Pamestā, bet pēc tam adoptētā suņu meitenīte Dambo kļūst slavena Latvijā

“Sākumā gājām uz dzīvnieku patversmi "Labās mājas" vest pastaigās suņus, kā daudzi to dara. Laika gaitā iesaistījāmies vairākos projektos, piemēram, tādos, kur jāņem mājās, jāsocializē un jāapmāca sunīši. Tas bija pirmais solis, lai saprastu, ko vispār nozīmē suns. Man pašai pirms tam nebija bijis suns, bet draugam bija, tādēļ man tā bija ļoti laba pirmā pieredze ar suni,” viņa stāstīja.

Vēl nebija gatava sunim

Pēc šīs pirmās pieredzes Elīna saprata, ka vēl nav gatava savam sunim. “Tā bija ļoti laba pieredze. Sapratu, ka vadīt un tikt galā ar visu to darba apjomu, kas nāk kopā ar suni, tajā brīdī nevarēju.” Tāpēc pāris turpināja braukt brīvdienās uz patversmi un doties pastaigās ar tur mītošajiem suņiem. “Darījām to katru svētdienu, šķiet, trīs gadu garumā.”

Laika gaitā viņi pagaidu mājas nodrošinājuši vairākiem suņiem, tostarp tādas šķirnes suņiem kā ridžbeks, malamuts un dobermanis. “Neviens no patversmes suņiem nav perfekts, katram būs kādi trūkumi. Tādēļ ņēmām uz mājām, skolojām un mācījām sunim atkal uzticēties cilvēkam,“ Elīna stāstīja.

It kā saimniekiem jābrauc uz ārzemēm…

Dienā, kad pāris aizveda malamutu atpakaļ uz patversmi, viņi tur sastapās ar pirms nedēļas adoptētu sunīti, kura saimnieki to atveduši atpakaļ uz patversmi. Kā iemeslu saimnieki minējuši to, ka viņiem jābrauc uz ārzemēm un suns tajā brīdī paliktu lieks.

“Suns bija panikā, viņam nevarēja uzlikt siksniņu, un viņš baidījās no cilvēka.” Tāpēc pāris, tikko atveduši malamutu atpakaļ, izdomāja paņemt šo jauno sunīti uz mājām un paskatīties, kāds bija patiesais iemesls, kāpēc saimnieki viņu aizveda atpakaļ uz patversmi. “Neviens jau neticēja, ka atveda atpakaļ tāpēc, ka jābrauc uz ārzemēm nedēļu pēc suņa adoptēšanas.” Paņēmuši suni mājās, pāris saprata, ka viņam nav ne vainas.

Parocīgs dzīvokļa izmēra suns

Kāpēc ģimene nolēma Dambo paturēt, lai gan iepriekš bija smaga pieredze ar citiem suņiem? Elīna paskaidroja, ka jau iepriekš pāris gribēja suni, taču viņiem bija dilemma. “Es gribēju milzīgu suni, bet mans draugs pārliecināja, ka īsti lielu nevar, jo liels suns nāk kopā ar daudz citām problēmām, kurām tobrīd nebijām gatavi. Dambo bija ļoti parocīgs dzīvokļa izmērs. Viņa nav mazs, bet vidēja izmēra suns, augumā nedaudz lielāks par bīglu.”

Ar iepriekš ņemtajiem suņiem bija dažādas problēmas, piemēram, grūtības atstāt mājās. “Bet ar šo suni viss aizgāja tik dabīgi un vienkārši, bez problēmām. Varbūt palīdzēja līdzšinējā pieredze. Varbūt tas, kāds bija pats suns – viņai ir ļoti mierīgs raksturs, visu sanāca iemācīt nedēļas laikā. Es teiktu, ka tas bija īstais suns īstajā brīdī.”

Viņi bija paņēmuši Dambo ciemos Ziemassvētku laikā. “Jaunā gada pirmajā vakarā mēs ļoti daudz runājām. 1. janvārī nospriedām, ka adoptēsim viņu, bet jau 3. janvārī parakstījām līgumu.” Šī gada augustā Dambo svinēs trešo dzimšanas dienu, bet brīdī, kad sunīte nonāca Elīnas ģimenē, viņa bija piecus mēnešus veca.

Dambo izrādās suņu meitenīte

“Par vārdu mums ir stāsts. Kad viņu pirmo reizi atveda uz patversmi, mēs bijām uz vietas un izgājām ārā pastaigāt. Parasti, kad suni dod pastaigai, pasaka vārdu, lai zina, kā sasaukt mežā. Nekad nebija bijis tā, ka vārds aizmirstos, bet kaut kā šim sunim vārds izkrita no galvas. Mežā kaut kā viņš bija jāsasauc, un tā kā viņai bija proporcionāli lielas ausis, saucām viņu tās pastaigas laikā par Dambo. Tā arī šis vārds aizgāja un palika.

Jā, mēs nezinājām, ka tā ir viņa. Daudzi mums teica: “Kas tas par vārdu – meitenei vajag meitenes vārdu! Mainiet!” Mēs domājām: nē, viņa ir Dambo!”

Lai tiktu pāri bailēm no suņiem

Elīna arī atklāja, kāpēc ģimenei vispār radās doma doties uz patversmi un pastaigāties ar suņiem. “Iemesli vispār ir dažādi. Man pašai pieredze ar suņiem ir ļoti slikta. Visu manu bērnību mājās bija agresīvs suns. Visam tam ejot cauri, redzot, ka neviens neko nevar izdarīt, ka suns vienkārši uzklūp un sakož saimnieku, ka visiem no viņa ir bail, ka ciemiņi nevar atnākt, tas man bija iesēdies atmiņā. Viens no iemesliem, kāpēc sākām staigāt ar suņiem, bija: lai tiktu pāri šīm bailēm.

Kopumā man suņi ļoti patīk, un es vienmēr esmu gribējusi suni, bet bija bailes. Protams, nenoliedzami suns palīdz uzturēt arī veselīgu dzīvesveidu. Ir arī labi palīdzēt patversmei.” Tāpat viņiem laika gaitā iepatikās svētdienas tradīcija braukt uz patversmi un vest pastaigāties suņus. Abiem patika arī socializēt suņus, tāpēc viņi iesaistījās projektos par dzīvnieku pagaidu mājām un apmācību.

Ja es ņemu suni, tad ieguldu visus 100%

Elīna piekrita, ka nedrīkst paņemt suni, nerūpēties, nedarboties un neapmācīt viņu. Suns prasa darbu, laiku un naudu. Jau ar pirmajiem suņiem, ko ņēma uz pagaidu mājām, viņi saprata, kāds darbs dzīvniekos jāiegulda.

“Sapratu, ka man suns nav tikai tas, ko, atnākot mājās, samīļot. Vai tikai tāpēc, lai es varētu pateikt, ka man ir suns. Nē, es zināju: ja es ņemu suni, tad ieguldu visus 100%. Ar pirmajiem suņiem, ko ņēmām uz pagaidu mājām, bija ļoti traki. Es vispār nezināju, kas ir suņu apmācība. Es nezināju, kā tikt galā ar suni. Būtībā es biju cilvēks bez pieredzes, kas paņem malamutu uz mājām un pilnīgi nezina, ko ar viņu darīt.” Labi, ka patversmē piedāvāja dažādus vērtīgus kursus par kinoloģiju.

Suņu skola – obligāta

“Kad mēs paņēmām Dambo, zinājām, ka suņu skola mums ir obligāta, mums nav citu variantu. Mēs esam aktīvi cilvēki, viņa man brauc līdzi visur, arī uz vietām, kur suņi parasti nedrīkst braukt.” Dambo sāka mācīties arī kucēnu skolā, bet diemžēl to nepabeidza, jo sākās Covid-19 pandēmija. Taču pēc tam sunīte regulāri apmeklēja suņu skolu un pagājušā gada novembrī nokārtoja visus paklausības eksāmenus. “Tas ir liels sasniegums!”

Gan par kucēnu skolu, gan suņu skolu saimniekiem ir jāmaksā. Tāpat suns prasa daudz laika un uzmanības. Elīnai un viņas draugam ir ļoti brīvs darba grafiks, līdz ar to ir viegli saplānot laiku ar suni, tomēr viņa arī minēja, ka nenojauš, kā cilvēki, kuriem nav tik brīvs grafiks, velta laiku sunim.  

“Es varu uzreiz pateikt, ka esmu tas dīvainais cilvēks, kas dzīvo savam sunim. Es zinu, ka esmu viņu adoptējusi un viņa man pēkšņi nepaliks kā lieka mēbele. Man vienmēr ir paticis teiciens: Suns mums ir tikai daļa no dzīves, tomēr mēs esam visa suņa dzīve. Es veltu viņai visu savu iespējamo uzmanību, ņemu līdzi, kur varu. Viņa mums ir ģimenes loceklis. Tā ir vieglāk pateikt.”

Elīnas ieskatā sunim nav pārāk laba dzīve un socializēšanās, ja saimnieks ar viņu iziet pastaigā tikai rītos un vakaros. “Protams, tas ir labāk nekā patversmē.”

Pirmajā pusgadā kosmiskas izmaksas

Paņemot suni, jārēķinās arī ar diezgan lielām izmaksām. “Mums finansiāli nekad nav bijušas grūtības uzturēt suni. Mēs pat domājam par diviem vai trim suņiem nākotnē.

Bet īstenībā sākumā bija pārsteigums. Protams, mēs bijām kaut kādas izmaksas rēķinājuši, bet mums gadījās tā, ka Dambo saslima, viņa dabūja vēdera kaiti, kuru nevarējām atrisināt, braucot pie ārstiem. Tad viņa sagrieza ķepu un vajadzēja likt šuves. Tad viņa saslima. Tad viņai bija visādas traumas. Pirmie seši mēneši bija “Wow!” Tas viss kopā tik kosmiski izmaksāja!

Mums nav problēmu, ka pie izmaksām kaut kas pienāk klāt, bet, zinu, cik daudz cilvēkiem šādas summas pienākšana ļoti ietekmētu ģimenes finanses. Līdz ar Dambo vēdera problēmām mums bija jāpērk speciālā barība, kas arī palielināja izmaksas. Tad vēl suņu skola, izbraukāšana uz suņu skolu.” Turklāt suns nozīmē ne tikai lielākas izmaksas, bet arī daudz kopā pavadītā laika.

Mēs sakām visus iemeslus, lai neadoptētu

Elīna uzskata, ka par suņa uzturēšanas izmaksām ir jārunā, jo tādā veidā var labāk sagatavot potenciālos adoptētājus reālajai dzīvei ar mājdzīvnieku. Tas var mazināt tās sāpīgās situācijas, kad cilvēks atsaucas aicinājumam paņemt sunīti, bet pēc tam nevar samaksāt par viņa uzturēšanu.

“Jā, vienmēr, kad runājam ar draugiem vai kādu, kas grib adoptēt suni, mēs sakām visus iemeslus, lai neadoptētu. Mēs cenšamies atrunāt. Ja cilvēks būs to visu dzirdējis un pēc tam pateiks: “Es joprojām gribu adoptēt suni, esmu tam gatavs,” tad varam secināt: jā, visticamāk, cilvēks ir gatavs.” Bet, ja cilvēks tikai grib adoptēt suni, bet īsti neapzinās, ko tas nozīmē, tas var beigties ar vēl vienu suni patversmē.

Arī draudzīgas šķirnes suns var kļūt agresīvs

Domājot par suņa adopciju, svarīgi iepazīties ar šķirnei raksturīgākajām pazīmēm. “Mūsdienās ļoti populāri ir ņemt suni pēc izskata, neapzinoties, kas tā ir par šķirni un ko tā prasa. Katrai šķirnei ir savas īpatnības, par kurām var palasīt. Bieži redzu, ka forumos un grupās cilvēki jautā, kā ir sadzīvot ar rotveileru vai kādu citu lielo suni, piemēram, stafordu.

Visi atbild, ka tie ir mīļi ģimenes suņi, kas, manuprāt, ir taisnība, bet noteikti nevajag aizmirst, ka, ja nu gadījumā suns netiks pareizi audzināts, ir ļoti liela atšķirība, vai tas būs neaudzināts mazs Džeka Rasela terjers vai dobermanis.”

Elīna atminējās patversmes pārstāves teikto: “Viss jau būs forši, ja suns būs foršs. Bet iedomājieties sevi situācijā, kad jūs adoptējat vai paņemat suni un viņš ir agresīvs. Ko jūs tad darīsiet? Vai jūs vedīsiet viņu uz patversmi vai mēģināsiet to risināt? Ko jūs darīsiet, ja suns būs agresīvs, bet jums ir bērni?” Arī par to vajadzētu padomāt.

Dambo ir bezšķirnes sunīte, un, iespējams, viens viņas vecāks ir vācu aitu suns, bet otrs – kollijs.

Suns būs jāmāca!

Tāpat lielākā daļa cilvēku uzskata, ka suns būs foršs un pratīs visas komandas bez mācīšanas. “Mums arī nāk klāt uz ielas cilvēki un saka: “Vai, cik foršs suns!” Jā, viņš ir foršs, bet mēs ieguldām [darbu un laiku] katru nedēļu, braucot uz suņu skolu. Joprojām. Nav tā, ka mēs to pabeidzām, nolikām eksāmenus un vairs neejam tur.”

Vēl būtu jāapzinās, ka suns nav spēļmantiņa. “Daudzi ņem suni bērniem, bet man šķiet, ka tas ir nepareizi. Ir forši, ka bērns uzaug kopā ar suni, bet ir jāsaprot, ka sunim būs jāvelta tik pat daudz laika, cik bērnam. Daudzi uzskata, ka tas ir mīts, bet, ja gribas normālu suni, tad tā ir patiesība.”

Sadraudzēties ar suņiem

Ja kāds tomēr nolemj adoptēt suni, tad Elīna aicināja pirms tam doties uz patversmi un daudz vest pastaigās tur mītošos suņus, lai saprastu viņu raksturus. Iespējams, var pat mēģināt rast saikni ar kādu suni, kam nav pats labākais raksturs, tādā veidā mācot arī sevi, kā rīkoties ar šādu suni.

“Mans lielākais ieteikums ir mācīties komunicēt ar visa veida suņiem.” Tāpat vēlams pirms suņa adopcijas vai iegādes parunāties ar zinošiem cilvēkiem, piemēram, patversmes darbiniekiem, suņu audzētavu pārstāvjiem. Elīna uzskata, ka labāk suni neiegādāties sludinājumu portālos, bet gan pie sertificētiem audzētājiem.

Dambo ir savs “Instagram” konts

Elīnai ir daudz skaistu fotogrāfiju ar Dambo. Viņa pat ir izveidojusi sunītei “Instagram” kontu. “Mums ir ļoti moderns suns,” viņa sirsnīgi smejas. Sākumā, veidojot kontu, viņa bija iecerējusi tajā dalīties savā bagātīgajā pieredzē par dzīvi ar suņiem.

Taču tad saprata, ka tas nav viņas laika vērts, tāpēc konts kļuva kā fotogalerija, jo viņai joprojām patīk skatīties bildes, kurās redzama Dambo attīstība un izmaiņas. “Būtībā tā ir atmiņu klade.”

Sunīte tik pat atpazīstama kā saimniece

Elīna ir labi zināma gleznotāja, un Latvijā viņas suns ir tikpat atpazīstams kā viņa pati. Dambo brauc līdzi uz visām izstādēm, dodas līdzi uz Mākslas akadēmiju un darbnīcu. Arī visās izstādēs, kur Elīnu intervē un fotografē, žurnālisti vienmēr palūdz sunīti blakus.

Elīna arī piebilda, ka bildēs Dambo izskatās ļoti nopietna. “Mēs jokojam, ka mums nopietnākais ģimenes loceklis ir suns, jo nav nevienas bildes, kur viņa izskatās laimīga un priecīga. Brīžiem šķiet, ka viņai arī mūsu aktivitātes ir mazliet par daudz. Piemēram, laivu brauciena bildēs redzams, ka viņa sēž laivā un izskatās vienkārši pēc nelaimes čupiņas.

Bet domāju, ka kopumā Dambo dzīvo pašu krāšņāko un piepildītāko suņa dzīvi, par ko citi sunīši varētu tikai sapņot.”