Kā stress bojā skaistumu. Vai tiešām smaidīšana liek izskatīties gados vecākiem?

Mūsu seja atspoguļo pārsteidzoši daudz sociālo signālu. Starp daudziem būtiskajiem parametriem, ko cilvēki viegli nolasa no sejām, vecums bieži tiek uzskatīts par galveno. Nenoliedzami, viena no vecuma noteikšanas pazīmēm ir grumbas, kuru veidošanos, kā izrādās, ļoti ietekmē stress.

Mēs to ikdienā visbiežāk nepamanām – cik bieži saraucam pieri, sakniebjam vai košļājam lūpas vai kā nošļūk lūpu kaktiņi. Saspringta āda izpaužas dažādos veidos, bet kopīgais ir tas, ka stress paātrina novecošanu. Kādā klīniskajā pētījumā atklāts, ka augsta stresa dzīvesveids cilvēkam var likt izskatīties pat par 3,5 gadiem vecākam.

Kas ir stresa grumbas?

Ne viens vien pēdējā laikā būs pamanījis, ka pats vai kāds paziņa kaut kā strauji novecojis. Tas tiek norakstīts uz ilgstošo mājsēdi – dzīve bija uzlikta uz pauzes, mazāk aktivitāšu, tikšanos, prieka, tika slēgta skaistumkopšanas joma, sporta kompleksi, paralēli tam visaptverošais, nospiedošais kovida stress, bet tagad – ekonomiskā krīze un karš Ukrainā.

 Īstenībā pietiek pat ar ieilgušu slimību miera laikos, lai seja sakristos un tajā iegultu kāda jauna grumbiņa. Āda ir mūsu lielākais orgāns un būtiska barjera, lai nodrošinātu imūno funkciju, tostarp homeostāzes uzturēšanu starp ārējo vidi un iekšējiem audiem. Faktiski ādai trāpa gan tūlītējs stress, gan stresa atbildes reakcijas.

Kad esam stresā, parasti slikti guļam, visticamāk, nevingrojam tik bieži, cik vajadzētu, kā arī nelietojam pilnvērtīgu uzturu. Visi šie faktori var negatīvi ietekmēt ne tikai veselību, bet arī ādu. Uzskata, ka stresa grumbas rodas hroniska stresa (parasti psiholoģiskā stresa) un vides stresa faktoru (toksīnu, piesārņotāju, saules iedarbības) rezultātā. Seja parasti ir tā, kur tās visātrāk veidojas. Visbiežākās stresa grumbas – bēdīgi slavenās rūpju rievas – vērojamas pieres zonā un starp uzacīm.

Rūpju rievas attīstās sīku muskuļu kontrakciju dēļ, Pieres saraukšana, uzacu pacelšana un citas atkārtotas sejas izteiksmes laika gaitā liek šīm līnijām kļūt aizvien pamanāmākām. Novecojošai ādai ir arī tendence zaudēt spēju izdalīt taukus un saglabāt mitrumu, un tas veicina šādu grumbu veidošanos.   

Kortizols, telomēri un citi zvēri

Psiholoģiskā stresa ietekmi uz organismu nevar nepamanīt, tomēr to izjūt katrs, pat ja atšķirīgi. Tomēr attiecībā uz ādu un grumbām stress visiem iedarbojas līdzīgi, proti, izdalās liels daudzums stresa hormona kortizola, un tas var noārdīt ādas kolagēnu un elastīnu, stimulējot krunku veidošanos. To, ka hronisks stress var negatīvi ietekmēt ādas novecošanos un izraisīt grumbu veidošanos, apliecinājuši neskaitāmi pētījumi. Turklāt stress izraisa iekaisumu un pavājina organisma spējas sevi ārstēt un atjaunot. Pētījumos atklāts, ka ādas novecošanos bieži pavada divas līdz četras reizes palielināts iekaisuma līmenis plazmā.

Hronisks stress un paaugstināts kortizola līmenis var izraisīt arī insulīna rezistenci jeb glikozes vielmaiņas traucējumus, kad organisma šūnas nepareizi reaģē uz insulīnu. Bez insulīna organisms nespēj piekļūt asinsritē esošajām uzturvielām, un tas izraisa paaugstinātu glikozes līmeni. Tas savukārt ziņo organismam, ka jāražo vairāk insulīna – tādā veidā rodas insulīna rezistences cikls.  

Augstāks cukura līmenis asinīs veicina bioloģisko procesu glikāciju – kad glikozes molekula (visbiežāk tā ir fruktoze) asinīs pievienojas proteīnam vai taukiem. Tas ir spontāns process – jo vairāk cukura cirkulē asinsritē, jo lielāks daudzums pievienojas olbaltumu vai tauku molekulām, glikējot tos. Zinātnieki pēdējos gados atklājuši, ka glikācija veicina ne tikai cukura diabēta, sirds un asinsvadu, onkoloģisko slimību attīstību, bet tieši ietekmē arī ādas imūno sistēmu un paātrina novecošanos.

Cukurs nomāc kolagēna efektivitāti ādas šūnās, bet kolagēns ādai nepieciešams, lai uzturētu tās struktūru – lai āda būtu tvirta un elastīga. Cukurs saista kolagēnu, izraisot glikāciju, kā rezultātā kolagēna audi salīp, sliktāk notur ūdeni un deformējas, palēninot dabiskos ādas atjaunošanās procesus. Vizuāli tas izpaužas kā ādas tonusa zudums un grumbu veidošanās.

Telomēri ir vēl viens zvērs vai zinātnes atbilde par stresa grumbu veidošanos. Telomēri ir gēnu uzgaļi katras DNS virknes galā, kas aizsargā mūsu hromosomas – līdzīgi kā plastmasas pārsegums kurpju auklas galā. Kad telomēru garums saīsinās līdz noteiktam punktam, tie vairs nespēj vairoties, un tas izraisa novecošanas pazīmes. Atklāts, ka pacientiem, kuri cieš no garīgiem traucējumiem, depresijas, trauksmes vai citām psiholoģiskām traumām, var būt īsāki telomēri salīdzinājumā ar veseliem cilvēkiem. Pētījumi arī liecina, ka īsāki telomēri ir saistīti ar psiholoģisko stresu, tādējādi, iespējams, padarot indivīdu jutīgāku pret dažādām novecošanas pazīmēm.

Par 1% mazāk kolagēna ik gadu

Psiholoģiskais stress parasti apvienojas ar citiem kaitīgiem faktoriem, atstājot vēl spēcīgāku nospiedumu sejas ādā. Liela loma te ir dažiem iesīkstējušiem paradumiem, uz ko brīdinoši norāda teju katrs sevi cienošs ārsts un zinātnieks. Tomēr atgādinājums nebūs lieks.

Ultravioletajam starojumam var būt gan pozitīva, gan negatīva ietekme uz cilvēka veselību. No vienas puses, tas stimulē D vitamīna veidošanos, ārstē dažādas ādas kaites. No otras puses, pārmērīgas starojuma devas izraisa saules apdegumu, kas noārda kolagēnu un ilgtermiņā paātrina ādas novecošanos, kā arī var izraisīt tiešus DNS bojājumus, radot nopietnas veselības problēmas, ieskaitot vēzi. Salīdzinoši nelielā iespiešanās dziļuma dēļ starojuma tiešie efekti galvenokārt lokalizēti ādā, un pētnieki lēš, ka ap 90 % redzamo ādas izmaiņu rodas tieši saules dēļ.

Smēķēšana ir kaitīga ādai ne tikai vairāk kā 4000 ķīmisko vielu dēļ, ko satur cigaretes un kas bojā ādas kolagēnu un elastīnu, nemaz nerunājot par vēža provocēšanu. Smēķējot burtiski tiek aizgriezts skābeklis ādai, jo nikotīns samazina asins plūsmu uz ādu, tāpēc tā vajadzīgajā daudzumā nesaņem skābekli un nepieciešamās uzturvielas. Zūd ādas starojums, tā kļūst pelēcīga un vairs nav elastīga, tāpēc straujāk veidojas krunciņas, īpaši ap lūpām – tā sauktās smēķētāja krunkas. Otrs smēķētājiem tipisks grumbu veids ir vārnu kājiņas ap acīm, kas rodas, ļoti bieži piemiedzot acis, lai izvairītos no dūmiem.

Neveselīga diēta, tostarp pārmērīga alkohola lietošana, kas iztukšo A vitamīna krājumus ādā, var veicināt grumbu veidošanos. Ādai nepatīk pārtikas produkti ar augstu rafinētā cukura daudzumu, piemēram, konfektes un citi saldumi, kā arī produkti ar augstu transtaukskābju vai piesātināto tauku saturu. Uzturs un āda – tā ir ļoti plaša tēma, taču arī paver lielas iespējas uzlabot ādas stāvokli, vienkārši izvēloties sev piemērotākos produktus.

Šie ir tikai izplatītākie faktori, kas piespēlē stresam. Galu galā neviens nav pasargāts no dabiskā novecošanās procesa, no tā, ka pēc divdesmit gadu vecuma āda sāka ražot par vienu procentu mazāk kolagēna gadā, ka ar vecumu samazinās arī elastīna veidošanās ādā un ka sviedru un tauku dziedzeri ādā daļēji zaudē spēju darboties. Liela loma ir arī ģenētikai, kas nosaka, kad un kādā daudzumā grumbas parādās. Piemēram, vienam jau divdesmit gados var būt grumbas, bet citiem vēl pēc 40 gadu vecuma nav gandrīz nevienas krunciņas.

Septiņas ādas novecošanas pazīmes

Diemžēl jaunības svaigā un tīrā sejas āda diezgan ātri pakļaujas pirmajām novecošanas pazīmēm, un, ja ap trīsdesmit gadu vecumu cilvēks dzīvo hroniskā stresā, viņa sejā parādīsies ne vien dabiskas novecošanas, bet arī stresa pēdas. Galvenās pārmaiņas, kas vēsta par ādas novecošanu, pieņemts dēvēt par septiņām novecošanas pazīmēm.

1. Smalkas līnijas un grumbiņas. Smalkās līnijas, vārnu kājiņas un grumbas ir visredzamākās un bieži vien vissatraucošākās novecošanas pazīmes vīriešu un sieviešu sejās. Grumbas ir elastīna un kolagēna šķiedru, kas uztur mūsu ādu tvirtu un nostieptu, pavājināšanās rezultāts. Tas noved pie ādas ļenganuma, slābanuma un grumbām.

2. Ādas blāvums. Līdz ar gadiem āda, kas jaunībā ir mirdzoša, kā aprasināta, pakāpeniski kļūst blāvāka. To izraisa samazināts mitruma līmenis ādas virsējā slānī, kas, cilvēkam novecojot, ir dabisks process. Jauna āda atjaunojas ik pēc trim četrām nedēļām, bet vecākas ādas atjaunošanās temps ir lēnāks – ik pēc četrām līdz sešām nedēļām.

3. Nevienmērīgs ādas tonis. Novecošanās dēļ sejas krāsa atsevišķās vietās kļūst nevienmērīga. Tas var būt saistīts ar to, ka dažās ādas daļās ir vairāk pigmenta melanīna nekā citviet, vai sievietēm ar hormonālo līmeni. Šīs nevienmērības dēļ āda izskatās vecāka.

4. Sausa āda. Jaunai, veselīgai ādai ir augsts mitruma saturs, kas nodrošina svaigu un starojošu izskatu. Novecošanās procesā tas noplicinās, jo āda zaudē spēju saglabāt mitrumu. Vecāku ādu bieži raksturo sausums un dehidratācija.

5. Pigmentācija un vecuma plankumi. Plānāka āda, kas saistīta ar novecošanos, noved pie palielinātas sīko asinsvadu redzamības. Vecuma plankumi vai aknu plankumi, kas ir sarkanīgi vai brūni, galvenokārt rodas pārmērīgas UV staru iedarbības dēļ, un novecojošā ādā tie kļūst pamanāmāki. Āda kļūst plankumaina un līdz ar to izskatās vecāka.

6. Rupja tekstūra. Ādai nobriestot, kļūst pamanāmas izmaiņas tekstūrā. Ādas virsma, kas kādreiz bija zīdaini maiga un gluda, kļūst nelīdzena un bedraina, jo veidojas atmirušo šūnu slāņi un palēninās šūnu apmaiņa.

7. Palielinātas poras. Ar vecumu poras paplašinās vai kļūst redzamākas, jo tiek zaudēta ādas elastība un āda gravitācijas ietekmē slīgst lejup.

Diemžēl hronisks stress var šo septiņu vispārējo pazīmju komplektu papildināt vēl ar citiem simptomiem. Piemēram, stiprs stress tiek saistīts ar aknes rašanos un šo izsitumu saasinājumu, kad stresa hormoni stimulē ādas tauku izdalīšanos, kas var nosprostot poras un radīt akni. Stress var izraisīt arī citu veidu izsitumus: ekzēmu, psoriāzi, kontaktdermītu u. c. Maisiņi zem acīm ir vēl viena stresa radīta problēma, kas pieaug līdz ar vecumu, pavājinoties muskuļiem ap acīm.

Dišēna smaids: svarīgās vārnu kājiņas

Grumbas ap acīm kā novecošanās neatņemama sastāvdaļa daudziem var radīt bailes un diskomfortu, taču pētnieki ir pierādījuši, ka mūsu smadzenes ir tā izveidotas, lai uztvertu grumbas ap acīm kā veidu, kas pauž intensīvākas un patiesākas emocijas. Šī acu grumbu iezīme, ko sauc par Dišēna marķieri, parādās daudzās sejas izteiksmēs, tostarp smaidos, sāpju un skumju izpausmēs.

Jau 19. gadsimta vidū franču neirologs Gijoms Dišēns atklāja divu atšķirīgu veidu smaidus, kurus pieņemts saukt par Dišēna smaidu un ne-Dišēna smaidu. Dišēna smaids ietver to muskuļu kontrakciju, kas paceļ mutes kaktiņus un paceļ vaigus, veidojot vārnu kājiņas ap acīm. Dišēna smaids ir aprakstīts kā “smaidošs” vai “smaids ar acīm”. Pārspīlēts Dišēna smaids dažkārt tiek saistīts ar melošanu. Mūsdienās atklāts, ka Dišēna smaids ir unikāli saistīts ar pozitīvām emocijām.

Savukārt ne-Dišēna smaids, kad paceļas tikai mutes kaktiņi, bet neveidojas krunciņas ap acīm, ir viltots smaids – cilvēks apzināti pasmaida, piemēram, pieklājības pēc. Tagad to dēvē arī par botoksa smaidu, jo hroniska botoksa injekciju lietošana acu grumbu novēršanai var izraisīt mazo muskuļu paralīzi ap acīm, liedzot parādīties Dišēna smaidam.

Pirms pāris gadiem Rietumu universitātes zinātnieki publicēja pētījumu par Dišēna smaidu, kurā atklāja acu grumbiņu lielo nozīmi. Cita starpā viņi lūdza pētījuma dalībniekus novērtēt sejas izteiksmes intensitātes un patiesuma skalā un atklāja, ka cilvēki novērtēja Dišēna smaidus un Dišēna skumju izteiksmes kā patiesākas un intensīvākas par ne-Dišēna izteiksmēm.

“Kopš Darvina zinātnieki ir pētījuši, vai pastāv sejas izteiksmes valoda. Šis pētījums liecina, ka viena no šīs valodas atslēgām ir acu sašaurināšanās,” secināja pētnieki. “Šie atklājumi pierāda iespējamu universālu valodu emociju nolasīšanai. Citiem vārdiem, noteiktai sejas darbībai var būt viena loma vairākās sejas izteiksmēs, it īpaši, ja šī sejas darbība veido jūsu sociālo mijiedarbību. Piemēram, saprotot, vai svešinieka smaids ir patiess vai nepatiess, vai šai personai var uzticēties vai ne, cilvēks tiek brīdināts, vai viņam vajadzētu vai nevajadzētu izvairīties no šā svešinieka.”

Smaidošās un bēdīgās grumbas

Viens no portretu paveidiem ir vecu, cilvēku attēlošana, kuriem ir dziļu grumbu izvagota seja. Tā pamatā ir sens un izplatīts uzskats, ka grumbas novecojošā sejā atspoguļo cilvēka mūžā bieži piedzīvotas emocijas un līdz ar to līdzinās šīm emociju izpausmēm. Būtībā tiek pieņemts, ka cilvēka sejā viņa raksturīgākās emocijas laika roka it kā iegravē ar grumbām un dziļām rievām.

Tajā pašā laikā ļoti maz ir pētīts, kā īstenībā apkārtējie cilvēki uztver šādu laika izvagotu seju. Atmetot māksliniecisko portretu – vai cilvēki spēj nolasīt emocijas, kas pašlaik atspoguļojas vecāka gadagājuma cilvēku sejās? Vai šīs dziļās, ieēdušās rievas tam netraucē? Grumbas, kas šķietami atdarina emocijas, var pastiprināt vai nomākt sejas izteiksmes vēstījumu, pievienojot sejai citu informāciju. Piemēram, dusmu izteiksme sejā, izteiktas grumbas starp uzacīm, ko papildina skumju rievas, var tikt uztverts kā vēstījums, ka cilvēks ir skumjš vai dusmīgs, lai gan patiesībā tā nav.  

Kādā vācu zinātnieku pētījumā tika atrasti pierādījumi tam, ka veca cilvēka sejas izteiksme, paužot kādu emociju, tiek uztverta atšķirīgi nekā tāda pati izteiksme jauna cilvēka sejā. Proti, ja konkrētu izteiksmi atspoguļo veca seja, tiek uzskatīts, ka tā ietver vairāk dažādu emociju; ka tā ir mazāk intensīva attiecībā uz emocijām, kas tiek demonstrētas, proti, emocijas tiek nolasītas nepareizi.

Tādējādi tika apliecināts, ka vecās sejās grumbas un krunkas patiešām ietekmē emociju komunikāciju. Grumbas un rievas pasliktināja pārraidītā ziņojuma skaidrību gan attiecībā uz konkrētajām emocijām, gan attiecībā uz uzvedības secinājumiem, ko citi nolasa no šīs emociju izpausmes. Abiem šiem efektiem var būt negatīva ietekme uz ikdienas saskarsmē izveidojušos saikni, kurā iesaistīti vecāka gadagājuma cilvēki.

Smaidīšana liek izskatīties vecākam?

Pirms pāris gadiem neirozinātnieku komanda no Anglijas un Izraēlas atklāja citu interesantu faktu – smaidīšana liek cilvēkam izskatīties vecākam par saviem gadiem, ja vien viņš jau nav sasniedzis 60 gadu vecumu.

Patiesībā šis jautājums – vai smaidīšana padara jaunāku vai vecāku – ir tik nopietns, ka pēdējā laikā tam veltīts ne viens vien pētījums, turklāt jāatzīmē, ka ar pretrunīgiem secinājumiem. Piemēram, 2016. gadā kādā pētījumā vīrieša sejas uzņēmums tika datorizēti rediģēts, lai atspoguļotu gan dažādus vecumus, gan dažādas sejas izteiksmes, tostarp smaidošu seju, neitrālu seju un sarauktu seju. Pēc tam pētījuma dalībniekiem tika parādītas šīs konstruētās sejas un lūgts atzīmēt tās kā jaunas vai vecas. Smaidošās sejas biežāk atzīmēja kā jaunas, sarauktās – kā vecas, neskatoties uz uzrādīto vecumu, kas vienā gadījumā tika piedāvāts 44, otrā – 53 gadi. Vai tas nozīmē, ka smaids padara seju par desmit gadiem jaunāku?

Ne tik ātri! Nākamajā gadā kāds pētījums, kurā eksperimentēja ar dažādu vecumu cilvēku atšķirīgu sejas izteiksmju fotogrāfijām, nonāca pie pretēja secinājuma – smaidīgās sejas tika uztvertas kā apmēram divus gadus vecākas nekā tās pašas sejas neitrālā izteiksmē. Pētnieku iespējamais izskaidrojums – smaida grumbiņas ap acīm un muti, kas varētu palielināt smaidītāja uztverto vecumu.

Jaunākajā pētījumā dalībniekiem tika rādīti simtiem fotoattēlu, kuros redzamas no 20 līdz 80 gadu vecu cilvēku sejas – vai nu smaidošas, vai neitrālas sejas izteiksmes – un lūgts novērtēt viņu vecumu. Jaunāku, divdesmit un trīsdesmit gadu vecu, cilvēku sejas, kad viņi smaidīja, tika viennozīmīgi identificētas kā vecākas. Tomēr... Smaids maz vai nemaz neietekmēja to, kā tika uztvertas par 60 gadiem vecāku cilvēku sejas. Turpinot pētījumu, vecāku cilvēku fotogrāfijas tika apgrieztas tā, ka tajās bija redzamas tikai acis. Kad dalībniekiem tika parādītas šīs fotogrāfijas, tās pašas sejas fotogrāfijās, kad šie cilvēki smaidīja, tagad tika uztvertas kā vecākas nekā tās, kad viņi nesmaidīja.

Zinātnieki secināja, ka gados vecākiem cilvēkiem sejā jau ir tik daudz grumbu, ka jebkuras ar smaidīšanu saistītas grumbas maz ietekmē viņu vispārējo izskatu un uztverto vecumu. Taču, izceļot tuvplānā grumbas (apgrieztās fotogrāfijas), cilvēks tiek uztverts kā vecāks par saviem gadiem. Taču te izgaismojās kāds interesants fakts – pusmūža cilvēkiem (vecumā no 40 līdz 60 gadiem) vecuma noteikšanu sarežģīja dzimumu atšķirība. Pusmūža vīrieši šķita vecāki, kad viņi smaidīja, savukārt smaidošo pusmūža sieviešu uztverto vecumu smaids neietekmēja. To var izskaidrot ar atšķirībām, kas saistītas ar smaida grumbiņām. Pusmūža vīriešiem ne tikai ir vairāk grumbu kā sievietēm – šīs krunciņas ap acīm palielinās vairāk, kad viņi smaida, bet pusmūža sievietēm šī parādība nav tik izteikta.

Īstais iemesls šīm atšķirībām gan vēl nav skaidrs. Tās varētu būt dzimumu atšķirības dzīvesveidā un ādas kopšanā. Neatkarīgi no skaidrojuma šie atklājumi pastiprina domu, ka grumbas ap acīm ir spēcīgs signāls vecuma uztverei un ka sejas izteiksme var ietekmēt šo grumbu pamanāmību un līdz ar to arī cilvēka vecuma uztveri.

Bet ko secināt mums? Smaidīt vai nesmaidīt? Vai smaidīšana liks izskatīties vecākam vai radīs vairāk grumbu ap acīm? Pēdējais pieņēmums ir māņticība, kas bija izplatīta 19. gadsimtā, kad mātes mācīja savām meitām, lai viņas nesmaida, kamēr netiks pie vīra, citādi radīsies grumbas un samazināsies viņu izredzes apprecēties. Tagad par to var pasmaidīt, zinot, ka patiess (lasi – Dišēna) smaids, protams, var veicināt vārnu kājiņu rašanos, tomēr mūsdienās šai problēmai ir miljons risinājumu. Galvenais, ka smaidam ir milzīga nozīme attiecību veidošanā. Smaids var uzlabot un atjaunot attiecības vai atvieglot konfliktus. Tas ir veids, kā pateikt otram, ka esat draudzīgi noskaņots.