Kā vislabāk veicināt bērna attīstību? Priecājieties par panākumiem, nevis vairojiet bezcerību

Skaidrojošajā vārdnīcā “entuziasms” definēts kā liela sajūsma un pacilātība, taču, ja runājam par to, kā bērnam palīdzēt attīstīties, es šo vārdu lietoju citā nozīmē. Iedomājieties, ka entuziasms ir prasme, ko jūs varat sevī attīstīt un izmantot, lai palīdzētu bērnam pārvarēt ierobežojumus. Šajā kontekstā entuziasms ir jūsu spēja atzīt, ka pat vismazākās pārmaiņas bērna attīstībā ir svarīgas, un iekšēji par tām priecāties. Es runāju par spēju radīt un paplašināt iekšēju dziļas apmierinātības un pateicības izjūtu pat par sīkākajām pārmaiņām un uzlabojumiem bērna attīstībā. Ja ļaujat šai iekšējai sajūsmai pieaugt, jūsu bērns to jūt, pat ja neko neesat teikuši.

Mūsu prieks un pacilātība var spēcīgi ietekmēt bērna smadzenes. Citiem vārdiem sakot, laimes, pateicības un cerību izjūtu uztver arī bērns, un tāpat viņš uztver arī apkārtējo bailes, bezcerību, neapmierinātību, nepatiku un vienaldzību.

Jūsu prasme izkopt iekšēju sajūsmu palīdzēs bērnam pamanīt un sajust pārmaiņas un atšķirības viņā pašā. Pozitīvās emocijas, ko bērns jutīs no jums nākam, pastāstīs viņa smadzenēm, ka šīs pārmaiņas ir svarīgas un radīs pastāvīgu saikni.

Kad pamanāt bērnā pašas sīkākās pārmaiņas un kad tajā pašā mirklī jūsos rodas sajūsma, jūsu iekšējā pacilātība izvelk bērna uzmanības centrā domu, izjūtu vai kustību, kuru viņa smadzenes uztver kā svarīgu. Tādējādi bērns var uztvert pārmaiņas, spēj tās diferencēt jeb sadalīt un atšķirt no fona trokšņiem un darbībām, kas tobrīd norisinās viņa smadzenēs.

Mēs nezinām, kuras nelielās pārmaiņas galu galā būs svarīgas bērna attīstībai nākotnē, bet zinām, ka bērna smadzenēm, lai viņš apgūtu jaunas prasmes, ir nepieciešami miljardi šādu sīku diferenciāciju. Sajūsma ir vēl viens veids, kā palīdzēt bērna smadzenēm uztvert atšķirības, kas kļūst par informācijas avotu un ko smadzenes var tālāk apstrādāt. Bez jūsu entuziasma bērna smadzenes nepamanīs pavisam nelielas un pat šķietami nenozīmīgas pārmaiņas un tā palaidīs garām šo iespēju.

Jēkabs dzemdību laikā guva smadzeņu traumu, un tas turpmāk kavēja viņa fizisko un garīgo attīstību. Kad viņu divu gadu vecumā pirmoreiz atveda pie manis, viņš nespēja apvelties uz vēdera, viņam nepatika gulēt uz vēdera, viņš šķielēja, neprata sēdēt, runāt vai kaut ko izdarīt. Pēc dažām nodarbībām puisēna mugura atguva kustīgumu, viņš labāk turēja galvu un daudz labāk apzinājās apkārtējo vidi. Protams, salīdzinot ar citu bērnu attīstību šajā vecumā, pārmaiņas bija ļoti nelielas.

Toms, puisīša tēvs, bija ļoti sakoncentrējies uz dēla attīstību un priecājās par katru mazāko solīti uz priekšu. Jebkuras pārmaiņas, pat tās, kuras šķita nenozīmīgas, bija pierādījums, ka viņa dēlam ir intelekts un ka viņam ir kāda cerība. Nodarbību laikā Toms parasti daudz nerunāja, bet uzmanīgi vēroja – viņa interesi un mīlestību pret dēlu varēja burtiski sajust. Pēc katra seansa viņš bija sajūsmināts par novērotajām pārmaiņām.

Jēkaba māte bija pilnīgi citāda – viņa ārkārtīgi mīlēja savu dēlu, bet atšķirīgi no Toma. Viņa ļoti skaidri apzinājās, cik Jēkabs ir slims, un nevienas pārmaiņas neradīja viņā nedz prieku, nedz cerību.

Sākumā es domāju, ka viņa vienkārši nesaprata, kā Jēkabs attīstās, tāpēc sāku par to uzmanīgi stāstīt. Jēkaba māte uzreiz piekrita, ka pārmaiņas ir, bet tas viņai lika domāt par to, cik tālu dēls ir no līmeņa, kurā viņam it kā vajadzēja būt, un šāds skatījums tikai vairoja viņas bezcerību. Viņa redzēja tikai trūkumus, nevis to, cik vērtīgs ir pat mazākais solis Jēkaba attīstībā. Ikreiz, kad nodarbībā piedalījās Toms, Jēkabs progresēja daudz ātrāk. It kā Toma iekšējais prieks par dēla panākumiem dotu viņam spēku un vairotu viņa spēju reaģēt uz manu darbošanos. Kad telpā bija Jēkaba mamma, viss norisinājās pilnīgi pretēji. Strādājot ar bērnu viņas klātbūtnē, bija sajūta, it kā viņa smadzenes būtu jāvelk cauri slapjam betonam. Jēkabs kļuva kautrīgs, smagnējs un sevī ierāvies.

Pēc laika es vairs nevarēju noliegt, ka entuziasma esamība vai neesamība ir galēji svarīgs priekšnoteikums ikviena bērna attīstībai.

Lūdzu, nekādus aplausus

Ļoti svarīgi ir nejaukt pacilātību ar uzslavām vai komplimentiem, kad bērns tiek slavēts vai apbalvots par to, ko esat mēģinājuši viņam iemācīt, vai nav darījis to, ko esat viņam aizlieguši. Šādās reizēs mēs bieži sitam plaukstas un priecājamies vai atalgojam bērnu ar kādu kārumu vai dāvanu. Gandrīz ikviens no vecākiem izmanto uzslavas (apzināti vai instinktīvi), lai iedrošinātu bērnu mācīties un attīstīties. Bieži bērnam šāda pieredze dod spēku un ir patīkama. Savukārt entuziasms, par ko es runāju, nav ārēja balva vai atzinība, ko bērns būtu nopelnījis. Patiesībā tas ir kaut kas pretējs.

Viena no pirmajām lietām, ko mācām vecākiem, ir neaplaudēt un skaļi neslavēt bērnu, kad viņš pirmo reizi ir kaut ko izdarījis, piemēram, paspēris pirmos solīšus, pateicis pirmo vārdiņu vai paspēlējies ar savu vienaudzi. Tā vietā mēs lūdzam vecākus uztvert visu, ko viņu bērns dara, kā normālu parādību, it kā viņš to būtu darījis jau visu šo laiku. Toties mēs lūdzam vecākus sajust apmierinātību, sajūsmu, atvieglojumu un prieku, un šīs emocijas ir jāsajūt iekšēji.

Nevajag vēlreiz likt bērnam atkārtot to pašu, ko viņš izdarījis pirmo reizi

Kādēļ tā? Tādēļ, ka gribam, lai bērns sajūt pārmaiņas vai savu sasniegumu, vai tas būtu liels vai mazs. Mēs vēlamies, lai tā būtu bērna paša pieredze. Aplausi un balvas novērš bērna uzmanību, un viņa smadzenes vairs nepiedalās procesā, kurā bija iesaistījušās.

Bērnam nebūtu jāpievērš uzmanība mūsu izjūtām vai reakcijai, un šādās reizēs viņš arī nebūtu īpaši jāslavē par sasniegumiem. Ļoti svarīgi, lai bērns koncentrētos uz savām izjūtām un pieredzi, jo viņš pirmo reizi ir kaut ko sapratis. Viņa pieredze ir vislabākā balva.

Sevišķi svarīgi tas ir tad, ja bērnam ir īpašas vajadzības; viņam ir nepieciešams laiks un vieta, lai varētu sajust pašatklāsmi un iegrimt tajā.

Tas nenozīmē, ka jāizturas vienaldzīgi. Ļaujot bērnam pašam sajust pieredzēto, nejaucoties pa vidu, viņu nepārtraucot, bet uzvedoties klusi, šādos brīžos jūs ar savu iekšējo sajūsmu vislabāk spējat atbalstīt bērnu.

Cits plaši izplatīts veids, kā nolaupīt bērna uzmanību, ir palūgt viņam atkārtot izdarīto, tas ir, atkārtot to, ko viņš izdarījis pirmo reizi. Šāda prasība var pārraut jaunās prasmes apguves procesu smadzenēs.

Vecāki ir satraukti, redzot savu bērnu kaut ko darām pirmo reizi. Viņi vēlas, lai viņš to izdara vēlreiz, it kā gribēdami pārliecināties, ka tas, ko redzējuši, patiešām notika. Tomēr mēs, pieaugušie, bieži neapzināmies, ka tad, kad bērns kaut ko dara pirmo reizi, piemēram, pasaka “mamma” vai paskatās mums acīs, viņš to dara bez nodoma.

Bērns bieži vien pat nezina, ko ir izdarījis. Bieži vien tas notiek kā kļūda. Pilnīgi bez jebkāda nodoma bērna smadzenes saliek kopā daudzus gabaliņus un pilnīgi negaidīti rodas šāds rezultāts. Viņš iekšēji piedzīvo tikko izdarīto notikumu, bet nespēj ārēji novērtēt, ko ir izdarījis, kā to nosaukt un kā izdarīt atkal. Tajā brīdī bērnam nepieciešams koncentrēties uz sevi un integrēt jauno pieredzi. Ja viņam lūdz to atkārtot, bērns, visticamāk, to nespēs un šāds labi domāts aicinājums var apturēt jaunās prasmes integrāciju bērna smadzenēs.

Ja uz bērnu tiek izdarīts spiediens un viņam lūdz atkārtot jaunapgūtu prasmi, bieži šķiet, ka tā ir izzudusi. Patiesībā jaunie trauslie kontakti šādi patiešām tiek kavēti, turpretim emocijas, piemēram, pacilātība un spontāns prieks, ko mēs, redzot bērna darbību, izjūtam, liek viņa smadzenēm tam pievērst uzmanību un izvēlēties kontaktus, kas tajā laikā tiek veidoti, šādi tos stiprinot. Ja emocionāli radām stimulus, kuros savu sajūsmu nododam bērnam, šādi viņa smadzenes var ievirzīt motivētā stāvoklī un koordinēt informācijas apstrādi smadzenēs.

Ķīmiskās vielas, ko izstrādā mūsu smadzenes, piemēram, neiromodulators dopamīns, veicina sinaptiskos signālus un stimulē impulsus, kas kontrolē dažādu ķermeņa daļu kustību. Dažām emocijām, teiksim, satraukumam un stresam, kad atkārtoti piedzīvojam neizdošanos, ir graujoša ietekme, un tās traucē apgūt jauno un veikt pat visvienkāršākās darbības. Šādas emocijas parasti pavada paaugstināts kortizola līmenis, un, ja tas ir ilgstoši paaugstināts, tiek iznīcināti hipokampa neironi, kas saistīti ar mācīšanos un atmiņu. Pat īslaicīga kortizola līmeņa paaugstināšanās hipokampā var novest pie tā, ka nespējam atcerēties kāda notikuma svarīgās un nesvarīgās daļas.

Negatīvas emocijas kopumā ietekmē smadzenes daudz spēcīgāk par pozitīvām emocijām. Kad bērns atkārtoti izjūt neveiksmi, jo viņu atkal lūdz izdarīt to, ko viņš nevar, bērns var iemācīties sajust bezpalīdzību, un no šādām izjūtām ir ļoti grūti atbrīvoties. Savukārt, ja bērns piedzīvo pozitīvas emocijas, tās ieslēdz mācīšanās slēdzi un palīdz savienot vai izveidot jaunus mācīšanās modeļus.

Žurnāls „Ko Ārsti Tev Nestāsta” / Foto: Shutterstock