Biju pārliecināts, ka esmu vienīgais bērns. Tad feisbukā saņēmu vēstuli no kāda vīrieša...
"Kad nokļuvu aprūpes sistēmā, biju vēl ļoti mazs bērns. Un līdz brīdim, kad es to pametu 18 gadu vecumā, mana dzīve ritēja starp četriem bērnunamiem un audžuģimeni Londonas dienvidaustrumos," savu bērnību raksturo britu puisis Ešlijs. Par viņa dzīves līkločiem vēstī britu mediji.
"Pirmo reizi savu bioloģisko māti redzēju aptuveni 10 gadu vecumā. Savu tēvu es vispār nekad neesmu redzējis. Cik man ir zināms, man nebija neviena brāļa un māsas," BBC raidījumā "Split Up In Care: Life Without Siblings" ("Izšķirti bērnunamā: dzīve bez brāļiem un māsām") atceras Ešlijs Džons Baptists (Ashley John - Baptiste), kura stāsts pārpublicēts arī vietnē theguardian.com. "Taču, kad man jau bija pāri trīsdesmit, sociālajos tīklos saņēmu ziņu, kas mainīja manu dzīvi. Kāds svešinieks, apmēram desmit gadus par mani vecāks, sameklēja mani, lai paziņotu, ka viņš ir mans brālis. Ak dievs....
Visbeidzot sazvanījāmies, parunājām pa telefonu un noskaidrojām, ka viņš nav simtprocentīgi mans brālis – mums bija tikai viens un tas pats tēvs. Reizēm bērnībā viņš bija mani pieskatījis, pirms tiku ievietots bērnunamā. Viņš arī teica, ka man ir vēl vismaz trīs brāļi vai māsas. Taču laikam pārsteidzošākais ir tas, ka viņš dzīvoja Dienvidbermondsā, tajā pašā Londonas daļā, kur es. Vai mēs kādreiz esam viens otram pagājuši garām uz ielas? Vai mēs kādreiz esam iekāpuši vienā autobusā vai iegājuši vienā un tajā pašā veikalā?
Lai gan vēsts par mana brāļa eksistenci bija patīkama, es joprojām nevaru aizmirst šo šoku un apjukumu, kad izlasīju viņa pirmo ziņu. Negaidīta vēstule no svešinieka sociālajā tīklā "Facebook" sašūpoja manu jau tā saplosīto identitāti un raisīja jautājumu vilni par to, kas es esmu un no kurienes esmu radies.
Kad sākām sazināties, es jau veiksmīgi veidoju savu patstāvīgo dzīvi. Biju beidzis studijas un nesen sācis BBC žurnālista karjeru. Man bija labi draugi, un es zināju, kurā virzienā man jāiet, taču šī ziņa visu sajauca. Neraugoties uz to, es centos visu paturēt sevī. Lai gan brāļa uzrašanās man bija ļoti nozīmīgs notikums, mēs klātienē tā arī nesatikāmies . Dažas nedēļas sarakstījāmies, es apskatījos viņa "Facebook" profilu, taču veidot tuvāku draudzību mēs necentāmies. Gads pagāja bez kontaktēšanās – līdz sākās pirmā Covid-19 karantīna.
2020. gada aprīlī manai partnerei piedzima mūsu pirmais bērns. Es beidzot izveidoju savu ģimeni. Pēc apmēram mēneša atgriezāmies slimnīcā, lai pārbaudītu mazuļa veselību. Mums par lielu laimi, ar viņu viss bija kārtībā. Taču, kad devāmies prom, es ārā pie slimnīcas pamanīju kādu vīrieti. Mūsu skatieni sastapās. Droši vien dīvaini, bet es viņu uzreiz atpazinu. Tas bija mans brālis, kurš mani toreiz bija sameklējis un uzrakstījis feisbukā. Viņš izskatījās tieši tāpat kā viņa profila fotoattēlā. Es nosaucu viņa vārdā, un, par laimi, viņš arī mani atpazina.
Mēs stāvējām tur, pie slimnīcas, un runājām. Šķita, ka laiks ir apstājies. Tajā brīdī šķita, ka esam pazīstami visu mūžu. Nekas nešķita dīvains. Starp citu, viss likās pat pārāk normāli. Viņš teica, ka apciemojis savu slimo māti slimnīcā. Parādīju viņam savu mazuli, nofotografējāmies kopā un pat norunājām tuvākajā laikā atkal sazināties. Tomēr kopš tā laika mēs neesam tikušies.
Ilgu laiku pēc šīs tikšanās man nedeva mieru jautājumi par manu pagātni. Kāpēc sociālie darbinieki un audžuvecāki apgalvoja, ka esmu vienīgais bērns? Kā tas varēja būt, ka neviens no bērnunama darbiniekiem nezināja, ka man ir brāļi un māsas? Vai bērnu tiesību dienestiem vispār rūp viņu aprūpē esošo bērnu ģimenes vēsture, vai viņi cenšas to noskaidrot?
Šī tikšanās un ziņa, ka man ir citi brāļi un māsas, man daudz ko lika pārdomāt un ļoti aizkustināja. Tas, ka man ir brāļi un māsas, nozīmē, ka varu būt mierīgs, ka ir arī citi cilvēki, kurus ir ietekmējuši mana neesošā tēva lēmumi. Lai gan es personīgi viņus nepazīstu un, iespējams, nekad neiepazīšu, viņi man ir kontaktpunkts, mēģinot izprast savu pagātni un identitāti. Zinot, ka viņi eksistē, man rodas sajūta, ka esmu daļa no kaut kā lielāka nekā es pats. Tagad man ir sava brāļa bilde. Manas meitas onkuļa bilde. Šajā dzīves posmā man ir vairāk nekā pietiekami zināt, ka viņi ir dzīvi un veseli."
