Neredzīgais Edijs Fuksis vēlas veidot šo pasauli labāku

Edijs stāsta, ka ir  neredzīgs jau kopš dzimšanas “Diagnoze, ja nemaldos, bija tīklenes distrofija vai kaut kas tamlīdzīgs. Gadījās tā, ka es piedzimu priekšlaikus un mani ievietoja speciālā inkubatorā. Kā vēlāk sapratu no ārstiem, tieši tur radās acu tīklenes bojājumi un līdz ar to neattīstījās redzes nervs. Tiku vests pie dažādiem speciālistiem, kuri sākotnēji pieļāva, ka varbūt kaut kad redzēšu, tomēr tā nenotika. Atklāti sakot, īpaši lielas cerības es neloloju, vienkārši pieņēmu situāciju tādu, kāda tā bija.”

Ar spēju pielāgoties

Vai ģimenē bijāt vienīgais bērns?

Jā. Sākumā maniem vecākiem, protams, bija šoks un lieli pārdzīvojumi. Ar kaut ko tādu viņi iepriekš nebija saskārušies. Paši ir redzīgi, arī rados nevienam nav problēmu ar redzi. Tomēr vēlāk vecāki aprada ar situāciju, sāka kontaktēties ar citām neredzīgu bērnu ģimenēm. Radās sapratne, ka cilvēks arī bez redzes var daudz ko sasniegt.

Kāda veidojās pirmā komunikācija ar vienaudžiem?

Sākumā jau vienmēr iet grūti. Vispirms jāaprod ar vidi, jo jebkura jauna vide ir jāiepazīst, lai var kaut cik brīvi pārvietoties un zināt, kur ir kādi šķēršļi. Kad biju maziņš, apmeklēju vājredzīgo bērnudārzu, kur lielākoties bija vājredzīgi bērni, bet bija arī neredzīgi. Tur pedagogi labi zināja, kā ar šādiem bērniem apieties. Atklāti sakot, man bērnudārzs nebija saistošs, jo tur bija jāguļ diendusa. Laikam jau nebiju tas paklausīgākais bērns un biju priecīgs, kad sākās skola. Mācījos Strazdumuižas internātvidusskolā, kas paredzēta vājredzīgiem un neredzīgiem bērniem.

Jāatzīst, mēs visi esam atšķirīgi – gan redzīgo, gan neredzīgo vidū. Mēs esam ar dažādiem raksturiem un interesēm. Būtiska ir spēja pielāgoties. Galvenais, lai neredzīgs bērns iegūst labu izglītību un nākotnē spēj pilnvērtīgi dzīvot jebkurā vidē. Katram jāsaprot, ka nebūs tā, ka viņš visu dzīvi atradīsies tikai neredzīgo sabiedrībā.

Ikviens redzīgs cilvēks, aizverot acis, var daudz ko iztēloties, piemēram, sauli, jūru, kokus, cilvēkus. Kā ir  jums?

Man to visu vajag tvert un saprast reljefā. Es spriežu par to, ko man pastāsta citi. Jo vairāk neredzīgais komunicē, jo vairāk uzzina par apkārtni. Viena lieta ir teorija, bet otra – prakse. Pasauli nepieciešams iepazīt arī praksē, ar teoriju vien nepietiek. 

Pasauli iepazīstat ar tausti?

Jā, lielākā daļa pasaules tiek iepazīta ar tausti. Ja kaut ko nesaprotu, prasu tiem, kas redz. Ir jau visādas tehnoloģijas, piemēram, krāsu noteicējs. Lai gan neredzīgam cilvēkam ir grūti izprast krāsu pasauli, par šo tēmu nav viegli izteikties.

Sarkans vai dzeltens – tas jums neko neizsaka?

Nav gluži tā, ka neko neizsaka, bet nav arī tā, kā to izprot redzīgi cilvēki. Piemēram, es arī sapņus neredzu, kā tos redz redzīgie. Manos sapņos tiek piedzīvotas situācijas, bet bez bildēm un krāsām. Sapņos notiek līdzīgi kā manā dzīvē – bez attēla. Reālajā dzīvē es apkārtni neredzu, bet dzirdu un izjūtu. Tā kā man jau no dzimšanas nav redzes, es sapņos nevaru piedzīvot to, ko nekad neesmu redzējis ar acīm. Pieļauju, ka tā notiek arī ar redzīgiem cilvēkiem, proti, viņi sapņos neredz neko tādu, ko agrāk nav redzējuši.

Ir uzskats, ka neredzīgiem cilvēkiem ir labi attīstītas citas maņas.

Jā, tās ir labāk uztrenētas. Skaidrs, ka tiem, kas redz, nevajag tik ļoti trenēt ne dzirdi, ne ožu, ne tausti, ja vien tas nav saistīts ar darba specifiku vai hobiju.

Vai šīs maņas ir viegli trenējamas?

Arī dziedāt var iemācīt jebkuru, ja vien viņš ieklausās, ko dzied. Kas attiecas uz mani, es, protams, pievēršu lielu uzmanību dzirdei, jo tas ir viens no veidiem, kā izzināt šo pasauli. Nodarbojos ar mūziku, dziedu. Es gan nezinu, man ir vai nav absolūtā dzirde. Daži pedagogi saka, ka ir. Vokālajās prasmēs esmu skolojies pie dažādiem pedagogiem, savulaik dziedāju arī jauktajā korī. Ir bijusi sadarbība ar operdziedātāju Ilonu Bageli, esmu savulaik iesaistījies dažādos muzikālos projektos. Kaut ko varu nospēlēt arī uz klavierēm, bet tā īpaši labi nespēlēju. Iespējams, šai lietai varētu pievērsties kaut kad nākotnē. Jāatzīst, vislabāk es protu spēlēt citiem uz nerviem (smejas).

Ideāli nebūs nekad

Uz jūsu galda stāv portatīvais dators. Vai to lietojat?

Rakstīt ar tastatūru iemācījos jau skolā. Izmantoju ekrāna lasošo programmu, kas pasaka, ko esmu uzrakstījis. Es varu izmantot jebkuru datoru, tikai vajadzīga speciāla programma. Nav problēmu gan saņemt, gan aizsūtīt e-pastus. Visus tekstus varu mierīgi izlasīt, vienīgā problēma – tās ir bildes. Bet vispār tas ir ļoti labi, ka mūsu dzīvē ienāk jaunās tehnoloģijas; tās ievērojami atvieglo neredzīgu cilvēku ikdienu. Piemēram, agrāk visa lasīšana un rakstīšana bija tikai Braila rakstā.

Redzīgam cilvēkam, kurš nav saskāries ar neredzīgo cilvēku rakstīšanas specifiku, Braila raksts šķiet kā Ķīnas ābece.

Tā gluži nav. Mans tagadējais maizes darbs ir saistīts ar Braila rakstu. Reproducējam grāmatas Braila rakstā – redzīgu cilvēku grāmatu tekstus precīzi, viens pret vienu,  pārnesam Braila rakstā. Kad tas ir izdarīts, es skaļi lasu Braila tekstu, un redzīgs korektors to salīdzina ar oriģinālu. Tā kā arī neredzīgie vēlas lasīt, tiek izdotas grāmatas Braila rakstā, kas izlasāmas ar tausti. Šeit izdodam arī grāmatas ar palielinātiem burtiem jeb tā saucamajā palielinātajā drukā. Tās paredzētas cilvēkiem ar vāju redzi.

Ja es vēlētos iemācīties Braila rakstu, to varētu ātri izdarīt?

Parasti ir tā, ka redzīgi cilvēki iemācās Braila rakstu, lasot to ar acīm, nevis tausti. Visbiežāk tie, kas zaudējuši redzi jau pieaugušā vecumā, neapgūst Braila rakstu, bet gan klausās audiogrāmatas. Formāti var būt dažādi, pats galvenais – lai cilvēkam ir iespēja iegūt informāciju. Latvijas Neredzīgo bibliotēkā arī tiek ieskaņotas grāmatas audio formātā.

Filmas arī klausāties?

Mani interesē dokumentālās. Zinu, ka citi skatās arī seriālus. Piemēram, ārvalstīs demonstrē filmas ar tiflo komentāriem – par to, kas notiek uz ekrāna, tiek pastāstīts atsevišķā filmas celiņā. Diemžēl latviešu valodā šādu tiflo komentāru faktiski nav. Šeit daudz pie kā būtu jāpiestrādā. Piemēram, tiek demonstrētas filmas oriģinālvalodā ar titriem latviešu valodā. Skaidrs, ka neredzīgie tos nevar izlasīt. Vai arī televīzijas ziņas – tur bieži nav skaidrs, kas tas ir par speciālistu, kurš runā vai arī tiek intervēts. Radio to pasaka, bet televīzijā tikai retos gadījumos. Ja es vēlos to noskaidrot, man jājautā kādam redzīgam cilvēkam.

Jūsu draugi un paziņas – tie ir redzīgi vai neredzīgi ļaudis?

Dažādi. Es nešķiroju cilvēkus redzīgajos vai neredzīgajos. Man nav būtiski, cilvēkam ir vai nav kādas funkcionālas problēmas, pats galvenais – lai ar viņu var saprasties. Ja es no kāda cilvēka varu kaut ko iemācīties un iegūt, kāpēc lai ar viņu nekontaktētos? Diemžēl neredzīgo vidū ir tādi, kas čīkst un žēlojas, uzskata, ka viņiem viss pienākas tikai tāpēc, ka ir neredzīgi. Tajā pašā laikā viņi neko nedara, lai attīstītos. Ja mēs pie savām problēmām vainojam citus, nenotiek nekāda izaugsme.

Es komunicēju ar visiem – tas ir dabiski un organiski. Mums jādara viss, lai šo pasauli padarītu labāku. Tāpat skaidrs, ka šajā pasaulē neredzīgos nevajag atdalīt no redzīgajiem, mums visiem jādzīvo kopā. Ja rodas kādi sarežģījumi, par tiem ir jārunā, jārisina. Bieži vien neredzīgajiem ir grūti aizklauvēties līdz valsts ierēdņiem, bet šeit galvenā problēma ir tā, ka viņi vienkārši neko nezina par neredzīgo cilvēku dzīvi.

Uzskatu, ka lielu daļu problēmu mēs varam atrisināt paši. Jāsaprot, ka ideāli nebūs nekad. Ideāli nebūs nevienam – ne cilvēkiem ar funkcionāliem traucējumiem, ne arī cilvēkiem bez funkcionālajiem traucējumiem. Vienmēr būs sarežģījumi, kas jārisina.

Kad vairs nezina, kur atrodas

Nokļūšana darbavietā ir vienkārša vai sarežģīta?

Es tepat netālu dzīvoju. Kad sākās pandēmija un notika tekstu salīdzināšana, mēs, redaktori, to darījām telefoniski, attālināti. Darbu, ko veicu es, var darīt gan klātienē, gan daļēji attālināti, pielāgojot darba vidi mājas apstākļiem. Es neesmu vienīgais Braila raksta redaktors, šeit strādā arī kāda neredzīga kolēģe. Tas, ko mēs darām, ir komandas darbs, tāpēc mums ir svarīgi sastrādāties. Šo darbu nevar veikt individuālists.

Tagad dzīvoju blakus darbavietai, bet agrāk dzīvoju Pārdaugavā. Tad bieži bija tā, ka mani kāds aizveda līdz autobusam, jo līdz tam bija sarežģīti nokļūt. Kad izkāpu galapunktā, pats nācu uz darbu, jo ceļu no pieturas līdz darbavietai labi zināju. Problēmas radās ziemā, kad no ielām un ietvēm nebija novākts sniegs. Gadījās, ka lūdzu mani pārvest pāri ielai, bet mani pārveda nepareizajā pusē. Vēlāk sapratu, ka vairs nezinu, kur atrodos. Zvanīju kolēģiem un teicu, ka kaut kur esmu, bet īsti nezinu, kur. Kolektīvs mums atsaucīgs – nāca un atrada mani.

Kaut gan sabiedriskajā transportā nosauc pieturas, uz to sevišķi nepaļaujos. Pazīstamos maršrutos es vairāk orientējos pēc citām pazīmēm, proti, pēc pagriezieniem. Slikti ir tad, ja maršrutā starp pieturām ir īsa distance un autobuss kādai pieturai pabrauc garām. Man tā ir gadījies – esmu izkāpis tur, kur nevajag.

Vai bieži pārvietojaties pa Rīgu?

Jā, diezgan. Labprāt izmantoju iespēju, kad mani uz vajadzīgo vietu aizved ar automašīnu, bet, ja tādu iespēju nav, izmantoju sabiedrisko transportu. Tajās vietās un maršrutos, ko pazīstu, es pārvietojos pats, bet nepazīstamās vietās lūdzu palīdzību draugiem. 

Viens otrs neredzīgs cilvēks izmanto arī suni.

Manā ieskatā suņi vairāk palīdz tiem, kas tomēr nedaudz redz. Viņam tas maršruts, pa kuru suns ved, tomēr ir jāzina. Pozitīvi ir aspekti, ka suns tevi neizvedīs uz ielas un, ja būs negaidīts šķērslis, apvedīs apkārt. Tomēr man suns īsti neder, jo mana dzīve nav tik strikti paredzama. Turklāt man ir visādi pasākumi un tikšanās – man būtu žēl suņa, kuram visu laiku mani būtu kaut kur jāved.

Tagad šoferiem pieejama navigācija. Vai arī neredzīgie tādu izmanto? 

Jā, dažādos telefonos cilvēkiem ar redzes traucējumiem tāda ir pieejama. Es gan neesmu ar navigāciju uz tu, bieži to neizmantoju. Iespējams, tas varbūt manas nekompetences dēļ.

Vai neredzīgais var viegli pārvaldīt telefonu?

Tas atkarīgs no telefona modeļa un iespējām to apgūt. Man ir viens tāds modelis, kurš ir pa pusei ir podziņu, pa pusei skārienjutīgais. Nav ideāls, bet izmantot var. Skārienjutīgajos var ieslēgt runājošo programmu, neko neinstalējot. Problēmas rodas, kad vajag kaut ko ātri uzrakstīt. Bet vispār var jau ierunāt balss ziņu. Jaunās tehnoloģijas atvieglo sadzīvi visiem, ne tikai neredzīgajiem.

Neredzīgi cilvēki veido arī attiecības.

Lai nodarbotos ar seksu, redzēšana nav nepieciešama. Kaut arī mēs neredzam, kādi izskatāmies, mēs tomēr rūpējamies par savu izskatu. Nav tā, ka neredzīgs cilvēks atļaujas izskatīties nekopts un nekārtīgs. Ja tiek apmeklēti sabiedriski pasākumi, tiek ievērota arī etiķete. To, kāds tu izskaties, vari pajautāt cilvēkam, kam uzticies.

Par attiecībām – tas viss notiek kā pie redzīgiem cilvēkiem. Reizēm attiecības izveidojas starp diviem neredzīgajiem, bet gadās, ka starp neredzīgo un redzīgo. Vai arī starp neredzīgo un vājredzīgo. Tieši tā, kā tas notiek reālajā dzīvē, – visādi. Ir arī neredzīgie, kuriem ir bērni.

Ja pasaulē izslēgtu gaismu

Ko neredzīgie gaida no redzīgajiem?

Ir neredzīgie, kas žēlojas, bet nenāk klajā ar konkrētiem priekšlikumiem, kā padarīt dzīvi labāku. Es esmu par to, lai neredzīgie paši iesaistītos dažādās aktivitātēs, nevis gaidītu, lai citi viņiem visu iedod. Redzīgie jau nav vainīgi, ka tu esi neredzīgs.

Es gaidu normālu attieksmi, kad ir vēlme palīdzēt, nevis žēlot. Žēlošana nepavisam nav vajadzīga. Skaidrs, ka mēs vēlamies, lai pēc iespējas vairāk sabiedrisku vietu būtu piemērotas ne tikai redzīgajiem, bet arī neredzīgajiem. Būtu vēlams uzlabot infrastruktūru, piemēram, lai luksoforu signalizējošā sistēma būtu vienota visā Latvijā. Diemžēl pat vienā Rīgā tā ir atšķirīga.

Man šķiet, ka cilvēkiem visvairāk trūkst izpratnes. Piemēram, mājaslapa latvija.lv – tur pat redzīgiem cilvēkiem ir grūti orientēties, kur nu vēl neredzīgajiem. Tur ļoti ilgi jāskatās, lai saprastu, kurā sadaļā meklēt vajadzīgo lietu. Es uzskatu, ka neko nevajag darīt ķeksīša pēc. Ja tu kaut ko dari, tad izdari kārtīgi. Uztaisīt normālu mājaslapu – tas nemaz neprasa lielu naudu, turklāt visi nepieciešamie standarti universālajam dizainam jau ir zināmi – nevajag izgudrot neko jaunu. Pieļauju, ka daudzas kompānijas ar savām neveiklajām mājaslapām zaudē noteiktu skaitu klientu, jo cilvēkiem tur grūti orientēties. Reizēm arī lietotnes dažādiem pakalpojumiem ir pārāk sarežģītas, tu nesaproti, kā tās izmantot. Taču ir lietas, kas ir labas un saprotamas.

Neredzīgajiem jāiemācās daudz ieinteresētāk izstāstīt par savām problēmām, tad jau arī sabiedrība pievērsīs uzmanību. Vispār tas ir visas sabiedrības interesēs – kaut nedaudz palīdzēt neredzīgajiem, lai viņi strādā un nepārtiek tikai  no pabalstiem. Ja neredzīgais jutīs, ka viņš kādam ir noderīgs, viņš, iespējams, vairs nebūs īgns uz pasauli.

Pieļauju, ka uzņēmējiem, kas pieņem darbā neredzīgos, vajadzētu piešķirt kādas nodokļu atlaides, jo piesaistīt neredzīgos tikai subsidētām darbavietām nav pareizi. Piemēram, neredzīgi cilvēki varētu strādāt uzziņu dienestā, bet, cik zinu, neviens tur nestrādā. Visu vajadzīgo informāciju, ko redzīgi cilvēki nolasa datorā, neredzīgie spēj nolasīt Braila displejā. Nav problēmu.

Esat aktīvs un sabiedrisks.

Man dzīvē nekad nav bijis tā, ka es būtu bez nodarbošanās – vienmēr ir, ko darīt. Arī tad, kad nav darba, par ko maksā algu. Mani interesē mūzika un radio lietas, ir vēlme kaut kad nākotnē izveidot interneta radiostaciju. Prātā dažādi sociālie projekti. Cenšos būt sabiedriski aktīvs, apmeklēju visādus pasākumus. Ik pa laikam satiekos ar bijušajiem klasesbiedriem, nesen skolā bija salidojums. Drīz ar draudzeni dosimies uz Prāta vētras koncertu Mežaparkā. Es vienmēr cenšos kaut ko darīt, esmu sēdējis pie automašīnas stūres un braucis. Protams, ne jau uz ielas, tas darīts nomaļos laukumos, kur es nevienu neapdraudu.

Kādas nodarbošanās neredzīgajiem ir vispiemērotākās?

Tas ir mīts, ka visi neredzīgie ir masieri vai grozu pinēji. Tā gluži nav, tas atkarīgs no katra cilvēka izglītības un interesēm. Un nav arī tā, ka neredzīgie dara tikai kaut ko vienu; tās var būt vairākas nodarbes. Lai gan jāatzīst, ka atrast piemērotu darbu neredzīgajiem ir ievērojami grūtāk nekā redzīgajiem. Man paveicies – man ir darbs, bet daudziem tāda nav. Ir neredzīgie, kuri nemaz nevēlas strādāt, un ir arī tādi, kas vēlas, bet nevar atrast darbu. 

Ja es pēkšņi zaudētu redzi, man nav ne jausmas, ko es darītu.

Svarīgi ir cilvēciskie kontakti, tie vienmēr ir būtiski, kad ar cilvēku notiek kāda ķibele. Vispirms ar to jātiek galā psiholoģiski, nepieciešams novērst paniku. Katrs cilvēks ir atšķirīgs, katram vajadzīga individuāla pieeja. Vienu vajag iedvesmot, otram jāļauj izrunāties. Starp citu, man ir vairāki paziņas, kas piedzima redzīgi un redzi pazaudēja vēlāk. Sākotnēji tādiem cilvēkiem iet grūti, bet ar laiku viņi pielāgojas dzīves situācijai.

Ja tagad visā pasaulē izslēgtu gaismu, jums rastos lielas priekšrocības. Pie tādas vides jau esat pieradis.

Jā, zināmas priekšrocības man būtu, bet vispārēja tumsa – tas nebūtu labākais variants arī man. Gaisma tomēr ir vajadzīga mūsu ķermenim, ne tikai acīm. Starp citu, arī man acu priekšā nav absolūta tumsa. Kad esmu bijis ārā naktī, esmu jutis, ka tas kaut kas ir citādi – ne tā, kā dienā. To ir grūti aprakstīt. Reizēm eju pa ielu un redzu... Starp citu, neredzīgie bieži izmanto vārdus "redzu" un "skatos". Piemēram, televizoru es skatos, nevis klausos. Tātad es eju pa ielu un redzu, ka man kaut kas ir blakus, un tas, kā izrādās, ir koks. Ar kaut kādām maņām es to redzu un jūtu.

Veikali, nauda un atpūta

Teicāt, ka dosieties uz koncertu. Kādus pasākumus vēl apmeklējat?

Eju uz teātri, reizēm uz kādu dzejas vakaru. Bet vispār mani interesē mediji, sevišķi radio. Es klausos arhīvus un dažādas tiešraides, kā arī podkāstus jeb raidierakstus.

Cik vienkārša vai sarežģīta jums ir pārtikas veikalu apmeklēšana?

Teorētiski es varu doties arī uz lielveikalu un kādam lūgt palīdzību, bet man nepatīk šāda loterija, jo iepriekš nav zināms, atradīsies kāds cilvēks ar labvēlīgu attieksmi vai neatradīsies. Tāda neprognozējamība man nešķiet ērta. Parasti izmantoju mazos veikalus vai arī pēdējā laikā, kad sākās pandēmija, pārtiku pasūtu uz mājām.

Kā maksājat par pakalpojumiem un precēm?

Kā kurā vietā. Ir veikali, kur es vienkārši nopīkstinu karti vai arī izmantoju skaidru naudu. Kas attiecas uz bankomātiem, tos es neizmantoju, jo nejūtos īsti drošs. Tas jādara kopā ar kādu redzīgu cilvēku.

Vai skaidru naudu atpazīstat pēc taustes?

Ja rodas šaubas, ir naudas atpazīšanas programma telefonā, ar kuras palīdzību var noskanēt banknoti. Bieži ir tā, ka skaidru naudu sašķiroju pa čupiņām, lai jau iepriekš zinu. Tomēr bieži norēķinos ar karti vai izmantoju internetbankas lietotni.

Un kā ar apģērbu  veikaliem?

Uz tiem neeju viens, bet gan kopā ar draudzeni vai kādu redzīgu cilvēku. Man ir speciāls krāsu noteicējs, bet tas ne vienmēr ir precīzs. Te no svara ir konkrētās vietas apgaismojums.

Gadās kaprīzi cilvēki, kuri nekādi nespēj atrast sev piemērotu apģērbu, jo neapmierina tā izskats. Kā saprotu, jums šādas problēmas iet secen. 

Gluži vienalga nav arī man, ir būtiski, lai es jūtos ērti un sabiedrībā izskatos pieklājīgi. Skaidrs, ka sportenēs pie prezidenta uz pieņemšanu nedošos. Kaut kādai kārtībai tomēr ir jābūt. Ja zinu, ka pie manis nāks ciemiņi, es tomēr vēlos būt drošs, ka dzīvoklis ir sakārtots. Nedzīvoju pēc principa, kā ir, tā ir, es tomēr pajautāšu kādam redzīgam cilvēkam, vai tiešām viss ir kārtībā.

Vai jums ir kādi hobiji?

Man patīk aktīva atpūta, labprāt atpūšos kaut kur dabā pie ūdeņiem. Pludmalē pie jūras. Patīk pastaigas pa mežu un dažādi pārgājieni. Labprāt atpūšos ar draugiem – kā jebkurš normāls cilvēks. Man nepatīk būt vienam, labāk būt sabiedrībā. Starp citu, pandēmijas laikā man pazuda oža. Un es nobijos – ja nu man vēl dzirde pazūd, ko tad es darīšu? Laikam nojūgšos. Paldies Dievam, oža man vēlāk atgriezās.

Kā jau agrāk teicu, mani interesē radio. Ceru, ka izdosies realizēt savu ieceri un izveidot interneta radio, tad rastos iespēja pievērsties visādiem sociālajiem projektiem un tematiskajiem raidījumiem. Varētu  rosināt diskusijas un lūgt ciemos konkrētas amatpersonas. Būtu iespējams veidot reportāžas un translācijas no dažādiem pasākumiem. Tas būtu lieliski.

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par "Mūsējie" saturu atbild SIA "Izdevniecība "Rīgas Viļņi"