Vecāku un bērnu attiecību stiprināšanai pietiktu ar 20 kvalitatīvām minūtēm dienā
Vairāk nekā 20 tūkstošiem skolēnu ik mācību gadu nepieciešams papildu atbalsts, lai viņi labāk mācītos un priekšlaikus nepamestu skolu. Pusaudži ar grūtībām un savām sajūtām nevēršas pie vecākiem, kas it kā būtu ieinteresēti palīdzēt un meklēt risinājumus, vai gluži pretēji – vēršas, taču sajūtas nosodīti un neuzklausīti.
Tādēļ projekta “Pumpurs” informatīvā kampaņa “Es Tevi it kā mīlu” aicina domāt – vai es tiešām esmu sava bērna atbalsts, vai tiešām zinu, kā mans bērns jūtas? Kā vecākiem palīdzēt savam bērnam un izvairīties no biežāk pieļautajām komunikācijas kļūdām, kampaņas ietvaros skaidro klīniskā un veselības psiholoģe Diāna Gema.
“Šis ir projekta “Pumpurs” noslēdzošais gads, tā laikā gan izglītības iestāžu, gan pašvaldību līmenī tiek domāts par to, kā turpmāk sniegt atbalstu bērniem un jauniešiem, kuriem ir risks pirms laika pārtraukt mācības, tomēr neviens atbalsta pasākums ilgtermiņā nedos vajadzīgos rezultātus, ja bērni paliks bez vecāku uzmanības un mēs neiemācīsimies pamanīt signālus, kas liecina par to, ka bērnam ir nepieciešams atbalsts. Kampaņa “Es tevi it kā mīlu” aicina ikvienu pieaugušo – vecākus, aizbildņus, pedagogus, ieskatīties savā sirdī un tad pamanīt, ieklausīties, atbalstīt,” aicina projekta vadītāja Inese Vilāne.
Gribam nomierināt, bet neprotam uzklausīt
Skolotājam ir grūti atrast iespēju būt individuāli pieejamam visiem skolēniem. Tādēļ primāri, protams, pusaudža uzklausīšana un attiecību veidošana ir vecāka pienākums un atbildība. Vecāki, kas grib un cenšas bērnus iedrošināt uz sarunu, nereti atduras pret jaunieti kurš ir noslēdzies vai vecākiem neuzticas – nerunā, nestāsta, nevēršas pēc palīdzības.
“Patiesībā attiecību stiprināšanai pietiktu, ja vecāks pusaudzim veltītu 15-20 minūtes dienā – tas nav daudz, taču šim laikam jābūt kvalitatīvam. Turklāt svarīgi ievērot dažus pamatprincipus, lai jaunietis pie vecāka vērstos brīdī, kad radušās kādas grūtības vai sasāpējušas emocijas,” skaidro Diāna Gema.
Psiholoģe novērojusi un arī vadoties pēc tā, ko stāsta zinātniskā literatūra un pētījumi, ka lielākoties starp vecākiem un bērniem pastāv komunikācijas grūtības un komunikācijas problēmas.
Pusaudži nāk pie vecākiem, kad viņi vēlas tikt sadzirdēti, uzklausīti, saprasti. Vecāki, labu gribot, bieži vien tās pusaudža jūtas “paslauka zem paklājiņa”. Piemēram, pusaudzis atnāk mājās un stāsta, ka viņam bijis konflikts ar draugu. Viņš ir ļoti dusmīgs un tas draugs vispār viņam nekad vairs nebūs draugs. Vecāks mierina bērnu un saka, ai nu beidz, viss taču kārtībā, gan jau jūs izlīgsiet. Viss ir labi. Principā tas, ko vecāks pasaka bērnam tajā brīdī, ir – tas kā tu šobrīd jūties, tam nav vietas. Tā gan visbiežāk esot automātiska reakcija.
“Tādējādi mēs gribam palīdzēt un nomierināt, taču patiesībā nemākam klausīties un pieņemt bērna jūtas. Mēs uzreiz gribam viņus “noairēt” uz kādu risinājumu – ko tu varētu vai nevarētu darīt šajā situācijā. Tā rodas lielākās grūtības, kas ir komunikācijā vecākiem ar bērniem. Bērns vienkārši grib pastāstīt, ka viņam ir slikti. Grib lai viņu uzklausa, lai atspoguļo, ka jā – es redzu, ka tu šobrīd esi ļoti dusmīgs. Samīļo.
Lielākoties mums pat nav jādod nekādi praktiski ieteikumi, ko varētu darīt, lai šo situāciju uzlabotu. Šādi rodas situācija, kurā bērns, regulāri nākot pie vecāka, saņem tādu “paslaucīšanu zem paklājiņa”. Bērnam rodas sajūta, ka nav jau jēgas – mani tāpat nesaprot. Rezultātā pie vecākiem viņš vairs nevēršas,” norāda Diāna Gema un iesaka, brīžos, kad kā vecāki redzat, ka kaut kas nav kārtībā, tad ieklausieties un atrodiet sevī to veidu, kā vislabāk pateikt: “es redzu, ka tu jūties, piemēram, noskumis. Tu droši vari padalīties, ja tu vēlies.”
Iespējams tajā brīdī viņam to nevajag, tādēļ jādod laiks. Vecāka uzdevums ir iedot sajūtu, ka es esmu blakus, es esmu tev līdzās. Kad bērns būs gatavs, tad viņš atnāks.
Nepadarīt bērnu par problēmu
Diāna Gema skaidro, ja pusaudzis ir atklājis, kas uz sirds, risinājumam var izmantot dažādas pieejas, piemēram, vecākiem ar bērnu sēsties kopā. Ja vēlas, var piesaistīt kādu speciālistu un likt plānu kā šo problēmu risināt. “Te ir svarīgs moments – vecākam ir ne tikai jāsaprot situācija, bet jāiemācās runāt tā, lai neradītu to sajūtu, ka problēma ir bērns. Problēma ir ārpus bērna. Nevis saucam bērnu par huligānu, bet gan skaidrojam, ka tava uzvedība nav sociāli pieņemama – tas nav par tevi, tas ir par to uzvedību. Kā mēs tagad tiksim galā ar to uzvedību? Jo ar bērnu viss ir kārtībā, viņš vienkārši ir nonācis dzīves posmā, kurā ir nepieciešama palīdzība.
Mums kā vecākiem ir ļoti grūti pieņemt šādas situācijas, jo mēs kā vecāki, bērna uzvedības grūtības nereti uztveram personiski identificējoties ar bērnu. Katram no mums noteikti kādu reizi dzīvē ir ienācis prātā jautājums: “Ko par mani padomās?’, “Vai es esmu slikts vecāks”, lai gan paši ļoti labi zinām, ka esam pamēģinājuši pirmo cigareti, esam pirmo reizi kaut kur iedzēruši un tāpat to visu slēpuši un brīnišķīgi atceramies, kādas bija sekas, kad par to uzzināja mūsu vecāki,” skaidro psiholoģe.
Bērnam ir tiesības uz noslēpumiem
Dažkārt vecāki, labu gribēdami, vēlas par jaunieša gaitām un dzīvi zināt visu. Taču nedaudz noslēpumu un privātuma pusaudža vecumā ir tikai veselīgi. Jauniešu vecumposma divi galvenie uzdevumi ir stiprināt savu identitāti un atdalīties no vecākiem. Noslēpums šajā gadījumā ir daļa no atdalīšanās procesa, kas ir normāli. Ja tā ir pirmā pamēģinātā cigarete, bez sistemātiska turpinājuma, par šādu mazu noslēpumu nav jāuztraucas. Ja cigaretes tiek atrastas istabā vai mājienus dod skolotāji, tad gan ir pamats sarunai.
Citādi ir ar situācijām, kad bērns slēpj kaitniecīgu rīcību, ja noslēpums ir jaunieša jūtas un emocijas. Šādos gadījumos vecāks to ātri vien pamanīs un pieslēgsies situācijai, kad noslēpums nevar pārvērsties par kaut ko tādu, kad bērns jau sāk darīt pats sev pāri un attiecīgi rīcība kļūst destruktīva.
Piemēram, šobrīd redzam, ka pusaudži ļoti daudz paškaitē, piemēram, graizās. Sākumā tas ir noslēpums, jo pusaudži var staigāt garās biksēs, kreklos ar garām piedurknēm, bet kādā brīdī pienāk vasara un vecāks sāk skatīties – viņa neiet peldēties, vēl kādi signāli, kas liek domāt.
“Šādās situācijās, ja no vecākiem seko nepārdomāti asa vai dusmu pilna reakcija, visdrīzāk jaunietis noslēgsies un neko nestāstīs. Šajā gadījumā vecākiem būtu vērtīgi pamanīto atspoguļot, iedrošinot bērnu uzsākt sarunu. Piemēram – esmu novērojusi, ka tu velc drēbes ar garām piedurknēm, neskatoties uz to, ka ārā ir karsts. Iespējams, esmu problēmas izdomājusi, tomēr es jutīšos drošāk, ja pajautāšu, vai tu gadījumā nedari sev pāri? Iejūtīgi, bez pārmetuma, izrādot rūpes. Visbiežāk, ja pusaudzis jutīsies sadzirdēts savas sajūtas formātā, viņš arī būs gatavs meklēt risinājumu,” iedrošina psiholoģe.
Būt par vecāku ir milzīgs izaicinājums, tādēļ Diāna Gema aicina: ”Mums ir jānoliek savs ego maliņā un nereti ir jāiet pret dabiskām reakcijām. Jāmācās audzināšana ar prātu. Nav viegli domāt ko mēs sakām un kā mēs sakām. Mēs visi esam cilvēki, mēs visi nogurstam, mēs visi šad tad rīkojamies impulsīvi. Arī vecākiem jāiemācas atvainoties situācijās, kad mēs esam nepareizi rīkojušies. Tas ir svarīgi.”
