Rakstniece Fransuāza Sagāna: dumpiniece, kura pa dzīvi traucās lielā ātrumā

Rakstnieci vienmēr pavadīja skandāli – viņu tiesāja gan par narkotiku lietošanu, gan nodokļu nemaksāšanu. Viņa bija dumpiniece, kura nerespektēja sabiedrībā pieņemtās normas un autoritātes. “Man nospļauties par pēcnāves slavu,” kādā intervijā izteicās rakstniece. 

Ātri atnākusī slava pārsteidza Fransuāzu Sagānu nesagatavotu. Kad jaunā rakstniece jautāja tēvam, ko viņai iesākt apjomīgo honorāru, viņš ieteica: “Nekavējoties to iztērē, jo nauda tev ir liela nelaime.” Un viņa tā arī izdarīja – bezbēdīgi visu iztērēja. Sagāna gluži kā automašīna ieskrējās un traucās pa dzīvi neatļautā ātrumā. Ceļojumi, burāšana ar jahtām, sēdēšana krogos, narkotikas un azartspēles – tāds bija viņas dzīvesstils. Divdesmit divu gadu vecumā viņa cieta smagā autoavārijā un tikai laimīgas nejaušības dēļ palika dzīva. Protams, viņa rakstīja – savas dzīves laikā uzrakstīja vairāk nekā divdesmit romānu un vairākas lugas.

Tolaik netrūka cilvēku, kas Sagānas grāmatas uzskatīja par amorālām, savukārt citi tajās atrada laikmeta atspoguļojumu un iemīlēja jauno rakstnieci par valodas vienkāršību un psiholoģisko portretu veidošanas prasmi. Kritizētāji norādīja, ka viņas romānos ir pārāk daudz netiklības, savukārt aizstāvji iebilda, ka tas viss, kas tiek dēvēts par netiklību, ir juteklisks, maigs un trausls un labi iederas izcilā literatūrā.   

Literatūrkritiķi bieži vien atgriezās pie viņas pirmā romāna, kas bija kļuvis par starptautisku sensāciju. Tā iznākšana sakrita ar brīdi, kad Francijas literārā pasaule meklēja jaunus izteiksmes veidus, kā atklāt emocijas un cilvēka identitāti. Ar savu pirmo romānu Sagāna bija precīzi trāpījusi kaut kam ļoti būtiskam.

"Esiet sveicinātas, skumjas" pieteica visas vēlākās rakstniecei aktuālās tēmas: dīku dzīvi, ātras automašīnas, cinismu, jutekliskumu un vienaldzību. Pat stingrākie kritiķi bija spiesti atzīt jaunās autores nevainojamo stilu un meistarības briedumu. Šis darbs turpināja franču psiholoģiskā romāna tradīcijas, bet dialogos spēcīgi ieskanējās eksistenciālisma toņi. Tā melanholiskā atbalss vēlāk bija saklausāma arī Saimona un Garfunkela populārajā dziesmā "Klusuma skaņas".

Literatūras superzvaigzne

Fransuāza Sagāna piedzima 1935. gadā Francijas dienvidrietumos bagāta uzņēmēja ģimenē. Mājās viņu sauc par Kiki, un apstākļi bija pietiekami droši un komfortabli, lai tajos izaugtu maiga un paklausīga meitene. Taču tā nenotika – Fransuāzas dzīve jau no mazotnes bija trillera cienīga. Četru gadu vecumā meitene gandrīz noslīka, septiņu gadu vecumā rotaļu biedrs viņu sadūra ar spēļu zobenu, gadu vēlāk viņa salauza kāju, deviņos gados piedzīvoja autokatastrofu, bet desmit gados ievainoja sevi ar bambusa šaujamo strēli.

Neraugoties uz rakstura spurainumu, vecāki viņu lutināja; Fransuāzai bija viss, ko viņa vēlējās. Meitene mācījās katoļu skolā, taču 16 gadu vecumā zaudēja ticību dievišķiem brīnumiem. Viņa pameta skolu, bet vēlāk iestājās Sorbonnas Universitātes Filoloģijas fakultātē. Jauno sievieti vienlīdz interesēja gan literatūra, gan bohēma. Viņa bieži sēdēja kafejnīcās ar saviem draugiem – jauniem māksliniekiem, rakstniekiem, aktieriem. Sarunas nereti ievilkās līdz vēlai naktij. Tad Fransuāza devās mājās un rakstīja savu pirmo stāstu Esiet sveicinātas, skumjas.

Gatavo darbu viņa aiznesa uz Julliard izdevniecību, kuras īpašniekam Renē Žilāram piemita laba intuīcija uz talantiem. Vēlāk literatūrkritiķi sprieda, ka jaunajai sievietei paveicās – viņa nonāca pie izdevēja, kuram bija gan līdzekļi, gan talants. Žilārs uzreiz sajuta, ka ar šo neparasto meiteni varēs labi nopelnīt. Vienlaikus ar stāsta izdošanu viņš organizēja skaļu reklāmu, pievēršot lasītāju uzmanību neparastam faktam – rakstniecei ir tikai 18 gadu. Tomēr pat vispārdrošākajos sapņos Žilārs nevarēja paredzēt tos apdullinošos panākumus, kādus guva debitante literatūras lauciņā. Esiet sveicinātas, skumjas kļuva par bestselleru, gada laikā grāmata pārdota miljonos eksemplāru daudzās Eiropas valodās. Sagāna saņēma piecus miljonus franku un varēja atļauties izklaides, par kurām sapņoja jau kopš pusaudžu gadiem.   

Jaunās rakstnieces panākumus nevarēja neievērot, un tolaik ikviens godājams franču literatūrkritiķis uzskatīja par savu pienākumu kaut ko uzrakstīt par Sagānu. Liela daļa kritiķu vienojās kopīgā atziņā, ka nekāda īpaša talanta Sagānai nav un viņas popularitāte vairāk balstīta veiksmīgi izveidotajā reklāmas kampaņā. Viņi prognozēja, ka vairāk grāmatu viņai nebūs un pēc dažiem gadiem cilvēki tādu Sagānu būs aizmirsuši. Tomēr grāmatas tirāža turpināja pieaugt, to aizvien tulkoja un izdeva citās valstīs. Romāns tika iztulkots 22 valodās, pēc tā motīviem uzņēma filmu. Jauno autori daudz intervēja, fotografēja, laikrakstos parādījās viņas dzīves apraksti. Jaunās rakstnieces talants pārsteidza daudzus – gan lasītājus, gan literatūrkritiķus; viņa bija kļuvusi par literatūras superzvaigzni.

Šarmantais monstrs

Daudzi nevarēja saprast, kur slēpjas jaunās rakstnieces panākumu atslēga. Savā literārajā darbā Fransuāza patiesi un bez liekulības stāstīja, cik labi būt jaunai, veselai, laimīgai, mīlēt dzīvi un baudīt to mīļākā apskāvienos. Daudziem romāns šķita amorāls, jo bija nepieņemami, ka galvenā varone Sesīlija, 17 gadus veca meitene, nolemj zaudēt nevainību tāpat vien, aiz gara laika. Daudzus laikabiedrus šokēja cinisms un arī dzīves nogurums, ko jaunā rakstniece likusi paust savai galvenajai varonei. Rakstnieks Žans Moriaks, vērtējot Sagānas darbu, nosauca  viņu par mazo, šarmanto monstru.

Kļūdījās tie, kas paredzēja, ka Sagānas panākumi būs īstermiņa. Arī viņas nākamie romāni piesaistīja lasītāju uzmanību. Īpaši populāri kļuva Vai jūs mīlat Brāmsu?, Brīnišķīgie mākoņi, Nesaklātā gulta. Gandrīz visus Sagānas darbus caurstrāvoja mīlestības, skumju un vientulības motīvi. Jāatzīst, viņa bija neparasta parādība piecdesmito un sešdesmito gadu franču literatūrā, turklāt rakstniecei bija ietekme ne tikai uz Francijas literatūru vien. Pirmie romāni vienā pašā Francijā tika iespiesti un izpirkti vairākos miljonos eksemplāru, un amerikāņu nedēļas laikraksts Time jauno francūzieti nodēvēja par visvairāk apsveikto un lasīto jauno autoru visā pasaulē.

Kritiķi sprieda, ka Sagānas pārsteidzošie panākumi vairāk meklējami psiholoģijā, nevis literatūrā. Sagāna nerunāja tikai savā, bet daudzu savu lasītāju vārdā, viņas balss bija tā, kas izteica jaunās paaudzes noskaņas, sajūtas un mērķus. Kāds angļu žurnālists gan sarkastiski aizrādīja, ka 22 gadu vecumā Sagāna kļuvusi tikpat slavena kā Voltērs 82 gadu vecumā, bet 32 gadu vecumā viņa, visticamāk, būs aizmirsta. Žurnālista prognozes nepiepildījās – Sagāna savu slavu saglabāja līdz pat dzīves beigām.

Pēc trešā romāna uzrakstīšanas Sagāna kādā intervijā atzina, ka viņai atšķirībā no citiem rakstniekiem darbi netop radīšanas mokās, viņa raksta viegli un brīvi. “Es dzīvošu nabadzīgi, ja nerakstīšu, un es rakstīšu slikti, ja es nedzīvošu,” teica rakstniece, skaidrojot savu trauksmaino dzīvesveidu. Sagāna rakstīja augām naktīm, kaut māja bieži bija pilna ar viņas draugiem. Viņi pļāpāja, klausījās mūziku, bet rakstniece strādāja.

Dekadence, morfijs un literārais salons

 Ja Sagāna gribēja, viņa varēja būt ļoti disciplinēta. Turklāt viņai patika rakstīt.

Fransuāzas Sagānas romānos bija jaušami dekadences motīvi, aizejošās dzīves vieglums un tās baudīšana. Daudzi lasītāji to uztvēra kā zudušās pasaules aprakstu. Sagānas darbu varoņi bieži vien paši nezināja, viņi mīl vai ne, savu mīlestību  neuztvēra nopietni, ar to viņi aizpildīja savas bezmērķīgās dzīves tukšumu, cenšoties aizdzīt garlaicību un vientulību. Vientulības akords bija jaušams gandrīz katrā rakstnieces darbā. Viņas romānos sevi pieteica cilvēki, kas bez dzīves jēgas klīda no vienas baudas pie citas.

Sabiedrības interesi Sagāna pamanījās izprovocēt ne tikai ar saviem literārajiem darbiem, bet arī dzīvesveidu. Rakstniece kādas piecas vai sešas reizes atradās uz nāves gultas. Viņa varēja aiziet bojā jau 22 gadu vecumā, kad trakā ātrumā drāzās ar savu mersedesa kabrioletu pa šoseju un apgāzās. Vēlāk pat ārsti brīnījās, kādā neticamā veidā viņiem izdevies atgriezt no viņpasaules Sagānu, kurai bija salauzti teju visi kauliņi. Smagās rehabilitācijas laikā, cenšoties mazināt lielās sāpes, rakstniece lietoja morfiju un kļuva atkarīga no narkotikām.

Katastrofa tomēr neatdzesēja Sagānas karsto dabu. Atgriežoties ierastajā dzīvē, rakstniece nekļuva ne mierīgāka, ne apdomīgāka – atkal notika bīstamas avārijas uz šosejas un tika spēlētas riskantas spēles kazino. Turklāt viņai patika saviesīgi pasākumi. Savulaik Sagānas dzīvoklis Parīzē bija populārākais literārais salons Francijā, to apmeklēja ne tikai mākslinieki, bet arī daudzu valstu diplomāti, ministri, premjeri, prezidenti. Kad Sagānai draudēja cietums par narkotiku glabāšanu un lietošanu, viņu izglāba draudzība ar toreizējo Francijas prezidentu Fransuā Miterānu, lielu rakstnieces talanta cienītāju. Viņš bieži apciemoja Fransuāzu un aicināja sev līdzi oficiālajās vizītēs. Reiz vizītes laikā Kolumbijā, kad Sagānai bija stiprs pleiras iekaisums un viņas dzīvībai draudēja briesmas, Miterāns nekavējoties ar savu lidmašīnu nosūtīja rakstnieci uz Parīzi. Apliecinot abu draudzību, Fransuāza stāstīja, ka reiz prezidentam uz kaklasaites bija uzpilējis sarkanvīns. Ilgi nedomājot, Sagāna iemērca Miterāna kaklasaiti baltā vīna glāzē, lai noskalotu traipu. Viņa atcerējās, kā tikušies pēdējo reizi – dažas dienas pirms Miterāna nāves. “Mēs sēdējām un jokojāmies par savām slimībām.”

Attiecības ar vīriešiem un sievietēm

Sagānas trauksmainajā dzīvē, protams, ievērojama loma tika atvēlēta attiecībām ar vīriešiem. Viņa nekad neslēpa, ka priekšroku dod neprecētiem vīriešiem – intelektuāliem bohēmiešiem un kreisajiem politiķiem. Pirmo reizi Fransuāza apprecējās 1957. gadā ar ievērojamo izdevēju Giju Šēleru, kurš bija 20 gadus vecāks par rakstnieci. Tuvāk viņi iepazinās slimnīcas palātā, kur Sagāna atguvās pēc smagās autokatastrofas, bet Šēlers ieradās viņu apraudzīt un uzmundrināt.

Interesanti, ka pirmais pieaicinātais mācītājs atteicās viņus laulāt, jo uzskatīja Sagānas romānus par amorāliem. Rakstnieci tāda rīcība pārsteidza, viņa uzskatīja, ka “rakstnieka vienīgā morāle ir estētiskā”. Protams, tika atrasts cits mācītājs, kas viņus salaulāja, tomēr drīz vien abi atklāja, ka ir pārāk atšķirīgi savās interesēs un dzīvesstilā. Sakārtota un saplānota ģimenes dzīve nebija piemērota Sagānas raksturam.

Vēlāk viņa pati stāstīja, ka reiz atgriezusies  mājās un ieraudzījusi vīru dīvānā mierīgi lasām avīzi. Šis banālais skats tik ļoti pārsteidzis jauno rakstnieci, ka viņa sakrāmējusi savas somas un uz visiem laikiem atstājusi laulāto draugu. Taisnības labad gan jāpiebilst, ka viņas rīcība īpaši nav apbēdinājusi pamesto vīru, jo arī viņš bija sapratis, ka Sagāna nav piemērota mierīgam dzīvesveidam.

Otrais mēģinājums izveidot ģimeni bija 1962. gadā, kad Sagāna apprecējās ar amerikāni Bobu Vesthofu, bijušo gaisa spēku pilotu. Šajā laulībā Sagānai piedzima dēls Denī. Pametot militāro dienestu, Vesthofs bija pārcēlies uz Monmartru un mēģināja veidot modeļa karjeru. Viņš sevi sauca par keramiķi, lai gan patiesībā tāds nemaz nebija.

Kā vēlāk intervijās izteicās viņu dēls Denī, tēvs dēvējis sevi par keramiķi tikai tāpēc, ka viņa īrētajā dzīvoklī bijusi māla krāsns. Arī šī laulība nebija noturīga – pēc kāda laika viņi izšķīrās.  

Dzīves laikā Sagānai bija vairāki romāni ar vīriešiem, bet tos viņa skaļi neafišēja. Bet ļaudis runāja arī par viņas mīlas sakariem ar sievietēm. Rakstnieces dēls vēlāk apstiprināja mātes divdzimumu orientāciju un norādīja, ka ilgu laiku viena no viņas mīļotajām sievietēm bijusi Pegija Rošu, ar kuru rakstniece dzīvoja vienā dzīvoklī. Roša pat tika apglabāta blakus Sagānai, neminot viņas vārdu uz pieminekļa.

Sabiedrībai bija zināma arī Sagānas ciešā draudzība ar rakstnieku, dramaturgu Žanu Polu Sartru. Viņi bieži klaiņoja pa Parīzes ielām un pusdienoja restorānos. “Es runāju ar viņu par dzīvi un mīlestību. Viņš man stāstīja par savām mīļākajām, kuras bija sliktas aktrises un kurām viņš piešķīra galvenās lomas savās lugās,” stāstīja Sagāna. 

1980. gadā viņa publicēja atklātu vēstuli Sartram, kurā nosauca viņu par savas paaudzes godīgāko un inteliģentāko rakstnieku. Bez kopīgajām literārajām interesēm šiem diviem slavenajiem francūžiem bija arī kopīgas palaidnības. Reiz Fransuāza smejoties teica žurnālistiem, ka viņa satikusies ar Žanu Polu aci pret aci kaut kādā randiņu namā, kur katrs ieradies ar savu pavadoni. Viņi bieži pusdienojuši kopā restorānos. Dzīves beigās rakstnieks bija gandrīz akls, un Fransuāza viņam uz šķīvja sagriezusi gaļu.

Nauda, kazino un slinkums

Visu savu dzīvi rakstniece mētājās ar naudu – gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Kādā intervijā viņa atzina: “Man patīk nauda. Tā man vienmēr bijusi laba kalpone, bet slikta saimniece.” Sagāna nebija skopa – viņa bieži ziedoja dažādiem labdarības fondiem, deva naudu saviem radiniekiem un trūkumā nonākušajiem kolēģiem rakstniekiem. Sagāna bieži apmeklēja kazino, un sabiedrībā klīda runas, ka slavenā rakstniece šajās iestādēs nospēlē grandiozas naudas summas. “Muļķības!” teica Sagāna, apgalvojot, ka esot ļoti laba spēlētāja.

Rakstnieces laimīgais cipars bija astoņi. Patiess nostāsts vēsta, ka reiz viņa spēlējusi kazino un, liekot likmi uz astoņi, laimējusi 80 000 franku. Laimīga viņa atgriezusies īrētajā namā Normandijas piekrastē un rīta agrumā likusies gulēt, pavisam piemirstot, ka tieši todien beidzas īres termiņš un māja jāatbrīvo. Drīz vien ieradies mājas īpašnieks, kurš vēlējies pārliecināties, vai telpas jau atbrīvotas. Sagāna, nelaikā pamodināta, protams, nekur nav bijusi gatava doties, tāpēc pavaicājusi, vai īpašnieks nebūtu ar mieru māju pārdot. Samulsušais normandietis bildis, ka varētu – par 80 000 franku. Rakstniece izbērusi uz galda naktī laimēto naudu un devusies atkal gulēt. Tā viņa tikusi pie savas slavenās villas Normandijā.

Rakstnieces darbaspējas bija tieši atkarīgas no pavadīta laika slinkojot. Viņa neslēpa, ka pa īstam jūtas laimīga tikai brīžos, kad neko nevajag darīt. “Slinka paradīzes dzīve – guļu gultā un, kā teica Bodlērs, skatos uz peldošajiem mākoņiem. Lasu detektīvus, pastaigājos, eju ciemos. Tad pienāk mirklis, kad galvā parādās sižeti, neskaidras idejas un izplūduši silueti. Tas viss man krīt uz nerviem. Un tad nostrādā kāds ārējs faktors – man vairs nav naudas vai jāmaksā nodokļi.

Man nekas cits neatliek kā sēsties pie rakstāmgalda. Man bieži pārmet, ka es naudu metu ārā pa logu. Man šķiet, ka tieši tas mani vienmēr ir glābis. Ja es būtu pārticis cilvēks un materiāli neatkarīgs, nezinu, vai vispār rakstītu. Es rakstu pa naktīm un atslēdzu telefonu, tad nekas un neviens mani netraucē. Rakstu tāpat kā elpoju, sekoju savam instinktam, nedomājot par to, ka noteikti vajadzētu pateikt ko jaunu. Protams, gadās labvēlīgi mirkļi, kad jūties kā vārdu pavēlniece, un tad šķiet, ka esi īstajā paradīzē.”

Kādā intervijā Sagāna atzina, ka viņai šajā dzīvē neesot autoritāšu un savu iztēli viņa vērtē augstāk par dzīves pieredzi. Rakstniece pēc būtības bija dumpiniece, viņu neinteresēja oficiālās varas pagodinājumi. Savulaik viņa atteicās no amata Gonkūras akadēmijā un noraidīja piedāvājumu kļūt par goda locekli Francijas akadēmijā. Savu atteikumu viņa pamatoja šādi: “Pirmkārt, man nepiestāv akadēmijas zaļais mundieris. Otrkārt, es vienmēr kavējos un tādējādi varu aizkavēt akadēmiķu darbus. Visbeidzot, man nepatīk pagodinājumi, kas mani nogurdina ar savu bezjēdzīgumu.”

Nodokļu inspektoru gūstā

Laikabiedri Fransuāzas Sagānas personībā saredzēja pretrunīgumu. Viņa varēja ar basām kājām joņot sporta automašīnā, dzert viskiju, aizrauties ar azartspēlēm un ļauties kaislīgiem mīlas sakariem, bet tajā pašā laikā intervijās  viņa bija bikla un pieklājīga – tur nebija ne lecīguma, ne vīzdegunības. Lai vai kā, tomēr savu pusaudzes dumpinieciskumu un tieksmi uz anarhiju rakstniece saglabāja līdz pat dzīves beigām.

Mūža nogalē Sagāna kādā intervijā teica: “Man bija kaskadiera dzīve. Es tiešām nožēloju, ka nodzīvotais laiks nebija tik harmonisks un poētisks, kā es to vēlējos. Reizēm savos sapņos redzu sevi guļam pludmalē. Atrodos sliņķu paradīzē, kur nevajag strādāt... Kas attiecas uz pēcnāves slavu un vietu literatūras panteonā, es par to nospļaujos.” Rakstniece norādīja, ka vēlme saglabāt savu vietu vēsturē ir vīrišķā principa pazīme, bet viņai kā sievietei tas nerūp.

Dzīves nogalē jau slimo Sagānu pavisam nomocīja nodokļu inspektori, kuri izmeklēja kādu finansiālu darījumu. Viņi atklāja, ka rakstniece it kā nav samaksājusi nodokļus 5,439 miljonu franku apmērā. Sagāna gan taisnojās, ka viņa pati esot šā darījuma upuris, tomēr Parīzes tiesa piesprieda rakstniecei vienu gadu nosacītu cietumsodu. Lietas izmeklēšanas gaitu plaši atspoguļoja Francijas prese. Neviens no Sagānas bijušajiem draugiem publiski neaizstāvēja rakstnieci.

Tikai skandalozais literāts Frederiks Beigbeders nāca klajā ar apsūdzību valsts vadītājiem: “Slima un bankrotējusi, vistalantīgākā dzīvā Francijas rakstniece tagad ir pašas valsts pamesta. Es apsūdzu Republikas prezidentu un premjerministru necieņā pret franču literatūru. Francija nogalina savu ģēniju. Man kauns par savu valsti. Kad Sagāna nomirs, visi ieradīsies pie viņas kapa, lai godinātu rakstnieci. Neizglītotie vadītāji, jums jārīkojas jau tagad! Sagānu atcerēsies, kad jūs jau sen būsiet aizmirsti.”

Faktiski rakstniece nomira nabadzībā – par laikus nesamaksātajiem nodokļiem Francijas ieņēmumu dienests bija apķīlājis visus viņas ienākumus un īpašumus. Pēc nāves Fransuāza Sagāna atstāja milzīgus parādus. Pēdējos dzīves gadus rakstniece bieži slimoja un dažas dienas pirms nāves tika nogādāta Onflēras slimnīcā. Sagāna nodzīvoja 69 gadus un nomira 2004. gada 24. septembrī slimnīcas gultā no sirds un plaušu mazspējas.