Vēži - uzkoda pie alus vai brīnumlīdzeklis pret indēm?

Pret trakumsērgu

Tika uzskatīts, ka dzīvi sadedzināta vēža pelni (tieši dzīva), ja tos uzkaisa uz skorpiona, indīgas čūskas vai pat traka suņa koduma vietas, tad tie spēj neitralizēt indi un dziedināt cietušo. Tāpēc vēži tika nežēlīgi iznīcināti, un sadedzināto vēžu pelni tika dāsni bērti uz indīgo mošķu atstātajām brūcēm. Neviens no sakostajiem vai sadzeltajiem cilvēkiem neizdzīvoja.

Nē, protams, neliels procents cietušo izdzīvoja, taču šī atveseļošanās drīzāk ir izskaidrojama ar to, ka, vai nu organisms pats dziedinājās (čūskas vai skorpiona koduma gadījumos), vai arī suns nemaz nav bijis traks – tas vienkārši sava nejaukā rakstura dēļ gribēja iekost. Šajā variantā vēža pelnus uz brūcēm var bērt cik tik uziet – nekāda labuma nebūs, tiesa – nekāda ļaunuma arī nē, neskaitot, protams, vērā ņemamu vēžu skaita samazināšanos.

Bija periods, kad vēžus uz kādu laiku lika mierā, un tie ļāva sev vairoties. Taču apmēram XVI gadsimtā viens no zviedru karaļiem nejauši nogaršoja vārītu vēzi (kā tas nonāca uz monarha galda nav zināms) un izkliedza kaut ko līdzīgu : "Lūk, tas ir!" Pēc šī notikuma visā Zviedrijā tika izsludināts likums: zemniekiem obligātā kārtā ir jāķer vēži un tie jānogādā karaļa virtuvē, un nekādā gadījumā zemnieki nedrīkstēja vēžus nogaršot! Pretējā gadījumā zemniekiem draudēja nāves sods, kā jau tajos laikos tas bija pieņemts.

Protams, zviedrijas augstmaņi visi kā viens sekoja sava karaļa piemēram un izsludināja atbilstošus likumus. Tiesa, daudziem augstmaņiem vēži nemaz negaršoja, taču tie rīstīdamies tos ēda, jo ar karali joki mazi. Bet zemniekiem bija vieglāk. Patiesībā, visā šai laika posmā, kad zviedrijas galms bija aizrāvies ar vēžu baudīšanu, neviens zemnieks tā arī netika sodīts. Un tas nebūt nebija tādēļ, ka viltīgie zemes arāji vienatnē baudīja karaļa ēdienu tikai nakts melnumā zem segas, un tāpēc netika pieķerti šai nodarījumā. Patiesībā zemnieki vienkārši nicināja šādu ēdienu. Viņi vispār nespēja saprast, ko viņu augstmaņi ir atraduši tajos vēžos? Godīgi sakot, šī neveselīgā aizraušanās, no zviedrijas vienkāršās tautas skatu punkta, sagrāva valdošās šķiras prestižu. Toties Somijas valdības pārstāvji, sava apciemojuma laikā mielojoties pie zviedru galda, bija sajūsmā par vārītajiem vēžiem un izsludināja analoģisku likumu Somijā, tikai maigāku – bez nāves soda, atļaujot savai tautai baudīt karaliskā ēdiena garšu. Tiesa, somu zvejnieki nespēja nenovērtēt šo cēlo žestu, jo tie jau ilgu laiku uzturā lietoja vēžus, un ne jau kā delikatesi. Parasti somu zvejnieki vēžus ēda tikai tad, kad nekā cita ko galdā likt nebija. Kā zv­ejnieku paši teica: "Kad nav zivs, tad arī vēzis ir zivs."

Vēžu eksistence ir mītu un mīklu apvīta. Piemēram, eskistē mīts, ka vēži pārvietojas ar asti pa priekšu. Tas tā nav. Kad vēzis dodas medībās, un tas notiek tad, kad jau ir iestājusies krēsla, viņš mundri pārvietojas kā visi kārtīgi dzīvnieki – ar purnu uz priekšu. Izvirzījis spīles uz priekšu, vēzis ar tām grābj visu, kas kustās, un velk mutē. Cita lieta, kad sastopoties ar briesmām, vēzis sāk atkāpšanos, piesedzot sevi ar tām pašām spīlēm. Nejaušs novērotājs, ievērojot šādu vēža uzvedību, izdara kļūdainu secinājumu, ka vēži vienmēr pārvietojas ar asti pa priekšu. Vēl tiek uzskatīts, ka vēži dzīvo pie krasta, un, ka ejot pa seklu ūdeni, tos var savākt lielos daudzumos. Gluži tā tas nav. Respektīvi, ja jūs apmierina maziņi, fiziski neattīstīti vēži, kuriem ir maz gaļas – tad jā! Seklajās vietās jūs tos atradīsiet.

Taču, ja jūs vēlaties baudīt īstu vīru uzkodu pie alus – lielus, gaļīgus un garšīgus vēžus, tad tos ir jāmeklē 3 metru dziļumā. Īstenam gardēdim ir jānirst pakaļ vēžiem, un sēžot akvalangā zem ūdens, jāizmāna tos no dziļajām paslēptuvēm. Tas tādēļ, ka lielie un spēcīgie vēži mitinās grūti pieejamās vietās, bīstamo un seklo krasta zonu atstājot mazajiem, vārgajiem vēzīšiem. 

BonAppetit.lv / Foto: Shutterstock

­