Tu atstāj labāku iespaidu, nekā domā. Izlasi, kāpēc tā ir!
foto: Shutterstock
Vairāki pētījumi liecina, ka vidusmēra cilvēks diezgan zemu vērtē savas sarunu spējas un atstāto iespaidu. Vairumā gadījumu mēs esam daudz patīkamāka sabiedrība, nekā iedomājamies.
Attiecības

Tu atstāj labāku iespaidu, nekā domā. Izlasi, kāpēc tā ir!

Jauns.lv

Bieži vien pēc iepazīšanās ar jaunu cilvēku mēs pie sevis nodomājam, ka esam atstājuši sliktu iespaidu. Pētnieki gan saka, ka šādai paškritikai bieži vien nav iemesla, jo citi par mums domā labāk, nekā mēs paši.

Tu atstāj labāku iespaidu, nekā domā. Izlasi, kāpē...

Vai satiekoties ar kādu pirmo reizi, redzat sevi kā dzirkstošu sarunu biedru, kas pilns asprātīgu komentāru un interesantu stāstu? Ja tā jūtaties, tad esat pārliecinošā mazākumā, vēsta bbc.com.

Vairāki pētījumi liecina, ka vidusmēra cilvēks diezgan zemu vērtē savas sarunu spējas un atstāto iespaidu. Vairumā gadījumu mēs esam daudz patīkamāka sabiedrība, nekā iedomājamies, tomēr, vērtējot iepazīšanos, mēs bieži vien uzskatām, ka citiem šķitām kaitinoši garlaicīgi vai neinteresanti.

Taču šis sliktais priekšstats nav objektīvs, neatbilstība starp mūsu uztveri par mūsu sociālo sniegumu un citu viedokli par mums ir pazīstama kā “patikas plaisa”. Šī plaisa var traucēt mums veidot saikni ar citiem cilvēkiem, kā arī traucēt karjerā. Tāpat kā daudzi mūsu smadzeņu aizspriedumi, arī „patikas plaisu” var grūti labot, taču jaunākie pētījumi liecina, ka ir veidi, kā pārvarēt šo sociālās trauksmes veidu.

foto: unsplash.com

Personīgā iedvesma

Sākotnējo izmeklēšanu par simpātiju atšķirību iedvesmoja Ērikas Būthbijas un Gusa Kūnleja personīgā pieredze, viņi abi ir psihologi Pensilvānijas universitātē ASV. Ērika kādu dienu runāja ar jaunu paziņu, Guss sēdēja tuvumā. Gusam bija acīmredzams, ka saruna bija izdevusies labi, tikmēr Ērika bija  noraizējusies par viņas atstāto iespaidu. Pat, ja tam ir grūti noticēt, pētījumi rāda, ka mēs savam sarunu biedram šķietam simpātiskāki, nekā domājam. Aizdomājoties, ka tā ir izplatīta parādība, abi psihologi sāka izstrādāt virkni eksperimentu, lai pārbaudītu cilvēku iespaidus par sevi pēc tikšanās ar citiem.

Pirmajā pētījumā viņi izmantoja studentus piecu minūšu ilgām sarunām, pēc tam lūdza viņus novērtēt, cik ļoti viņi viņiem saruna patika, vai viņi vēlētos vēlreiz sarunāties ar šo personu, vai viņi varētu būt draugi. Katram dalībniekam tika lūgts arī uzminēt, kā otra persona atbildēs uz šiem jautājumiem: vai viņi vēlētos satikties vēlreiz, vai vēlētos būt draugi. Aizdomas apstiprinājās, lielākā daļa dalībnieku pieņēma, ka uz sarunu biedru atstājuši sliktu iespaidu, lai gan paši savus sarunu biedrus novērtēja atzinīgi. Kopumā katrs cilvēks bija atstājis labāku iespaidu, nekā bija domājis. Šī parādība ir tikpat klātesoša gan grupu sanāksmēs, gan sarunās divatā.

foto: unsplash.com

Nepareizi uztvertie signāli

“Patikas plaisa” var vienkārši rasties no pārāk lielām šaubām par sevi. Mēs esam tik aizņemti, raizējoties par mūsu radīto iespaidu, krītam pašpārmetumos par katru sīkumu, ko esam pateikuši nepareizi, ka palaižam garām visus pozitīvos signālus. Mēs nepamanām kāda cilvēka smieklus vai uzmundrinošu smaidu, siltumu viņa acīs, ja viss ko domājam, ir paškritika.

Psihologiem šķiet, ka šī tendence parādās mūsu bērnībā. Kādā pētījumā ASV bērniem tika lūgts kopā uzcelt torni no spēļu klucīšiem.  Pēc tam pētnieki lūdza bērnus novērtēt, cik ļoti viņiem patika viņu partneris un cik ļoti viņi patikušo otram. Četrus gadus vecu bērnu atbildēs tikpat kā nebija simpātiju atšķirību, viņi pareizi novērtēja, cik ļoti viņi patika viņu partnerim. Tomēr piecu gadu vecumā bērni jau nenovērtēja izredzes, ka viņu jaunā paziņa vēlētos būt viņu draugs. "Kad esat mazs bērns, jūs vienkārši pieņemat, ka, ja kāds pret mani ir jauks, tad patiesībā viņš tā jūtas pret mani," stāsta psihologs. "Maziem bērniem īsti nav šī pieklājības jēdziena." Pieaugot, mēs sākam saprast, ka cilvēki, iespējams, slēpj savu aizkaitinātību vai garlaicību, jo ir pieklājīgi. 

foto: Pixabay

Svešinieks – briesmonis?

“Patikas plaisas” pētījumus tiek pārbaudītas mūsu vispārējās bailes runāt ar svešiniekiem, piemēram, taksometru vadītājiem, viesmīļiem vai nejauši sastaptiem cilvēkiem parkā. Kopumā mēs iedomājamies, ka sarunas ar citiem būs daudz grūtākas, nekā tās patiesībā ir, kas, protams, mūs attur no sarunas uzsākšanas. "Cilvēki baidās no neērtā klusuma," saka Džiliana Sandstrēma no Eseksas universitātes Lielbritānijā. Šķiet, ka gan pirms, gan pēc mūsu sarunas mēs ļaujam negatīvai domāšanai aptumšot mūsu spriedumu par to, kas šī varētu būt patīkama tikšanās.

Džiliana Sandstrēma pētījusi, ka, izglītojot cilvēkus par šo „patikas plaisu”, nemazina viņa šaubas. Viņai ir aizdomas, ka pastāstot cilvēkiem šādu informāciju, viņi sarunās ar svešiniekiem kļūst aizdomīgāki un satraucas vēl vairāk. Vislabākais līdzeklis, kā mazināt satraukumu, viņasprāt, ir atkārtota prakse. „Jo biežāk cilvēki runā ar svešiniekiem, jo ​​mazāk viņi uztraucas par savu spēju to darīt,” secina pētniece.

foto: unsplash.com

 

Tēmas