Viņš uzdāvina pannu vai vispār aizmirst dzimšanas dienu. Tas nozīmē, ka nemīl pietiekami?
Latvijā veiktais laimes un ģimenes attiecību mērījums "Amigo laimes indekss" parāda interesantu faktu - atšķirīgs skatījums uz dzīvi, atšķirīgas vērtības un intereses 39% gadījumu kaitē attiecībām ģimenē, savukārt 19% gadījumu pie vainas ir nogurums un ikdienas grūtības. Šīs lietas mūs padara tik neiecietīgus, nepacietīgus un nepateicīgus, ka vīra vai sievas labi domāto uztveram par pašsaprotamu, par lietu, kas pienākas.
Tāpat domāju, nekļūdīšos, ja teikšu, ka katram cilvēkam visdziļākajā sirds kambarītī ir noslēpta vēlme par viņa sapņu dāvanu un cieši līdzās šai vēlmei mājo arī ilgas, lai mūsu tuvie cilvēki, visbiežāk tā ir otra pusīte, mums sagādā šo prieku un pasniedz dāvanu.
Ja šajā īpašajā dienā mūsu mīļotais cilvēks par nozīmīgo datumu ir piemirsis, mūsu sirdi pārņem vilšanās, apbēdinājums, skumjas, reizēm pat dusmas un izjūta, ka mūs nemīl pietiekami stipri.
Esam pieraduši, ka dāvanas saņemam dažādos svētkos - dzimšanas dienās, Ziemassvētkos, īpašās, tikai mums zināmās dienās - kāzu gadadienās, kopdzīves sākšanas datumos. Bet, ja šajā īpašajā dienā mūsu mīļotais cilvēks par nozīmīgo datumu ir piemirsis, mūsu sirdi pārņem vilšanās, apbēdinājums, skumjas, reizēm pat dusmas un izjūta, ka mūs nemīl pietiekami stipri. Līdzīgas izjūtas atpazīstam tajos brīžos, kad, atverot dāvanu, saprotam, ka tā ir nevis sapņu dāvana vai tāda, kas liek sirdij pukstēt straujāk, bet gan praktiska, parasta lieta, kas noderēs ikdienas saimniecībā. Tā kā sievietes ir biežāk apveltītas ar romantismu un sasapņošanos nekā vīrieši, tad viņas arī gaida romantiskas dāvanas un mīļlietiņas. Lai gan mēdz būt arī tādas daiļā dzimuma pārstāves, kuras priecājas tikai par dārgām lietām, par tādām, ar kurām var padižoties draudzenēm.
Dāvināšanas prieks
Cik dažādi ir cilvēki, tik dažāda ir attieksme pret dāvanām, to pasniegšanu un saņemšanu. Ir cilvēki -gan sievietes, gan vīrieši -, kuri uzskata, ka viņi ir tik īpaši, ka viņiem dāvanas no mīļotā cilvēka vienkārši pienākas, vai arī kuri dāvina dāvanas savam dzīves draugam vispirms ar domu otru tā noturēt, un tikai tad seko vēlme otru iepriecināt, vai arī dāvana ir savdabīgs samaksas veids - par to, ka esmu tev līdzās, par to, ka audzinu bērnus, vai par to, ka sniedzu tev seksuālu baudījumu. Loģika vienkārša - es strādāju - maksā par to! Tomēr ir arī tādi cilvēki, kuriem ļoti patīk otru apdāvināt, patīk redzēt cita cilvēka priekā mirdzošās acis, patīk saņemt mīļu apskāvienu paldies vietā, patīk pārsteigt un sagādāt prieku. To mēs parasti saucam par dāvināšanas prieku!
Un kas par to, ja kādreiz mīļotajam cilvēkam ir piemirsies uzdāvināt sarkanu rozi Valentīndienā? Vai tad tā nav lielākā dāvana, ka viņš apsedz mūs ar siltu pledu, kad esam iemiguši pie televizora?
Man šķiet, jo vecāki kļūstam, jo vairāk novērtējam šo izjūtu, kuru gūstam, otram kaut ko uzdāvinot, turklāt tai nav jābūt dārgai dāvanai, tā var būt nejauši pamanīta īpaša kartīte grāmatnīcas plauktā, saplūkti pirmie sniegpulkstenīši, mīļa vēstulīte kabatā vai silta brokastu kafija un cepta siermaizīte. Tieši šie mirkļi, šīs brīnumainās dāvanas ir tās, kas paliek atmiņā, ko paņemam līdzi izjūtās, lai kur arī dotos, kas ir tik dārgas, ka nav novērtējamas nedz naudā, nedz bagātībā. Un kas par to, ja kādreiz mīļotajam cilvēkam ir piemirsies uzdāvināt sarkanu rozi Valentīndienā? Vai tad tā nav lielākā dāvana, ka viņš apsedz mūs ar siltu pledu, kad esam iemiguši pie televizora? Vai tas nav labākais pierādījums, ka mūs mīl no visas sirds, ja aukstā ziemas rītā šis mūsu cilvēks dodas ierūcināt auto, lai tas jau būtu silts, pirms mēs tur iekāpsim? Vai tā nav dāvana, kas liek pasmaidīt, saņemot spraigas darba dienas vidū SMS ar vienu vienīgu vārdu - buča?
Mums ir jāiemācās novērtēt sīkumus, jāprot sirdī ielaist pateicību par maziem pārsteigumiem, par nelielām, no sirds sarūpētām dāvaniņām. Ja mammai lielākā dāvana no sava bērna ir vārdi, ka viņa ir pati labākā mamma, tad kāpēc no sava vīrieša mēs gaidām dāvanas, kurās var sajust naudas iztērēšanas varenumu? Ja vēlamies, lai mūsu vīrieši atceras svarīgās svinamās dienas un pārsteidz mūs ar dāvanām, tad vispirms mums pašām jāiemācās patiesi priecāties par to, ka mums līdzās ir tieši šis vīrietis, mums būtu vērts apzināties, ka mēs viens otram esam dāvana, jāiemūžina savā sirdī izjūta, ka visas labās lietas un notikumi mums saistās ar mūsu īpašo cilvēku. Parādīt otram, ka saņemt dāvanu ir patīkami, var sākt ar to, ka mēs paši dāvinām un darām to tāpat vien, neprasot - kas man par to būs pretim!
Geštaltterapeite Aija Baha-Velvele / Avots: mammamuntetiem.lv / Foto: Shutterstock
