Ukraiņu režisore Latvijā: “Būt bēglim ir briesmīgs kauns”
Piecas ukraiņu sievietes, pieci dažādi, bet visi ļoti skaudri dzīvesstāsti, kurus apvienojusi ukraiņu režisore Marina Nazarenko filmā “Sievietes bez vīriešiem”. Šī ir pirmā reize, kad arī Marina redzama kadrā, jo viens no stāstiem ir viņas pašas – ar pieraudātiem spilveniem, kad bērni guļ; ar izmisuma pilniem lūgumiem vīram, lai ļauj viņai ar bērniem atgriezties mājās, Ukrainā; ar raizēm par to, kā apģērbt un pabarot pusaudzi dēlu un pavisam mazo meitu; ar atbalsta sniegšanu citām ukraiņu sievietēm, kuras no kara plosītās dzimtenes Latvijā ieradušās nupat. Spēcīga un reizē sievišķīgi vāja, sirsnīga, noteikti enerģiska un ļoti skaista – tāda ir Marina.
Drīz būs četri mēneši, kopš Marina ar abiem bērniem – dēlu Ņikitu, kuram nupat nosvinēta 16. dzimšanas diena, un 1,9 gadus veco meitu Poļinu – ieradās Latvijā, bēgot no kara savā zemē Ukrainā. Marina portālam Mammamuntetiem.lv gan atzīst, ka laiku pa laikam izmisums ir tik liels, ka viņa ir gatava braukt atpakaļ par spīti tam, ka Ukrainā joprojām šauj.
“Savā zemē pat elpot ir vieglāk,” saka Marina
un tad nopūšoties piebilst, ka šeit, mūsu sarunas laikā un sēžot man pretī, viņa pārstāv visas tās ukraiņu sievietes, kuras bijušas spiestas pamest savu līdzšinējo dzīvi, savus mīļos vīrus, brāļus, tēvus, savus sapņus – visu, lai nogādātu drošībā bērnus. Jo viņi ir tie, kas palīdz saņemties, kad ir pavisam grūti un pat neizturami. “Viņi ir tie, kas sniedz tagad tik ļoti nepieciešamo mīlestību,” saka sieviete un atzīst – šeit, Latvijā, cilvēki viņu pārsteiguši ar labestību un nesavtīgu vēlmi palīdzēt, un tieši šī cilvēkmīlestība ļāvusi pārvarēt to briesmīgo kauna sajūtu, ka viņai tagad ir bēgles statuss. Ka viņa ir cilvēks bez noteiktas dzīvesvietas. Bomzis – tāda bijusi sākotnējā sajūta. Un tā jutušās visas viņas filmas varones un jūtas sievietes, kuras ieceļo Latvijā tagad. “Bet es tam esmu izgājusi cauri un varu viņām palīdzēt, sniegt tādu kā psiholoģisku atbalstu.”
Jūsu vīrs Ukrainā karo?
Viņš ir televīzijas operators, bet, tā kā visi projekti šobrīd ir apstādināti, mans vīrs tur veic brīvprātīgā darbu.
Kurā pilsētā bija, ir jūsu mājas?
Mēs dzīvojām Kijivā un izbraucām pirmajā bēgļu vilnī drīz pēc tam, kad sākās karš. Bija daudz informācijas, ka Kijivu iekaros ar triecienu. Šī informācija katru dienu pastiprinājās, bija raķešu apšaudes – tās lidoja uz dzīvojamām mājām, trāpīja infrastruktūras objektos. Visiem gan šķita, ka Kijiva ir drošākā vieta Ukrainā, mani draugi šo pilsētu pat dēvēja par seifu, taču patiesībā arī tur ir sagrautas dzīvojamās mājas, un tās vairs nav derīgas dzīvošanai.
Mēs dzīvojām daudzstāvu mājā pie paša tilta. Sapratu – ja būs kādas apšaudes, tad ir gandrīz 100% garantija, ka trāpīs mūsu mājai. Katru dienu dzirdētās ziņas par to, ka Kijivu iekaros, radīja ļoti nospiedošu atmosfēru, un mēs nolēmām aizbraukt.
Jāsaka gan, ka līdz tam neziņas dēļ, kas un kad notiks, mans lielais dēls gulēja pilnībā apģērbts, lai vajadzības gadījumā uzreiz varētu evakuēties. Meitu nolēmām nest, satītu segās, un tikai pēc tam uzvilkt kombinezonu, lai nezaudētu laiku. Bērnu istabā aizlīmējām logus ar termopaklājiņiem, lai kaut kā aizturētu šķembas, ja nu kas. Mēs zinājām soļu skaitu līdz izejai, zinājām, kā visefektīvāk kāpt lejā, zinājām, cik cilvēku palikuši mūsu mājas kāpņu telpā, lai saprastu, cik liels pieblīvējums gaidāms kāpnēs evakuācijas gadījumā.
Rīkojām tādus kā evakuācijas mēģinājumus, lai būtu gatavi. Visu laiku dzīvojām ārprātīgā saspringumā, bailēs.
Mēs gan līdz pēdējam brīdim centāmies novilcināt aizbraukšanu, jo bija tik daudz neatbildētu jautājumu – uz kurieni braukt; kā es tikšu galā bez vīra; kā vispār sazināšos svešā valstī, ja nezinu viņu valodu; kā šķērsot robežu... Bija ziņas no draudzenēm, ka Polijā uz robežas jāstāv 29 stundas. Es ar tik mazu bērnu nevarētu to izdarīt. Poļina joprojām ir īsts roku bērns, turklāt meita tikai nesen bija sākusi staigāt. Biju nepārliecināta par sevi un par visu citu. Tā ir vienvirziena biļete bez sapratnes, kad varēsi atgriezties mājās un – vai būs, kur atgriezties!
Draugi teica, ka mūs sagaidīs un tad te, Rīgā, arī izdomās, kā mums palīdzēt, lai neuztraucos. Tā mēs atbraucām.
Tagad dzīvojat Rīgā?
Sākumā pāris dienas mitinājāmies citā dzīvoklī, tad Olainē kopmītnēs, līdz nokļuvām šajā mājā.
Tā ir tik neizskaidrojama notikumu ķēde... Šajā dzīvoklī mūs ielaida sieviete un ļāva divas dienas iedzīvoties, tikai tad viņa atnāca iepazīties, aprunāties. Izrādījās, ka viņa ir režisore un producente, mana kolēģe Una Celma. Tā mēs sākām runāt par filmu “Sievietes bez vīriešiem”. Teicu, ka mājās man ir viss – sava komanda, operatori, bet te nekā. Una uzņēmās visu sarūpēt.
Man bija svarīgi novērtēt savus spēkus, taču meita ir ļoti pieķērusies man un, ja vien varētu, viņa palīstu man zem ādas. Domāju, ka nevarēšu uzņemties tādu atbildību kā filmas veidošana, bet – meitas auklēšanu uzņēmās mans vecākais dēls. Faktiski viņš pilda tēva pienākumus.
Dēls Poļinu ved pastaigās, viņš viņai gatavo putru, pusdienas, baro... Viņš zina, kā ar viņu apieties, kad māsa sāk niķoties. Ņikita ļoti strauji pieauga. Ja vēl pirms gada viņš baidījās māsu paņemt opā, tad tagad viņš mierīgi maina viņai pamperus, visu kontrolē – aha, vaidziņš sarkans, laikam alerģija...
Vai Latvijā skolā viņš gāja?
Jā, Una palīdzēja viņu iekārtot Rīgas Centra Humanitārajā vidusskolā. Patiesībā šis jautājums manī radīja lielu apjukumu, jo dēlam bija jābeidz 9. klase, tās bija mācību gada beigas. Tomēr viss nokārtojās ļoti labi. Ņikita apmeklēja nodarbības skolā šeit, bet eksāmenus kārtoja savā ukraiņu skolā, kur visu laiku turpinājās attālinātās mācības.
Gribu pateikt lielu paldies skolotājiem, dēla klases biedriem – visi bija ļoti pretimnākoši. Lai dēls saprastu vielu, viņam tēmas drukāja krievu vai ukraiņu valodās. Ja kaut ko nesaprata, viņam palīdzēja klases biedri.
Biju pieradusi, ka visu kontrolēju, bet te biju zaudējusi jebkādu kontroli pār situāciju, taču sanāca tā, ka dēls pats spēj saorganizēties lietām, ka ar bērniem viss ir labi un varu darīt savas lietas, izelpot un nomierināties.
Mazliet pastāstiet par filmu, lūdzu.
Tie ir pieci stāsti, un vienu no tiem stāstu es. Man tas ir jaunums, jo esmu aizkadra cilvēks, kurš zina savu darbu no šīs pozīcijas, bet te man vajadzēja būt kadrā, un tas tiešām ir grūti. Pēc tam skatījos uzfilmēto materiālu par sevi... Esmu ielaidusi cilvēkus savā pasaulē, atklājusi viņiem sevi – zupa uz plīts, te raud meita, te es netieku galā, te esmu vāja, bēdu sagrauzta un nevaru saņemties...
Tā man nav ierasta prakse, bet – kā citādi parādīt realitāti?! Nav izteiksmīgāka līdzekļa kā taisnības, patiesības atspoguļošana.
Šodien (sarunājamies 13. jūnijā – aut.) ir kara 110. diena manā valstī. Trīs ar pusi mēnešus mana valsts tiek grauta, tiek izkropļoti cilvēku likteņi, tiek nogalināti bērni. Ukrainā joprojām ir manas draudzenes ar bērniem, un viņām ir bezgala bail. Mums ir ukraiņu mammu forums, kurā ir dalībnieces no visas valsts. Arī es tur esmu reģistrējusies, un mēs visu laiku sazināmies. Ir neiespējami izstāstīt to izmisumu, sajūtas, tās pārcilvēciskās bailes, histēriju, kas pārņem, kad tavs reģions tiek bombardēts.
Man ir daudz draudzeņu Mariupolē, Volnovahā – tur viss ir noslaucīts no zemes.
Visa šī dēļ ir tik daudz krasu garastāvokļa maiņu dienas laikā, ka par mentālo veselību pat nav vērts runāt. Mēs par to tiešām nerunājam, jo tās nav. Ir tikai sevis atkal kopā savākšana no maziem gabaliņiem.
Cik gatava ir filma?
Tā ir sākumstadijā, un visas varones ir nejauši iepazītas. Kad sociālajos tīklos ievietoju sludinājumu, ka vēlos veidot šādu filmu, nevarat iedomāties, cik daudzi vēlējās runāt! Tad sapratu, ka tas tiešām ir jāparāda. Šo sieviešu ir leģions, bet filmas ietvaros nevaru parādīt visas, tāpēc ir pieci spilgti un smagi stāsti. Karotāju sievas, vientuļās mammas, kuras visu mūžu pelnījušas, taupījušas, lai palaistu savu bērnu dzīvē, un tagad viņai pat māja ir sagrauta. Šī sieviete nesaprot, kur viņai atgriezties, ko darīt, šobrīd viņai ir ļoti smaga depresija.
Vai ukraiņu cilvēkiem Latvijā ir pieejama psiholoģiskā palīdzība?
Protams, ir, bet mēs esam raduši paši tikt galā, un iekšējā cīņa ar sevi notiek katru dienu.
Man, piemēram, meita ceļas pulksten 5.56! Katru rītu. Un sevi motivēju katrai dienai, lai celtos, lai darītu, lai spētu dot bērniem labāko, ko tagad varu. Katra no mums tā sāk katru Dieva dotu dienu. Es to saucu par bipolāro traucējumu šūpolēm.
Starp citu, esmu ievērojusi, ka latviešu un ukraiņu bērni ir ļoti atšķirīgi. Mums ir cits temperaments. Latviešu bērni ir salīdzinoši mierīgi, ar viņiem var aiziet uz kādu kafejnīcu pasēdēt terasē. Mana meita ir ļoti impulsīva, viņa ir cilvēks – salūts.
Kāda ir ukraiņu sieviešu ikdiena šeit, Latvijā?
Visas manas filmas varones strādā vai meklē darbu. Rīgā kāda strādā pārtikas veikalā, citas pie Cēsīm – tomātu audzētavā, jo tajā reģionā cita darba nav.
Ukrainietes no darba nebīstas. Ir kaut kā jāizdzīvo. Un mēs jau nezinām, kas notiks tālāk. Divas filmas varones ir ļoti nogurušas un vēlas satikt savus vīrus, radus. Vienas meitenes mammai ir slima sirds, tāpēc šī filmas varone ļoti gribēja atgriezties Ukrainā, bet tieši tajā dienā Harkivu bombardēja. Protams, viņa ar savu meitiņu palika šeit.
Mums nav pamata zem kājām, mēs nezinām, cik ilgi mums ļaus šeit uzturēties, turklāt tā ir samērā smaga finanšu loģistika, jo mājoklis ir jāīrē.
Protams, labdarības organizācijas palīdz gan ar apģērbu, gan higiēnas, gan daudz citām lietām, bet mēs esam pieradušas rēķināties ar sevi un saprast, cik varam tērēt naudu, vai varam nopirkt kādu augli bērnam. Nemaz nerunājot par elementāru skaistumkopšanu – visas iemācījušās būt sev frizieres, manikīres, vizāžistes. Savest sevi kārtībā, lai dotos uz darbu ar augsti paceltu galvu.
Kā teica viena manas filmas varone Ļenočka – mēs darām visu, lai šajos apstākļos radītu bērniem normālas dzīves imitāciju.
Vai ir sievietes, kuras domā šeit palikt?
No man zināmajām sievietēm visas izmisīgi vēlas tikt mājās, bet domāju, ka ir kādas arī ar domu palikt šeit. Tā ir dzīve, mēs esam cilvēki – kāds satiek savu mīlestību šeit vai atrod lielisku darbu. Tagad Ukrainā nav darba, un faktiski 80% nācijas būs uz nabadzības sliekšņa, tāpēc priecājos, ja meitenes te atradušas labu darbu. Es pati nezinu, kur varēšu braukt atpakaļ.
Kas ir lielākais izaicinājums?
Neziņa. Tas, ka nav pamata. Tāpēc ir normāli šie izmisuma un žēlošanās periodi. Pēc dabas esmu gana temperamentīga, impulsīva. Ja es klusētu un visu paturētu sevī, kaut kad tas viss nāktu ārā, un tad neviens ārsts mani nesalāpītu. Tāpēc es ļauju sev raudāt.
Mēs visi tagad tik ļoti alkstam mīlestības. Turklāt mēs visi cīnījāmies, centāmies tikt galā ar savu kaunu par bēgļa statusu, kautrējāmies mājokļa saimniekiem palūgt katliņu. Mēs vienmēr visu pašas esam sev un savām ģimenēm sarūpējušas, tāpēc bēgļa statuss mūsu sajūtās ir līdzvērtīgs bezpajumtnieka jeb bomža statusam.
Viena meitene filmā saka tā – kas es esmu? Cilvēks bez noteiktas dzīvesvietas! Man ir vīza, kas ļauj uzturēties Latvijā, un tas ir viss. Es 25 gadus esmu strādājusi, bet tagad man ir tikai vīza, divas adītas kleitas, sporta kostīms un tas, ko brīvprātīgie iedevuši manai meitai. Tas ir viss.
Taču cilvēku palīdzība jums ir nepieciešama, vai ne?
Protams. Es pati iemācījos pieņemt palīdzību un cenšos palīdzēt citām mūsu sievietēm pieņemt šo situāciju.
Ir jāatslēdz savas emocijas un jāpieslēdz prāts, tikai tā var tikt galā, jo – vai nu tu lepna sēdēsi badā, vai pateicībā pieņemsi palīdzību un pabarosi bērnus.
Palīdzēt grib visi, un tas mūs pārsteidz. Atceros, kopmītnēs Olainē jau pirmajā dienā pie durvīm klauvēja. Atvēru durvis, tur sieviete ar meitu un iepirkuma maisiem – viņas bija atnesušas mums augļus, piena produktus un cita veida pārtiku. Vēlāk viens vīrietis atnesa traukus – pannu, katlu ar vāku un tējkannu. Viņš strādājot vietā, kur to visu ražo. Apsēdos ar to katliņu rokās un raudāju. Atcerējos savu virtuvi, kur mēs vienmēr savācāmies; kur suns, dejojot uz pakaļkājām, diedelēja ēdamo, kad gatavoju; kur mani gāza no kājām vecākais dēls, ķerot meitiņu; kur zināju, cik soļu ir līdz istabai, lai aizietu, kad meita raud.
Es tiešām nedomāju, ka 21. gadsimtā man būs kara bērni. Man ir kara bērni civilizētā pasaulē! Gan dēls, gan meita ir plānoti, mīlēti, un domāt par to, ka esi divus cilvēkus ievedis pasaulē, bet tad tu viņus ved prom no apšaudēm uz citu pasaules malu, nezinot, kur dzīvosiet, ko ēdīsiet – tas ir smagi. Ļoti.
Vīram tagad nav darba, un viņš jūk prātā, jo nevar apgādāt ģimeni. Mēs vienmēr esam stabili dzīvojuši, rēķinājušies ar kaut ko. Tagad visi ir tik lielā apjukumā, arī mūsu radinieki.
Ļoti gribu, lai šī filma “Sievietes bez vīriešiem” ierauga dienas gaismu. Gribu, lai manām filmas meitenēm ieskatās acīs un godīgi atbild uz jautājumu – no kā viņas atbrīvoja?
Varu pateikt, ka mani ar šo tā saukto specoperāciju atbrīvoja no manas laimīgās dzīves.
Mēs katru dienu balansējam starp naidu, bailēm, es uzvelkos tikai no vienas domas, kad izlasu kādu Krievijas rakstu par fašistiem, neonacistiem...
Filmas operatoram Aleksandram teicu, lai filmē mūsu bērnus tuvplānā, lai redz, kādi ir šie tā sauktie neonacisti. Turklāt visas filmas varones ir krievvalodīgas. Krievvalodīgos reģionus sabombardēja – Volnovaku, Harkivu... Faktiski bombardē krievvalodīgus cilvēkus, kurus it kā nāca atbrīvot.
