Priekšnieks gluži vai kaifoja no savas varas pār cilvēkiem. Pieredzes stāsti par mobingu darbavietā

Ļoti nelabskanīgajā un latvieša ausij mazpatīkamajā vārdā mobings ir sociālpsiholoģisks terors darbavietā. Savukārt ar vārdu savārstījumu “sociālpsiholoģiskais terors” jāsaprot tā pati “ieēšanās” uz konkrētu personu ar mērķi tikt no tās vaļā (vai vismaz bojāt dzīvi).

Mobings, bosings vai psihologu rūpals?

Jā, ir kāds vēl nejēdzīgāks vārds par mobingu – bosings. Atšķirība ir tāda: ja upuri vajā kolēģi, tad tas ir mobings, bet, ja uz kādu “uzēdies” ir priekšnieks, to sauc par bosingu. Tie ir divi dažādi vajāšanas veidi. Starp citu, kāda psiholoģe pauda pārējo psihologu vidū ļoti nepopulāru viedokli: “Īstenībā neesmu pārliecināta, ka ārpus skolas – pieaugušo vidē – šī parādība ir tik izplatīta, kā par to runā. Ka tikai to organizāciju psihologi nav izdomājuši, lai pamatotu savus honorārus...”

Tomēr, tomēr – tas, ko tagad traktē kā “pret kādu darbinieku vērstus nemitīgus apvainojumus un izsmieklu, lai panāktu, ka noteikta persona pamet darbu” nav nekāds jaunums, bet dažādu apsvērumu un apstākļu dēļ radusies kāda grupējuma vēršanās pret konkrētu kolēģi. Bieži vien – atšķirīgu (padomā tikai, atradies te “baltais zvirbulis”!), tikpat bieži – spējīgāku, skaistāku, veiksmīgāku (ko viņš vispār atļaujas?!).

Nudien, ko tādu vērojot, gribas pavisam naivi pajautāt – kāpēc cilvēki ir tādi nekrietneļi, un vai tiešām viņiem nav, ko darīt, ja var dienu no dienas gandēt dzīvi kādai Grietiņai tikai par to, ka viņai mugurā nevis „Armani” žakete, bet humpalu jaka? Un – kas gan tavā dzīvē mainās no tā, kas mugurā Grietiņai? Laikam jau ir tieši tik primitīvi, ka Grietiņas vajātāji, uz viņas jakas pakāpušies, jūtas labāki, pārāki un vērtīgāki.

Reizēm kādu kolēģi dzen zemē tikai tāpēc, ka viņš atļaujas nepiekrist "valdošā vairākuma" uztieptajiem šabloniem

Bet, kā vēlāk sarunā teiks psiholoģe Iveta Grāvīte, no tā, ka tev (man, viņai) mugurā adīta jaka vai „Armani” žakete, tavā domāšanā nekas nemainās (apģērba gabalus pieminēju gluži simboliski, tos var aizvietot ar jebko citu). Reizēm kāds kolēģis tiek dzīts zemē tikai tāpēc, ka atļaujas nepiekrist “valdošā vairākuma” uztieptajiem šabloniem, tādējādi tracinādams apkārtējos jau ar to vien, ka vispār tāds te gadījies.

Vārdos mēs visi sirsnīgi piekrītam, ka cilvēki ir dažādi... tikmēr, kamēr tiešām nonākam saskarē kādu, kurš atšķiras. Jāpāraudzina, jānoliek uz pareizā ceļa – jo viņš taču pats nejēdz, kas viņam labs (kā lai te neatceras Lūles Vīlmas rakstīto, ka lielākās dusmas cilvēkā ir “nekas nenotiek, kā ES to gribu!”)!

Viskodolīgāko un skaidrāko formulējumu atradu, izlasot, ko saka mobinga pētījumu aizsācējs Heincs Leimans. Pirmkārt, nav tāda īpaša cilvēku tipa, kam obligāti būtu jākļūst par mobinga upuriem; otrkārt, psiholoģiskais terors var būt jebkura tipa organizācijās. Tomēr, balstoties uz pētījumiem, viņš apgalvo, ka lielākas iespējas kļūt par mobinga upuriem ir cilvēkiem ar milzīgu atbildības izjūtu, ar augstu profesionalitāti, inteliģenci. Pelēkajai masai ir tendence izspiest no sava vidus tādus, kas kaut kādā veidā ir īpaši vai pārāki par viņiem.

Bet ne vienmēr tas tā ir. Organizācijās mobinga iespējamību pastiprina tas, ka darbiniekiem ir nevienāds izglītības un kultūras līmenis, bet jādara viens un tas pats darbs. Jo cilvēki līdzīgāki, jo mobinga iespējamība mazāka. Līdzīgie darbinieki vairāk identificējas cits ar citu, vairāk pieņem cits citu. Atšķirīgais var izraisīt pret sevi neviennozīmīgu attieksmi.

No paplātes ēd skrandu proletariāts

Rietumnieki esot izpētījuši, ka vīrieši savu kolēģi pārsvarā “mobingo”, apšaubot viņa profesionālo varēšanu, sievietes – apceļot par personīgo dzīvi. Manuprāt, tas ir visiem zināms bez jebkādas īpašas pētīšanas – ja priekšniece rādās skāba, kurš gan nav dzirdējis, kā viņai aiz muguras tiek norūkts: he, sen laikam nav dabūjusi...

Nemaz jau nerunājot par to, ja sievietei nav vīra vai drauga, tad ar viņu vispār viss ir skaidrs (taisnības labad jāatzīst – arī attiecībā uz vīrieti reizēm tiek raidīts līdzīgs secinājums: laikam sieva nedod, ka šis tik nikns...). Tomēr tā, protams, vēl nav “ēšana”, bet tikai nedraudzīga bubināšana aiz muguras.

Par īstas vajāšanas piemēru stāsta Ligita. “Tas sākās pamazām – pašas īsti nesapratām, kāpēc Elīna nevienam lāgā nepatīk. Viņa bija tāda kā “pāķiska” vai... Pamazām Elīnu sāka apcelt arvien vairāk un vairāk. Lūk, daži piemēri. Mūsu iestādes ēkā atrodas gandrīz jau izmirusi iestāde – ēdnīca, kuru visi arī apmeklējam. Lēti un labi. Trīs dāmas no mūsu kolektīva ienāk ēdnīcā un ierauga Elīnu, kura jau sēž pie galdiņa un ēd. “No paplātes ēd tikai skrandu proletariāts...” skaļi paziņo pirmā kolēģe.

(Elīna tiešām ēda “no paplātes”, t. i., nenolikusi šķīvjus ar ēdienu uz galda, un, jāatzīst, klusībā es kolēģu viedoklim pievienojos – tā nav labas audzināšanas pazīme. Cits jautājums, cik pieklājīgi ir Elīnas manieres komentēt.) “Jā, lumpeņproletariāts – tādi, no zavodu ēdnīcām...” piebalso otra. “Ko tu viņu aiztiec – droši vien vecāki arī kaut kādi vasjas no fabrikas – neko labāku nav redzējuši un arī meitai nav iemācījuši...” trešā metas Elīnu “aizstāvēt”.

Ja klusos noved līdz kliņķim, var piedzīvot briesmu lietas

Otrā aina. Elīna pirms promiešanas krāso lūpas. “Nez kam nu grib iepatikties? Laikam ies uz krogu. Tikai tad būs jālūdz, lai ēdienu atstāj ar visu paplāti, citādi jutīsies ne savā ādā...” To varētu turpināt un turpināt. Ja Elīnai kaut kas padevās – re, brīnums, šitā arī kaut ko nejauši izdarījusi pareizi! Ja neizdevās – ko gan jūs citu no viņas cerējāt sagaidīt... Ļoti bieži viņu padarīja par vainīgu kļūdās, kurās viņa nebija vainojama, reizēm viņai tīšām nepateica, ka apspriede pārcelta par divām stundām agrāk, un dažreiz pat apmeloja – viņa zināja gan, bet neizdarīja, neatnāca, nepiezvanīja. Ko Elīna? Neko. Nepārliecinošā tonī mēģināja pārmetumus atspēkot, tomēr par promiešanu nedomāja – viņai laikam nemaz nebija, kurp iet.

Reizēm, kad skatos TV ziņās par skolēniem, kas apšāvuši skolasbiedrus un skolotājus, iedomājos – un ja nu viņiem klājies tāpat kā Elīnai? Nesaku, ka tagad visiem jāsāk apšaut savus pāridarītājus, tomēr, ja vienā jaukā dienā Elīna pēkšņi paķertu puķu podu un laistu ar to kolēģei pa galvu, cilvēciski to varētu saprast. Mēdz jau teikt: ja tos klusos noved līdz kliņķim, tad var piedzīvot briesmu lietas... Tomēr – man kauns teikt, bet man pašai arī Elīna nepatīk. Es gan viņu neaiztieku, bet arī neaizstāvu. Par to man arī ir kauns, bet laikam esmu tipiskā latviešu neuzņēmīgā, kas taču viena neies pret visu baru... Noknābs vēl mani arī!

Izturas kā pret privātsekretāri: uzvāri man kafiju, iztulko šo, atnes to

Maija mainījusi darbavietu, kuras īpašnieks un vienlaikus priekšnieks bija varaskāres apsēsts kungs ļoti cienījamos gados un kura izdarības jau robežojās ar galējībām. Maija gan neaizgāja viņa dēļ, bet tāpēc, ka atrada labāku un interesantāku darbu.

“Senilais iepriekšējās darbavietas īpašnieks neskaitās, jo tā bija slimība, nevis mobings. Viņš kaifoja no savas varas pār cilvēkiem un bieži apzināti centās aizskart un pazemot, tas tomēr bija klīniski perversi. Nedomāju, ka to var saukt par mobingu. Tagad, kad sāku strādāt jaunā vietā (kur ienācu ar jaunu projektu), sastopos ar kolēģu skepsi un neuzticību un uzskatu to par pilnīgi normālu situāciju, kurā viss ir atkarīgs tikai no manis pašas. Droši vien jau kaut ko pļāpā arī aiz muguras, varbūt kāds kaut ko arī skauž, bet es par to līdz šim brīdim ne reizes pat iedomājusies neesmu.

Mana kolēģe Olga, ar kuru mēs esam vienā rangā, bet kurai šajā darbā ir lielāka pieredze un par 12 gadiem vairāk nekā man, gan sākumā mēģināja izturēties pret mani kā pret privātsekretāri: uzvāri man kafiju, uzraksti man, lūdzu, šito, pārtulko man, lūdzu, to... Bet, kad es uz viņu paskatījos dziļā neizpratnē, viņa pati apķērās, ka pāršāvusi pār strīpu, un „bosīgums” pārvērtās koleģiālā lūgumā izpalīdzēt. Un es arī savu iespēju robežās centos neatteikt. Nav jau grūti uzvārīt kolēģiem kafiju, palīdzēt atnest pāris krēslu vai parediģēt kādu tekstiņu, ja ir brīvs brītiņš.

Jautājums ir arī – kā tu to uztver, un kā tu sevi pozicionē šādā situācijā. Kā izsūtāmo, kurš klausa pavēlēm, vai kā labo dvēseli, kas izpalīdz (vienalga – kolēģiem vai bosam). Fiziskais rezultāts būs tas pats, bet otrā gadījumā atkrīt pazemojuma izjūta: verga vietā tu kļūsti par glābēju eņģeli. Un pazemot var tikai to, kurš ļaujas. Izņēmums, protams, ir armija. (Par šādu izeju no situācijas psiholoģe teiks, ka tā ir labākā iespējamā.)

Mērfija likums: jauks cilvēks iesniedz atlūgumu, bet "cirvis" nekust ne no vietas

Starp citu, tam ir arī “ačgārnā” puse – zinu gadījumu, kad viss kolektīvs ļoti gribēja tikt vaļā no kādas skolotājas, kura ar uzviju to bija pelnījusi. Pat vislādzīgākā kolēģe teica – kad šitā aizies, svētki būs gan skolotājiem, gan bērniem, gan vecākiem! Paradoksāli, bet skolotāja bija no dzelzsbetona, viņu varēja “mobingot” un “bosingot”, cik lien, viņai viss bija kā pīlei ūdens – viņa pat nepieļāva domu, ka varētu kādam nepatikt, un visas replikas uzskatīja par citiem adresētām.

Ka viņa tomēr var kādam nepatikt, skolotāja uzzināja dienā, kad viņai pienāca pensijas vecums. Viņu atlaida jau tās pašas dienas rīta pusē, un tā bija vienīgā iespēja tikt no viņas vaļā (ja neatlaistu, turpinātos beztermiņa līgums). Tas ir viens no Mērfija likumiem, ka jauks cilvēks un labs speciālists, izjutis šādu kolektīva attieksmi, iesniedz atlūgumu, bet šāds “cirvis” iekrampējies sēž, un viņam ne silts, ne auksts, un viņš nekust ne no vietas. Šie cilvēki parasti nekur neiet; aiziet tolerantāki un iejūtīgāki, kuriem grūti dzīvot ar apziņu, cik nevēlams viņš ir pārējiem.”

Ak, kā gribas varas...

 “Pirms vairākiem gadiem strādāju nelielā kolektīvā, kur mums, piecām sievietēm, priekšnieks bija maza auguma vīrietītis (tiešām, jāsāk ticēt Napoleona kompleksam),” stāsta Līga. “Tas tik bija kaut kas! Viņš bija galēji rupjš, kašķīgs un savas nesodāmības pārņemts – kolēģei, kurai bija lielas krūtis, viņš mierīgi varēja pateikt: “A nu ka labāk parādi pupus – no tava darba tikpat nav lielas jēgas!” Tamlīdzīgas replikas viņš mētāja bez mazākās aiztures.

Vienīgā, kas spēja priekšnieku apklusināt, bija viņa bijusī sieva, ja gadījās tuvumā. Mēs, pārējās, protams, viņam pateikt: “Stulbā cūka, aizveries vienreiz!” nevarējām... Trīs no mums šo kantori pameta, bet ceturtā ņēma un iesūdzēja priekšnieku tiesā. Principa pēc – pārāk cūciski viņš atļāvās apieties ar cilvēkiem. Dižais priekšnieķelis notrūkās jau no paša iesūdzēšanas fakta (kas ne viņam, ne arī viņa biznesam par labu, protams, nenāca) un metās glābt, ko var... Sīkumus nestāstīšu, lai tagadējie darbinieki viņu neatpazītu; dzird, esot labojies... Žēl, ka tikai pēc tam, kad, jau saukts pie tiesas, apjēdza – tā vis laikam gluži nevarēs.

Priekšniece gaitenī izlikās mani neredzam... Vai mani atlaidīs?

Bet arī mana pašreizējā darbavieta savā ziņā ir fenomenāla – proti, tas ir liels uzņēmums, ko vada biznesa lēdija, kurai šis uzņēmums arī pieder. Nu, un sistēma te ir šāda – visi ar šausmām katru dienu gaida, kādā tonī viņu sveicienu atņems (ja vispār atņems) “šefiene”. No tā arī atkarīgs darbinieku noskaņojums un perspektīvas. Daža kolēģe ar švakākiem nerviem katru pārdienu šausminās – ārprāts, mani noteikti atlaidīs, re, kā viņa gaitenī izlikās mani neredzam...

Toties, ja esi ticis ieaicināts pie Pašas uz kafiju, vari justies kā saulītē iecelts un pie galma piederīgs. Līdz brīdim, kad tevi nomainīs ar kādu citu. Tā nu puse darbadienas paiet, zīlējot, cik drošas ir tieši tavas pozīcijas. Jāpiebilst, ka priekšniecei iet pie sirds arī rupji glaimi un viņai tiešām patīk tādas kā galma būšanas; katrā ziņā uzticamie vasaļi ir vienlīdzīgāki par citiem. Tie, kam lokans mugurkauls nav dabas dots, arvien biežāk nospļaujas un meklē citu darbu. Jāsaka, grūti saprast, kāpēc tas tā, jo mūsu priekšniecei viss jau ir – gan nauda, gan vara, un pēc tik apšaubāmas savu pozīciju nostiprināšanas it kā nebūtu nekādas vajadzības. Lieki piebilst, ka gaisotne kolektīvā ir riebīga, saspringta, aizdomu un neuzticēšanās caurausta. Gandrīz šķiet – ja kaut ko pateiksi, visi sacentīsies, kurš pirmais aizskries “nostučīt”, lai izpelnītos atzinību par lojalitāti.

Vienīgais, kas mani vēl attur no cita darba meklēšanas, ir samērā labā alga, tomēr jau sāku domāt, vai tas ir to vērts; ar katru dienu vairāk riebjas iet uz darbu, un pieķeru sevi pie domas, ka arī pati jau sāku uztraukties – re, tūlīt nāks priekšniece, nez kā viņa uz mani paskatīsies... Un tu jau jūties kā nogrēkojies bērns, kaut ar prātu apzinies – neko sliktu neesi izdarījis. Dzīvot ar šādu izjūtu dienu no dienas nav viegli, un es tiešām sāku ticēt, ka no tā var kļūt slims...”

Vecā labā skaudība

Viens no mobinga ieganstiem ir arī tas, ka zināma cilvēku suga nevar savā tuvumā paciest kādu, kurš ir spējīgāks, veiksmīgāks un gudrāks. Saprotams, ka kolektīvs “izlēcēju” nemīl, taču psihologi nav padomājuši par vēl kādas parādības nosaukumu – proti, kā dēvēt faktu, kad padotie “grauž” priekšnieku.

Žanete strādā kāda izdevuma redakcijā, un ir novērojusi, rau, ko: “Mums ir klasisks sieviešu kolektīvs ar visai jēdzīgu priekšnieci. Bet cilvēkam nekad nav labi, vai ne? Sākumā nevarēju saprast, kas notiek. Trīs dāmas to vien darīja, kā sūkstījās par priekšnieces “gājieniem”. Vispirms domāju, ka “galvenā” tiešām būs kaut ko salaidusi grīstē. Vienu reizi, otru... Līdz sagadījās būt klāt brīdī, kad tās pašas trejmeitiņas draudzīgi kopa nost redaktrises rakstu (kas tiešām bija labs) un pie viena arī vīru, bērnus un jaunās kurpes, klāt pieķerot vēl mašīnas krāsu.

Protams, sākotnēji šķiet – kāds tur mobings, visparastākā bābu skaudība, turklāt acīs teikt nedrīkst, tomēr priekšniece, tad nu vismaz šādā vīzē atvieglo sirdi... Vēlāk, parunājoties ar citu kolēģi, secinājām, ka tik nevainīgi tas tomēr nav. Tas, ka viņas mūžam nepiedos, ka pašas tik labi rakstīt un vadīt redakciju nav spējīgas (un neviens arī nekad nepiedāvās), vēl būtu pusbēda – lai taču sēž, nabaga sīkbūtnes, un gremžas, cita citai piedziedādamas (kas viņām cits atliek?), tomēr ik pa brīdim viņas pamanās iemest dīķī it kā pa mazam akmentiņam – ak, kā nu tev šoreiz nelabi izgāja, bet neuztraucies – kam negadās... Turklāt gādīgi draudzīgā intonācijā.

Ja tas turpinās mēnešiem un gadiem, tad var sagraut pat visstiprākā cilvēka pašapziņu, iedvešot, ka visa viņa darbība sastāv no mazāku un lielāku nepareizību biruma, līdz tiek panākta ilūzija, ka priekšnieks tiešām nemitīgi kļūdās un ir teju vai atkarīgs no padoto žēlastības, kuri taču allaž saglābj neveiklā un nemākulīgā priekšnieka sataisītās “šmuces”.

Un tad tādas trejmeitiņas var justies kā aizbildnes un galvenais virzītājspēks – sak, viņa jau ir galvenā tikai vārda pēc, patiesībā viss kantoris turas uz mums! Un nez kā šāds priekšstats lēnītēm izplūst pa pasauli, līdz tiek uztverts par baltu patiesību... Bet priekšniekam ir kāda nenoliedzama priekšrocība – viņš, kamēr vēl tik tālu nav aizgājis, galu galā var ņemt un pats “izēst” gan šādas trejmeitiņas, gan trejpuisīšus! Un pareizi vien būtu... Es vismaz tā darītu!” nosmīn Žanete.

Verbālais mobings - nicīgas piezīmes vai pilnīga upura ignorēšana

 “Par mobingu var runāt, ja vardarbība notiek ilgstoši; tāda ir šā vārda jēga,” stāsta psiholoģe Iveta Grāvīte. “Tas nav tā – kādam kaut ko neuzmanīgi pasaka, un tas jau tūlīt paziņo – re, pret mani notiek mobings!

Neatkarīgi no tā, vai tas notiek starp bērniem vai pieaugušajiem, teorētiski izšķir trīs mobinga veidus – fiziskais mobings (saprotams, pieaugušajiem nebūs fiziskā mobinga – ja nu vienīgi noziedzīgos grupējumos; tas attiecināms uz bērnu un pusaudžu kolektīviem), verbālais mobings un klusējošais mobings (novērojami gan bērnu, gan pieaugušo kolektīvos).

Manuprāt, verbālais un klusējošais mobings ir izplatīts samērā bieži. Verbālais mobings izpaužas kā dažādu nicīgu piezīmju u. tml. izteikšana (“Tāda nu reiz viņa mums ir, ko tur var gribēt...”), klusējošais – kā pilnīga upura ignorēšana. Turklāt tas var notikt it kā pilnīgi nejauši. Piemēram, kolēģi sarunā nosvinēt kāda dzimšanas dienu, visiem piezvana, bet tas viens kaut kā “aizmirstas”. Vai arī iecerēts kāds kopīgs tālāks brauciens, un neviens “neiedomājas”, ka mūsu nodaļā taču strādā arī Ilzīte un par to būtu jāinformē arī viņa. Vai pēkšņi nevienā mašīnā neatrodas “lieka” vieta.

Un nepavisam nav tā, ka šis atstumtais vienmēr ir kāds nejaucenis, kas šādu attieksmi pats godam nopelnījis. Pirmais mīts – tā izturas tikai pret īpaši savdabīgiem kolēģiem. Faktiski tas var notikt ar jebkuru cilvēku un sākties pilnīgi nejauši. Piemēram, ja cilvēks uz kādu repliku ļoti saasināti reaģē, pārējiem amats ir rokā – re, re, kā šis uztraucas; mēs tagad, šo kaitinādami, varēsim tiku tikām izklaidēties!

Bosings - kad priekšnieks padoto vienkārši grib izēst no kolektīva

Ne vienmēr tam obligāti jābūt “baltajam zvirbulim” (tas vienkārši būs vieglāk pamanāms); nav nekādu priekšnoteikumu – proti, ka tāda un tāda tipa cilvēkus “ēd” biežāk, tāpat arī mobings vienādi var skart dažādu vecumu un abu dzimumu cilvēkus. Mobingu var izprovocēt ļoti atšķirīgi iemesli, un parasti konflikts sākotnēji veidojas starp diviem cilvēkiem – kāds kaut ko ne tā pasaka vai izdara, un viena iesaistītā puse palēnām apaug ar “atbalsta” grupu. Ne velti saka: visus konfliktus jācenšas likvidēt jau sākumā. Un – viss atkarīgs no personības.

Ja, piemēram, nolūkotais upuris uz potenciālā terorista noniecinošo repliku prot attiecīgi reaģēt, tad terorists desmit reizes padomās, pirms mēģināt vēlreiz. Bet, ja upuris vienreiz neko, otrreiz – neko, ahā, domā terorists, tātad tā var darīt! Tātad jau pašā sākumā vajadzētu izrunāties ar to cilvēku, kurš mēģina tevi ievilkt konfliktā, pirms situācija kļūst nekontrolējama. Sīkiem intrigantiem (viņš par tevi teica to, bet viņa – šito) vajadzētu vienkārši pateikt, lai nemokās – tavā gadījumā tas neies cauri. Teroristam jāpasaka – stop! Es to nepieļaušu un tajā nepiedalīšos! Tas nav ne viegli, ne vienkārši, tomēr ir jādara. Protams, nevienu nevar izmainīt, viņiem vienkārši jādara zināms, ka pūliņi ir veltīgi.

Kāpēc tas (kolēģa “ēšana”) vispār notiek? Pirmām kārtām mēs sanākam kopā, pasmejamies par Ilzīti, un mums ir kopības izjūta, piederības izjūta (pie krutajiem, stilīgajiem, veiksmīgajiem utt.). Un piederības izjūta cilvēkam ir ļoti svarīga – pat vislielākais individuālists grib būt piederīgs, kaut vai – re, es piederu pie individuālistu pulka, kuri nekam nav piederīgi! Protams, tam nebūtu jānotiek uz Ilzītes rēķina; kopības izjūta varētu rasties uz pavisam citu priekšnoteikumu pamata – kaut vai tāpēc, ka mums kopā ir interesanti un labi.

Un, neapšaubāmi, tas, ja kāds kaut ko atļaujas darīt citādāk (vai arī viņa vērtības nav mūsu vērtības), ir viens no iemesliem, lai pret viņu vērstos. Jo – ko gan viņš iedomājas?! Kāda var būt izeja no situācijas, respektīvi, ko var darīt upuris? Mans viedoklis – situāciju ir jāsāk risināt no tās vietas, kur konflikts ir radies, jo pretējā gadījumā, nomainot darbavietu, var gadīties, ka tā pati situācija atkārtojas.

Jau smagāka forma ir tā sauktais bosings, ja priekšnieks kādu padoto vienkārši grib “izēst” no kolektīva. Cik pati esmu redzējusi, kā mokās cilvēki, kuri pakļauti priekšnieka vardarbībai, domāju, ka izeja ir tikai viena – iet prom no šā kolektīva. Es nesaredzu jēgu palikt šajā darbā, jo neko citu kā negatīvas emocijas cilvēks tur nesaņems. Situācijā, kad vadītājs grib atbrīvoties no kāda darbinieka, priekšnieka rīcībā ir daudz dažādu līdzekļu, kā bojāt padotā dzīvi.

Kāpēc bojāt veselību?

Vispirms viņš (kas patiesībā ir ļoti nevainīgi) sāk kontrolēt, vai padotais minūti minūtē ievēro darba laika sākumu un beigas; viņš sāk skatīties, ko īsti tu darba laikā dari, cik kvalitatīvi utt. (kas pats par sevi arī vēl nebūtu nekas slikts). Cilvēks ir nolikts zem palielināmā stikla, un, ja speciāli meklē, kaut ko nepadarītu var atrast ikvienam, pat visperfektākajam darbiniekam.

Tad jau sāk izskanēt dažādas piezīmes “vai nu tu pats aiziesi, vai arī man tevi būs jāaizdzen” stilā un, protams, visa kolektīva priekšā. Kā tas risinās, jau būs atkarīgs no katra personības iezīmēm. Dažs kareivīgi pretojas, cits sāk slimot, cits, garumā daudz nevilkdams, raksta atlūgumu. Starp citu, tas, ka cilvēks, pret kuru vērsts mobings, sāk slimot, ir fakts – parādās dažnedažādas somatiskās slimības. Un tas nav tā, ka viņš spīta pēc paņem zilo lapu, nē – viņš saslimst no visas tiesas un ar nopietnām kaitēm.

Mans viedoklis ir tāds, ka šī cīņa ir pārāk nevienlīdzīga un – kāpēc bojāt veselību? Jo pat tad, ja tu izcīnīsi šo cīņu un paliksi, tev tik un tā jāpaliek tajā pašā vidē ar to pašu priekšnieku; padomājiet par to, ar cik priecīgu prātu no rītiem iesiet uz darbu.

Ko reāli var darīt

Teorētiski pret mobingu var vērsties, cits jautājums – cik daudzi būs gatavi to īstenot praksē. Daži baidās zaudēt darbu, vēl citi uzskata mobingu par nepierādāmu, un daudzi nemaz nezina, ka likumi strīda gadījumā savu taisnību liek pierādīt nevis darbiniekam, bet gan vadītājam.

Darba likumā teikts, ka darba devēja pienākums ir pierādīt, ka viņš nav nelabvēlīgi izturējies pret savu darbinieku. Ja darbiniekam regulāri jāklausās nicīgas un aizvainojošas piezīmes, tā ir goda un cieņas aizskaršana, tādējādi tiek pārkāptas darbinieka cilvēktiesības, un jurists pateiks, kur tādā gadījumā labāk vērsties. Diemžēl ne katrs atradīs sevī tik daudz uzņēmības, lai sāktu šādu cīņu, tomēr, ja cilvēks ir nonācis upura lomā, juristi iesaka, ja vien tas iespējams, vākt mobinga pierādījumus.

“Ideālā variantā cilvēkam, kurš aizgājis no darba mobinga dēļ (protams, arī tad, ja vispār tāda situācija ir sākusies), tomēr vajadzētu padomāt, ko viņš varbūt darījis nepareizi vai varētu darīt citādāk, lai šāda situācija neatkārtotos,” gala vārdu saka psiholoģe Iveta Grāvīte.