Filoloģe Ausma Cimdiņa: par Aspaziju, Raini un attiecībām

Dies pas, Ausmai pat prātā nenāk salīdzināt savu un zinātnieka Pētera Cimdiņa laulību ar Aspazijas un Raiņa tandēma gājumu. Bet to gan viņa pieredzējusi, ka sabiedrībai patīk sadalīt lomas – tā tas noticis gan ar Raini un Aspaziju, gan ar Ausmu un Pēteri, gan citiem.

Par Aspaziju daudziem tīk domāt kā par cietēju, upura nesēju, kas nolikusi ne tikai savas vieglās dienas, bet visu, ko būtu varējusi vēl uzrakstīt, ja vien nebūtu Raiņa, saudzējamā un auklējamā. No vienas puses, tas šķiet saprotami, jo Rainis tak ģēnijs... No otras puses, tādas kā dusmas uz to ģēniju!

Arī par Ausmu daudziem patiktu domāt kā par cietēju. Un būtu, par ko. Pirms piecpadsmit gadiem viņas vīrs bioloģijas zinātņu doktors profesors, toreiz arī Vidzemes augstskolas rektors, iekļuva smagā negadījumā – viņu notrieca riteņbraucējs. Traumas bija ļoti smagas, īpaši cieta galva. Pēc pāris reanimācijā pavadītiem mēnešiem Pēteris Cimdiņš, ārstiem par lielu brīnumu, ne tikai izdzīvoja. Atlabšana bija dziļāka, nekā cerēts. Ko viss šis laiks prasījis Ausmai, zina tikai viņa pati, taču būt par upuri viņa vienkārši... neļaujas.

Bet vispirms atgriezīsimies pie tās, kuras dēļ vispār sākās šī saruna, – pie Aspazijas. Nesen notika Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes rīkotā Aspazijas 150 gadu jubilejai veltītā konference, kas ir Ausmas Cimdiņas izlolota ideja. „Patiesā Dzīve” ar profesori tikās pirms šīs konferences.

Viela smadzeņu darbībai

– Kāpēc nolēmāt konferenci veltīt tikai Aspazijai?

– Tas bija pirmais jautājums no daudziem, kad nācu klajā ar konferences ideju: vai tad atsevišķi? Kāpēc tad atsevišķi? Kāds prātvēders nesen teica, ka Aspazija un Rainis mums ir kā tādi Markss un Engelss. Pat ne kā brāļi Kaudzītes, bet kā Markss un Engelss! Nav jau runa par to, ka viņus nevajadzētu skatīt kopā, viņi ir unikāls radošais tandēms. Pieminot vienu, tiek un tiks pieminēts otrs – no tā nevar izbēgt. Kā Roalds Dobrovenskis savā romānā Rainis saka – Rainis un Aspazija varbūt ir pats spilgtākais, pats skaistākais, kas latviešiem ir. Tas ir fenomenāli – pret viņiem vienaldzīgo nav, viņus vai nu mīl, vai nīst. Un tieši tā – mīl vai nīst.

Tomēr viņi ir ļoti atšķirīgas personības. Kā tādi viņi ļoti spēcīgi pievelkas un – arī atgrūžas. Pārsteidzoši, neticami laba man šķita izrāde Raiņa sapņi, kur Aspazija ir kaut kur Visumā. Kāda kundzīte, kas par viņiem acīmredzot visu mūžu bija domājusi romantiskas mīlestības kategorijās, bija sašutusi: “Tur taču vispār nav Aspazijas!” Es atkal domāju, ka izrāde ir par Raini un ir ļoti labi, ka tur viņam zem rokas nav Aspazijas. Tas nenozīmē, ka nebūtu bijusi, bet mēs visu laiku viņus tā kā gribam salikt vienu otram zem rokas un visbiežāk, protams, Aspaziju Rainim zem rokas. Man pilnīgi baisi iedomāties, ka konferences plakātā varētu būt Aspazija Rainim zem rokas! Viņiem tomēr ir katram savs redzējums un katram savi teksti. Aspazija ir pietiekami unikāla, lai viņa varētu būt figūra pati par sevi.

– Kurš no viņiem abiem jums tuvāks – laikam jau Aspazija?

– Līdz šim tomēr Rainis. Aspaziju vairāk esmu uztvērusi kā savdabīgu vizuālo tēlu aprakstītāju. Es ceru, ka šī konference varētu Aspazijai pietuvināt akadēmisko sabiedrību, jo Rainis ir skatīts un analizēts krustu šķērsu, bet Aspazija ne tuvu. Protams, sabiedrībā šogad par viņu interese ir un liela. Aizgāju uz antikvariātu, bet tur man saka: ko jūs, Aspazija ir izpirkta! Beidzamo pāris mēnešu laikā – līdz pēdējai grāmatiņai! Jāteic jau arī, ka Aspazija ļoti ilgu laiku pie mums nav izdota. Būtu ļoti dīvaini, ja šā gada notikumu un svinību atlikums nebūtu Aspazijas rakstu atkārtota izdošana.

– Parasti vairāk tiek runāts par Aspazijas dzīvi, nevis dzeju, vai tā?

– Daži jau mēģina tādas izvairīgas stratēģijas, lai versmainajai Aspazijas dzejas pasaulei klāt varētu neķerties... Bet viņas dzīve ir tikpat versmaina, intensīva un piepildīta, un tas, protams, pievelk. To, ko mēs saucam par feminisma idejām un ko pierakstām Aspazijai, – viņa tās neaizguva no brošūrām, bet no dzīves. Un tā viņas atļaušanās, tās viņas blūzītes! Kad viņu noliek blakus, piemēram, laikabiedrei Annai Brigaderei... Visu cieņu Brigaderei, kas parādes foto redzama tautastērpā un bez grima, bet Aspazijai ir pilnīgi cits stils. Viņai ir tā pārcilvēciski smagā, garīgi intensīvā ikdiena un arī publiskās iziešanas tēls, kad no skata liekas, ka viņa dzīvo uz mākoņa maliņas, appuišota un aptecēta. Mēs zinām, ka īstenībā jau tā nebija, bet ar savu izskatu un stāju viņa to nevienam nelika manīt.

– Tā laikam ir vienīgā izdzīvošanas stratēģija, ja vīrs ir ģēnijs – kā Rainis…

– Ģēnijs – tas ir intelekts tev līdzās, bet tu arī redzi, kāds tas intelekts ir apakšveļā, pliks un vārgs, un slims, un cik liels ir viņa vājprāta ego... Tā ir viela... Nu, tā ir viela! Protams! Baigā viela smadzeņu darbībai.

Papaijāt Mēness meitiņu

– Ir viedoklis, ka Aspazija būtu uzrakstījusi vairāk, ja viņai nebūtu jāpakalpo Rainim un ja viņa nebūtu devusies līdzi uz trimdu Šveicē, kur viņa no dzejnieces kļuva par kalponi un Raiņa pavāri.

– Es reiz aizbraucu uz Lugāno paskatīties tās vietas – viņu māja bija ļoti šaura, un pie viena galda divi rakstīt nevar, tas ir vairāk nekā skaidrs. Un arī distancēties vienam no otra nebija iespējams. Mājkalpotāju viņi atļauties nevarēja, tās praktiskās lietas viņai bija jāuzņemas. Nedomāju, ka tas bija nelabprātīgs vai nebrīvprātīgs lēmums.

No savas darba pieredzes zinu – kad kaut ko rakstu, es ēst netaisu, tad ir kaut kā iegraušana no ledusskapja vai paēšana kaut kur ārā, jo nevar pārslēgties no darba uz sadzīvi. Ja cilvēks ir pārņemts ar literāro jaunradi, ja viņu tas dēmons ir pārņēmis, ir pilnīgi vienalga, vai tas Rainis ēd vai neēd! Tu viņu vienkārši pasūti! Aspazija acīmredzot savu bija izdarījusi. Palasot daudzu ilgi dzīvojušu cilvēku radošās biogrāfijas, redzams, ka kādā posmā viņi saspringst un iespringst, izdara to lielo darbu, un tad dzīve pavēršas citā virzienā. Ir arī tādi, kas godīgi nosēž pie rakstāmgalda, kamēr krīt. Bet to nekad nevar tik primitīvi skatīt – cik kurš ilgi rada, un cik garus metrus grāmatplauktā piepilda kopotie raksti. Radošs cilvēks ļaujas tam, kas ar viņu notiek... Un Aspazija ļāvās tam, kas viņai šķita svarīgākais. Acīmredzot tas bija Rainis.

– Skaidrs, ka es vienkāršoju, bet man ir tāds solidārs aizvainojums – laikam tīri sievišķīgs: tu ļaujies ģēnijam un pakārto savu dzīvi viņējai, un beigās viņš to nenovērtē un sāk krāpt tevi ar Mēness meitiņām! Vispār jau žanra klasika...

– Nu, bet paklausieties, cilvēku normāli nemaz nevar piekrāpt. Un galu galā lai taču krāpj! Šo es kaut kā nevaru pieņemt – mītu par Aspaziju kā par nelaimes čupiņu visu to Mēness meitiņu sakarā. Par to rakstot, parasti vēl pieliek kādu bildi no viņas mūža otras puses, kur Aspazija jau ir apvēlusies, ne tik sakopusies... To es arī nevaru saprast: ka cilvēki nebeidz brīnīties par to, ka cilvēks vecumā izskatās citāds nekā jaunībā!

– Ir mīts, ka Aspazija, izlasījusi Dagdas piecas skiču burtnīcas – Raiņa veltījumu Mēness meitiņai, iesviedusi to Rainim sejā.

– Nu, bet kāpēc nevarētu iesviest sejā? Kāpēc ne! Tas taču ir mīļi! Ko dzejnieks vairāk var gribēt, kā to, lai teksts iedarbojas?

– Bet tas jau nebija no talanta spēka vai sajūsmas, bet no tā, ka viņa saprata – tajā grāmatā neviena dzejas rindiņa nav par viņu!

– Bet varbūt viņa kļūdījās. Atklāti sakot, mani tā Raiņa vēlīnā mīla uz Mēness meitiņu nepārliecina. Man tā liekas tāda veca cilvēka jūsmošana par jaunību, nekas vairāk. Nu, atrada viņš vienu otru Mēness meitiņu, papaijāja – un tad tāpēc viss ir beidzies? Drāmas pāriem ir neatkarīgi no tā, vai tu raksti vai neraksti kādai citai sievietei mīlas dzeju. Par to Mēness meitiņu jau gan runā arī tā, ka Rainis kā pazīstama politiska figūra bija zem lupas un ka Mēness meitiņa zināmā nolūkā tika nolikta viņam cieši pa ceļam. Lai tie, kam jāzina, patiešām zinātu, kas notiek ģēnija galvā. Tas gan arī neizslēdz pievilkšanos, protams. Mēs pašas zinām, kādu baudu sagādā komunikācija ar gudru cilvēku. Tas ir dabiski, ka Raiņa gars, slava un popularitāte sievietes neatstāja vienaldzīgas.

Ir arī runas par Raiņa potenciālo homoerotiku. Laukos gadījās pa rokai Raiņa dzejoļu krājums, lasīju kā ar jaunām acīm un domāju – nu ir, kaut kas tāds tur ir! Raiņa sapņos arī bija vairāk homoerotikas nekā tās, ko, domājot par Raiņa romantiskajām attiecībām, iztēlojas lielākā sabiedrības daļa. Un galu galā, ja tavs intelekts ir tik spēcīgs, ka tā ir tava galvenā dzīves viela – Rainis bija tik ļoti nodevies garīgam darbam, ka kur vēl viņam atrast laiku un spēku kādām attiecībām un otram cilvēkam…

– Tieši tāpēc Aspazijas pēdējie kopīgie gadi ar Raini varbūt bija rūgti? Apzinoties, ka viņas alga ir tāda...

– Jā, jā, mēs viņu gribam par tādu kā svēto mocekli padarīt. Tā jau mēdz teikt, ka nepateicība ir pasaules alga, bet es nedomāju, ka Aspazija vispār gaidīja kaut kāda veida atalgojumu. Cita lieta – sabiedrības attieksme pret Aspaziju. Viņas un Raiņa pēctrimdas dzīve bija šausmīga. Aspazija Rainim līdzās bija tāda pieciesta dīvaine. No Raiņa ideoloģiski vēl varēja iztaisīt godīgu proletārieti, bet no Aspazijas nekādi. Un tad bija jautājums – kur tad likt to Aspaziju, kur viņu ierindot... Pēc Raiņa aiziešanas viņa uz laiku kļuva par tādu kā savādnieci, par tādu kā svešinieci ciemā, jo kas tad viņa tāda vispār ir – bez Raiņa... Tā dzīvē gadās.

 

Intelekts vārās! 

– Vai jūs neesat piedzīvojusi, ka jūs automātiski uztver kā pāra sastāvdaļu un kā populāra, spoža zinātnieka sievu, nevis akadēmiķi pašu par sevi?

– Ļoti interesanti, ka akadēmiskajā sabiedrībā, zinot mūs katru atsevišķi, ļoti ilgu laiku pat neiedomājās, ka mēs esam laulāts pāris: “Pēteris Cimdiņš un Ausma Cimdiņa ir precējušies?! Nevar būt!” Mēs esam ļoti atšķirīgi. Pēteris vienmēr bijis ļoti pareizs, bet es – nepareiza. Tāpēc arī mūs ilgi nesalika kopā. Bet, kad salika, tad arī salika... Tad atkal ir tikai komplekts. Un ir diezgan sāpīgi, ka tevi bez otra vispār neredz un neuztver. Līdz šai dienai. Tu kaut kur ej, un joprojām kāds uz tevi skatās apmēram tā: ā, tā ir tā sieviete, kurai ar vīru gadījās nelaime un kurai mājās ne viss ir tā, kā vajag...

– Kāda bija jūsu dzīve līdz tam negadījumam, diviem spožiem prātiem un spēcīgiem raksturiem diendienā kopā rīvējoties?

– Man liekas, ka liela daļa vīriešu sievas izvēlas nevis pēc jūtu, bet pēc prāta apsvērumiem. Kādam tas ir mantojums, kādam ērtības, cerība, ka dabūs bezmaksas mājsaimnieci uz visu mūžu... Vīrieši, kas apprec sievieti mīlestības vadīti, jūtu pacēlumā un spožumā, laulības laikā mainās. Visu, kā dēļ sieviete ir iemīlēta, viņi cenšas pieklusināt vai pat iznīcināt. Negribētu teikt, ka tas bija mans un Pētera variants, bet mūsu attiecības ir bijušas... ļoti spraigas. Vienu gan es varu pateikt: Cimdiņa priekšā – cepuri nost! Viņš mani ļoti mudinājis attīstīties un augt, tā ir bijusi gandrīz kā prasība vai uzstādījums. Tev ir trīs bērni, un tu ņemies ar visu to mājas dzīvi, bet arī disertācija ir jāuzraksta!

Es tagad domāju – kā es to visu varēju? Mājas slodze ar bērniem, universitāte, dzīve plēsa gabalu gabalos pat ne uz divām, bet uz četrām pusēm, jo mums bija arī lauki. Mašīnas toreiz nebija, vajadzēja braukt gan pie maniem, gan pie Pētera vecākiem. Un tur bija darbi, jo ne jau debesīs skatīties vai rokas pūtināt brauca... Vienlaikus viņš no manis ļoti daudz prasīja. Protams, viņš arī pats ļoti daudz strādāja, man ļoti palīdzēja. Bet verbāli viņš mani ir... Ir bijuši diezgan nežēlīgi teicieni. Viņš ir nosaucis visas lietas īstajos vārdos. Reizēm arī netaisnīgi. Cimdiņam, piemēram, nekāda nekārtība nepielīp, agrāk viņš vienkārši necieta nekādas atkāpes no normas. Es pie pirmās izdevības mājās ielienu halātā. Tu darbadienā esi cilvēkos tā izlicies, ka mājās gribi maksimāli atslābt. Un Cimdiņš uzreiz: “Pēc kā tu izskaties!” Nu, johaidī, vienalga, pēc kā es izskatos! Tāda „audzināšana” man ir bijusi. Vienreiz – ārprāts. Tad jau mums bija mašīna, braucam no laukiem, es, protams, pie stūres, Pēteris blakus, bērni aizmugurē, diezgan mazi vēl. No Piebalgas ceļš garš, veselas divas stundas, laiks parunāties. Un tad no Pētera nāca tādi teksti, ka es vienā brīdī apstājos, izkāpu no mašīnas, iegāju mežā un pusstundu vienkārši pagulēju uz ciņa. Tie sēdēja mašīnā un gaidīja. Bet pēc šitādiem gadījumiem tu esi tā trenēts diskursa teorijās. Intelekts aug un attīstās.

– No malas izklausās diezgan nežēlīgi. Nu, ko tu, vīrieti, to sievieti visu laiku intelektuāli klapē! Bet jūs sakāt – treniņš, intelekts aug... Varbūt Aspazija tieši tāpat jutās? Visi no malas skatās kā uz cietēju, bet viņa rūda intelektu un raksturu?

– Tieši tā, katram savi ieskati, saprašana un dzīves stratēģija. Kādam, no malas skatoties, liekas: es ar tādu briesmoni nenodzīvotu nevienu dienu. Te pat nav runa par Cimdiņu vai Raini, bet sievietei varbūt domu pasaule un intelekts tajos brīžos vārās! Protams, Cimdiņš nav Rainis, bet katrā ziņā viņš ir ļoti stipras gribas cilvēks. Un stiprs cilvēks līdzās – tas ir mobilizējoši. Tā ir arī dzīves kārts un laime. Vieglos un tukšos ratos iejūgtam ir grūtāk, tāpēc jāsaka paldies par to, ko dzīve grūž virsū. Ir ļoti labi, ja līdzās ir kāds, kas neglauda pa spalvai, bet izaicina un runā pretī – nevis lai iznīcinātu, bet – tieši otrādi – lai stiprinātu domāšanu, pašapziņu. Cimdiņs man kādreiz ir pārmetis: “Tu esi kā tāds vēja rādītājs!” Es saku: “Nu, bet ja ir tāds vējš kā tu? Ja ir tāds pūtiens, tad ko tu no manis gribi?!” Protams, man tagad pietrūkst tās vienotās intelekta telpas, kad var pat nerunājot justies vienā domas mākonī, to mūsu ārkārtīgi spraigo, spēcīgo dialogu, kopīgo joku.

Ko darīt ar stipru cilvēku?

– Kad notika tas negadījums, nebija vilinājuma sajusties kā upurim? Sabiedrības reakcija uz to vienmēr vilina, un būtu tikai loģiski.

– Ja es ļautos sabiedrības spiedienam, es būtu sabrukusi. Nevis situācijas dēļ, bet tāpēc, ka... Man šķiet, visiem likās, ka es nepareizi reaģēju. Uzstādījums bija: tagad tak vajadzētu sēdēt mājās un kopt. Tas bija kā brīnums: viņa turpina dzīvot.

– Gandrīz kā aizvainojums?

– Jā. Ka es kārtējo reizi neuzvedos pareizi. Ka vajadzētu tā kā nošļukt un nopļukt. Bet, kā zinām, kad notiek nelaime, vispirms jāparūpējas pašam par sevi, jo, ja nebūsi spējīgs parūpēties par sevi, arī otram nevarēsi palīdzēt. Tas ir tas, kas rakstīts visas lidmašīnās, – vispirms uzlieciet masku sev un tad bērniem un pārējiem.

Es uzvedos neadekvāti nepieklājīgi un, iespējams, cilvēkus aizvainoju. Pēteris bija sabiedrībā pazīstams, ziņa par nelaimi izskanēja plaši. Bija ļoti jāsaņemas, lai savāktos un ieietu auditorijā pie studentiem un lai vispār izietu no mājas. Ja ietu sapļecis, tad viss būtu kārtībā, tas visiem būtu saprotami. Bet es taču nevaru sapļekusi iet pie studentiem, man jābūt cilvēka izskatā. Nu, tad iedomājieties – tu esi ar milzu gribasspēku savācies, ej uz auditoriju, un tev pa ceļam trīs, četri, pieci cilvēki pagūst pajautāt: kā Pēterim? Nonāca līdz tam, ka visiem paziņoju – cilvēks ir reanimācijā, un tad, kad kaut kas mainīsies, pielikšu šo ziņu pie ziņojumu dēļa. Viss! Tas droši vien bija nepieklājīgi, bet tā bija mana izdzīvošana stratēģija.

– Mēs zinām, ko darīt ar sašļukušu un nelaimīgu, bet nezinām, ko darīt ar stipru cilvēku.

– Jā, laikam ir vieglāk solidarizēties ar otra nelaimi un vājumu, nevis ar cilvēku, kurš tiek galā. Ar vārgu un nelaimīgu tās stratēģijas ir izstrādātas. Mums ir tautasdziesma par to, ka “es nomiru žēlabās”. Man liekas, mums joprojām šķiet saprotamāka stratēģija mirt otram līdzi žēlabās, nevis turpināt dzīvot. Ar stipru tu nezini, ko darīt, jo viņš nesabrūk un it kā nav iemesla viņu mierināt. Tā ir ļoti liela dilemma: kā izteikt līdzjūtību nežēlojot un kā to pieņemt, nezaudējot stāju.

– Kad notiek liela nelaime, šķiet, ka ar tiem tipiskajiem “Turies”, “Būs jau labi” ir par maz, bet nevar arī saprast, ko tad lai saka...

– Tas bija interesanti – visi centās mani barot ar ilūzijām. Izņemot mediķus, bija tieši otrādi – prognozes bija šausmīgas, un tas, kāds Pēteris ir tagad, toreiz šķita neiedomājami. Labākais, ko varēja cerēt, – padarīt Pēteri maksimāli neatkarīgu no citu aprūpes. Bet visi pārējie nebeidza atkārtot: būs jau labi. Un, ja tu salūsti un pieņem to ilūziju, baidoties ieraudzīt realitāti, ka nekas nebūs labi un ka cilvēks nekad nebūs tas, kas viņš bija? Tas ceļš arī nekur neved. Kā teikts Bībelē, atzīstiet patiesību, un patiesība jūs darīs brīvus. Brīvība, protams, ir nežēlīga. Bet ar to dzīve atšķiras no Holivudas – vienmēr nav tas happy end, un tev ir jāspēj ar to samierināties un turpināt dzīvot, zinot, ka laimīgās beigas nekad arī nepienāks.

 

Labākā vieta saulrietam

 – Kā Pēteris Cimdiņš tagad jūtas?

– Lietu saprašana Pēterim ir. Šobrīd viņam ir ļoti rāms skatījums uz to, kas notiek ar mums un ap mums. Viņš lasa, bet viņam ir ļoti grūti pārslēgties. Protams, ka tās intelektuālās spriedzes vairs nav. Es no rīta sataisos uz darbu, viņš man atver vārtus, un es aizbraucu. Situācija ir pilnīgi mainījusies, bet viņš to pieņem un uztver mierīgi un neizvirza nekādas pretenzijas.

Vasarā uztaisījām viņam lielu 70 gadu jubilejas balli Piebalgā. Abi pat uzdancojām. Cilvēki, kas viņu ikdienā nesatiek, pat teica: Pēterim jau nekas nekaiš. Nesen bijām kopā uz Raiņa sapņiem. Starpbrīdī vairāki nāca klāt, gribēja runāties – varēja redzēt, cik viņiem Pēteris ir bijis svarīgs un nozīmīgs. Tā tas vienmēr notiek, kad izejam sabiedrībā, un izejam mēs ik pa laikam. Pēteris šādas situācijas arī labi pārcieš – ar tādu mieru un smaidu. Nezinu, vai tie cilvēki pat saprot, ka dažus no viņiem Pēteris vienkārši neatceras. Varētu teikt, ka Pēteris nesaspringst un dzīvo svētā mierā. Viņš ir atradis savu dzīves telpu – gan mājās, gan laukos. Pie mums Ķekavā to nevar, bet, kad esam Piebalgā, viņš katru vakaru iet skatīties saulrietu. Katru vakaru.

– Līdzi jūs neņem?

– Ir jau arī citas vietas, kur skatīties saulrietu. Bet tā ir vislabākā. Kādreiz es arī aizeju, bet vispār mēs viens otra dzīves telpu pārāk netraucējam. Pēteris jau mani nekā neierobežo. Ak Dievs, cik viņš agrāk bija greizsirdīgs! Tagad tas arī ir zudis. Bet jaunas attiecības? Es domāju, tā būtu lielākā nelaime manā dzīvē. Tas būtu ārprāts. Šajā ziņā es pilnīgi un galīgi nejūtu, ka man kaut kā trūktu.

– Tas būtu par daudz – noņemties vēl arī ar jaunām jūtām?

– Arī tas. Dzīve ir aizņemta un pilna. Bet jautājums ir, vai kaut ko līdzvērtīgu iespējams atkārtot. Nē, tā nav, ka man vairs nepatīk vīriešu suga, es intelektuāli daudzus vīriešus mīlu – spēcīgus, stiprus, gudrus latviešu vīriešus, es jūsmoju, ka tādi vīrieši ir pasaulē, bet ar distanci. Man šķiet, ka flirta attiecības bieži sāk no garlaicības, no tā, ka dzīvē ir tukšums, Bet man nav tukšuma, man tas tukšums ir... aizpildījies.

To, ko dzīve dod, viņa kaut kad arī atņem visdažādākajos veidos. Man bija lemts izdzīvot to, ka atņem un tomēr tā kā neatņem... Dažreiz es brīnos, kā izturēju, ka dzīve var tik šausmīgi tikt traumēta. Galvenais ir spēt paskatīties uz realitāti un pieņemt to, tad to iespējams arī pārvarēt.

Ieva Raiskuma, žurnāls „Patiesā Dzīve” / Foto: Aigars Hibneris