Eksperiments dzīvot Rīgā ir izdevies! Lietuviete Erika sajūsminās par Latviju un rekordīsā laikā iemācās runāt latviski

"Esmu lietuviete, bet dzīvoju Latvijā un visiem stāstu, ka jūtos šeit ļoti laimīga. Es esmu dzīvojusi Vācijā aptuveni 7 gadus, dažus mēnešus Austrijā, kā arī Somijā, bet, ja es salīdzinu visas valstis, kur es esmu dzīvojusi, tad Latvijā es jūtos vislabāk. Es jūtos šeit kā mājās, pat labāk nekā mājās!" Erika saka intervijā portālam Jauns.lv.

Viņa dzimusi kādā nelielā Lietuvas lauku ciematiņā. "Tur es gāju skolā, pēc tam pabeidzu bakalaura studijas Viļņā. Tad man bija iespēja braukt uz Vāciju, lai varētu veikt praksi. Es esmu būvniecības inženiere, un Vācijā bija prakses piedāvājums uz pusgadu. Šis pusgads pārvērtās par 7 gadiem," viņa smaidot stāsta.

Vācijā nekad nejutos savējā

"Bija viena pauzīte, bet kopumā es 7 gadus strādāju Vācijā savā profesijā. Tur es arī studēju un pabeidzu maģistrantūru. Bet es nekad tur nejutos tā, it kā būtu viena no savējiem. Es māku runāt vāciski - tā bija mana pirmā svešvaloda, ko es mācījos Lietuvā. Vāciski es varu runāt labāk nekā latviski.

Bet Vācijā man vienmēr bija sajūta, ka es esmu ārzemniece. Varbūt tas atkarīgs no tā, ar kādiem cilvēkiem esmu satikusies, kādi bija mani kolēģi un biedri universitātē. Es vienmēr gribēju atgriezties atpakaļ Lietuvā, bet nekad nebiju domājusi dzīvot Latvijā! Tagad es cilvēkiem stāstu, ka no Vācijas atgriezos Baltijas valstīs."

Dzīvojot Latvijā, Erika nav aizmirsusi arī savu dzimteni un bieži - vairākas reizes mēnesī - dodas uz Lietuvu. "Lietuvas man tagad nepietrūkst tā, kā tās pietrūka Vācijā. Arī, kad dzīvoju Vācijā, bieži  - vismaz reizi sezonā - braucu uz Lietuvu."

Burāšanas dēļ pārceļas uz Rīgu

Kāpēc Erika no Vācijas atbrauca tieši uz Latviju, nevis Lietuvu? "Kad es biju Vācijā, pēdējos trīs gadus dzīvoju Hamburgā. Tur es sāku jaunu hobiju - burāšanu. Man bija ļoti svarīgi, lai es varētu turpināt savu hobiju, lai man netālu būtu jūra vai lielāks ezers, kur varētu nodarboties ar savu hobiju.

Diemžēl, kad pārcēlos uz Rīgu, kur ir Daugava un jūra, man nesanāca turpināt burāšanu - to ietekmēja pandēmijas laiks. Bet es pandēmijas laikā sāku jaunu hobiju un ceru, ka nākamajā sezonā atgriezīšos arī pie burāšanas," viņa saka un atklāj, ka sākusi mācīties spēlēt kokli, ko turpinās darīt ziemas vakaros.

Izvēle starp Viļņu un Rīgu

Erikai bija darba piedāvājums gan Rīgā, gan Viļņā. "Viļņā es biju studente, tur es pavadīju četrus vai piecus gadus, bet nejutos, ka tā ir mana pilsēta. Nolēmu, ka uz Viļņu varēšu vienmēr pārcelties atpakaļ, tāpēc pamēģināšu, kā ir dzīvot Rīgā.

Rīga ir ļoti skaista un vienkārša, tāpēc arī sirdij tuva pilsēta. Man šeit ir viss, ko man vajag! Protams, arī Viļņā man būtu viss, ko man vajag (izņemot jūru), bet es jūtos šeit ļoti, ļoti labi." Kopumā var teikt, ka eksperiments dzīvot Rīgā ir labi izdevies.

Rīgā patīk vēl vairāk

Pēc pirmajiem 2-3 Latvijā pavadītiem mēnešiem kāds kolēģis Erikai vaicāja, kā viņa jūtas, vai patīk šeit, kā iet. Viņš arī bija padzīvojis ārzemēs un atgriezies Latvijā. "Es toreiz stāstīju, ka man ļoti patīk šeit un esmu eiforijā. Kolēģis atzina, ka viņam arī bija līdzīgas sajūtas, un aicināja pagaidīt pusgadu un tad paskatīties, vai sajūtas mainīsies. Jo viņam mainījās, un diemžēl uz negatīvo pusi.

Februārī apritēja divi gadi, kopš es pārcēlos šeit dzīvot. Kādā pastaigā es atcerējos šo sarunu ar kolēģi. Es nodomāju, ka viņam bija taisnība - sajūtas, viedoklis mainījās. Bet man tie mainījās tā, ka es tagad jūtos vēl labāk nekā pēc pirmās dienas, kad es arī jutos ļoti labi. Es biju par šo atklāsmi ļoti priecīga!"

Lepna, ka māk latviski

Erika pauda lepnumu, ka neilgā laikā ir iemācījusies latviešu valodu. "Kad atbraucu šeit, pamanīju, ka varu izdzīvot bez latviešu valodas, jo ar jauniem cilvēkiem varu runāt angliski. Es neprotu krievu valodu." Savukārt ar tiem ļaudīm, kas neprot angliski, Erika bija iemanījusies izlīdzēties ar lietuviešu valodas vārdiem, kas ir līdzīgi latviešu valodā. "Bet ar to vajag būt ļoti uzmanīgai, jo dažiem vārdiem var būt cita nozīme. Piemēram, lietuviski “bauda” nozīmē "sodu"," viņa smaidot atklāj.

"Sapratu, ka, dzīvojot šeit, gribu mazliet iemācīties vietējo valodu. Es uzreiz sāku mācīties latviešu valodu. Tas bija pirms pandēmijas. Es mācījos grupā, kurā bijām 6 vai 7 cilvēki. Tur bija cilvēki no Kanādas, Vācijas, Venecuēlas, Indijas, Itālijas un citām valstīm, un visiem bija kaut kāds mērķis. Vienam cilvēkam bija mērķis iemācīties valodu un sākt savu biznesu. Bet viņš pēc četrām nedēļām pazuda no grupas. Laikam bija par grūtu.

Prieka pēc mācās latviešu valodu

Man nebija īpaša mērķa. Es atbildēju angliski: "For fun!" jeb "Priekam!" Nodarbībās bija ļoti daudz smieklīgu momentu, jo grupas biedri vienmēr brīnījās, kā es varu saprast jaunos sarežģītos vārdus, ko neesam nekad dzirdējuši. Tas bija saistīts ar lietuviešu valodas prasmēm.

Kad es nezināju kādu vārdu latviski, es vienkārši izmantoju to vārdu lietuviešu valodā. Bieži sanāca, bet drīz mana tehnika bija noķerta - ja tāda vārda nav latviešu valodas vārdnīcā, skolotāja vienmēr smējās un teica: “Nu, tas šeit gan bija “čītas” (angliski cheat), vai ne?” Un skolotāja to pateica lietuviski."

Dusmīga, ka atstāja novārtā latviešu valodu

Pēc kursu pabeigšanas Erika nosprieda, ka viņai ir labas latviešu valodas pamatzināšanas un turpinās mācīties tālāk pati. Iegādājās arī dažādas grāmatas latviešu valodā. Taču pēc aptuveni pusotra līdz diviem gadiem viņa pamanīja, ka pat neatver šīs grāmatas un neko nedara, lai uzlabotu savas latviešu valodas prasmes.

Viņa pamatīgi sadusmojās uz sevi un uzrakstīja vēstuli savai latviešu valodas skolotājai, aicinot mācīties kopā. "Lai man būtu motivācija, man vajadzīgs mērķis, tāpēc es piereģistrējos valodas pārbaudei. Es pajautāju skolotājai, kādam līmenim man vajadzētu piereģistrēties. Viņa zināja, ka es esmu maksimāliste, tāpēc ieteica visaugstāko līmeni. Es biju pārsteigta, bet, ja visaugstāko, tad visaugstāko!"

Latviešu valoda ir mana superspēja!

Lai gan eksāmens bija grūts un sarežģīts, pēc piecu mēnešu mācībām Erika bija priecīga un lepna, ka nokārtoja visaugstākā līmeņa latviešu valodas eksāmenu un ieguva C2 sertifikātu.

Eksāmena laikā nācās piedzīvot arī kuriozas situācijas, piemēram, runāšanas daļā uzdeva jautājumu par viņas maģistra darba tēmu. Tā kā diplomdarbu viņa rakstīja vācu valodā, tad tā nosaukumu bija grūti iztulkot pat Erikas dzimtajā lietuviešu valodā, kur nu vēl latviski! Lai nokārtotu latviešu valodas eksāmenu, nācās drusku samānīties par maģistra darba tēmu...

"Latviešu valoda ir mana otra superspēja, pirmā ir lietuviešu valoda. Man kā ciparu un numuru cilvēkam vispār ir grūti mācīties valodas. Ja kāds man būtu pirms 2-3 gadiem teicis, ka es iemācīšos vēl vienu valodu un ka tā būs latviešu valoda, es būtu tik skaļi par to pasmējusies!"

Dzīvojot Latvijā, jāmācās latviešu valoda!

Viņa daudz dzirdējusi, ka ne visi ārzemnieki, kas dzīvo Latvijā, tik raiti iemācās latviešu valodu. Īpaši tie, kuri šeit nodzīvojuši teju visu mūžu, bet latviski nemāk pat dažas pieklājības frāzes.

Erika uzskata, ka ir svarīgi iemācīties vietējo valodu tajā zemē, kur viņa dzīvo. Mācoties latviešu valodu, viņa pauž cieņu pret Latviju un tās iedzīvotājiem.

"Ja tu nezini valsts valodu, tu nevari sajust arī valsts kultūru," viņa pauž un norāda: pat, ja lietuviešu un latviešu valodā ir daudz kopīga un tās dēvē par brāļu valodām, tomēr ir arī atšķirības gan valodā, gan kultūrā. "To vari sajust un saprast tikai tad, ja vari izmantot valodu."

Nevēlas atvainoties, ka nerunā latviski

Erika vismaz nākamos piecus gadus saista ar Latviju un uzskata, ka ir labi zināt vietējo valodu. Turklāt lietuvietei ļoti nepaticis, ka pašā sākumā vajadzējis latviešiem teikt, ka viņa neprot latviski, un jautāt, vai sarunu biedrs zina angļu valodu.

Tā kā viņa neprot krievu valodu, uz ko Latvijā viņai bieži piedāvāts pāriet, no daudzām sarunām nekas nopietns nav sanācis. Viņa secinājusi: ja viņa runātu krieviski, būtu ļoti viegli un latviešu valodu pat nevajadzētu, jo ļoti daudz informācijas ir arī krievu valodā. Piemēram, kinoteātrī filmām subtitri ir gan latviešu, gan krievu valodā.

Kāds varētu padomāt: ja Erika varētu runāt krieviski, tad nebūtu mācījusies latviešu valodu. "Bet tā gan nav taisnība, es noteikti būtu mācījusies!"

Latvieši atbild krieviski

Viņa arī pastāstīja, ka tad, kad ar svešiem cilvēkiem sāk runāt latviski, visi latvieši vienmēr uzreiz atbild krieviski, jo domā, ka viņas dzimtā valoda ir krievu valoda, nevis lietuviešu valoda. Vietējie iedzīvotāji mēdzot brīnīties par latviešu Erikas valodu, jo tai ir spēcīgs akcents.

Reiz viņa iepirkusies tirdzniecības centrā un kāda veikala darbiniece, pirms sākt runāt krieviski, kā to parasti dara citi latvieši, pajautājusi, no kuras valsts Erika nāk. "Es biju ļoti pārsteigta un pēc tam arī ļoti laimīga! Es biju priecīga, ka cilvēks uzreiz nesāka runāt ar mani krieviski, bet pajautāja, no kurienes es esmu. Es pastāstīju, ka esmu no Lietuvas, bet viņa atbildēja, ka pēc akcenta nevarēja to uzreiz pateikt."

Kā lai piereģistrējas, ja iestādē runā tikai latviski?

Kopumā Erika cenšas pozitīvi raudzīties uz visu, kas notiek, un domā, ka cilvēka pašsajūta lielā mērā atkarīga no viņa paša: "Tas, kā tu jūties, lielā mērā atkarīgs no tevis paša. Tu vari vienmēr saskatīt tikai negatīvās lietas, piemēram, sliktās ielas vai pelēkās krāsas (vai cepelīnu, kā Lietuvā teiktu) debesis, bet es domāju, ka īsta māksla ir atrast labās lietas. Es to arī mēģinu. Es to mēģinu darīt ne tikai Latvijā, bet arī Lietuvā un visur citur." 

Kā vienīgo lietu, kas Latvijā būtu uzlabojama, lietuviete minēja piereģistrēšanos Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldē. Liels bijis viņas pārsteigums, kad izrādījās, ka neviens (!) reģistrācijas darbinieks nerunā angliski. Labi, ka Erikas kolēģe palīdzēja nokārtot dokumentus.

Tiesa, arī Vācijā līdzīgā iestādē darbinieki runāja tikai vāciski. "Ja tu nemāki vietējo valodu, tad ir grūti piereģistrēties. Es nezinu, kāpēc tā tas ir.. Tā būtu viena lieta, ko varbūt vajadzētu uzlabot Latvijā."

Šokēta par auksto zupu bez kartupeļiem

Viens no kultūršokiem, sākot dzīvot Latvijā, Erikai bija saistīts ar auksto zupu. Reiz kāds kolēģis smiedamies ieteica Erikai uz kopīgo pikniku paņemt līdzi savus kartupeļus, jo pasākumā plānota aukstā zupa, ko latvieši ēd bez kartupeļiem, bet ar maizi. Savukārt lietuvieši auksto zupu nevar iedomāties bez kartupeļiem.

"Kad latvieši auksto zupu apēda kopā ar maizi, tas bija mans pirmais lielais kultūršoks," Erika smaidot saka un atklāj, ka vēl lielāks bijis viņas pārsteigums, kad redzējusi, ka latvieši aukstajai zupai pievieno sagrieztus doktordesas gabaliņus un to visu kopā apēd ar maizi. "Tā manā skatījumā bija katastrofa," viņa smejas.