Irina no Kijivas ar diviem bērniem patvērusies Latvijā: "Cilvēki te ir brīnišķīgi, bet morāli ir ļoti smagi"

Irina stāsta, ka Ukrainā tagad tā ir daudziem – laika skaitīšana nenorit pēc kalendāra, bet pēc tā, kura kara diena tiek aizvadīta. Mēs tiekamies 31. kara dienā. Tikai pirms nedēļas ieradusies Latvijā, jaunā sieviete atvedusi uz pirmo BMX treniņu savu divpadsmitgadīgo dēlu. Ne tikai uzticoties sporta centra piedāvātajai iespējai izmēģināt aizraujošus treniņus daudzpusīgai izaugsmei, bet vairāk tādēļ, lai pieauguša cilvēka vaibstu vietā sava puisēna acīs atkal ieraudzītu azartiska pusaudža nebēdīgo smaidu.

Zēns gurdiem soļiem nozūd augšējā stāva treniņzālē – svešā valstī, jaunā vietā, nepazīstamos cilvēkos. Mēs ar Irinu, ierīkojušās pie vestibila mazā galdiņa, sākam sarunu, bet mazulīte Aleksandra ik pa brīdim apmierināti iegrudzinās ratiņos. Kad miedziņš izgulēts, pirksti izvingrināti un baltie priekšzobiņi smaidā parādīti, laiks otrajām brokastīm. Un tajā brīdī vēja un ļaužu caurstaigātā vestibila puskrēslā top mūsdienu variants gleznai "Madonna ar bērnu". Pasaulē nav pārliecinošāka uzticības, paļāvības un dzīvības slavinājuma mirkļa par bērna mutītes pieskārienu mātes krūtij. 

Pusnaktī paziņoju: braucam!     

– Kam bija jānotiek, lai sieviete ar diviem maziem bērniem riskētu doties gandrīz tūkstoš kilometru tālā ceļā?

– Tam, kas ar prātu nav aptverams. Ceturtdien, 24. februāra rītā, pamodāmies no savādas dunoņas. Nospriedām, ka tuvumā notikusi kāda avārija, negadījums. Tad dārdoņa kļuva aizvien spēcīgāka, līdz pret durvīm atsitās spēcīgs gaisa vilnis. Visa augstceltne viegli drebēja. Satraukti ieslēdzām televizoru, bet tur paziņojums: sācies karš – Krievija uzbrukusi Ukrainai. Kopš 2014. gada notikumiem, kad Krievija okupēja Krimu, kam sekoja Donbasa un Doneckas sagrābšana, teorētiska kara iespējamība par sevi atgādināja vai ik uz soļa, tomēr prātā nenāca, ka šīs aizdomas var apstiprināties. Pat torīt, kad sprādzieni sāka skanēt biežāk, tam, ka tas ir īsts karš, neticējām. Varbūt diversija – kāds kaut kur ielicis sprāgstvielu. Padimdinās, un beigsies. Tam, ka sāks bombardēt vairākmiljonu pilsētu, neviens neticēja.

– Kāda bija pirmā apzinātā reakcija uz notiekošo?

– Mēs ar vīru piederam pie cilvēkiem, kuri kara iespējamību nespēja pieņemt, tāpēc nebijām iegādājušies ne produktu rezerves, ne papildu nodrošinājumu bērniem. Tiklīdz sprādzieni noklusa, sākās drudžaina sazvanīšanās, metāmies kaut ko iepirkt. Tas bija gandrīz neiespējami. Cilvēki drūzmējās veikalos un aptiekās, bankomātos naudu nevarēja izņemt. Pie uzpildes stacijām veidojās rindas vairāku kilometru garumā. Atgriezušies dzīvoklī, mēģinājām pabeigt steidzamās lietas un savākt to, kas būtu vajadzīgs līdzņemšanai, ja nolemtu Kijivu atstāt. Vakarā tika izsludināta komandantstunda. Pusnaktī piecēlos un pateicu: mēs braucam no Kijivas prom!

– Kas ir mēs?

– Liela ģimene. Manam vīram ir trīs bērni no iepriekšējām attiecībām – Artūram 16 gadi, Platonam 12 un Valērijai – astoņi, savukārt man no pirmās laulības ir divpadsmitgadīgs dēls Gļebs. Aleksandrai, mūsu kopīgajai meitiņai, ir tikai gads un divi mēneši.

– Ar pieciem bērniem nezināmajā?

– Sapratu, ka viena ar zīdaini un četriem vecākajiem bērniem galā netikšu, turklāt tobrīd visu mājās nebija. Artūrs un Valērija atradās pie vīra vecākiem, Platons – basketbolistu nometnē. Nolēmām, ka viņus drošībā aizgādās vīrs, bet mēs ar Aleksandru un Gļebu brauksim pie manas mātes; šis lauku ciemats atrodas 260 kilometru no Kijivas – Odesas virziens, Vinnicas apgabals. Vēlāk uzzināju, ka vienīgi šis virziens izkļūšanai no pilsētas nav ticis apšaudīts. Tajās cilvēku pārpildītajās mašīnās, kas devās uz Žitomiras vai Borispoļes pusi, bija daudz cietušo.

Pēc vairākām dienām ziņās ar šausmām skatījos, ka vairāku mazo pilsētiņu, kas atrodas ap Kijivu, vairs nav. Sabombardētas. Draudzene, kura dzīvo Irpiņā, pēc tam rakstīja, kā desmit dienas kopā ar vīru un diviem maziem bērniem sēdējuši pagrabā. Bērni raud: kad atnāks krievi, viņi mūs nogalinās? Tiklīdz vīram izdevies ģimeni no Irpiņas izvest, viņš griezies atpakaļ, lai glābtu citus. Un nogalināts. Normālā dzīve tagad beigusies visiem, lai kādu sevis un bērnu glābšanas variantu cilvēks būtu izraudzījies.

– Jūsu izvēlētais bija pietiekami drošs?

– Blakus ciemam, kurā dzīvo mamma un brālis, kurš ir mobilizācijas vecumā, atrodas kara daļa un aerodroms. Uzzināju, ka pirms mūsu ierašanās tas bombardēts, tomēr baiļu nebija. Ļoti palīdzēja mammas nesatricināmais miers: es te esmu dzimusi, es no šejienes prom neiešu. Tādā nosacītā drošībā pavadījām trīs nedēļas. Mazliet noplaka arī satraukums par pārējiem bērniem, uzzinot, ka Valērija un Artūrs ir ar vīra vecākiem, bet Platons kopā ar savu basketbolistu komandu nonācis nelielā bēgļu centrā Latvijā. Šajās trīs nedēļās atklāju, cik saliedēta un patriotismā vienota ir mūsu tauta. Mums ir izvērsta volontieru kustība – brīvprātīgie darbojas visur. Cik varēju, iesaistījos. Kopā ar apkārtnes sievietēm gatavojām karavīriem ēdienu, cepām maizi. Cilvēki nesa produktus, ziedoja naudu. Droši var teikt, ka ikviens Ukrainas cilvēks tagad ieliek savu artavu uzvarai. Pagaidām tas nozīmē – visiem iespējamiem līdzekļiem stiprināt aizsardzību.

– Tomēr ciemā nepalikāt?

– Sapratām, ka šis karš nav uz pāris nedēļām, pat uz mēnesi ne. Bažas, ka bombardēšana var atkārtoties un drīz no šīs vietas vairs nevarēsim izkļūt, kļuva aizvien nomācošākas, tāpēc pieņēmu lēmumu atstāt Ukrainu. Vairums draugu, kuriem ir mazi bērni, to jau bija izdarījuši – kurš devies pie paziņām un draugiem uz Vāciju, kurš uz Itāliju. Tie, kuriem nekāda atbalsta punkta ārpus Ukrainas nebija, rīkojās bez jebkāda plāna – nezinot, kas notiks tālāk un vai būs iespēja atgriezties mājās. Turklāt daudziem māju vairs nav, jo viss sabombardēts. Cilvēki palikuši tikai ar to, kas izbraucot bija mugurā.

Es atcerējos, ka mums Latvijā ir draugi – Ligita un Sergejs. Ligita kādu laiku strādāja valsts darbā Kijivā, un mūsu puikas gāja vienā dārziņā. Viņiem atgriežoties Latvijā, kontaktus saglabājām. 2019. gada maijā mēs ar Gļebu pat atlidojām pie viņiem ciemos. Man ļoti iepatikās Rīga, un toreiz ierakstīju Facebook, ka noteikti tur atgriezīšos. Pat prātā nenāca, ka atgriešanās būs tāda.

– Draugu ģimene uzreiz piekrita?

– Jau 24. februārī, tiklīdz karš bija sācies, Sergejs jautāja, kā ir ar mums. Uzzinājis par bombardēšanu, uzreiz piedāvāja: brauciet! Taču mēs neticējām, ka viss izvērsīsies tik briesmīgi – paldies, bet paliksim kādu laiciņu tepat, gan jau nokārtosies. Tikai tad, kad kļuva skaidrs, ka nekas nemainās, rakstīju Ligitai un Sergejam, ka tomēr brauksim, ja vien neesat pārdomājuši. Atbilde bija: gaidām!

Laika uztvere tagad ir citāda

– Kā nokļuvāt līdz Latvijai?

– Ar personisko auto. Pie gariem braucieniem esmu pieradusi, labi orientējos pēc navigatora. Izbraucām trešdien, nakšņojām Lvivā, Polijā, Lietuvā, un pēc trim dienām bijām Ādažos. Tas ir apbrīnojami, cik daudz cilvēcības var atklāties pat tik skaudros apstākļos. Visur, kur liela drūzmēšanās, mūs ar mazulīti palaida bez rindas, viņu lutināja, cienāja ar gardumiem. Cilvēki visur ir brīnišķīgi, un Latvijas cilvēki jo īpaši. Ieradusies galapunktā, biju mazliet samulsusi par savu situācijas uztveri: kāpēc visi ir mājās, nevis ierastajā aizņemtībā? Ā, tātad šodien, 31. kara dienā, ir sestdiena, brīvdiena. Tā nav tikai ar mani, laika uztverei daudziem tagad citi atskaites punkti, precīzāk, tikai viens – kura kara diena tā ir.

Jau nedēļu esam te. Saņemu dažādu veidu palīdzību, kas reizēm aizkustina līdz asarām. Gan no Ligitas un Sergeja, gan no palīdzības organizācijām. Taču morāli ir ļoti smagi. Nekad neesmu apsvērusi iespēju pamest savu zemi, bet nu tas ir noticis. Taču zinu: tikko radīsies kaut mazākā iespēja, uzreiz atgriezīšos, lai kādas grūtības tur gaidītu.

– Kā situāciju uztver bērni?

– Aleksandras miers, pacietība un labsajūta ir lielākais balsts un iepriecinājums. Dēls visu pārdzīvo ļoti smagi. Cerēju, ka viņam izdosies notiekošo vairāk tvert kā apstākļu maiņu: aizbraukt pie draugiem, ieraudzīt jaunu vietu, jo viņš ir pieradis ceļot, taču Gļebs it kā sasala, sevī sastinga. Vienīgās emocijas, ko ceļā izrādīja: visur mūsu karogi, tātad par mums zina, mūs atbalsta! Atbraucis te, pirmās trīs dienas neko neēda. Nekustīgi sēdēja, lūkojoties vienā punktā. Pat vaibsti mainījās. Tādos apstākļos bērni ļoti ātri pieaug. Arī dvēseles ievainojamības ziņā. Mēs tik daudz bombardēšanu nemaz nepiedzīvojām, spēcīgākā bija Kijivā.

Kad braucām cauri Ļvivai un sāka gaudot gaisa trauksmes sirēnas, Gļebs ārēji izturējās uzsvērti mierīgi, bet nākamajā dienā temperatūra uzlēca virs 39 grādiem. Stress. Bērni uz visu, ko redz savām acīm un skata ziņās, reaģē ļoti saasināti, jo sevī izdzīvo. Kad šīs šausmas būs galā, visiem karalaika bērniem pēc atgriešanās mājās būs vajadzīga psihoterapeita palīdzība, lai viņi spētu iekļauties normālā pirmskara dzīvē.

– Kāda bija jūsu normālā pirmskara dzīve?

– Esmu juriste. Kad pēc izšķiršanās ar Gļeba tēvu man izveidojās otrās attiecības un mums pieteicās Aleksandra, no darba aizgāju – pārkvalificējos par mājsaimnieci. Pašsaprotama izvēle, ja mājās pieci bērni un mazākais ir zīdainis. Turklāt man vienmēr ļoti paticis saimniekot – cept un vārīt. Gatavot ikdienišķas maltītes biju iemācījusies jau bērnībā, bet vēlāk gandrīz par hobiju kļuva kulinārijas kursu apmeklēšana. 24. janvārī, četrdesmitajā dzimšanas dienā, vīrs man pasniedza dāvanu – mācību kursu toršu gatavošanā.

Nopriecājos, jo jau iepriekš biju apsvērusi domu par nelielas kafejnīcas atvēršanu. Gribējās, lai tā būtu kaut kas vairāk par biznesa projektu lielas peļņas gūšanai – tāda īsta labo sajūtu piesaistes vieta, kur pēc pirmā apmeklējuma cilvēkiem gribas nākt vēl un vēl. Tagad šai vīzijai svītra pāri. Tikai tāpēc, ka esi ukrainis – savas zemes patriots –, tevi grib iznīcināt. Tavu dzīvi, sapņus, darbu, pārliecību.

Tas, ko spēj toksiska propaganda

– Esat tīrasiņu ukrainiete?

– Saknes jauktas – kā vairumam Ukrainas cilvēku. Mans vectētiņš, tēva tēvs, ir baltkrievs. Vecmāmiņa, viņa sieva, krieviete. Tēvs piedzima Ukrainā, tātad viņa asinīs ir puse no baltkrieva, puse no krieva. Māte – ukrainiete. Es – ukrainiete. Bērni ukraiņi. Darbā runāju ukrainiski, mājās – gan ukrainiski, gan krieviski. Tieši tas pats notiek sabiedriskajā telpā.

– Kā nacionālā un valodu situācija varēja nobriest līdz tam bezjēdzīgumam, ka vairāk nekā puse Krievijas cilvēku tic Putina murgiem par nepieciešamību atbrīvot Ukrainas pareizos ukraiņus no narkomāniem, nacionālistiem, nacistiem un fašistiem?

– Tas, ko spēj toksiska vienvirziena propaganda, nav ar prātu aptverams. Man Krievijā ir ļoti daudz pazīstamo, līdz karam viņi bija arī draugi. Nekāda puse – 90 procenti krievu tagad atbalsta Putinu! Pleskavā dzīvo mans studiju biedrs, ar kuru jau gadiem kontaktējamies. Karam sākoties, viņš bija satraucies: vai ar tevi viss kārtībā? Atbildu: mūs bombardē. Viņš nikns: neizdomā! Saku, es taču to redzu savām acīm, pa sava 11. stāva dzīvokļa logu. Nav tiesa, mēs esam tur, lai atbrīvotu jūs no fašistiem un nacionālistiem, un tici – neviens mierīgais iedzīvotājs šajā operācijā necietīs.

Kad krievi sāka bombardēt skolas un nogalināt mierīgos iedzīvotājus, kad sagrāva dzemdību namu Mariupolē, kad nošāva vīrieti, kas iznāca no pagraba pēc ūdens, es viņam sūtīju attēlus: attopies, atver acis – jūs taču iznīcināt manu tautu! Nē, to visu dara jūsējie. Kur vēl lielāku absurdu!

Ukrainas neatkarībai ir trīsdesmit gadu. Visu šo laiku tauta strādāja, mīlēja, strīdējās – dzīvoja, bet pēkšņi, no rīta pamostoties, sadomāja pati sevi nogalināt, lai tiem, kas ienākuši šajā zemē ar ieročiem rokās un te šauj, spridzina un posta, būtu vieglāk izglābt cilvēci no fašisma un nacisma? Ko tas līdz, ka pēc tam, saņemti gūstā, šie glābēji taisnojas, ka nav zinājuši, uz kurieni brauc un kas būs jādara. Bet to var nezināt dienu vai divas, varbūt nedēļu, tomēr, karojot mēnesi, nedrīkst nesaprast, uz ko šauj!

– Taču ir arī saprātīgāk domājošie?

– Jā, man ir arī citādi draugi krievi. Viens paziņa no Černivciem – tā ir pilsēta Ukrainas dienvidrietumos – kopā ar ģimeni jau pirms kāda laika pārcēlās uz Krieviju. Viņiem tur savs bizness, stabili iekārtojušies, bet pēc kara sākšanās nolēmuši visu pārdot un aizbraukt. Jo tas puisis saka – nedēļu dzēris no šausmām, dzirdot, ka sarunās ar kaimiņiem tikai viena tēma: kāds tas Putins ir malacis, ka beidzot sados visiem fašistiem un nacionālistiem. Tie cilvēki ir nozombēti – viņš atzīst.

Visneizprotamākais ir tas, ka pat daudzi uz Krieviju aizbraukušie ukraiņi, kādu laiku tur padzīvojuši, ļauj ievilkt sevi šajā propagandas gaļasmašīnā. Zvana uz šejieni un uztraucas, vai specoperācijas karavīriem izdevies pasargāt civiliedzīvotājus. Bet tu taču pats šeit esi uzaudzis un zini, ka nekādi fašisti un banderieši te neklaiņo. Jā, jā, kamēr es tur biju, viņi vēl baidījās līst atklātībā, bet tagad saradušies. Un neko viņam nevar iestāstīt, jo smadzenēs ielikta programma. Cik reižu esmu prasījusi saviem krievu draugiem – diemžēl, nu jau bijušajiem –, lai parāda ar pirkstu, kurš pie mums ir tas fašists un nacists un nacionālists. Tad atbildē ir tikai iemācītas frāzes, ka jūs astoņus gadus bombardējāt mūsu cilvēkus Donbasā. Pat necenšoties kaut ko noskaidrot saistībā ar vēstures faktiem.

Pašcieņas revolūcija un jaunā pasaules ienīšanas politika

– Vai paši ukraiņi savu vēsturi pārzina, izprot?

– Līdz neatkarības iegūšanai – padomju Ukrainas posmā – mums visiem taču bija kopīga vēsture, kur vieni svarīgākie notikumi, viens centrs, viena galvenā pilsēta, bet pārējais – perifērija. Lai ļaudis attaptos un pārkārtotos, bija jāpaiet laikam. Maidans jeb tautas pašcieņas revolūcija visu paātrināja. Līdz šai revolūcijai no impēriski noskaņotiem krieviem ne reizi vien bija dzirdams, ka ukraiņi jau nekas vērā ņemams nav – tikai hoholi, nenozīmīga krievu pasaules daļa, taču maidans apliecināja, ka ukraiņi ir nācija.

Pašu starpā var iet visādi – nesaprašanās un temperamentīga kašķēšanās, bet krīzes brīžos spējam būt spēcīga, vienota dūre. Pēc maidana ukraiņu valodu sāka mācīties pat tādi, kas to neprata, bija aizmirsuši vai principā nelietoja. Vēstures grāmatās beidzot tika atvērtas daudzas līdz tam noslepenotas lappuses, piemēram, par golodomoru – padomju varas mākslīgi izraisīto badu 1932. un 1933. gadā, kas izdzēsa vairākus miljonus nacionālistiski noskaņoto Kubaņas zemnieku dzīvību.

– Varbūt pēc revolūcijas krievi Ukrainā sāka justies neomulīgāk, pabīdīti malā?

– Pat visskarbāko politisko notikumu sekas nevienā mirklī neizpaudās kā spiediens pret krievu valodu vai krieviem. Pat ne pēc tam, kad 2014. gadā ieradās "zaļie cilvēciņi" un bez neviena šāviņa sagrāba Krimu un radīja pastāvīgu kara spriedzi Donbasā. Tauta to vērtēja ļoti negatīvi, bet saprata, ka pie vainas ir pašu politiķi, kas nestājās agresijai pretī, tikai bezpalīdzīgi un iztapīgi noskatījās. Taču nekāda krievu vai krievu valodas diskriminācija tāpēc nenotika. Nebija dalījuma: te ir īsti ukrainiskā Ukraina, te ne tik pareizā. Lielāki vai mazāki konflikti uzšvirkstēja vienīgi ar tiem krieviem, kuri, sevi dēvējot par "rossijaņe" – īstajiem krieviem, pie krievu pasaules piederīgajiem –, atļāvās nevērīgi izmest: ko jūs, hoholi, esat no sevis iedomājušies, tādas ukraiņu nācijas nemaz nav.

Tāpēc droši varu teikt, ka nekāda cita vēsturiskā pamata, kā vien Krievijas vēlēšanās iznīcināt ukraiņu tautu, šim karam nav. Un ne tikai karam, kas sākās 24. februārī. Mums karš sākās jau pirms astoņiem gadiem. Astoņus gadus tika nogalināti cilvēki un bremzēta valsts attīstība. Tikai tolaik šis karš bija iestrēdzis vienā reģionā, tagad izpleties pa visu valsti. Taču pēc šā kara Ukrainā krieviski nerunās vairs neviens – ne ukraiņi, ne tie Ukrainas krievi, kas nav "rossijaņe". Nevis tāpēc, ka kāds to aizliegs, bet tāpēc, kas tas izraisīs iekšēju pretestību.

Putins ir ļoti cītīgi pastrādājis, lai vārds krievs kļūtu par sinonīmu jēdzieniem karš, nāve, posts. Gļebs jau tagad, ieraugot mašīnu ar Krievijas numurzīmi, saraujas: krievs, fašists! Stāstu, ka visur, arī Latvijā, ir daudz krietnu cilvēku – krievu, bet viņi nav ienaidnieki. Taču puikam galvā: krievs – tātad sliktais, kas šauj un nogalina. Ukrainā tagad visi zina jaunu jēdzienu – "rašizm". Putins un viņa pasaules nīšanas reliģija – tas ir rašizm. Pat plēsīgs zvērs nelien alā, kurā mātīte dzemdē, taču rašistiem tādu barjeru nav – viņi bombardē arī dzemdību namus. Apšauda humanitāros koridorus, neļaujot izkļūt no kara zonas tiem, kas nevēlas evakuēties uz Krieviju. Viņi tiks apstādināti! Citādi nemaz nevar būt.

Mūsu prezidents ir kopā ar tautu

– Sacījāt, ka 2014. gadā Ukrainas politiskajā neizlēmībā bija vainojami pašu valstsvīri. Kas mainījies tagad?

– Krīzes brīžos vienmēr ir ļoti svarīgi, lai valdība būtu kopā ar tautu un tauta ar valdību. Ukrainā beidzot tā ir. Mums ir prezidents, kuram ir maksimāls tautas atbalsts, lai arī uzreiz pēc ievēlēšanas daudzi smīkņāja: klauns, ko no tāda var gaidīt? Pamazām kaut ko tomēr sagaidīja – viņa vadībā dzīves līmenis jūtami paaugstinājās, parādījās jaunas darba vietas, mazliet cēlās algas. Taču augstākajā pelnītas popularitātes virsotnē Zelenski ir uznesis tieši šis laiks.

Prezidents katru dienu ir tiešajā ēterā, atgādinot: es esmu Kijivā, esmu Ukrainā, esmu ar jums. Neļaujieties panikai, palieciet savās vietās un savā pārliecībā – mēs uzvarēsim! Vārdiem, kas teikti ar tādu degsmi un ticību, ir milzu nozīme, lai uzturētu cilvēkos patriotismu, neļaušanos šausmām un bailēm, lai liktu apzināties savu spēku.

– Jūs esat stipra sieviete?

– Ja pavisam atklāti – ne visās izpausmēs, kaut arī nāku no dzimtas, kurā sievietes ir ļoti stipras. Sieviete var visu, īpaši jau tāda, kura ir dzemdējusi. Tomēr es atļauju sev arī apzināties, ka visam ir robeža – fizisko un morālo iespēju robeža, pie kuras jāapstājas –, vairs ne. Ģimenes dzīvi šādi momenti dažreiz lauž, varbūt tāpēc attiecību jomu līdz galam sakārtot nav izdevies. Tālab arī bērni mums tagad dažādās vietās, bet līdzsvarošanas un izlīdzinājuma meklējumiem šis laiks nav piemērots.

– Varbūt mēdzat pārāk idealizēt to variantu, ko gribas ieraudzīt?

– No idealizētājām neesmu. Mamma, būdama juriste, gribēja, lai eju viņas pēdās. Pabeidzu Juridisko fakultāti, sāku strādāt Ukrainas Augstākajā tiesā, 15 skaistus gadus tur pavadīju. Karjeras virsotne šajā sistēmā ir tiesnesis. Uz šo mērķi – kļūt par tiesnesi – mērķtiecīgi virzījos sešus gadus. Izejot visus šīs ļoti sarežģītās sistēmas elles lokus, spīdoši nokārtoju eksāmenus – bez kukuļiem, bez ietekmīgu labvēļu atbalsta. Palika tikai viens solis – pavēle par norīkošanu tiesneša amatā, kas jāparaksta valsts prezidentam; toreiz prezidents bija Viktors Janukovičs. Divas nedēļas pirms paredzētās ceremonijas viņš no valsts aizmuka. Tā mana karjera juridiskajā frontē aprāvās. Tas bija ļoti sāpīgi. Un ne tikai man, jo tādu kā es – speciālistu, kuri ir profesionāli sagatavoti jau rīt pilnvērtīgi pildīt tiesneša pienākumus – Ukrainā ir daudz.

– Tātad ir cerība – pēc kara turpināt?

– Varbūt. Valstij kadri būs ļoti vajadzīgi. Turklāt man šis darbs ļoti patīk. Mums bija lielisks kolektīvs. Vērojot, kā strādā mans priekšnieks, teicu: es zinu, kādam jābūt tiesnesim – tādam, kā viņš. Taisnīgs, godīgs, gudrs. Piecpadsmit gadu laikā ne reizes neesmu dzirdējusi viņu paceļam balsi.

Skaistākās meitenes pasaulē

– Kā pašai ar balss pacelšanu?

–Tikai tad, ja esmu uz to ilgi un mērķtiecīgi virzīta. Taču sprādziena brīžos gan no manis laikam labāk paslēpties. Šajā ziņā esmu līdzīga mammai – klusē, klusē, tad bliež tieši desmitniekā. Tētis bija eksplozīvāks – kas uz mēles, tas laukā. Abi mani vecāki (tētis jau miris) ir cilvēki ar īpašām vajadzībām – vājredzīgie. Mātei redze daļēji pazuda pēc bērnībā pārslimotas infekcijas, tētis paniekojās ar prettanku mīnu un neredzēja nemaz. Abi iepazinās vājredzīgo un neredzīgo bērnu internātskolā. Apprecējās un visu dzīvi nodzīvoja, viens otru balstīdami. Atceros, kā bērnībā tēti tincināju: cik jocīgi, iznāk, ka tu nemaz neesi redzējis, kāda izskatās tava sieva? Tu nezini, kāda esmu es? Bet viņš smiedamies atbildēja, ka par to nemaz nesatraucas: es taču tāpat zinu, jūs man esat skaistākās meitenes pasaulē.

– Šāda bērnības vide norūda raksturu?

– Jā, bērns jau kopš mazotnes iemācās niansēti smalki uztvert un izjust otru, bez atgādināšanas ieraudzīt, kur un kā vajag palīdzēt – pacelt, padot, piedāvāt. Joprojām, pamanot uz ielas kādu vājredzīgo, klusi pieiešu un pajautāšu, kā varu palīdzēt. Bet uzturēšanās tādā vidē raksturā atstāj arī citādus nospiedumus. Attieksme pret pasauli veidojas atšķirīga. Šie bērni ir ievainojamāki, trauslāki, jūtīgāki, tramīgāki, baidās kļūt kādam lieki vai ar savu klātbūtni traucējoši. Rodas diezgan lielas problēmas ar pašvērtību.

Šajā ziņā ilgus gadus esmu apzināti un mērķtiecīgi ar sevi strādājusi, lai no kautrīgas un par sevi nepārliecinātas meitenes kļūtu par uzņēmīgu un pašapzinīgu sievieti. Otrajam vīram ar to vairs jādarbojas nebija, viņš satika ar darbu un dzīvi apmierinātu personību – priecīgu, veselu, aktīvu un dzīvespriecīgu. Diemžēl tagad atkritiens – atkal nervoza, saraustīta, pārbiedēta. Sarežģīti. Bet nepadodos.

– Kādu redzat savas nākotnes optimālo variantu?

– Ja tuvākajā laikā nebūs iespējams atgriezties Kijivā – atrast kādu darbu te. Nevaru atļauties, ka Ligitai ar Sergeju mūs jāuztur. Esmu pieradusi daudz strādāt un nebūt ne no viena atkarīga. Man vajadzīga pārliecība, ka sev un bērniem visu varu nodrošināt pati. Taču pirmais, kas jānodrošina tagad, – skola Gļebam. Labākais, protams, būtu dēlu sūtīt uz ukraiņu skolu Rīgā, taču ar tik mazu bērnu klēpī katru dienu vest viņu turp un atpakaļ nevaru. Tātad dēlam atliek Ādažu vidusskola. Ceru, ka izdosies nokārtot visas ar iestāšanos saistītās formalitātes. Valodas apguve mani nesatrauc – mācīsimies. Abi, nē, visi trīs, jo arī Aleksandra taču pievienosies.

– Plānos atgriešanās tieslietu pasaulē?

– Manā situācijā lūkoties uz jurisprudences pusi būtu nereāli, jo likumdošana mūsu valstīs ir atšķirīga. Mēģināšu kaut ko meklēt kafejnīcu un restorānu jomā. Pavārs, konditors. Pat bez valodas prasmes es varētu jau uzreiz nākt virtuvē un stāties pie plīts. Mani Kijivas draugi allaž teikuši, ka man viss sanāk garšīgi, jo lieku labus produktus, nekad neķeros klāt ēdiena gatavošanai sliktā garastāvoklī un visu laiku mācos klāt kaut ko jaunu. Aizvadītajos Ziemassvētkos pēc draugu pasūtījuma izcepu 50 štolles – vācu tradicionālās Ziemassvētku kūkas. Parasti arī uz Lieldienām darba ir pārpārēm – tad gatavoju dažādu veidu pashas un gaisīgas kūkas ar eksotiskāku piesitienu – citrons, apelsīns, mandeles. Šogad diemžēl viss būs pavisam citādi, bez eksotikas, taču ne mirkli nešaubos, ka risinājumu atradīšu. Tāpat cieši ticu, ka arī tā kafejnīca, kurā katrs klients būs mīļš un gaidīts viesis un pēc stundām panašķoties ieskries visi pieci mūsu bērni, nekur nepaliks. Vienīgi tā netaps uzreiz, bet tikai pēc kara.