Linda par bērna tēvu izvēlējās aizņemtu cilvēku. Kāpēc?
Reizēm vēlme pēc bērna ir tik spēcīga, ka nekādu lomu sievietes galvā nespēlē fakts, ka vīrietim jau ir ģimene. Vai ir iespējams vienoties tikai par bērna iegūšanu no sev simpātiska vīrieša?
Situāciju portālam Mammamuntetiem.lv komentē klīniskā psiholoģe Kristīne Balode.
Situācija
Linda (vārds mainīts) ir mamma 7 gadus vecam bērnam. Kad bērns bija maziņš, viņš tēti Aigaru (vārds mainīts) satika reizi mēnesī, pēdējos gados – daudz retāk. Linda ir vientuļā māmiņa, bērna tēvs – precējies. Viņam ar sievu aug trīs bērni. Linda un Aigars iepazinās darba vietā, romāns uzplauka ātri. Linda apzinājās, ka mīļotais ir precēts, bet tas neatturēja satikties. Drīz vien Linda saprata, ka dzīves piepildījumam vēlas bērnu. Aigars bija gatavs kļūt par tēti vēl vienam bērnam, bet uzreiz brīdināja, ka no sievas nešķirsies un jaunu ģimeni neveidos. Linda piekrita – tobrīd ļoti gribējās tikt pie sava mazuļa.
Aigars izrādīja rūpes un gādību grūtniecības laikā, pat pēc mazuļa piedzimšanas apciemoja bērnu brīvdienās. Lindas sirdī uzplauka cerība – varbūt tomēr Aigars šķirsies, lai viņi pa īstam būtu kopā. Bet Aigars palika pie savas ģimenes. Laika gaitā attiecības abu starpā kļuva tik saspīlētas, ka Linda no darba aizgāja.
Speciālistes komentārs
Ir dīvaini, ja cilvēki attiecības veido uz nosacījumiem – tas reizēm izvēršas par attiecību tirgu un apliecina to, ka galvenā motivācija šādu attiecību veidošanai ir patērēt. Pie tam šajā situācijā nemaz netiek domāts par to jauno cilvēku, kas augs bez tēva. Lai arī bērni bieži aug bez tēva vai kādas aprūpes personas, drīzāk tas ir jautājums par apziņas atvērtību, kad no bērnības jau bērnam tiek nodrošināti citi resursi, kas to var aizstāt. Novērots, ka reizēm partneri mēs dodamies pirkt kā preci un pat apvainojamies, ja nevaram iegādāties to, ko vēlamies. Tas taču ir dzīvs cilvēks ar savām jutām, pieredzi, sapņiem un vēlmēm nevis prece manā tirgū.
Novērots, ka reizēm partneri mēs dodamies pirkt kā preci un pat apvainojamies, ja nevaram iegādāties to, ko vēlamies.
Gribētos cerēt, ka cilvēks ir uz kaut ko vairāk spējīgs nekā uz šādām aprēķina attiecībām, ka es vispirms novērtēju cilvēku un tad metos iekšā attiecībās, rēķinot, ko no viņa es varēšu iegūt. Un jāsaprot, ka cilvēku domas laika gaitā mainās, ja jaunībā šķiet ļoti laba doma audzināt bērnu vienai, tad gadiem ejot un bērnam augot, domas un pati situācija var mainīties. Arī jautājums par to, kāpēc šādās attiecībās tiek radīts bērns, ir pašam jāsaprot un jāatbild uz jautājumu vispirms sev – vai lai apmierinātu savu ego vai tomēr ir iespējams tvert lauku dziļāk un apzināties, ko nozīmē radīt cilvēkam attīstībai labvēlīgu vidi.
