2 obligātas lietas, ko katram vecākam noteikti vajadzētu darīt katru dienu
Ar bērnu katru dienu vajadzētu aprunāties un uzklausīt, kā viņam klājas. Tā intervijā portālam Jauns.lv sacīja Lielvārdes kompetences centra vadītāja Dana Narvaiša. Viņai ir liela pedagoģiskā pieredze, tostarp darbā ar vecākiem. Speciāliste akcentēja, ka īpaši svarīga savstarpējā runāšanās un klausīšanās ir jaunā mācību gada sākumā un šī brīža sarežģītajos apstākļos.
Vispirms viņa atgādināja, ka šogad jaunai mācību gads sācies sarežģītos apstākļos un arī iepriekšējais posms bija visai izaicinošs: klātienes mācības mijās ar neklātienes izglītošanos, kas saistījās ar dažādiem izaicinājumiem.
"Protams, ne tikai šajā laikā, bet vispār vecākiem ir divi galvenie ieteikumi: runāt un vēl vairāk klausīties. It kā tie ir ļoti, ļoti vienkārši ieteikumi, bet tajā pašā laikā tie, protams, nav tik viegli īstenojami, īpaši ikdienas skrējienā."
Kāpēc ir svarīgi runāties ar bērniem?
"Caur runāšanos mums kā pieaugušajiem ir ļoti svarīgi stāstīt un demonstrēt to, ko mēs jūtam, kādēļ tā jūtamies, ko par to domājam, ko mēs plānojam vai neplānojam ar to darīt.
Runāšanas ieguvums ir tāds, ka mēs normalizējam kādas situācijas. Piemēram, ja ir krīze, grūtības vai gara diena, mēs stāstām, ka ir normāli justies nogurušam, satrauktam, just bailes vai kaunu par kaut ko, ko esam izdarījuši citādāk, nekā esam plānojuši.
Otrkārt, mēs varam ieskicēt, kāpēc es jūtos, piemēram, sakaunējies, kas nav izdevies, kas man sagādā bailes vai rūpes, ko es mēģināšu ar to darīt: varbūt es izstaigāšos, iedzeršu kafiju, sakārtošu darbus prioritārā secībā vai piezvanīšu konkrētam cilvēkam un atvainošos. Risinājumi var būt daudz un dažādi. Bet varbūt es pat nezinu, ko ar to darīt, un jūtos šausmīgi, tāpēc man ir jāpadomā."
Pārrunāt arī pozitīvo
Ar bērniem ieteicams dalīties arī pozitīvajās emocijās. "Vēl jo svarīgāk ir dalīties, kad ir prieks, pārsteigums, gandarījums. Sarunāšanās ir viena no taktikām, kas jāīsteno jau no bērna piedzimšanas. Bet patiesībā mēs to nedrīkstam zaudēt arī tad, kad bērns ir 1., 6.klasē un arī vēlāk.
Caur sarunāšanos mēs mācām bērniem gan to, ko mēs domājam un kā domājam, gan demonstrējam dzīves scenārijus. Sarunāšanās ir ļoti svarīga."
Dana, paklausies bērna teiktajā!
Narvaiša akcentēja, ka vecākiem vajadzētu arī bērnos klausīties. Reālajā dzīvē mēs, vecāki, šajā jomā ļoti grēkojam. "Es to saku, jo zinu, cik grūti ir klausīties. Vienkārši apklust un klausīties, ko otrs stāsta. Ir grūti atrast laiku un pacietību sagaidīt, ko stāsta bērns, kurš ir atnācis no skolas. Nevajadzētu lēkt iekšā ar saviem komentāriem, idejām."
Speciāliste atzina, ka arī viņai pašai, satiekot savu bērnu, dažreiz nākas sev aizrādīt: "Dana, vienkārši noklausies!"
"Es ļoti labi zinu, ka tas viss izklausās ļoti vienkārši, bet skaidrs, ka dzīve notiek, laika nav, šobrīd ir tik daudz izaicinājumu! Vienkārši apsēsties, runāt un klausīties ir ļoti grūti, īpaši, ja pašai ir satraukumi."
Bet, ja vecāki aizdomājas par to, ko šobrīd saviem bērniem var iedot un kā viņus atbalstīt, tad saprot, ka tieši runāšanās, dalīšanās un klausīšanās ir ļoti svarīgas. "It kā ļoti vienkārši."
Mums jābūt piemēram
Bet ko darīt vecākam, ja viņam neinteresē bērna stāsti par pazudušām zeķēm, strīdiem ar klasesbiedriem un nolauztiem zīmuļiem? Narvaiša atbildot atgādināja skarbo patiesību: "Bērni nav jāaudzina, bet mums jābūt izcilam piemēram."
Daudz vieglāk ir pateikt bērnam, ka viņam jāiet sportot, jāizpilda mājas darbi un jāklausās vecākos. "100 reizes grūtāk ir pašam to darīt."
Klausīties pat tad, ja ir garlaicīgi
Runāšanās ar bērnu un klausīšanās viņā ir jāuztver kā ikdienas sastāvdaļa, bez kā kvalitatīva dzīve nav iedomājama. Līdzīgi kā veselīgs dzīvesveids: gandrīz ikviens var nosaukt tā galvenos priekšnosacījumus, piemēram, veselīgs uzturs un kustības, bet ne visi tos īsteno reālajā dzīvē. "Ir ārkārtīgi grūti ikdienā to izdarīt." Līdzīgi ir ar bērnu sarunām.
"Iespējams, 80% no bērnu stāstītā jums liksies šausmīgi garlaicīgs un neinteresants un jūsu domas jau sen būs kaut kur citur, bet, ja mēs ilgtermiņā gribam labas attiecības ar bērnu un atbalstīt viņu, tad ir jāsarunājas." Turpinot līdzību par veselīgu dzīvesveidu - ja cilvēks ilgtermiņā vēlas būt labā formā, viņam ikdienā ir jāēd dārzeņi, jādzer ūdens un daudz jākustas.
Lai pusaudžu gados nepazaudētu kontaktu
"Ar bērnu ir jārunā un viņā jāklausās pat tad, ja ir garlaicīgi un neinteresanti," Narvaiša teica un uzsvēra - ja vecāki ar bērnu nepietiekami runāsies un pārāk maz klausīsies viņā pirmajos dzīves gados, tad pusaudža vecumā var būt lielākas problēmas.
Tajā laikā bērni parasti nevēlas dalīties ar vecākiem, bet, "ja mēs nebūsim ielikuši pamatus bērna dzīves sākumposmā, tad pēc tam būs ārkārtīgi grūti". Protams, arī vēlāk daudz ko var labot, bet tas būs daudz sarežģītāk.
"Varu minēt salīdzinājumu par mums pieaugušajiem. Ja būsim svaru ielaiduši, būs grūtāk sakārtot veselību, nekā tad, ja uzreiz ievērotu visus principus. Līdzīgi ir ar bērniem - ja būsim ielaiduši sarunāšanos, tas ir, nebūsim runājuši, tad pusaudžu vecumā būs grūti tikt līdz normālai ikdienas sarunai."
Vecāku izvēle
Tāpēc vecākiem vajadzētu izvēlēties, kā rīkoties: "Ko mēs vēlamies? Kādas attiecības mēs vēlamies? Cik ļoti lielā mērā mēs tiešām vēlamies bērnu atbalstīt?
Vai mēs gribam atbalstīt tā, kā mums ir ērti, viegli un patīkami, vai tomēr mēs esam gatavi šo grūto soli spert, paši saņemties, runāt ar bērnu un klausīties viņā?"
Labāk pazīsi, vairāk patiks
No savstarpējām sarunām un uzklausīšanas ilgtermiņā ieguvēji ir gan bērni, gan vecāki. "Tas, ko tu iepazīsti, tev labāk iepatīkas. Tas attiecas arī uz sevi. Sākotnēji sevi ir jāiemīl, un viens no veidiem, kā sev iepatikties, ir vairāk pavadīt laiku ar sevi, iepazīt sevi un uzzināt par sevi. Tas pats attiecas uz citiem cilvēkiem."
Esam pieredzējuši, ka, iepazīstot kādu cilvēku tuvāk, mums viņš vairāk iepatīkas. Arī runājoties ar savu bērnu un klausoties viņā, vecāki atklāj jaunas nianses par atvasi un ar laiku kļūst arvien interesantāk, jautrāk un foršāk būt kopā.
"Protams, sākotnēji ir jāpiespiežas un ieguldījums ir jāveic," Narvaiša piekrita.
