Sergejs vairākus gadus šausmīgi dzēra, bet tad izrāpās no bedres un kļuva par tēti 12 bērniem

Sergeja un Veras Saprikinu ģimenes atvases ir Agate (22 gadi), Terēze (21), Elizabete (20), Stefans (18), Jekaterina (17), Sofija (15), Sebastians (13), Anna (11), Mihails (9), Anastasija (7), Estere Marija (tieši šodien svin savu 6 gadu dzimšanas dienu), Andrejs (aizgāja mūžībā grūtniecības laikā) un pastarītis Tomass (2).

Īsts Padomju laiku bērns

"Ja man jautā, kāpēc man ir tik daudz bērnu, man ir jāstāsta visa sava dzīve, jo es nekad nebiju par to [tik lielu bērnu skaitu] sapņojis. Esmu Padomju laiku bērns. Kad es piedzimu, mammai jau bija dēls no cita vīrieša, es biju jaunākais brālis. Pēc tam piedzīvoju padomju audzināšanu - biju godīgs pionieris, oktobrēns, komjaunietis. Gandrīz iestājos partijā, bet tad Padomju laiki beidzās un man paveicās, ka neiestājos.

Jaunībā es nekad nebiju domājis, ka man būs ģimene. Mani vecāki ir izšķīrušies, es tam visam neredzēju jēgu. Redzēju, ka ģimene neturas un tajā nav vispār nekādas laimes. Neredzēju ģimenei vērtību."

Pa vecam vairs nevar, bet pa jaunam vēl nemāk

Sergejs aizgāja dienēt padomju armijā, bet divas nedēļas pēc atgriešanās Latvijā bija barikādes. "Tā faktiski bija cita valsts, dzīve. Pirms tam partija visu nodrošināja, viss bija saplānots līdz pensijai un nāvei un gribot negribot bija jāstrādā.

Bet tad pēkšņi neviens strādāt nelika, pat nepiedāvāja. Tad bija jādomā, kas jādara, bet neviens to nebija mācījis, jo līdz tam būvējām komunismu un gaišo nākotni. Viss sabruka pusceļā."

Četrus gadus nemitīga dzeršana

Tolaik Sergejs bieži satikās ar draugiem. Dzīve likās pelēka. "Iedzērām, pasēdējām vienu reizi, otru, trešo. Tā es tajā ievilkos uz četriem gadiem. Četrus gadus katru diena man bija dzeršana." Jaunais vīrietis nonāca alkohola atkarībā. "Līdz narkotikām neaizgāja, jo kopš bērnības baidījos no vakcīnām, špricēm."

"Mēģināju darboties un veidot biznesu, bet viss beidzās ar neko, jo es dzēru un nespēju kontrolēt situāciju tajā brīdī. Beigās es iekritu parādos."

Ar aliņu uz Aglonu

Tad piezvanīja kāda draudzene un piedāvāja doties svētceļojumā no Jūrmalas uz Aglonu. Sergejs toreiz īsti nesaprata, kas tas ir - domāja, ka parasts pārgājiens: "Aiziešu kādus 300 km, pastaigāsimies."  

"Domāju: "Nu labi, aiziesim!" Nopirku aliņu, aizbraucu pie draudzenes, viņiem ar vīru bija viskijs. No rīta ejam, galva sāp, gribējās nopirkt aliņu. Bet viņa saka: "Nevajag aliņu, iesim tāpat, varbūt kefīru nopirkt?" Es atbildēju: "Kaut kefīru, labi."

Aizgājām līdz baznīcai, tur notika dievkalpojums. Man tas neko neizteica. Es stāvēju pie durvīm un pīpēju. Pēkšņi durvis atvērās, visi iznāca ārā. Parādījās krusts un priesteris, visi sāka iet. Draudzene teica: "Tā ir mūsu grupa, ejam!" Mēs aizgājām. Visi priekšā sāka lūgties Rožukroni, bet mēs gājām aizmugurē un pīpējām. Man tas bija pavisam kaut kas svešs. 

Par Dievu bērnībā dzirdēju tikai to, ka Viņa nav. Es domāju, ka cilvēki, kuri tic Dievam, ir tumši, neizglītoti, tādi nabaga cilvēki, kurus apmāna. Es arī izsmēju kristiešus, īpaši katoļus, saistībā ar inkvizīciju, raganu medībām. Bet Dievs tā pajokoja, ka šajā svētceļojumā mani kristīja un es kļuvu katolis."

Viss sagriezās otrādi

Tas notika Atmodas laikā, kad cilvēkos pamodās interese par garīgumu, neredzamo pasauli, kristietību. "Sākumā es strīdējos ar draugiem, ka nav neredzamās pasaules. Ja es neredzu, nesaožu, nevaru pagaršot, pataustīt to, tad tās nav. Ko jūs man te stāstāt?!"

Taču pēc kristībām, kuru laikā piedzīvoja eksorcismu, Sergeja domas sāka mainīties. "Kad mēģināju reflektēt par savu dzīvi un pārdomāt to, atgriežoties pie faktiem, sapratu, ka tas bija Svētā Gara pieskāriens manai būtībai.

Līdz tam mani nebija iespējams pārliecināt, ka Dievs ir, bet pēc tam viss sagriezās otrādi. Es pieredzēju Dieva klātbūtni iekšēji. Tas ir fakts, kas mani ļoti pārsteidza. Kopš tā brīža nebija argumentu, kas mani pārliecinātu, ka Dieva nav. Varēja stāstīt ļoti loģiski, bet es zināju, ka Viņš ir."

Pēc mēneša vēl dziļākā bedrē

Pamazām sākās Sergeja kristīgais ceļš, bet sākumā tas nebūt nebija gluds un viegls. "Joprojām es nebiju domājis par ģimeni. Ne uzreiz man viss izmainījās. Sākumā es atgriezos mājās tajā pašā vidē un pie tiem pašiem draugiem. Atkal sākās dzeršana. Pēc mēneša es biju vēl dziļāk nekā pirms tam."

Tad vīrieti uzrunāja tā pati draudzene, kas nu jau bija kļuvusi par viņa krustmāti, aicinot ciemos. Tur viņu uzaicināja aiziet uz baznīcu. Tovakar Sergeju pirmo reizi pierunāja doties uz grēksūdzi. "Es nekad nebiju bijis grēksūdzē, bet biju redzējis, ko tur cilvēki dara. Visi mani grēki tur bija kā uz fotogrāfijas. Es visu izstāstīju, un priesteris tikai pajautāja, vai nožēloju un vai gribu vēl tā turpināt dzīvot? Nē, negribu!

Viņš atlaida manus grēkus un ieteica palūgties piecas lūgšanas. Pie trešās lūgšanas atkal notika klikšķis un man sāka tecēt asaras. Es stāvēju uz ceļiem un domāju: "Man ir 24 gadi, es vairs neatceros, kad būtu raudājis, kas ar mani notiek?""

Kā pērtiķis baznīcā

Pēc grēksūdzes un izraudāšanās Sergejam piedāvāja piekalpot pie altāra. "Labi, aizgāju piekalpot. Es neko nezināju, piemēram, kas jādara kurā brīdī. Es tikai skatījos, ko visi dara, un atkārtoju kā pērtiķis. Ja visi meta krusta zīmi, es arī. Ja visi metās uz ceļiem, es arī. Kad kaut ko lasīja, es neko nesapratu. Es tikai stāvēju un zināju divas lietas: man jāiet pie grēksūdzes un pēc tam pie Komūnijas, dievgalda.

Tas man kaut kā palīdzēja. Pēc tam draudzene ar vīru aizbrauca uz ārzemēm un atļāva man dzīvot viņu dzīvoklī Jūrmalā. Līdz tam es pats dzīvoju Ogrē. Tur es arī paliku. Neviens (ne mamma, ne draugi no Ogres) nezināja, kur es esmu, jo toreiz vēl nebija mobilo tālruņu."

Bankā darba intervijā jautā, vai prot rakstīt

Tad Sergejs sāka meklēt darbu: "Ieliku sludinājumu "Reklāmā", ka meklēju darbu. Man no bankas piezvanīja. Darba intervijas brīdī nebiju dzēris, bet četrus gadus biju dzīvojis tādu dzīvesveidu.

Viņi uz mani skatījās un tad pajautāja: "Jūs rakstīt protat?" Es saku: "Protams!" Viņi aicināja: "Uzrakstiet kaut ko." Es kaut ko uzrakstīju, viņi paskatījās manu rokrakstu un atļāva strādāt. Tāda bija mana pirmā darba intervija 1994.gadā. Tā sākās mana karjera banku sistēmā."

Pamazām, pamazām izrāpjas no bedres

Pēc gada Sergejs iestājās divās augstskolās un tāpēc parādījās lielāks laika trūkums visādām izvirtībām. "Bet vienalga: piecas dienas es biju aizņemts, jo pa vakariem mācījos, bet pa dienu strādāju, bet sestdienu un svētdienu pavadīju pie draugiem.

Beigās pamazām Dievs mani no tā visa izveda, jo es nebiju spējīgs sevi tā izmainīt. Es neesmu cilvēks ar stipru gribasspēku. Es ieraudzīju, ka kristietība nav domāta pareiziem un labiem cilvēkiem, jo, ja tā tas būtu, es nekad nebūtu baznīcā. Es tiešām redzēju, ka Dievs mīl grēciniekus."

Atklāsme, ka aborts ir slepkavība

Sergejs dalījās ar vēl vienu svarīgu lietu, ko viņš baznīcā atklāja diezgan ātri. "Agrāk man aborti bija līdzeklis, lai atrisinātu problēmas. Es maksāju sievietēm, jo redzēju to kā lietu, kas atviegloja dzīvi. Pēkšņi es baznīcā sadzirdēju vārdus, ka tā ir slepkavība. Kaut kas manā sirdī teica, ka tā tiešām ir patiesība." Tobrīd mainījās Sergeja dzīve un uzskati, turklāt tas nenotika tāpēc, ka "kāds visu laiku pierunāja un skaloja smadzenes".

Domājot par ģimeni, Sergejs jaunībā bija pieļāvis: ja ļaunākajā gadījumā tomēr nāktos apprecēties, tad viņam būtu, maksimums, divi bērni. Viņš tolaik atbalstīja gan kontracepciju, gan abortus.

Šokā par 19 bērnu ģimeni

Arī tad, kad baznīcas pasākumos citās valstīs (Polijā, Spānijā, Itālijā) redzēja 14, 15, pat 19 bērnu ģimenes, nevarēja saprast tādus cilvēkus. "Nevarēju saprast, kā tas ir iespējams. Man jau 3 bērni likās daudz. Domāju, ka 7 bērni ir elle, bet ar 15 vai 19 bērniem var nošauties. Tā bija revolūcija manās smadzenēs."

Vienlaikus viņš iekšēji sāka just, ka bērni ir labi, patiesi, vērtīgi: "Tā ir lieta, kuras dēļ varbūt ir vērts zaudēt dzīvību  un dzīvot." Tolaik 26-27 gadus vecais vīrietis daudz domāja, kāpēc dzīvo, ko dara, kas viņš ir. Viņš sevi redzēja kā studentu ar nepabeigtu izglītību un bankas "klerku".

Viņam nebija ne sievas, ne ģimenes, ne dzīves jēgas. "Kas es esmu? Vīrietis? Īstenībā vēl nē. Puisis, jauneklis, kurš savā dzīvē neko nav izlēmis, izdarījis. Tas lika aizdomāties par savu dzīvi, aicinājumu un to, kāpēc viņš vispār staigā pa zemi.

Nepaspēja kļūt par priesteri

Sergejs jau plānoja iestāties Garīgajā seminārā, lai kļūtu par katoļu priesteri, bet tad iepazinās ar savu tagadējo sievu Veru. "Pēc gada mēs apprecējāmies, vēl pēc gada piedzima pirmā meita. Tad sākās dzīve."

Draudzības laikā sieva studēja medicīnu, bet Sergejs jau uzreiz teica: "Ja mēs apprecēsimies un Dievs dos bērnus, tad tev būs jāizvēlas, kādu karjeru veidot: ārstes vai mammas." Sieva pirms tam nebija plānojusi mammas karjeru,  bet nepretojās un piekrita Sergeja nostājai.

Gandrīz abonements Bērnu slimnīcā

Protams, ar bērnu dzimšanu un augšanu viss nenotika gludi un viegli. Bija visādas problēmas, piemēram, regulāras slimošanas. Daudzbērnu ģimenē ir liela iespēja, ka kāds atnes kādu infekciju no dārziņa vai skolas un tad daļa ģimenes saslims. Sergejs pat smējās, ka kādā brīdī viņam vajadzēja iegādāties pastāvīgu abonementu Bērnu slimnīcā.

Kopā piedzīvotas arī pusaudžu vecumam raksturīgās nesaprašanās, kā arī bērnu audzināšanā pieļautas dažādas kļūdas, kā tas parasti notiek ar visiem vecākiem. Dažkārt tikai pieaugušā vecumā bērni pasaka atzinīgus vārdus par vecāku mājās piedzīvoto.

No "pupsika" par ragaini

Bērnu audzināšanā Sergejam palīdz kāda ebreju rabīna skaidrotais, ka bieži vien bērnībā mīļais "pupsiks" pusaudžu gados kļūst par ragaini, jo Dievs iekārtojis, ka bērnam vēlāk jāatstāj savi vecāki un jāiet prom no ģimenes, bet vecākiem pamazām jāatlaiž bērni. Pusaudžiem raksturīgais adatainums ir Dieva palīdzība vecākiem, lai būtu vieglāk palaist bērnus pasaulē.

Abas Saprikinu vecākās meitas jau ir apprecējušās un dāvājušas pa mazbērnam. Sergejam ir 52 gadi, viņš ir vectēvs 2 mazbērniem, tāpēc tagad sāk saprast savu tēti vecumdienās. "Agrāk man likās, ka tik vecs cilvēks jau ir nolemts nāvei un jāgatavo zārks. Tagad sāku saprast savu tēvu, kurš pat dzīves beigās, staigājot ar sāpēm, teica, ka dvēselē vēl ir jauns: "Tagad es saprotu, ka dvēsele vienmēr ir jauna.""

Gaida vēl vienu bērniņu

Runājot par bērniem, Sergejs sarunas laikā teica, ka pagaidām Tomass ir pastarītis. Vai ģimenē plānots vēl kāds bērns? "Es nezinu, vai ir plānots, jo mums jau ir tādi gadi, ka drīzāk nē. Bet nevar zināt, jo mēs vienmēr esam atvērti šajā ziņā. Dzimstību kontrolē Dievs."

 Īsi pirms raksta publicēšanas Sergejs atsūtīja priecīgu ziņu, ka ģimene gaida nākamo mazulīti.

Ja zobi ir, tad būs arī maize

Viņš atminējās no saviem skolas gadiem, kad par daudzbērnu ģimenēm valdīja nelabvēlīgs priekšstats. Bija stereotips, ka tētis, mamma vai abi vecāki bija dzērāji. Tagad arī viņš nezina daudz daudzbērnu ģimeņu, bet tās, kuras pazīst, ir labvēlīgas. Viņi līdzīgi kā Saprikinu ģimene nedzīvo bagāti, bet "mums visa kā pietiek, mums viss ir, varbūt pat vairāk nekā daudziem citiem".

Sergejs atzina, ka ikdienas dzīve ar daudz bērniem nav viegla. "Jebkurā gadījumā jebkurš bērns atņem mieru un pieprasa uzmanību." Citreiz dzirdams, ka daudzbērnu ģimenē bērni daudz darbojas viens ar otru. Jā, tā notiek, bet tāpat visu laiku vajadzīga vecāku kontrole un piedalīšanās.

Viņš atsauca atmiņā kāda veca priestera teikto: "Ja Dievs devis zobus, tad dos arī maizi ēšanai." "Manā situācija tā drīzāk ir paļāvība uz Dievu. Viņa klātbūtni piedzīvoju regulāri gan faktos, gan notikumos."

Brīnumainā mašīnas iegāde

Piemēram, reiz, kad ģimenei vajadzēja lielāku mašīnu, Dievs brīnumaini palīdzēja. "Vajadzība bija, bet iespēju nebija." Sergejs tolaik strādāja bankā un bija iespēja saņemt kompensāciju automašīnai, lai iegādātos to līzingā. Apbraukājot dažādus autodīlerus, Sergejs meklēja 8 vietu minivenu. "Visur bija auto ar 7 vietām. Vienā vietā  bija auto ar 8 vietām, bet tā cena bija par 30% augstāka." Ģimene secināja, ka viņiem nav tik daudz līdzekļu, lai šo mašīnu nopirktu.

Viņi mājās kopā lūdzās par šo situāciju, taču vīram un sievai jau sāka šķist, ka tur nekas neizdosies. Tikai vecākā meitiņa, kas tolaik vēl bija maza, nerimās lūgties.

Negaidīts zvans pēc dzemdībām

"Mums piedzima kārtējais bērns. Atceros, ka tajā dienā izskrēju no Dzemdību nama, lai nopirktu vīnogas ārstiem. Pēkšņi man zvana no autocentra un jautā, vai es jau nopirku mašīnu." Autocentrā negaidīti piedāvāja ģimenei nopirkt mašīnu par krietni zemāku cenu. "Es toreiz biju šokā." Līdzīgas brīnumainas situācijas Saprikinu saime piedzīvojusi regulāri.

Piemēram, reiz, kad sieva atpūtās pēc kādām nesenām dzemdībām, pie Sergeja ciemos ieradās kāds draugs. Viņam bija dažādi dzērieni, ar ko pacienāt viesi, bet pietrūka cienasta. Kad viņš jau bija sataisījies iet uz veikalu, pie durvīm pēkšņi piezvanīja kaimiņiene un negaidīti uzdāvināja 2 maisus ar sieru, desu un citiem garšīgiem pārtikas produktiem. Tāpat vien. Bez acīmredzama iemesla...

Sapņo par māju

Patlaban ģimene dzīvo diezgan lielā divstāvu dzīvoklī, kas jau pirms viņiem apvienots no četriem standarta mitekļiem. "Tā ir kā māja mājā." 180 kvadrātmetros pietiek vietas visiem. Viņi ir sākuši domāt par savu māju, jo apsver domu pie sevis ņemt arī vecākus, bet pagaidām šī iecere nav īstenojusies.

Meklējot māju, Sergejs saskārās ar izīrētājiem, kuri atteica, jo uzzināja par ģimenes bērnu skaitu: "Labāk ar suņiem un pīpējiet, bet bērnus tik daudz nevajag!" Pat tad, ja sludinājumos rakstīts, ka piedāvā izīrēt māju ģimenei ar bērniem, realitātē izīrētāji atteicās no Saprikinu ģimenes piedāvājuma, jo uzzināja par viņu bērnu skaitu.

Tiešām tik daudz bērnu?

Arī ārvalstīs, piemēram, šovasar, gadījušies nepatīkami mirkļi saistībā ar apartamentu īri. Lai gan piedāvājumos rakstīts, ka mājoklis piemērots tik daudz cilvēkiem, taču pēc tam izīrētāji pārjautāja, vai tiešām tā nav kļūda, ka minēts tik daudz bērnu. Jaunos un svaigi remontētos apartamentos pat runāts par depozīta palielināšanu tik kuplai ģimenei. Bet beigās viss bija labi.

Sergejs atzina, ka ceļojumu laikā ģimene nav ļoti klusa, piemēram, braucot lidmašīnā, bet nav arī tā, ka bērni visu laiku tikai bļautu. Dienvidu kultūrās viņi priecājās, ka ļaudis pret bērniem izturas daudz labvēlīgāk un bez pretenzijām.

Darbs mājās ar slapju muguru

Patlaban Sergejs vairs nestrādā bankā, bet turpina darboties finanšu jomā. Savukārt Vera darbojas mājās ar bērniem.

"Nevar teikt, ka sieva mājās nestrādā. Kad viņa guļ, atrodas Dzemdību namā vai ar kādu mazo bērnu slimnīcā, es izbaudu mājas dzīvi. Zinu, ka tā visu laiku paiet sviedros, skraidot, gatavojot ēst, mazgājot grīdu un traukus un darot visu pārējo." Vēl jāmazgā arī drēbes, jātīra istabas un jāpalīdz bērniem mācībās.

6 skolēni katrs savā telefonā

Arī attālināto mācību laiks pagājušajā ziemā un pavasarī ģimenē bija sarežģīts. "Mums bija 6 skolēni. Katrs sēdēja savā telefonā, datorā. Vajadzēja visus kontrolēt, ko viņi tur dara. Skolēni bija viltīgi, piemēram, puse klases kooperējās, pieslēdzās kādai spēlei, savstarpēji spēlēja, izslēdza ekrānus un it kā klausījās skolotājas teikto fonā. Tad bija jāstaigā un jāskatās, kurš ko dara."

Kopumā var teikt, ka attālināto mācību laiks viņiem nebija viegls, bet vienlaikus tas arī nebija tik sarežģīts, kā likās sākumā. Vismaz sieva tā atzinusi, jo iepriekš domāja, ka "tā vispār būs elle".

Svētkos grib apdāvināt nabadzīgos

Interesants stāsts ir par ģimenes svinībām. Tā kā viņu ir daudz, tad dzimšanas dienas jāsvin diezgan bieži. Sergejs jokoja, ka daudzbērnu mammai gandrīz jādzied krievu valodā zināmā dziesma, ka dzimšanas diena ir 10 reizes gadā.

Svētkos viņi cenšas sanākt kopā, parunāties, sarūpēt lielu torti un saklāt krāšņu galdu. Tieši šodien, 25.decembrī, savu sesto dzimšanas dienu svin viena no jaunākajām Saprikinu meitenēm -  Estere Marija.

Savukārt Ziemassvētkos viņi mēdz kopā gatavot dāvanas un pasniegt tās nabadzīgajiem cilvēkiem, kas stāv pie baznīcas. Diemžēl saistībā ar pašvaldības noteikumiem un pandēmiju pēdējā laikā samazinājies pie baznīcas stāvošo nabadzīgo ļaužu skaits, tāpēc viņus ir grūtāk atrast.

Sergejs nenosoda ubagotājus: "Lai viņi sēž! Starp ļaunajiem varbūt vienam tiešām ir grūti. Pat, ja viņš tur sēž biznesa dēļ, tad dvēselē viņam ir grūti un, kā saka, korķis iekšā."

Bez bērniem pat garlaicīgi

Kad sarunas noslēgumā runājām par to, vai Sergejam un Verai izdodas pabūt divatā un iziet kopīgi no mājām atpūsties, mums pievienojās arī mazākie bērni.

Sākumā tētim klēpī ierausās Tomass, bet nedaudz vēlāk ekrānā parādījās arī Esteres sprogainie un gaišie matiņi. Viņi draudzīgi māja ar roku un atļāva tētim noslēgt sarunu: "Vecākie bērni ļauj mums iziet no mājām. Varam aiziet, bet citreiz redzam, ka bez bērniem ir pat garlaicīgi."

Pāris cenšas atrast kopīgu laiku vakaros pēc pulksten 21, kad mazie bērni saldi čuč savās gultiņās, bet lielie turpat blakus klusi un mierīgi sarunājas. "Tad mums ir laiks pabūt divatā."