Dažreiz kā meksikāņu seriālā, bet par karu te nerunā. Kā kafejnīcā Rīgā saimnieko ukraiņu boršča komanda
Rīgā, Ģertrūdes ielā 6, jau kopš aprīļa darbojas kafejnīca, kurā sirsnīgas ukrainietes piedāvā savus tradicionālos ēdienus, ko nobaudīja arī "Kas Jauns Avīze". Kolektīvs nav liels, bet ļoti draudzīgs, kā viņas pašas saka – viens par visiem un visi par vienu. Un visi dara visu – ko nu katrā brīdī vajag.
Protams, pats galvenais ēdiens ir īsts ukraiņu borščs, kas baudāms katru dienu. Pārējie ēdieni mainās – biezpiena plācenīši, okroška, gulašs, pildīti pipari, vareņiki un daudz kas cits. Šefpavāre Tatjana Verobovaja ieradās tikai divas dienas pirms kafejnīcas atvēršanas. Viņa ir no Kropivnickas Ukrainas vidienē, bet arī pirms tam bijusi spiesta mainīt mājvietu – pamest Krimu.
Ja neviens, tad jādara pašam
Šis ir labdarības organizācijas "Sola" projekts. “Dodoties ar džipiem uz Ukrainu, domāju – Rīgā nav ukraiņu kafejnīcu. Varbūt kāds noorganizēs, bet netapa. Vienā brīdī prātoju – ja neviens to nedara, tad droši vien man jārīkojas. Daži zvani pazīstamiem cilvēkiem, un atpakaļceļa vairs nebija. Aprīļa sākumā viss tapa,” atceras brīvprātīgais Ģirts Slaviņš.
Vienā brīdī boršča apjoms, kas bija jāizvāra, pat kļuvis fiziski nepaceļams – pieprasījums ir milzīgs, un rīdzinieki šo vietu jau paguvuši ļoti iecienīt, jo ēdiens ir tāds, kādu kādreiz gatavojušas mūsu vecmāmiņas.
Rīgas Centrāltirgū produktus pērk no konkrētiem zemniekiem un atbilstošas kvalitātes. Ukraiņi šeit nevar dabūt tādu speķi, kāds ir viņu dzimtenē, tāpēc samaļ. Līdzekļi nepieciešami, lai iegādātos papildu iekārtas, nesen iegādāts dārzeņu griezējs, lai samazinātu roku darbu. “Naudiņa tiek arī pašām ukrainietēm, lai viņas šeit varētu pilnvērtīgi dzīvot,” teic Slaviņš.
Pat par godu karalienei
Ukrainietes darbojas ne tikai Ģertrūdes ielā, bet arī katru dienu ir Āgenskalna tirgū, ar "Bolt Food" kurjeru starpniecību maltītes piegādā mājās, ir arī izbraukumu ēdināšana. Nesen pabaroti "Bites" darbinieki – vairāk nekā 300 cilvēku ar boršču, Kijivas kotletēm un biezpiena plācenīšiem. Šis uzņēmums to darīja ar īpašu nodomu – lai atgādinātu saviem darbiniekiem ikdienas gaitās par Ukrainas ļaudīm, viņu smago likteni.
Uzkodas piegādātas uz Lielbritānijas karalienes Elizabetes II septiņdesmitās valdīšanas gadskārtas svinībām Rīgā, kuras rīkoja Lielbritānijas vēstniecība. Sarīkojumā tradicionāli bija britu ēdieni, bet šoreiz bija izņēmums – lai izrādītu atbalstu ukraiņiem, ap 200 viesiem galdā tika celti tradicionālie pīrādziņi, kanapē maizītes un biezpiena plācenīši.
“Ļoti izplatīta atsauksme par šiem ēdieniem – kā pie vecmāmiņas. Daudzi saka – baudot šos ēdienus, atgriežas bērnībā. Mūsu vecmāmiņas gatavoja vismaz vienu divas stundas, nevis kā šodien pierasts, ātri, 15 minūtēs. Piemēram, tapa galerts jeb holodec – ļoti ātri izpirka, un to es arī atceros no omīšu svētku galda,” slavē Ģirts. Šefpavāre Tatjana gan savas receptes sargā un neizpauž, jo katram ir savi knifiņi.
Dažreiz kā meksikāņu seriālā
Kopskaitā kafejnīcā un Āgenskalna tirgū darbojas ap 15 ukraiņu. “Varu teikt, ka ir ar savu raksturu, ne tie vieglākie cilvēki. Taču uz viņiem var vienmēr paļauties – ja teiks, ka kaut ko izdarīs, tā arī būs. Tā ir liela veiksme, kāda izveidojusies komanda, katram te sava vieta. Viena lieta gan man galvā stāv – viņiem te nevajadzēja būt. Dienās, kad kafejnīcā nav ko darīt, šie cilvēki tomēr atnāk un saka – man nav ko darīt. Tas, protams, ir bēdīgi, un tādēļ organizējam ekskursijas, lai brīvajā laikā notiek kaut kāda darbība,” klāsta Ģirts. Bieži vien sievietes kafejnīcā darbojas un pasākumiem pagatavo vairāk ēdiena nekā vajadzētu, viņām negribas neko nedarīt.
Kara tēma sarunās netiek skarta, arī viņam pašam neesot daudz laika lasīt ikrīta ziņas, katrreiz gan palūkojot, vai ir kāda cerība, vai ukraiņi drīz brauks mājās.
“Ukraiņi ir strādīgi, ne ar viegliem raksturiem, enerģiski, emocionāli, un tāpēc bieži vien ir grūti. Bet viņi ir arī ļoti sirsnīgi. Brīžiem pat rodas sajūta, ka atrodies kādā meksikāņu seriālā,” pasmaida Ģirts.
Dziedot sāpi vieglāk pārdzīvot
“Es šurp atbraucu ar mazdēlu Artjomu no Harkivas, esam Rīgā kopš 10. maija. Savācām mantas divās dienās, braucām trīs diennaktis. Veselu dienu pat sēdējām vilcienā, kas kavējās, jo bija apšaude. Devāmies uz Ivanofrankivsku, no turienes ceļš turpinājās uz Poliju. Varšavā nakšņojām stacijā, tur bija tiešais reiss uz Rīgu,” atceras Alla Gorina, viena no kafejnīcas darbiniecēm. Viņa ir ļoti pateicīga Latvijas valstij, Rīgas stacijā sagaidīti, piešķirta mājvieta, paēdināti.
Par jaunizveidoto ukraiņu virtuvi sieviete atzīst, ka visa komanda ir brīnišķīga, vakaros, kad daudz apmeklētāju, palīgos nāk arī ukraiņu bērni. Alla uzsver: “Mums viss ir dabīgs, gatavots no labiem produktiem. Barot cilvēkus vajag tikai ar svaigiem produktiem.”
Mājās Alla vadīja folkloras kopu, tajā darbojušies maznodrošinātie, pensionāri, daudz bērnu. Tagad folkloras kluba vairs nav, Alla redzējusi video, kur ēkā ietriecies lādiņš, tur palikusi sievietes dvēsele... Bet ukrainietes, esot Rīgā un gatavojot ēdienu, arī dzied savas tautas dziesmas – tā vieglāk sāpi pārdzīvot.
“Dziedam gan ukraiņu, gan krievu tautas dziesmas.
Mums notika abu tautu svētki, un tāpēc šobrīd notiekošais ir vienkārši nesaprotams. Mēs uzaugām kopā, draudzīgi, bet tagad daudzi kļuvuši par ienaidniekiem.
Man Ukrainā puses no mājas, kuru cēlām kopā ar vīru, vairs nav,” sāpīgi teic Alla.
Mīļa nodarbe viņai bijusi ārstniecības zālīšu vākšana, šo māku pārmantojusi no vecmāmiņas. Ļoti patīk audzēt ziedus un priecāties par to skaistumu. “Nevajag daudz naudas, greznu mašīnu, bet cilvēcību. Es ļoti mīlu cilvēkus, man patīk, ka viņi bauda ēdienu. Mēs, ukraiņi, vienkārši gribam dzīvot. Mierā, klusi un strādāt. Man ļoti patīk smaidīt, un vajag smaidīt! Nāciet šurp baudīt mūsu ukraiņu ēdienus – ļoti priecāsimies!”
Cilvēki Rīgā pret ziedojumiem bauda ukraiņu boršču un citus gardumus
Piektdien, 8.aprīlī cilvēki pēc darba dienas restorāna "Stokc Pot" telpās varēja baudīt ukraiņu boršču, kur gardais ēdiens tika pasniegts pret ...
Pats galvenais būt drošībā
Ļina Gurmaņenko ir no Berdjanskas, kas pašlaik ir okupēta, ieviesta komandantstunda, gandrīz katru dienu ir apšaudes. Par 24. februāra drausmīgo rītu ukrainiete atceras – šķitis, ka tas ir briesmīgs sapnis, kurš tūlīt beigsies.
Šurp sieviete atbraukusi ar meitu vidusskolnieci. No savas pilsētas vispirms devušās uz Zaporožji, agrāk šis ceļš ildzis divas līdz divarpus stundas, bet tagad pat 12 stundas. Visur bruņoti krievu zaldāti, pārbaudīti dokumenti, mobilie telefoni, bagāža, kas ļoti ietekmējot psihi.
No Zaporižjes ar vilcienu tālāk ceļš veda uz Ļvivu, tad Poliju un Latviju. “Rīgā jūtamies tiešām brīnišķīgi, pilsēta ir ļoti skaista. Bet drošība – tas ir pats galvenais. Eju pa pilsētu un redzu, ka jauniešiem ļoti patīk braukt ar motocikliem. Pirmajā laikā skaļš troksnis mani ļoti uztrauca, jo bijām pieradušas – ja ir trokšņaini, tātad jābēg un jāpaslēpjas. Vēroju, ka uz daudzām ēkām izkārti Ukrainas karogi – ļoti patīkami,” stāsta Ļina.
Gandrīz katram dzimtenē palikuši tuvi cilvēki, visu laiku jādomā par mājām. Ļina saka lielu paldies par sirsnīgo izturēšanos, atbalstu un ļoti gaida brīdi, kad varēs doties mājup.
