“Man bija nelāga nojauta...” Olgas stāsts par bēgšanu no Mariupoles, krieviem, latviešiem un savādiem integrācijas kursiem Rīgā
Mariupolē dzimusī un augusī Olga (29) vēl februāra sākumā cītīgi gatavojās savām gaidāmajām kāzām, taču kā nākamais lielais notikums viņas dzīvē ienāca karš. Okupantu lādiņiem pakāpeniski drupinot Mariupoli, drīz vien savas mājas zaudēja arī Olga un pēcāk devās bēgļu gaitās. Jau mēnesi viņa ar ģimeni dzīvo Rīgā. Iespaidi par šejieni esot dažādi – gan labi, gan savādi. Nepamet gan sajūta, ka šī ir tikai pieturvieta – pat zinot, ka dzimtās pilsētas vairs nav vispār.
Ukrainā Olga bija paguvusi iegūt augstāko izglītību un darba pieredzi gan privātajā, gan valsts sektorā.
Bez tā viņai bija arī vecumam ļoti tipisks dzīvesstils – darbs, ceļošana, sports, mazdārziņa kopšana un laika pavadīšana ar draugiem.
Māte tikmēr nodarbojusies ar savu skaistumkopšanas biznesu, bet tēvs – bijis tālbraucējs, darbojies kādā no Latvijas lielākajām loģistikas firmām.
Līdz februāra beigām Olga aktīvi darbojās arī Ukrainas Sarkanajā Krustā kā starptautisko humanitāro tiesību pārzinātāja.
Skaudri skati: aplenktā Ukrainas pilsēta Mariupole 2022. gada martā
“Nekad nedomāju, ka savām acīm, tepat blakus redzēšu, kā tiek pārkāptas pilnīgi visas no šīm tiesībām,” stāsta ukrainiete.
Turpinājumā nerediģētu, tulkotu publicējam Olgas stāstu par to, kā Krievijas agresīvais iebrukums Ukrainā sācies viņai un viņas ģimenei.
“Tikai vakarā pieņēmām, ka patiešām ir sācies karš”
Manu prātu nedēļās pirms kara lielākoties nodarbināja manis pašas gaidāmās precības.
Un tad bija nakts uz 24. februāri, kurā pamodos no sprādzieniem. Tieši tik vienkārši.
Jāteic gan, ka šie trokšņi kopš 2014. gada Mariupoles tuvumā ir pietiekami regulāra parādība un acumirklīgu satraukumu manī tas neizsauca.
Sporta zāli mēdzu apmeklēt vakaros, tamdēļ no rīta paņēmu sporta somu un devos uz auto, lai pamazām kustētos uz darbu.
Man bija nelāga nojauta... Piezvanīju priekšniekam un paziņoju, ka, visticamāk, kavēšu. Sapakoju visus savus dokumentus, drēbes, zāles, šo to ēdamu, ūdens krājumus un arī kaķi.
Pirms izbraukšanas pabrīdināju māti, ka kaķi ievedīšu un atstāšu pie viņas. Darbā mēs ne pārāk daudz strādājām. Cits mēģināja jokot par notiekošo, cits neslēpa satraukumu.
Atpakaļceļā pie mātes vēl šo to nopirku veikalā. Lielākoties bijām pārliecināti, ka būs tāpat, kā 2014. gadā – pašaus pāris dienas un viss.Šī nostāja mainījās vien 24. februāra vakarpusē, kad mūsos visos pamazām nostiprinājās apziņa, ka tas, kas notiek pašlaik, ir pavisam citādi. Tovakar sapratām, ka patiešām ir sācies reāls, atklāts karš.
Kapu kopiņas daudzdzīvokļu māju pagalmos Mariupolē 2022. gada aprīļa vidū
Nākamajā dienā mans līgavainis, kurš tobrīd, tāpat kā mans tēvs, atradās ārpus valsts, pieprasīja, lai mēs pametam Mariupoli.
Es piekritu, bet mana māte – nē. Tā nu mēs kopā ar manu 13 gadus veco māsu pavadījām Mariupolē 24 no kara pirmajām dienām.
“Neatradu internetu, bet – atradu divus kartupeļus”
Kopš 25. februāra gulējām ļoti sporādiski, ik pa laikam gaidot trauksmes sirēnas, kas ziņo par gaidāmu, iespējamu bombardēšanu.
Nākamajā rītā es nolēmu tikt līdz savām mājām, lai paņemtu visu nepieciešamo, gatavojoties pamest pilsētu.
Māte nebija starā par maniem plāniem, taču devās līdzi, lai ievāktu sastāvdaļas Molotova kokteiļiem. Pašlaik Ukrainā mēs tos dēvējam par Banderas smūtijiem.
Ielas bija tukšas. Teju vai neesošu satiksmi joprojām regulēja luksofori. Brauktuves aizpildīja vien šāds tāds sabiedriskais transports, kurš lieti noderēja tiem, kuri joprojām devās uz darbu – saviem veikaliem, aptiekām, ražotnēm.
Jau 26. februāra pēcpusdienā drošai bēgšanai no pilsētas bija par vēlu. No 2. marta sākās problēmas ar elektrību un sakariem, internetu. Pēc pāris dienām cilvēki sāka atklāti nodarboties ar marodierismu, Ukrainas Sarkanā Krusta ofiss tika iznīcināts.
11. martā mēs centāmies atrast pilsētā kādu vietu, kur būtu internets, lai paziņotu tēvam, ka ar mums pagaidām viss ir kārtībā. Klīda baumas, ka netālu no manas mātes mājām, pilsētas centrā vēl varot uzķert kādu strīpiņu.
Devāmies tur, dažas reizes iekļuvām bīstami tuvu apšaudēm, neatradu internetu, bet – atradu divus kartupeļus uz ceļa! Šobrīd skan dumji, bet tajā momentā bija tāds prieks.
Paveicās arī likumīgā veidā iegūt citas noderīgas lietas. Labi, ka tā, jo par veikalu aplaupīšanu pat domāt negribējām.
Neaizmirsīšu, kā 14. martā pie mums ieradās vīrietis, kurš vaicāja, kur varētu apbērēt viņa mirušo tēvu.Viņš bija gājis bojā kādā no uzbrukumiem, dēls bija savācis dažādas daļas no sava tēva ķermeņa... Līķu smaka bija neizbēgama, tikai aukstums mēreni uzlaboja situāciju.
Pēc divām dienām lādiņš nokrita kādus 30 metrus no manas mātes mājām.
Vēl pēc divām dienām mēs, kopā ar draugiem, pametām pilsētu. Kādu laiku ienīdu sevi par to, ka krievi sabombardēja manas mājas, bet man nebija nekādu iespēju rīkoties.
3000 kilometri svešuma virzienā
Ceļā uz Zaporižju devāmies seši vienā mašīnā – es, māte, māsa, divi kaimiņi ar meitu. Līdzi bija arī mājdzīvnieki – kaķis un jūras cūciņa.
Man bija 50 litri degvielas. Pilsētā ierados ar pēdējo litru, līdz tam pabraucot garām 22 krievu posteņiem. Mūs neapzaga, pat īsti nepārbaudīja. Četru stundu brauciens šoreiz aizņēma septiņas stundas.
Draugiem nebija gājis tik labi, viņi stāstīja par pārbaudēm, laupīšanām un tamlīdzīgi. Ieraugot Ukrainas bruņoto spēku posteni, apraudājos.
Uzvaras laukumā skatāma fotogrāfiju izstāde "Slava Ukrainai! Varoņiem slava!"
Tēvs uzstāja, lai mūsu galamērķis būtu Rīga. Viņš ir ģimenes galva, un mums nekas neatlika, kā vien paklausīt.
Rīgā mēs nonācām 29. marta vakarā, kopumā pievarot 3000 kilometrus.
Jau tajā pašā vakarā mani kaut kas pārņēma un es sāku meklēt iespējas tikt atpakaļ uz Ukrainu, interesējos par biļetēm. Draugi pārliecināja, lai palieku Latvijā kopā ar māti un māsu.
30. marts mūs pārsteidza ar sniegu un aukstumu. Mums īsti nebija piemērotu drēbju šādam klimatam.
Diena sākās Kaļķu ielā 1, kur kārtojām dokumentus un tikām pie palīdzības, tostarp sabiedriskā transporta biļetēm, zooloģiskā dārza biļetēm, SIM kartēm un finanšu līdzekļiem – 50 eiro.
Šeit visi bija tik draudzīgi un atvērti. Tad mums bija pirmais kontakts ar vienu no vietējiem krieviem. Tas viss bija diezgan humoristiski – man zvana vīrietis un krievu valodā saka, lai mēs visi tagad ejam pie viņa, saka, ka mans tēvs visu zinot.
Tas izrādījās tēta kolēģis. Pēcāk uzzināju, ka šim vīrietim sieva ir no Ukrainas. Abi šeit ieradās vēl padomju gados, bet palika arī pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas. Par karu mēs nerunājām, mums bija pietiekami atšķirīgi viedokļi.
Nākamajā dienā man zvanīja policija un informēja, ka ir cilvēki, kuri labprāt mums atvēlētu dzīvokli. Tā es satiku savus pirmos latviešu draugus, viņi acumirklī salauza stereotipu par “noslēgto latvieti”.
Šī ģimene arī palīdzēja man atrast darbu, šobrīd strādāju viesnīcas administrācijā, naktsmaiņā. Bieži ir kauns par to, ka nevaru komunicēt latviski, un nākas palūgt viesus runāt angliski vai krieviski.
Tēva kolēģis kādu brīdi bija nemierīgs, domādams, ka mūs mēģina piekrāpt ar to dzīvokli. Brauca un pats pārliecinājās, ka viss tiešām ir korekti.
Dzīve metro stacijā. Ukraiņi jau vairākus mēnešus tur slēpjas no Krievijas bumbu uzlidojumiem
Kopš Krievija sāka pilna mēroga iebrukumu Ukrainā 24. februārī, daudzi ukraiņi patvērumu no okupantu bumbām rod metro stacijā.
“Integrācijas kursos man teica, ka visi latvieši bēgtu, ja sāktos karš”
Ar dzīvokļa meklējumiem pagaidām nevedas. Ir bijuši vairāki atteikumi, balstoties tajā, ka esam no Ukrainas. Es saprotu, ka cilvēkiem ir bažas par to, ka piepeši izdomāsim doties atpakaļ uz dzimteni.
Apmeklētu arī integrācijas kursus – ar domu labāk izprast Latvijas vēsturi, sabiedrību, dzīvi.
Taču jāsaka, ka esmu nedaudz vīlusies par šo projektu. Kopumā bija trīs lektores. Diskutējām par vēsturi, kultūru, dažādām sociālām lietām, izglītību, veselības nozares aktualitātēm un tamlīdzīgi.
Pirmā lektora faktiski atkārtoja jau to, ko bijām uzzinājuši Kaļķu ielā 1. Otrā sieviete... bija, maigi sakot, savāda.
Pirmkārt, viņa tā īsti nemaz nestādījās priekšā, neiepazīstināja ar sevi. Vairākas stundas runājām, kā es beigās sapratu - par nodokļu lietām.
Vissliktāk palika, kad viņa pieskārās Krievijas uzsāktā kara tematikai. Sieviete mēģināja apgalvot, ka, ja Krievija uzsāktu karu pret Latviju, latvieši momentā mestos bēgt.
Biju šokēta. Es saprotu, ka katram var būt savs viedoklis, bet šī sieviete, galu galā, pārstāv Latviju, runājot ar bēgļiem, kuri šeit ir ieradušies pēc miera un stabilitātes.
Pēdējā lektore bija īsts dārgums – stundām klausījāmies par vēsturi un kultūru, beigās bija mazuma piegarša un gribējās vēl.
“Runāt par nākotnes plāniem ir grūti”
Vai šis viss bija noderīgi? Es teikšu – jā, taču man ir virkne ideju, kā šāda veida programmu maksimāli uzlabot.
Nākamnedēļ sākšu apmeklēt latviešu valodas kursus. Man to vajag, lai spētu normāli sarunāties ar draugiem un kolēģiem, bet, godīgi sakot, uzrunā arī jūsu attieksme pret valodu, centieni to nosargāt kā vienīgo valsts valodu.
Ko mēs visi domājam par Latviju un latviešiem? Draudzīgi jūs esat. Bija nedaudz šoks, pēc iepazīšanās ar latviešiem, integrācijas kursos klausīties, cik pelēki un klusi introverti jūs visi it kā esat. Manuprāt, tā varētu būt novecojusi, neaktuāla informācija.
Runāt par tuvākiem, tālākiem nākotnes plāniem pagaidām ir gana grūti. Daudzi ukraiņi jau tagad domā par atgriešanos un sagrauto pilsētu atjaunošanu.
Šobrīd arī man ir pietiekami liels psiholoģisks bloks domāt par nopietniem nākotnes plāniem šeit, Latvijā.
