"UgunsGrēka" Dana par savu īsto dzīvi: "Es cīnos tikai ar sevi"

Vai sezona beigās jūties tā, it kā būtu pabeigts kāds mācību kurss, ar jaunām atziņām, attīstību?

Iepriekšējos trīs gadus, kad biju ļoti nodarbināta, sezonas beigas bija fiziski un garīgi daudz grūtākas. Šogad jūtos drīzāk bagātināta, nevis izsmelta. Šī bija mana desmitā sezona teātrī, un es sāku pārdomāt profesijas izvēli – vai tas ir tā vērts, gribu vai negribu. Kā aktrise es nevaru iemantot to harmonisko eksistences veidu...

Tad jāiet par mežsargu!

Jā, tāda doma man bija – ka varbūt vajadzētu pārvākties uz dziļiem laukiem, nodarboties ar naturālo saimniecību. Bet, protams, es to nevarētu! Domāju – nu, Līga, divas nedēļas tu būtu laimīga, pēc tam sāktu dīdīties. Tā ir bijis – ja gadās brīva nedēļa, ap septiņiem vakarā iestājas nemiers. Es nestrādāju neatkarīgā teātrī un nevaru pati izvēlēties darbus, domubiedrus, režisorus. Valsts teātrī jādara tas, ko liek. Lai gan šogad ar režisoriem esmu ļoti lutināta, runājam vienā valodā.

 ­

Miglā pēc Unamuno motīviem ar Ivaru Kļavinski tēlojam vecīšus, deviņdesmitgadniekus. Mums pusotru stundu ir attiecīgs grims, pārtopam arī visā plastikā. To spēlēt ir fiziski grūti. Jocīgi – sāk zust spēki, ķermenis kļūst tik smags, grūts... Mans tēls visu laiku saka – nu, visi mēs kādreiz nomirsim... Un tu kā jauns aktieris izjūti laika vērtību un sāc domāt – kā es pavadu savu dzīvi.

Tas vismaz kādai dienai iedod garšu?

Kādai – jā, bet... Nākamajā darbā, Dostojevska Idiotā, ir tieši šis jautājums – cilvēku notiesā uz nāvi un dod viņam pēdējās divdesmit minūtes, pēc tam – nāvessoda izpilde. Bet, kad divdesmit minūtes ir pagājušas, atnes brīvlaišanas rakstu. Iznāk, ka notiesātais tās minūtes dzīvoja kā pēdējās, un Aglaja saka – vai viņš pēc tam spēj tā dzīvot –- uztverot katru minūti, stundu, dienu kā pēdējo? Loģiski, ka ne! Tas nav iespējams.

Grūti teikt... Manī ir vairākas dabas un katru dienu sava. Lielās līnijās esmu domātāja, vērotāja. Bet man ārprātīgi patīk humors! Bieži spēlēju komēdijās, mans mīļākais žanrs ir traģikomēdija. Man nepatīk skatīties, kā plēš jūtas, sevišķi teātrī, visu laiku tā – dramatiski... Man drīzāk patīk viegli, caur humoru, paradoksiem, ironiju.

Jā. Esmu kurzemniece. Nesen iepazinu kuldīdznieces – nu, tās ir zemes sievietes! Riktīgās! Manī nekā tāda nav. Varbūt tāpēc, ka mamma ir vidzemniece. Manī, iespējams, ir zināma atsvešinātība, distancētība. Man nepatīk jebkuru ielaist savā telpā. Un būt kopā ar draugiem tikai čupošanās pēc arī nespēju. Pēdējais darbs, pie kā strādājam, ir mūsdienu franču dramaturgs Pumrā luga Šis bērns. Jocīga un ļoti interesanta, par vecāku un bērnu attiecībām, būtībā diezgan skarba. Bieži vien vecāki, it kā gribot labu, bērna psihei nodara pāri. Domāju, ja mēs savu bērnu vai mīļoto noglāstītu tikpat daudz reižu, cik skārienjutīgo telefonu, pasaule kļūtu labāka.

Tu biji glāstīts bērns?

Es biju mīlēts. Protams, bērnībā varbūt reizēm likās, ka brāli vai māsu mīl vairāk. Māsa bija vecāka, viņai vienmēr jaunas mantas, drēbes, man jāvalkā viņas vecās. Kaut gan patiesībā droši vien vienkārši bija deviņdesmitie.

Gāju pati, man patika, joprojām ir romantizēta sajūta. Man bija sava vietiņa – uz krēsliņa, kur mērīja acu spiedienu, pretī durvīm. Bija interesanti, kā cilvēks ienāk kabinetā.

Mamma cerēja, ka būsi daktere?

Nezinu. Es varētu būt vienīgi psihoterapeite. No asinīm ģībstu tiešā vārda nozīmē. Bērns pagājušajā vasarā ierāva kāju spieķos, un tā vietā, lai palīdzētu... Bērns raud, bet es ģībstu! Redzot sāpes vai vardarbību, man kļūst slikti, es nevaru.

Iespējams! Saistībā ar bērnu lauvene manī, protams, ir. Mēs jau nezinām, cik liela drosme būtu attiecīgajos apstākļos.

Liela uzdrošināšanās bija no Saldus aizbraukt uz Kultūras akadēmiju iesniegt dokumentus.

Tā bija nejaušība. Bet to, ka braukšu uz Rīgu mācīties, gan zināju. Tas bija iedzīts asinīs – no mammas, vecmāmiņas – ka izglītība jādabū. Skolas laikā piedalījos debašu klubā un sliecos uz juristiem vai politologiem. Taču aizgāju draudzenei līdzi uz aktieriem – parastais stāsts.

Nē. Visu laiku gaidīju, ka mani izmetīs, lai varētu iet uz juristiem. Mamma bija šokā. Neko nepārmeta, bet – nu, labi, labi, izmācies... Un ko tu mācīsies tālāk? Kad jau strādāju Nacionālajā teātrī un viņa noskatījās pirmos darbus, tad lēnām sāka pieņemt – jā, mana meita ir aktrise.

Kā Rīga tevi pieņēma? Biji kārtīgs bērns, kas pa vakariem mācās?

Es paguvu visu – baļļukus, visu izbaudīju! Man baigi paveicies ar labu galvu. Esmu ļoti uztrenējusi īso atmiņu – ātri sabāžu galvā un tikpat ātri aizmirstu.

Jā! Pie noteiktas apstākļu sakritības vai emocionālā stāvokļa varbūt es spētu kļūt arī tāda, bet man nav vajadzības sevi... tā demonstrēt. Man patīk vērot un pēc tam to informāciju izmantot darbā. Ja es pati prezentējos kā mākslas darbs, ko varu novērot citos? Kādus likteņus savākt, ja centrā esmu tikai es?

Ja rampu gaismas spīd uz tevi, tad zāli neredzi.

Jā, tad es esmu centrā. Vēl pēc tam gozēties dzīvē un neredzēt pasauli? Man tā šķiet ļoti interesanta. Lai dabūtu darbu, ceru, man ekstravagance nav bijusi vajadzīga. Man nekad nav bijis jāplēšas. Vienīgā cīņa, ko regulāri izcīnu, ir pašai ar sevi.

Ar bailēm, par pārliecību. Ar radīšanas šaubām – vai tas ir tā vērts vai nav...

Kā tu domā, kas veido cilvēkā pašapziņu?

Tas ir labs jautājums! Lielais. Protams – vecāki, skolotāji, arī raksturs. Nākot uz interviju, domāju – kas man ir aktuāli? Un, jā, man gribas, lai latviešiem ir pašapziņa. Esmu ārprātīgi nikna, ja kāds atļaujas publiski gānīties – mēs, latvieši, neko nevaram... Man šķiet, ka esam brīnišķīga nācija, man nepatīk noniecināšana, skepticisms, zākāšana. Kritika ir svarīga un vajadzīga, bet – liec priekšā risinājumu. Mēs, trīsdesmitgadnieki, esam pēdējie, kas vēl izjūt PSRS sekas, – ka nedrīkst izlekt, jāsaka tas, ko grib dzirdēt. Tā ir cīņa, ko lēnām izcīnu, – ka varbūt tomēr vajag teikt to savu patiesību. 

Tpu-tpu-tpu, pagaidām viņai pašapziņa ir, pat pārāk liela. Viņa negrib uzvarēt, sacensties, kādam kaut ko pierādīt. Bērnudārzā jādeklamē dzejolis, es no rīta – tu nesatrauksies? Viņa –bet, mammu, tas taču tikai bērnudārzs. Viņa iet borderingā – kāpelēšana līdz 1,5 metru augstumam. Pirmās lielās sacensības, zvanu viņas tēvam – kā iet? Pārāk nesaspringstot, jo skolotāja teikusi, ka tās neesot pārāk nopietnas sacensības. Viņa bija labākā, bet bez stresa. Nezinu, labi vai slikti, bet tas nav mans raksturs. Jā, noteikti nav jābūt ātrākajam vai augstākajam, lai būtu labs un laimīgs cilvēks. Taču – lai kaut ko sasniegtu, manuprāt, jābūt zināmai neapmierinātībai ar sevi, lai ir dzinulis iet un darīt.

Uz baletu vairs neejam. Tija nesaprata, kāpēc visiem jādara vienādi – tieši tajā brīdī jāpalecas, jāizstiepj rociņa... Tas ir smieklīgi, bet arī es sevī nespēju atrast piemērotus argumentus, kāpēc visiem jādara vienādi. Skolotāja teica, ka tāds bērns viņai esot pirmo reizi. Tija aizraujas ar to, ko dara, un viņai ir pilnīgi vienalga, ko dara pārējie! Labi, ka pedagogs nevis traumē, pasakot, ka neko nevari un vispār esi tizls, bet parunā ar vecākiem, ka šis varbūt nav īstais vecums, ka viņai ir citas radošas kvalitātes.

Vai tas bija tavam raksturam atbilstoši, ka apprecējies ar gaismotāju?

Nezinu. Tas ir liktenis!

Nu, mīlestība jau vienmēr ir žilbinoša. Es mīlu, mums ir kopīgs bērns, un es gribēju ģimeni. Tiešām gribēju apprecēties.

Un tikai tad, kaut kur, pāri rampu gaismām, ieraudzīji Tomu?

Varbūt... Savs puds sāls bija jāizēd, lai spētu ieraudzīt cilvēku ar citām acīm. Nevis spožumu, ekstravaganci un ambīcijas, bet cilvēcību. Mani var saraudināt cilvēcība un valsts himna. Vēl raudu kāzās. Man liekas, tas ir tik skaisti, ka cilvēki mīl viens otru un ir gatavi to pateikt.

Mana kaislība, liela un plosoša, ir mana profesija. Man vajag vietu, kur varu sadabūt sevi kopā, jo pretējā gadījumā būšu saārdīts cilvēks. Tāpēc arī gribēju iet prom, jo gribu mieru, garīgo stabilitāti, veselīgu attieksmi pret dzīvi. Man ir svarīgi, ka mājās mani atbalsta, ka ir vieta, kur varu būt es pati.

Vai būtībā tas nav dīvaini, ka Toms noskatās tavās skatuves kaislībās?

Tas ir interesanti, nezinu gan, kā viņam. Ir lomas, kuras viņš neskatās, un ir tādas, par kurām saku – tikai nepārmet man to, to un to! Tad vispār nenāc skatīties. Reizēm viņš varbūt ir bijis greizsirdīgs, bet man tas šķiet ļoti smieklīgi, jo tam nav nekāda pamata.

Nu, Zudušo laiku citējot, es tā arī teicu – mēs spēlējam mīlas pāri, man jau tā ir grūti strādāt pie lomas, neliec man veltīt uzmanību lietām, kas man nav svarīgas. Nezinu... Es vispār nevarētu būt aktiera sieva.

Jo būtu greizsirdīga?

Es būtu! Ar Kļavinski runājām par to, ka spēlēšanās ar enerģijām ir dīvaina. Kad ienācu teātrī, šķita šausmīgi, kā tā var būt – pirms pusstundas tu kaislīgi mīlēji, raudāji, bet pēc tam vienkārši – čau-čau, un skrien prom? Tāpēc jau jaunas aktrises ļoti bieži iemīlas kolēģos.

Jā! Bet es dalos arī ar vīru. Domubiedri – tā ir cita pasaule. Tas nebija tas, ko meklēju, man vīriešu un sieviešu attiecībās nevajag teātri.

Droši vien sapratni un atbalstu. Tā kā Toms ir gaismotājs, man nekad nav bijuši pārmetumi par mēģinājumiem, par to, ka neesmu mājās, viņš to ļoti labi saprot.

Tija aug ārpus mājas?

Daļēji arī teātrī. Tāpēc gaidu nākamo gadu.

Jā, bet nu ir pienācis brīdis, kad teātrī beidzot būs oficiālas brīvdienas. Līdz šim bijām vienīgais teātris Latvijā, kur tādu nebija. Tagad aktieri ir sadūšojušies.

Un ko tu ceri no tās vienas dienas?

Varēšu ieplānot laiku sev, kaut vai aiziet pie daktera.

Es to sev atklāju, jā! Vēl man ir ļoti laba kosmetoloģe, aktīva sieviete manā vecumā, brīnišķīgi izskatās, viņa ir mans stimuls.

Piedod, cik tad tev gadu?

Trīsdesmit divi!

Nu nē – par sevi jārūpējas. Mums darbā vai UgunsGrēkā ik pa brīdim mēdz būt kādi bonusi. Tagad kādu laiku Bikram jogu varu apmeklēt par velti. Teātrim sadarbības partneris ir Veselības fabrika – izmēģinu, kas man patīk tur. Atklāju karsto jogu un vingrošanu striķos, TRX.

Kad sāki veidot savu ģimenes dzīvi, vai domāji par to, kādā mājā tu augi, ko gribētu vai negribētu atkārtot savā dzīvē?

Apzinātā līmenī ne. Mammas mamma bija piedzīvojusi karu. Viņa teica – visu var atņemt, izņemot to, kas tev galvā. Tāpēc galvenais – lai bērns mācās, meklē sevi un attīsta. Es uz daudz ko varu pievērt acis.

Sadzīve – laikam tāda vienkārša. Es tiešām tik daudz laika pavadu darbā... Kādreiz uz sevi noskaišos – žurnālos redzu interjerus, sarāju sevi, ka varētu taču vairāk par sedziņām padomāt. Bet ziedi man ir tāpat, uz izrādēm atnesti. Man ir svarīga skaista vide, ideālā variantā – sakopta, bet, ja man nav spēka, varu arī neizdarīt

Un otrs cilvēks tev nepārmet, ka neesi putekļus noslaucījusi.

Nē, man vīrs par putekļiem nepārmet. Atgriežoties pie pašcieņas un pārmetumiem. Vērojot, ka tā mēdz notikt, varu pilnīgi traka palikt – ar kādām tiesībām kaut ko tādu vispār var pārmest!? Ja sieva ir darbā, vīrs arī, kā viņš var pārmest, ka nav noslaucīti putekļi? Bērns saslimis, sieva viņu ved pie daktera, vīrs pārmet, ka nav vakariņu! Ar kādām tiesībām? Paņem sievu un aizved vakariņās! Un kā var pārmest, ka negaršo kāds ēdiens – tu šitā uztaisīji! Tad taisi pats un pacienā arī sievu! Man šķiet, pārmest var neuzticību, melus, agresiju, nevērību, cinismu, bet ne jau to! Otrs taču nav kalps. Tādā ziņā neesmu sieviete klasiskajā izpratnē. Ja es gribu darīt, es radu, bet to var darīt arī vīrietis.

Nezinu. Mēs ātri sapratām, ka gribam būt kopā. Man primārais ir – lai mājās nav jāizliekas! Varam diskutēt, strīdēties, bet man nav jāizliekas par citu vai labāku cilvēku. Kādreiz sevi sarāju, ka jāpucējas vairāk. Izlasīju kādā rakstā, ka vajag pucēties ne tikai citiem, bet jābūt skaistai arī savam vīram. Tas man pieklibo. Baigi grūti, jo no manis to prasa visu laiku – UgunsGrēkā jāpucējas, teātrī jāmaina tērpi, grims. Mājās gribas vienkārši neko.

Jā, domātu, kaut kas nav kārtībā. (Smejas.) Viņam to aktrisi mājās nevajag, vajag Līgu.

Tavi vecāki esot gaidījuši Jānīti.

Puiku, jā. Sonogrāfijas nebija. Es arī esmu... vairāk puiciska nekā dāmiska.

Man gribējās bārbiju! Spēlējos ar lellēm, bet man patika arī kāpt kokos.

Jums Saldū bija sava māja?

Nē. Cēsīs bija vecmāmiņas māja. Puiciska tādā ziņā, ka nekad nepiederēšu tām sievietēm, kuras, skrienot no punkta A uz punktu B, vilks augstpapēžu kurpes un visu dienu mocīsies, jo tā kājas izskatās slaidākas. Kad teātrī vajadzēs, tad arī uzvilkšu! Bet ikdienā neiztaisīšos. Man svarīgāks ir komforts.

Jā, tā ir tīra, arī smeldzīga, bet skaista saite. Nedomāju, ka tas ir Saldus, drīzāk tētis un Saldus, arī tie 120 kilometri, ko pavadu ceļā domājot. Pēdējā vieta, par kuru apzinos, ka tā ir, kur varu aizbraukt, būt pati un mani vienkārši samīļos, kur varu atpūsties un baudīt beznosacījuma mīlestību, kur no manis neko neprasa. Uztaisa ēst...

Vecāki jau it kā prasa...

Nē! Iedomājies, mans tētis man nekad nezvana. Retu reizi. Viņš negrib mani traucēt. Uzskata, ka vecākiem nav jājaucas bērnu dzīvēs. Man šķiet ārprātīgi, ja vecāki zvana katru dienu un vēl pārmet – tu necel klausuli, tātad mani nemīli, es tev neesmu vajadzīgs!

Mēs esam trīs bērni, katrs vismaz reizi mēnesī braucam pie tēta ciemos, sazvanāmies. Esmu teikusi, lai viņš piezvana, bet... Nē, tas ir normāli. Ceru, ka būšu tikpat spēcīga personība un spēšu arī Tijai neuzmākties, nepieprasīt mīlestību kā pienākumu. Manī tas tāpat ir – es mīlu tēti, piezvanu, izpļāpājos. Viņš, redz, ir mediķis. Viņš saka, ka ārprātīgajā dzīves skrējienā nevar pieprasīt, lai bērns dzīvo tavu dzīvi un tevi izklaidē. Vai arī tev visu laiku jāatskaitās – kur biji, ko ēdi, kāpēc vīram pateici to... Tētis ir foršs, mēs pārrunājam visu ko. Viņam ir teiciens, kuru novērtēju aizvien vairāk, – ka cilvēkam vajadzīgi divi gadi, lai iemācītos runāt, bet viss mūžs, lai iemācītos paklusēt.

Viņš mazliet smaida par tavu darbu seriālā?

Jā, bet viņš regulāri skatās, un tas mani zināmā mērā nomierina. Redz, es daudz strādāju, varu aizbraukt tikai reizi mēnesī. Toties viņš mani redz gandrīz katru dienu, bet sestdienās, svētdienās ir Kas te? Es te! Tā mēs caur televizoru satiekamies. Viņš smejas – aizeju uz tirgu, un man saka – vai zināji, ka tava meita ir bijusi ielasmeita? Viņš saka – nē, pirmo reizi dzirdu! Labi, ka pateici! Viņam ir ļoti veselīga attieksme, kā jau mediķim.

Ārprātīgi, jā! Mēs nekad nevarējām sūdzēties un dīkt par sīkām lietām. Nevarējām raudāt, ka nav lelles vai dārgāko, stilīgāko apavu. Kopš bērnības sapratu, ka tas ir tik sīki! Tētis atnāk no darba un sadrūmis saka – man šodien bija divi līķi. Nav varējis izglābt. Vai uz ielas dzirdi – re, kur Ārītis iet! Viņš pieņēmis dzemdības, un viņa vārdā nosaukts bērniņš. Tētis bija feldšeris uz ātrajiem, Viņam bija jāgādā, lai cilvēks nenomirtu, līdz tiek līdz slimnīcai. Ja vajadzēja, viņš pieņēma dzemdības mašīnā. Reiz aizbraucam uz Saldus servisu, pēkšņi jauns puisis blondiem matiem viņu apkampj – manu tētīt! Es samulsu – vai ir kaut kas, ko es nezinu?! Nē, mamma nav spējusi piedzemdēt, pasaukts tētis, un puika piedzimis dzīvs. Tētim ir daudz draugu. Viņš dzīvo viens, bet apkārt ir cilvēki, kas viņu pabalsta.

Un kāda bija tava mamma?

Ai... Protams, es mīlu mammu! Viņa bija stipra sieviete. Tēvs bija emocionālā, mamma – prāta pasaule. Daktere. Ar mammu bija beznosacījuma bērnības posms, bet pusaudža gados šķita, ka divas saimnieces vienā virtuvē nevar būt, un tas ir pareizi. Kad aizgāju uz Rīgu, attiecības kļuva daudz labākas. Apbrīnoju, ka Rīgā bērni dažkārt līdz 30 gadiem dzīvo pie vecākiem, tas nav īsti pareizi. No vecākiem ir jāiet prom.

Jā. Gadu. Ļoti palīdzēja, priecājās. Man ir žēl un skumji, ka vairs nav iespējams dalīties, piemēram, tagad, kad pelnu, nevaram kopā aizbraukt ceļojumos. Savā ziņā žēl arī, ka Tija nepiedzīvoja manu mammu kā personību. Viņa bija spēcīga sieviete, viņu Saldū ļoti mīlēja. Tijai stāstu, kā viņa palīdzēja cilvēkiem. Es lepojos ar savām saknēm.

Teātra biļetes nav lētas.

Atklāti sakot, ja nestrādātu televīzijā, es ar savu pamatalgu nemaz nevarētu apmeklēt teātri! Izklausās skarbi, bet tā diemžēl ir. Ja nu vienīgi akciju laikā vai ar kuponiem. Otrajā balkonā.

Sakarā ar izrādi Šis bērns prasījām psihoterapeitei, kādas ir lielākās problēmas. Piemēram, vecāki nevelta bērnam uzmanību, visu laiku pavadot interneta pasaulē – telefonā, spēlēs, ziņās. Viņiem tas bērns vispār nav vajadzīgs! Viņš it kā runā, bet – pagaidi, man jāizdara tas un tas! Pēc tam, lai bērns netraucētu, arī viņam nopērk tehnoloģiju. Ideālā variantā viņi vēl apspriež, kas katrā no tām ir iekšā, bet sliktākajā neizdara pat to. Iznāk, ka mēs gribam bērnus, jo tas ir tāds instinkts, bet pēc tam darām visu, lai viņi mūs netraucētu. Protams, arī es pati kādreiz sēžu datorspēlēs, lai atslēgtu galvu.

Kad piemin Lupi (lupatu lelle Lupe televīzijas raidījumā Kas te? Es te!), tu atplauksti?

Jā! Tas ir brīnišķīgi – tāds bērnu elks. Kādreiz tajā kostīmā tiekos ar bērniem. Viņi ir laimīgi, ka var man pieskarties! Tas ir neaptverami.

Daudziem tā ir, jā. Man atnāca vēstulīte: “Cik žēl, ka tu neesi īsta. Ka tu esi tikai lupatu lelle. Citādi tu būtu mana labākā draudzene.” Man ļoti nepatīk, ka reizēm uz ielas rāda – pazīsti? Viņa taču ir lelle Lupe! Tas nav labi, es negribu, lai nojauc to ilūziju par lelli, kas dzīvo kartona mājā, saņem vēstules un priecājas.

Dana (Līgas tēls seriālā UgunsGrēks) ir pilnīgi citāda nekā Lupe.

Jā, es nezināju, ka mans tēls tiks tā rakstīts. Varbūt tagad sāku izjust lielāku atbildību pret bērniem.

Aptuveni pēc mēneša atklāsies, ka Dana patiesībā nāk no ļoti nabadzīgas ģimenes. Jā, tā ir trauma, un viņa sev bērnībā ir apsolījusi, ka nekad nebūs nabadzīga. Viņa darīs visu... Tagad saistībā ar jauno izrādi domāju – ārprāts, cilvēks piedzimst, un kas vēlāk ar viņu notiek – izaug tāda Dana vai vēl kaut kas! Bet, iespējams, tas ir raksturs.

Un tādu nav maz.

Jā, apbrīnojami! Jaunās meitenes, kas naudas dēļ apprec vecus vīrus. Pieļauju, ka var būt mīlestība, cieņa... ka iemīlies garā. Tik ļoti, ka vairs neredzi miesu! Bet tie ir pieci, augstākais – desmit, procenti. Bet kā var sevi pakļaut tādam diskomfortam tikai naudas dēļ? Tā jau saka, ka liela nauda pieradina. Ir grūti no tās atteikties, pazemināt dzīves līmeni. Kāds vecītis televīzijas intervijā esot teicis, ka Sibīrijā izdzīvoja tie, kas spēja atteikties no komforta, no pagātnes un dzīvot esošajos apstākļos. Tie, kas domāja – man bija kažoks, izdevniecība, es nevaru ēst koka mizu, visi nomira.

Pēdējos gados cenšos vasaru atstāt brīvu. Ir daži darbiņi – aizbraucu uz pilsētas svētkiem kā lelle Lupe, tiekos ar bērniem.

Zem parūkas nav karsti?

Ir gan! Atklāti sakot, apbrīnoju visus pedagogus, bērnudārza audzinātājus. Es pēc stundas esmu beigta! Viņi ir prasīgi, nedrīkst atslābt nevienu brīdi. Bet – jā, tas ir pļaujas laiks! Būsim atklāti – ja neesmu nodarbināta papildus, tad mana teātra pamatalga ir mana dzīvokļa izmaksas ziemā plus divas bākas benzīna. Vai man ir izvēle? Var jau pārmest, cik tas ir...

Nauda dod brīvību. Arī izvēles brīvību. Arī viedokļa brīvību.

 ­

Bet kādas ir tavas vasaras baudas?

Tagad vairāk dzīvoju pa Talsiem, vīra dzimto vietu, tur ir ezeri. Jūra gan nav mana stihija. Man patīk redzēt otru malu. Peldēt un redzēt kokus. Šogad esmu nolēmusi vairāk laika veltīt sev. Gribu daudz vingrot, skriet, ēst ogas, mīlēt bērnu.

Sandra Landorfa, žurnāls „OK!” / Foto: Oļegs Zernovs