Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
Hokeja klubs "Dinamo Rīga" oktobrī pievēršas krūts vēža apzināšanās problemātikai. "Dinamo Rīga" hokejista Ginta Meijas sieva Marta Meija ir kampaņas vēstnese, kas šobrīd gatava arī dalīties savā pieredzē. (Foto: no izdevniecības Rīgas Viļņi arhīva)

 

"Mani noturēja bērni, ģimene un vēlme dzīvot," - hokejista Ginta Meijas sieva Marta atklāti par vēzi

Intervijas
24. oktobrī 06:40 2021. gada 24. oktobrī 06:40
 
Ieva
Broka
| Žurnāls "Kas Jauns"
Oktobris ir krūšu veselības mēnesis, pasaulē to atzīmē jau kopš 1985. gada. Hokeja klubs "Dinamo Rīga" oktobrī pievēršas krūts vēža apzināšanās problemātikai. "Dinamo Rīga" hokejista Ginta Meijas sieva Marta Meija ir kampaņas kampaņas "Krūts vēža apzināšanās mēnesis" vēstnese, kas šobrīd gatava dalīties arī savā pieredzē. 2020. gada 21. aprīlis bija diena, kad viņa uzzināja – tas ir vēzis. Žurnālam "Kas Jauns" viņa pirmo reizi atklājusi savus pārdzīvojumus, ar kuriem saskarās šajā, kā pati to sauc, piedzīvojumā.

Vai tu atceries to dienu, kurā uzzināji diagnozi?

Vispār manu stāstu var iedalīt divās daļās: Martas dzīve pirms un pēc tam. Tā Marta, kas ir tagad, stipri atšķiras no agrākās. Un ne tikai ārēji.

Es sataustīju bumbuli pati. Atceros to dienu, bija 10. marts. Pēc tam dienas desmit es dzīvoju klusās pārdomās, kas būs, ja būs. Bailes, neziņa, vēlme par to nedomāt un visu laiku atgriešanās atkal šajās domās... Un ko es darīšu, ja būs? Nē, nu man taču nevar būt! Es diezgan aktīvi mēģināju sev iestāstīt, ka nav. Ka esmu visu tikai izfantazējusi. Taču bumbulis nekur nepazuda. To skaidri varēja sataustīt. Un tagad varu būt pateicīga sev, ka nevilku garumā, bet devos pie ārsta salīdzinoši ātri. Es ietrāpījos kovida krīzes laikā, kad daudz kas bija slēgts, bet es tiku “zaļajā koridorā”, man ātri tika uztaisīta mamogrāfija, sonogrāfija, biopsija, operācija. Viss notika zibenīgi.

Es pat neguglēju vārdu “vēzis”. Ļoti uzticējos savam ārstam. Mani neinteresēja alternatīvi risinājumi vai tantiņas ar buramvārdiem.

Pat tad, kad informācija pati pie manis sāka nākt, es ļoti uzmanīgi to uztvēru, jo negribēju ietekmēties. Es pilnībā uzticējos ārstam un darīju visu, ko man lika.

Tagad man iedoti pieci gadi, kuros regulāri jāpārbaudās. Bet ne tikai – man šķiet, šie gadi man iedoti sevis pārveidošanai, saprašanai, izzināšanai. Man ir iedots laiks un iespēja mainīt savu domāšanu. Mainīt to, kā es dzīvoju iepriekš.

Ko tu jau esi mainījusi? Ko šī Marta vairs nedara no tā, ko kādreiz darīja vai domāja? Piemēram, vai tu brīvos brīžos skrullē feisbuka ziņas?

Es vispār esmu izdzēsusies no feisbuka.

Lielas pārmaiņas skārušas manu attieksmi pret savu izskatu un vispār to, kā jāizskatās sievietei. Jo tai agrākajai Martai šķita, ka skaista sieviete ir ar gariem, skaistiem matiem. Perfektu augumu, izteiksmīgām krūtīm. Un man tieši to visu noņēma! Manas no dabas dotās lielās krūtis, garos matus… Man nācās vispirms pieņemt un tad pa īstam saprast, ka svarīgākais cilvēkā taču ir pavisam kas cits. Piemēram, spēja ieklausīties. Iedziļināties. Cilvēcība. Sirsnība. Visas šīs it kā tik vienkāršās lietas, emocijas, reakcijas. Viss vienkāršais ir pats labākais. Interesants un īpašs tu otram cilvēkam paliec ne jau ar matiem un krūtīm.

"Pēc tam kad man paziņoja “vēzis”, es vairs neatceros neko. Melna bilde." (Foto: no izdevniecības Rīgas Viļņi arhīva)

Diena, kurā man pateica diagnozi, bija 21. aprīlis pirms pusotra gada. Tikai vīrs zināja, ka šī ir tā diena, kad būs atbilde. Viņš arī, protams, brauca man līdzi pie ārsta. Un labi, ka tā, jo pēc tam, kad man paziņoja “vēzis”, es vairs neatceros neko. Melna bilde. Es biju pirms tam mājās sarakstījusi jautājumus ārstam, bet neko no tā nepajautāju. Šoka stāvoklī izgāju no kabineta. Raudāju. “Viss, mana dzīve ir beigusies,” – tas bija vienīgais, ko spēju domāt.

Kādā stadijā vēzi atklāja?

Sākotnēji teica, ka ir pirmā, bet vēlāk izrādījās – jau otrā stadija.

Ciets veidojums, ko labi varēju pati sataustīt. Turklāt man tas arī sāpēja. Es to ļoti izjutu sportojot. Piemēram, skrienot tas visu laiku bija jūtams. Kad jau zināju, kas tas ir, es to tēlaini salīdzināju ar bērnu, kas ienāk tavā dzīvē un maina visu. Atceros, kā man iedeva rokās pirmo puiku, un man viņš bija jāpārģērbj. Es nesapratu, kā viņam pieskarties, baidījos pat izlaist no rokām. Kaut kas līdzīgs ir ar šo veidojumu, kas ienāk tavā dzīvē un maina to par 180 grādiem.

Pārmaiņas bija. Un tās bija lielas un smagas, neziņas pilnas. Īpaši laiks no 21. aprīļa līdz 13. jūnijam. No datuma, kad uzzini, kas tevi sagaida, līdz brīdim, kad esi zaudējusi jau visu… Šie mēneši pagāja lielā neziņā, kas būs. Un man nogrieza abas krūtis…

Kāpēc abas?

Tāpēc, ka izrādījās – bumbulis ir arī otrā krūtī. Un es pat dīvainā kārtā biju ļoti priecīga, ka jāņem nost abas krūtis. Tās man tiešām bija labas ziņas. Kaut kāda lielāka drošības sajūta. Ar ārstu runājām arī par iespēju uzreiz pēc krūšu noņemšanas veikt arī krūšu rekonstrukciju, taču operācija bija tik sarežģīta, ka tas nebija iespējams. Bet man paveicās – man ir atstāti krūtsgali. Tā man bija kā sava veida dāvana. Plus man pēc pirmā bērna piedzimšanas un barošanas bija veikta krūšu pacelšana – arī šo silikonu pēc krūts dziedzeru izgriešanas varēja atstāt, tāpēc pilnīgi bez krūtīm neesmu bijusi ne mirkli.

Tu meklēji iemeslu – kāpēc? Kāpēc tieši tev šī slimība? Un kāpēc tik agri – trīsdesmit gadu vecumā? Piemēram, vai tavā ģimenē kādam bija šī slimība?

Iedzimtības faktora manā gadījumā nav. Un arī tā ir laba ziņa, jo tad var droši saglabāt olnīcas. Es arī ar vēzi pirms tam nebiju saskārusies vispār. Ne draugu, ne radu vidū nebija šādu stāstu. Informācijas par to visu man bija nulle. Jā, es biju ievērojusi cilvēkus bez matiem vai sievietes ar ļoti īsiem matiem, varbūt biju izlasījusi kādu interviju žurnālā par šo tēmu, bet uz sevi neattiecināju vispār. Tikai tad, kad pati sāku par to skaļi runāt, izrādījās, ka tāda diagnoze ir arī draudzenes māsai, citas draudzenes mammai… Man atklājās tāda kā jauna paralēlā pasaule.

Ko es darīju – es nolēmu dalīties ar savu stāstu. Un darīju to "Instagram". Atzīšos – egoistisku iemeslu vadīta. Man vienkārši tā kļuva vieglāk dzīvot. Jā, man gribējās palīdzēt arī citiem cilvēkiem, kuri saskārušies ar šo pašu slimību, taču šī dalīšanās visvairāk palīdzēja man pašai. Man pat gluži vienkārši kļuva vieglāk iziet no mājām. Es pati jutos vairāk sagatavojusies tam, ja biju sagatavojusi tam visus savus paziņas, draugus, radus. Man nebija jāslēpjas.

Man arī sāka rakstīt sievietes, kas pašas iet uz ķīmijterapiju vai jau izgājušas šim visam cauri. Tāda dalīšanās ir ļoti vērtīga. Jā, ir jāapzinās robežas – nevar ielaist sevī šo informāciju pārāk dziļi un nevar sākt dzīvot citu cilvēku dzīvi. Bet dalīties – tas ļoti palīdz.

Visgrūtāk jau ir pārējiem ģimenes locekļiem. Viņiem ir tā milzīgā bezspēcības sajūta.

Es biju ļoti stingra pret savu mammu un brāli. Tiešā tekstā teicu, ka viņi nedrīkst raudāt. Ka man nevajag viņu asaras un žēlošanu. Teicu: “Man ir divi bērni, labāk palīdziet man šajā dzīves posmā ar viņu pieskatīšanu. Jo man ķīmijterpijas laikā nebūs tik daudz spēka. Palīdziet, lai man ir vieglāk un nav tik liela vainas apziņa, ka nevaru simtprocentīgi pievērsties saviem bērniem.” Un viņi tā man palīdzēja. Protams, mamma, man neredzot, noteikti raudāja, jo kā gan neraudāt par meitu. Bet nekad nedarīja to manā klātbūtnē. Arī brālis noturējās. Un paldies viņiem par to, man nebija vēl jāpārdzīvo arī tas, ka kāds pārdzīvo par mani.

Ar vīru un dēliem. (Foto: no privātā arhīva)

Vai tu redzēji Ginta asaras?

Par vīru runājot – es pat nevaru iedomāties to mēmo bezspēcības sajūtu, kam jāiziet cauri, kad tavam mīļotajam cilvēkam ir tik grūti, bet nekādi nevari palīdzēt. Tieši viņš bija tas, kuram bija jādabū mani raudošu ārā no tās gultas. Jo, protams, ka bija brīdis, kad es spēju tikai gulēt tur un raudāt. Viņš bija tas, kurš nenogurstoši teica: “Marta, viss būs labi! Ceļamies! Braucam!” Tieši viņš bija tas, kurš man teica, ka kāda gan nozīme: ir mati un krūtis vai nav. “Galvenais, ka tu esi ar mums. Ka tu dzīvo! Tagad galvenais ir izveseļošanās.” Es pat nevaru iedomāties citu cilvēku sev blakus. Es nevaru iedomāties, kas būtu bijis, ja arī vīrs raudātu. Tad es noteikti būtu salūzusi un no tā dīvāna vairs neizkāptu ārā.

Man ļoti vajadzēja to stipro cilvēku blakus. Varbūt bija asaras, kad viņš bija kopā ar draugiem, bet man viņš to neizrādīja. Mūsu attiecībām tā bija liela pieredze. Mums bija jāpiedzīvo apjausma, ka tas viss var vienā mirklī arī beigties.

Mīlestība kļūst stiprāka?

Mīlestība pāriet citā līmenī. To nevar novērtēt ar “paldies tev”, un viss, mēs esam norēķinājušies. Te nu ir tā kopdzīves daļa, kurā ir kopā priekos un bēdās, laimē un nelaimē. Tieši viņš bija tas, kurš nodzina man matus. Un, kad tas notika, es atviegloti nopūtos. Nu viss, kas varēja notikt, bija noticis, un turpmāk varēja kļūt tikai labāk. Es zaudēju krūtis, matus un varēju mierīgi dzīvot no ķīmijterapijas līdz ķīmijterapijai. Es varēju izsvītrot katru to ķīmijas reizi ārā un saprast, ka virzos uz priekšu. Man gan no astoņām ķīmijterapijām notika tikai četras. Organisms atteicās pieņemt zāles, un ķīmijterapija pusē bija jāpārtrauc. Es samierinājos ar to, acīmredzot manam ķermenim ar to pietika.

"Vienu rītu pamodos – un bija tik auksti! Izrādās, bez matiem var ļoti salt!" (Foto: no privātā arhīva)

Bet vēl par tiem matiem. Es agrāk nenojautu, cik spēcīgs sievišķības atribūts tas ir manā prātā. Un ne tikai. Vienu rītu pamodos – un bija tik auksti! Izrādās, bez matiem var ļoti salt! Gribējās no aukstuma un bailēm sarauties kā kūniņā un tā arī palikt. Bet nogāju uz mājas pirmo stāvu, skatos – ielidojis zvirbulis. Un nav tā, ka mums bieži putni pa māju lidotu. Manai sirdij tā bija kā mierinājuma zīme: Marta, viss būs labi! Izlaidu putniņu brīvībā un nodzīvoju dienu jau citā sajūtā. Spēcīgākā un siltākā.

Kā tu sevi spēcināji?

Es sāku vairāk sportot. Jā, es jutu, ka ķīmijterapija atņem spēkus, bet vienalga sportoju. Daudz gāju staigāt. Un ļoti ļāvos draugu uzaicinājumiem braukt ciemos vai vispār kaut kur izbraukt. Vairāk lecu iekšā piedzīvojumos. Piemēram, devāmies izbraucienā ar kemperi. Tā agrākā Marta būtu spirinājusies, ka nav taču ērtību, ka nevajag. Bet jaunā Marta ar prieku devās izbraucienā. Es arī agrāk nebiju tāda liela caca, taču noteikti biju piesardzīgāka, atturīgāka un vispār pasīvāka. Agrāk es, pēkšņa impulsa vadīta, nemestos jūrā nopeldēties, man vispār noteikti jūras ūdens bija par aukstu un par slapju…. Bet tagad es to daru. Es ļaujos piedzīvojumiem, notikumiem, draugiem un viņu sabiedrībai daudz vairāk nekā kādreiz.

Protams, slimības sākumā es analizēju, kāpēc tieši ar mani tas notika. Bet pēc tam pieņēmu, ka šis viss man dots, lai es mainītos, saprastu sevi un dzīvotu tālāk. 

Ko es tagad kā vēstniece varu darīt? Stāstīt savu stāstu. Ir mana, tikai mana pieredze, ko kāds cits nemaz nevar pateikt. Jā, varbūt daudz kas notiek līdzīgi – operācija, ķīmijterapija, izkrīt mati, jāsadzīvo ar krūšu neesamību –, bet katrai sievietei tā ir viņas pašas pieredze. Un mana pieredze ir, ka tajā visā notiek arī kas labs. Tas ir stāsts, ko varu izstāstīt es.

Bet vai tu pati šo ceļu izvēlētos no brīva prāta?

Es  neizvēlētos to piedzīvot. Jā, es esmu pateicīga šim piedzīvojumam. Bet ko tādu nevar novēlēt nevienam. No otras puses – līdz tam manī bija pārāk liela atbildība par visu, kas notiek. Manī bija tik lielas rūpes par visiem! Ja kaut kas neizdevās, es jutos vainīga ne tikai par sevi, bet arī par visiem citiem. Manī bija milzīga vēlme pasargāt visus: savu ģimeni, vecākus, brāli. Es dzīvoju kā tāda vistu mamma, visu laiku manī bija klātesoša vainas apziņa. Pat par to, ka varbūt kādam negaršo mans rasols! Tāda es biju. Šobrīd es teiktu: tev negaršo rasols? Pagatavo siermaizi! Jā, man joprojām patīk rūpēties par citiem un izpalīdzēt, bet es to daru saprāta robežās. Un, ja man palīdzību neprasa, pati virsū nebāžos.

"Es pat nevaru iedomāties to mēmo bezspēcības sajūtu, kam jāiziet cauri, kad tavam mīļotajam cilvēkam ir tik grūti, bet nekādi nevari palīdzēt." (Foto: no privātā arhīva)

Tu sarunā bieži atgriezies pie stāsta par matiem. Tev tie bija gari, blondi…

Tāpēc es pēc matu nodzīšanas nopirku parūku. Pat divas – vienu blondu, otru tumšu. Gints teica: ja jau ir tāds piedzīvojums dots, jāizbauda pēc pilnas programmas un arī ar melniem matiem! Bet ar abām parūkām es jutos slikti un ātri vien no tām atteicos. Interesanti, ka vecākais dēls pat uzskatīja, ka mamma bez matiem ir ļoti stilīga. Mazais gan bija tiešs: teica, ka viņam patika mani garie mati.

Bet reiz aptiekā rindā aiz sevis dzirdēju meiteni sakām, cik stilīgi izskatās mani īsie mati un ka viņai arī tā gribētos. Tad gan man gribējās pagriezties un pateikt: lūdzu, pareizi ievēlies, ko vēlies!

Ir liela atšķirība, vai tos nogriez pati vai nākas zaudēt. Es tagad matus audzēju un atkal gribu garus. Es esmu par sievietēm ar gariem matiem! Un esmu arī par izteiksmīgām formām un krūtīm, tāpēc gaidu brīdi, kad varēšu iet pie ķirurga atjaunot krūtis.

Kāds tagad ir tavs psiholoģiskais stāvoklis?

Melošu, ja teikšu, ka bez uztraukuma eju uz regulārajām ultrasonogrāfijas pārbaudēm. Manī ir uztraukums. Par to, ko ieraudzīs un teiks. Tā, ka pat palieku bez elpas procedūras laikā. Un, kad ārsts saka: “Marta, te it kā ir labi”, es saku: “Dakter, man neder it kā labi!” Es zinu, ka atveseļojos un atkopjos, bet psiholoģiski vajag laiku, lai šo visu pārdzīvotu un atsāktu dzīvot normāli.

Bet es arī saprotu, kāpēc man šī pieredze tika nodrošināta. Man bija jāmaina sava domāšana. Man bija jāiemīl savs izskats, vispār jāiemīl sevi pilnīgi no jauna. Jāskatās spogulī, kurā redzu sievieti bez matiem, un jāiemīl viņa. Un tas nav vienas dienas jautājums. Mani noturēja bērni, ģimene un vēlme dzīvot.

Interesanti, ka agrāk es nebiju no raudātājām. Bet pēc visa piedzīvotā esmu sākusi biežāk raudāt. Pat ne tā aiz kaut kādām bēdām, vienkārši laist tās asaras un sasprindzinājumu ārā. Arī biežāk esmu sākusi teikt, ja man kas nepatīk, nevis visu sevī norīt. Ja man kaut kas nepatīk, es vairs nemēģinu sevi lauzt un izrādīt, ka patīk.

Izklausās, ka tava dzīve ir kļuvusi labāka.

Tā ir kļuvusi daudz vienkāršāka. Un tāpēc vieglāka.

Citi šobrīd lasa

Apprecējies latviešu pankroka tēvs Dambis
Miljardierim Maiklam Steinhardam uz mūžu aizliedz pirkt senlietas
Katrīne Sauliete izpļāpājas, ka ar pilotu Pēteri plāno kopīgu bērniņu

"Мне уже 60, а я все еще Шурик": Александр Демьяненко ненавидел роль, сделавшую его звездой

- 35 кг! Голливудская актриса продемонстрировала чудеса преображения