Viltīgā un mokošā pēcdzemdību depresija: kā saprast, ka iedegusies sarkanā lampiņa

Iemācies pazīt sevi!

Mūsdienu sieviete, gaidot bērniņu, mācās, klausās podkāstus, apmeklē lekcijas, lasa, skatās youtube pamācības, jo viņa grib būt supermamma, bet… To, kādu spēli ar viņu pēc dzemdībām izspēlēs hormoni, kādas būs dzemdības un pirmais gads ar bērniņu, neviena nevar paredzēt. Un tieši nespēja kontrolēt situāciju sievietēm rada trauksmi, kas papildu jaunajai dzīves lomai, nogurumam, attiecību saspīlējumiem ar partneri rada augsni depresijai.

Ne tikai šajā paaudzē ir pēcdzemdību depresija, tā bija arī mūsu mammām un vecmāmiņām, tikai neviens par to nerunāja vai drīzāk neuzdrošinājās runāt. Tolaik sieviete nedrīkstēja justies slikti, ja viņai bija vesels bērns un ģimene. Ja tomēr kāda uzdrošinājās atklāt savas patiesās sajūtas, nereti viņa tika par to kaunināta. Kauns joprojām pastāv – tik daudzas mammas izjūt vainas apziņu par to, ka pēc bērniņa piedzimšanas jūtas slikti, nav laimīgas un ir pazaudējušas savu identitāti.

Tāpēc ikvienai sievietei (arī vīrietim) jau no mazotnes vajadzētu mācīties sevi iepazīt, vērot un mācēt iztulkot ķermeņa raidītos signālus. Jo labāk sieviete pati sevi pazīst, jo ātrāk viņa varēs pamanīt, ka notiek kaut kas viņai neraksturīgs gan fiziskā, gan emocionālā plānā –  kaut kas tāds, kas iepriekš nav piedzīvots. Pamanot un laikus reaģējot uz pirmajām pēcdzemdību depresijas pazīmēm, to var apturēt jau tad, kad tā tikai klauvē pie durvīm, nevis jau ir ieperinājusies pie tevis uz palikšanu.

Biežākais cēlonis – zaudējumi

Līdz ar bērniņa piedzimšanu mainās visa sievietes dzīve. Sākas jauns posms, kurā ir arī  ļoti  daudz zaudējumu. Turklāt apkārtējā sabiedrība par tiem pat nenojauš, jo ir taču piedzimis vesels bērniņš, tāpēc mamma klusē un baidās atzīties, ka viņai ļoti pietrūkst ierastās dzīves.

Jaunajā dzīvē viens zaudējums seko otram – kādai jāatsakās no mīļākā ēdiena, kādai ilgi sāp fiziska dzemdību trauma, kāda pazaudējusi mīļos ikvakara rituālus – un depresija ir klāt. Ļoti svarīgi būtu izrunāties ar savas dzimtas sievietēm, pajautāt, vai viņām tāda nav bijusi, iespējams, sievietei ir nosliece uz depresīvāku noskaņojumu, tad pēc dzemdībām sevi jāvēro ar dubultu uzmanību.

Mūsdienās jaunās māmiņas ļoti bieži raksta dzemdību plānu, izsapņo, cik emocionāli un skaisti mazulis nāks pasaulē. Iztēlojas, kā dosies mierpilnās pastaigās, stumjot bērna ratiņus, un laiski lasīs žurnālu, kamēr mazulis saldi dusēs šūpulītī. Diemžēl šīs ilūzijas un gaidas izgaist mirklī, kad dzemdību plāns “nobrūk”, tad seko negulētas naktis, pārgurums, raudošs bērns, kuram nezini, kā palīdzēt. Māmiņa ir zaudējusi ideālo, izsapņoto dzīvi, un viņai ir ļoti grūti pieņemt skarbo realitāti, kurā saskaras ar nākamo zaudējumu, – viņa vairs nav noteicēja par savu dzīvi.

Līdz ar bērna piedzimšanu sievietes ego sašķīst kā stikla bumbiņa, kas nomesta zemē, un tā vietā nāk kalpošana. Bet mūsdienu sievietei nepatīk kalpot, turklāt tas jādara dienu no dienas, atkal un atkal… Šajā brīdī šķiet, ka visa pasaule ir nostājusies pret viņu un ka tas nekad nebeigsies. Un tad pāri veļas nākamais zaudējums – vairs nav ierastās sabiedriskās dzīves, ir tikai māja un bērns. Jaunā māmiņa ir atstumta malā no ikdienas raitā ritējuma, tā vietā viņai ir tikai vienmuļa diena un negulēta nakts.

Nenoliedzami, milzīgs zaudējums ir arī ķermeņa izmaiņas. Ikviena jaunā māmiņa pārdzīvo, ka paiet laiks – 6 mēneši, gads –, bet pirmsdzemdību figūra neatgriežas. Sievietei šķiet, ka viņa vairs nav skaista un iekārojama. Dažkārt jaunā māmiņa ir tik ļoti pārņemta ar mazuli, ka viņu vairs neinteresē partneris. Ir pat sievietes, kas šajā laikā saka, ka vairs nemīl bērna tēvu, kaut gan tajā pat laikā pašas saprot, cik tas ir briesmīgi, un ir par to nelaimīgas, bet nespēj neko izdarīt. Saskaroties ar tik daudziem zaudējumiem, sieviete apjūk, jo nesaprot, kā būs tālāk.

Kā atpazīt depresiju?

Hormonu dejas, nogurums, miega trūkums – tas viss var radīt depresīvu noskaņojumu. Ir pilnīgi normāli, ka šāds noskaņojums ilgst aptuveni divas nedēļas. Ja tas turpinās ilgāk, ir pamats satraukumam. Dažām māmiņām parādās izteikta agresija – viņas grib kašķēties ar visiem it visur. Mēdz pat speciāli kādam “krist uz nerviem”, lai tikai pēc tam būtu iemesls dusmoties un izlādēties. Citas pārņem izmisums par savu bezspēcību, bet vēl citām rodas vainas izjūta par to, ka viņa nav supermamma.

Mammas, kas līdzšinējā dzīvē ir bijušas perfekcionistes, mēdz ciest ne tikai no depresijas, bet arī no trauksmes, jo viņas neatļauj sev atpūsties, atslābināties. Nespēja atslābināties arī var signalizēt par depresiju. Piemēram, ja perfekcionistei kāds piedāvā atpūsties, viņa atteiksies, jo jānomazgā trauki, bet pēc tam visus vainos par to, ka jūtas slikti.  

Sarkanā lampiņa iedegas tad, ja sieviete jau nedēļām neguļ vai, tieši otrādi, dienas pavada tikai gultā, vai atsakās no ēdiena, vai ir pilnīgi vienaldzīga pret sevi, partneri un pat bērnu. Dažkārt vienaldzība ir tik liela, ka tā vietā, lai mamma pieceltos pabarot raudošu mazuli, viņa tam uzgriež muguru. Pamanot kaut vienu no šiem signāliem, ir jārīkojas nekavējoties, tāpēc ir ļoti svarīgi, lai blakus jaunajai māmiņai ir cilvēks, kam viņa pilnībā var uzticēties, vai arī kāds, kurš pamana šīs bīstamās pazīmes.

Kā uzveikt depresiju

Jebkurai sievietei, jo īpaši jaunajām māmiņām, ir ļoti svarīgi izrunāties, atrast uzticamu cilvēku, kam viņa var pateikt visu, kā ir, – nemelojot, saucot lietas īstajos vārdos, pat runājot rupji. Kāds, kam var pateikt, ka “viss ir piegriezies”, pretī nesaņemot nosodījumu, bet gūstot atbalstu. Ja nav neviena, kas uzklausa, var dalīties un izrunāties arī sociālajos tīklos. Šādi komunicējot, var “norunāt nost” smagumu, saprast, ka ne tev vienīgajai ir tik grūti, un saņemt atgriezenisko saiti.

Pēcdzembību depresijas pārvarēšana var būt grūta un lēna, bet tā vienmēr ir iespējama. Sākumā ir jāatgūst kontrole pār mazām lietām, jāvirzās uz priekšu sīkiem solīšiem. Nav iespējams ātri atgūt kontroli pār visu savu dzīvi, bet var kontrolēt tieši šo mirkli.

Piemēram, piecelties no gultas un aiziet uztaisīt tēju vai piezvanīt uzticamam cilvēkam. Depresijai ļoti nepatīk kustības, bet tieši kustība palīdz pārvarēt depresiju. Ir jāsaņemas un jāizkāpj no gultas, jāaiziet nomazgāties, jāiziet ārā – darbinot un palutinot savu ķermeni, jutīsies labāk, jo tas gribēs palīdzēt un atbalstīt. Ļoti svarīgs ir arī partnera atbalsts, kurš ir spējīgs pamanīt, atpazīt depresiju un ir gatavs rīkoties, lai  palīdzētu.

Nekad nevajag baidīties lūgt palīdzību, nav jāslēpj savas patiesās izjūtas un nav jāmokās vienatnē –  tas attiecināms gan uz jauno māmiņu, gan tēti, gan ģimeni kopumā. Par savām sajūtām ir jārunā! Un vienmēr ir jāpatur prātā, ka viss ir pārejošs, šis ir tikai neliels, grūts posms. Bieži vien, kad mamma pēc pāris gadiem atskatās uz sevi šajā pirmajā bērna dzīves gadā, viņa bieži vien domā, kā viņa varēja tik “briesmīgi” rīkoties, justies vai pat domāt.  Bet, jā, tu tiešām tā varēji, jo citādāk tai brīdī vienkārši nespēji. Par to sev nav jāpārmet, jo tas bija pielāgošanās un izdzīvošanas posms, kas bija kā mācībstunda pašai par sevi.

Zināšanai

Ikvienai sievietei, kas saskaras ar pēcdzemdību depresiju, ir pieejamas bezmaksas 10 psihoterapijas sesijas. Diennakts krīzes tālruņa nr. 6 7222922, 2 7722292.