Vai vērts piedot laulības pārkāpējam - un kā to vispār izdarīt?
Mīļotā cilvēka nodevība ir ārkārtīgi sāpīga pieredze. Piedot vai nepiedot krāpšanu, ja krāpnieks lūdz piedošanu, kā piedot un ko tad īsti nozīmē — no sirds piedot? Konsultē ģimenes psihoterapeite Aina Poiša.
Mētāties ar frāzi „Es esmu piedevis!” ir ļoti vienkārši. Patiesībā piedot nodevību ir grūti. Cik dažādi ir cilvēki, tik dažāda ir viņu pieredze un spēja piedot. Vienu vērtības skalā nodevība vienkārši neierakstās un nav piedodama. Tā ir ķirurģiska operācija — nekas vairs nav glābjams vai ārstējams. Tiek nodedzināti visi tilti. Citiem piedot ir vieglāk.
Var gadīties, ka krāpnieks piedošanu uztver kā zaļo gaismu neuzņemties atbildību un nerēķināties ar savu partneri arī turpmāk. Ir gadījumi, kad laulības pārkāpējs notikušo pārdzīvo tikpat smagi kā piekrāptais un ļoti novērtē otra spēju piedot, izjūtot pateicību mūža garumā. Tāpēc vienas atbildes uz jautājumu, vai piedot krāpniekam, nav.
Piedošana nav tikai vārdi
Svarīgi, lai piedošana nebūtu tikai vārdi. Lai tā būtu apzināta. Ja piekrāptais nolemj dot krāpniekam vēl vienu iespēju, ir vajadzīgs laiks, lai sadziedētu rētas, izdusmotos un nomierinātos. Izsakoties tēlaini — pār nodevības gravu tiek pārlikts tilts, pa kuru iespējama atgriešanās. Piedot būs vieglāk, ja apzināsimies, ka visiem cilvēkiem piemīt vājības un ka dzīvē tā mēdz gadīties. Uz notikušo ir jāpaskatās plašāk — nekad nav tikai viens vainīgais. Krāpšana nav cēlonis pāra problēmām. Visbiežāk tās ir sekas.
Ir cilvēki, kas pēc otra nodevības krīt depresijā un jūk prātā. Viņu sapņu pils ir sagrauta un visa līdzšinējā dzīve aizslaucīta vienā mirklī. Šādiem cilvēkiem nereti ir ļoti grūti piedot. Un nevajag sevi (vai otru) mānīt, ja piedošana nav iespējama.
Ja piekrāptais apgalvo, ka tic otram, bet patiesībā mokās šaubās un aizdomās, koncentrējas uz negatīvo un meklē otrā dažādus trūkumus, piedošana nav notikusi.
Kā saprast, vai esmu piedevis?
Kā iespējams izvērtēt, vai cilvēks patiesi ir piedevis krāpšanu? Vai aiz saulainās un smaidīgās fasādes neslēpjas zobus atņirdzis suns, kas to vien gaida, kā otram iekost? Ja piekrāptais apgalvo, ka tic otram, bet patiesībā mokās šaubās un aizdomās, koncentrējas uz negatīvo un meklē otrā dažādus trūkumus, piedošana nav notikusi. Tas nozīmē, ka piekrāptais sevī aizvien nēsā dusmas un uztver krāpnieku kā pāridarītāju. Nereti šīs dusmas lien uz āru ar notikušo šķietami nesaistītās situācijās; cilvēku sāk kaitināt viss, ko otrs dara: ne tā dakšiņu noliki, ne tā paskatījies, ne tā pateici... Patiesībā tas ir aizvainojums par nodarīto, kas nav izsāpēts un piedots, un bieži vien cilvēks pats to nemaz neapzinās. Viņš joprojām ir notikušā vergs, un krāpšana joprojām indē visu pāra komunikāciju.
Ja ir piedots līdz galam, tiek pāršķirta jauna lapa. Notikušais tiek nolikts pagātnē, noglabāts arhīvā, neviens tam vairs nepieskaras, tas nevienu vairs neaizvaino un neaizskar. Ja izdodas sasniegt šādu apziņas stāvokli, tad ir iespējama normāla kopdzīve arī pēc krāpšanas. Tieši tāpēc piedošana ir vienlīdz svarīga kā piekrāptajam, tā krāpniekam. Tā ir kā grēku brīvlaišana.
