrēšanās uz labām atmiņām un pozitīvām emocijām var palīdzēt rast pelnīto mieru un rāmumu.

Kā atvieglot atraitņa efektu?

Atraitnībā vissmagākā, bez šaubām, ir emocionālā daļa, it sevišķi pirmajos mēnešos. Ko darīt?

* Sērot savā tempā. Mēs visi pārdzīvojam zaudējumu dažādos veidos. Centieties nepakļauties spiedienam no savas vai citu puses virzīties uz priekšu kādā noteiktā laika periodā. Sevis piespiešanas vietā drīzāk vajag būt laipnam pret sevi, censties pēc iespējas labāk atpūsties un ļauties pašdziedināšanas procesam.

* Koncentrēties uz pašaprūpi. Pēc dzīvesbiedra zaudēšanas partneris parasti zaudē interesi par ēšanu un ēst gatavošanu, tomēr ir svarīgi šajā laikā saņemt nepieciešamo uzturu. Labs miegs, alkoholisko dzērienu ierobežošana un fizisko aktivitāšu iekļaušana ikdienā arī var ievērojami palīdzēt justies labāk un tikt galā ar izmaiņām atraitņa dzīvē.

* Pievērsties citiem. Skumjas jau tā ir vientuļš process, lai vēl izolētos. Ir pierādīts, ka sociālais atbalsts ļoti palīdz sērošanas laikā un faktiski var novērst atraitņu efektu. Sērojot par laulātā nāvi, noteikti vērts sazināties ar ģimeni un draugiem, pat ja tas ir tikai īss tālruņa zvans. Kad atraitnis jūtas gatavs, der arī citi veidi, kā uzturēt sociālo saikni, piemēram, apmeklēt aktivitātes vietējā sabiedrībā vai senioru centrā. Vislabāk uzturēt kontaktus ar cilvēkiem, kuru priekšā nav jāizliekas, ka viss ir kārtībā.

* Nodarbināt sevi. Dzīves partnera zaudēšana var izjaukt ierasto rutīnu, un pēkšņi var rasties daudz brīva laika. Jaunu nodarbošanos atrašana, kā aizpildīt savu laiku, var palīdzēt atjaunot jēgas izjūtu. Var apsvērt iespēju pierakstīties bibliotēkā, piedalīties kādā brīvprātīgā darbā, pievērsties jaunam hobijam vai pat iegūt nepilna laika darbu, ja tas ir iespējams.

* Paņemt mājdzīvnieku. Tukšas mājas klusums var būt biedējošs. Ja dzīvesveids, veselība un budžets to atļauj, var apsvērt iespēju ieviest četrkājaino draugu. Gerontologu pētījumā, kas veikts 2020. gadā, konstatēts, ka sērojoši laulātie bez mājdzīvnieka vairāk cieta no vientulības un depresijas nekā tie, kuriem bija kaķis vai suns. Mājdzīvnieki ar savu beznosacījumu mīlestību var būt iemesls, lai no rīta pieceltos no gultas.

* Pieņemt dažādas emocijas – ne tikai skumjas. Atraitņu jūtas var mainīties no vieglām skumjām līdz izmisumam un pilnīgai tukšuma izjūtai, un reizēm laimes uzplaiksnījumiem – un atkal atpakaļ. Ja izjūt tikai skumjas, var iestrēgt mūžīgā izmisumā.

* Konsultēties ar kvalificētu speciālistu. Sarežģītās emocijas, kas saistītas ar mīļotā zaudēšanu, var tā pārņemt atraitni, ka ir grūti tās sakārtot pašam. Tikšanās ar garīgās veselības speciālistu var palīdzēt samierināties ar zaudējumu un pielāgoties dzīvei bez laulātā. Var arī atrast atbalsta grupas, kas specializējas šādos gadījumos.