"Es gribēju atgriezties savā ikdienā" Dina Grīnberga 12 gadu vecumā pati izlēmusi par kājas amputāciju
"Es savos 12 gados pateicu mammai, ka gribu amputāciju, jo es gribu būt vesela un braukt mājās, jo man tik ļoti nepatīk ārstēties. Es gribēju atgriezties savā ikdienā," LTV Ziņu dienesta rubrikā "Dzīvei nav melnraksta" stāsta tehniskā ortopēde Dina Grīnberga.
12 gadu vecumā viņai atklāja kaulu vēzi. Nācās amputēt kāju un likt protēzi. Vēzi atklāja pavisam nejauši. Meitene kopā ar draudzenēm pavadīja laiku, skrituļojot uz ielas. Dina nokrita, ieplīsa kauls.
Slimnīcā kājai veica izmeklējumu. Vēlāk jau pēc biopsijas rezultātiem atklājās, ka tur ir kaulu vēzis. Pēc diagnozes uzstādīšanas sākās ilgs atveseļošanās process.
Tas ilga 9 mēnešus. 2005. gada oktobrī tika veikta kreisās kājas amputācija, jo savādāk vēzi izārstēt nevarēja.
"Pēc diagnozes uzstādīšanas sākās ilgs atveseļošanās process nodaļā, kur es nebiju vienīgais bērns. Tur bija vēl daudzi citi bērni ar līdzīgām un citādākām onkoloģiskām saslimšanām. Mans atveseļošanās process bija aptuveni deviņi mēneši, kur pa vidu 2005. gada oktobrī man veica kreisās kājas amputāciju, jo vēzi nevarēja citādāk izārstēt."
"Tajā brīdī tas bija mans lēmums un mamma ļāva man to pieņemt. Par protēzēm mēs zinājām, ka tādas ir un ka tādas varēs izgatavot un attiecīgi arī lietot."
"Emocionāli es it kā to pieņēmu mierīgi un it kā ar pozitīvismu. Jā, viss būs, mēs iesim tālāk uz protezēšanu, bet, protams, neapzināti jau bija visādas izpausmes, jo kad veda tieši uz amputāciju man bija iedotas nomierinošas zāles, es sāku ļoti trakot, ārdīties, bļaustīties, ka nē. Es to neatceros vispār. Mana apziņa bija izslēgta."
"Savu neesošo kāju es joprojām jūtu. Viņa vēl joprojām tur ir. Nekustīga, bet viņa tur ir."
"Skatieni ir katru dienu. Jo īsāki svārki, jo vairāk. Tā starp citu ir ļoti liela lieta - apģērbs, pareizi izvēlēties apģērbu," smejoties saka Dina.
"Man patīk mana dzīve šobrīd. Jā, man nav kājas, bet es nejūtos apgrūtināta. Man vienmēr ir interesanti," apgalvo jaunā sieviete.
