Daudzi meklē sev jaunu darbavietu. Vai vainīgi darba devēji?
Kopš pandēmijas sākuma cilvēki sākuši mainīt savas darbavietas. Daudzi iet prom no pašreizējiem darbiem, meklē nodarbošanos citā sfērā, kāds atsāk vai turpina studijas. Daudzi darbinieki atzīst, ka pie izmaiņām vainojami darba devēji, vēsta BBC.
Kad sākās pandēmija, Melisa Villareala bija privātas pamatskolas vēstures skolotāja ASV, viņai patika gan pedagoģija, gan viņas toreizējā darba vieta. Tagad, gadu vēlāk, viņa strādā industriālā dizaina jomā. Viņas gadījums nav nemaz tik unikāls, Microsoft aptaujāja 30,000 darba ņēmējus no visas pasaules un secināja, ka 41% plāno šogad mainīt pašreizējo darba vietu vai darba sfēru.
Līdzīga aptauja tika veikta Anglijā un Īrijā, kur 38% respondentu atzina, ka tuvākā pusgada laikā plāno pamest pašreizējo darba vietu. ASV šī gada aprīlī vien četri miljoni darbinieku pameta pašreizējo darba vietu, kas ir nebijis rekords ASV darba tirgū. Eksperti, kas pēta šo jauno parādību, secina, ka cilvēki meklē pārmaiņas.
Daudziem darbiniekiem pandēmija lika izvērtēt prioritātes, iedrošināja sekot savām vēlmēm, piemēram, daudzi izvēlējās par labu pusslodzes darbam, lai vairāk laika varētu veltīt bērniem. Savukārt citi izlēma mainīt darbavietu sava darba devēja dēļ. Jau pieminētā Melisa Villareala savu darbu pameta, jo neatbalstīja sava darba devēja ideju atsākt klātienes mācības. Viņa bija satraukta par savu un skolēnu veselību un vīrusa izplatību. Viņa saprata, ka privātās skolas vadība vairāk rūpējas par naudu, nekā viņas un skolēnu veselību. Darba slodze, pandēmijas riski un izaicinājumi bija pēdējais punkts, lai viņa izlemtu par labu darbavietas maiņai.
Vēlas izjust rūpes un empātiju
Darbinieki pandēmijas laikā vērtēja sava darba devēja attieksmi. Kopumā secināts, ka darbinieka lojalitāti pret savu darbavietu stiprināja darba devēja rūpes, sapratne un empātija. Taču tie darbinieki, kuri jau pirms pandēmijas strādāja ar sakostiem zobiem un meklēja citu darbavietu, pandēmijas laikā veica savu izvēli par labu citai darba vietai. Nevar nepieminēt arī štatu samazināšanu, daudzi darbinieki, neatkarīgi no savām vēlmēm tika vai nu atlaisti no darba, samazināta viņu slodze vai atalgojums.
Speciālisti norāda, ka arī šāda rīcība no darba devēja puses lika darbiniekam izšķirties - vai gribu te vēl strādāt vai ne? Darbiniekam savā darbavietā ir svarīgs viss, vai tiek maksāti nodokļi, vai ir bezmaksas kafijas automāts un vai mani neatlaidīs, ja atradīs labāku darbinieku. Taču pandēmijas laikā parādījās arī vēlme būt redzamam un sadzirdētam, ka ar sapratni izturējās pret bērnu vecākiem, ka saprata, ja kāds pirmdienas rītā nevēlas ieslēgt video kameru...
Cilvēki nav roboti
Šajā laikā cilvēki apjauta, ka nav tikai darbinieki un darbs nav viņu vienīgā atbildība. “Ja esi norūpējies par savu vecāku veselību, rēķinu apmaksu, seko līdzi trīs bērnu mācībām attālinātajā skolā, vairs nezini, ko gatavot vakariņās, tam pa vidu tu tiešām negribi saņemt neiecietīgu un niknu priekšnieka zvanu, ka atskaitei bija jābūt gatavai jau vakar”, saka komunikāciju stratēģe Alisona Omena. Darbinieki pandēmijas laikā cerēja, ka darba devēji pielāgosies apstākļiem, būs empātiski, saprotoši, iedrošinoši un atbalstoši.
Statistika arī rāda, ka tiem uzņēmumiem, kas ieguldīja līdzekļus darbinieku labsajūtā arī pandēmijas laikā, ir mazāks darbinieku skaita kritums. Pētījumā atklāts, ka pandēmijas laikā cilvēki ne tikai vērtēja darbavietas prestižu, atalgojumu, bet arī cilvēcīgo faktoru - vai priekšniekam un kolēģiem rūp mana veselība un labsajūta, vai tikai padarītais darba apjoms?
Masveida aiziešana no darba
Masveida aiziešana notiek visās darba sfērās, taču īpaši uzkrītoši tas ir pakalpojumu un mazumtirdzniecības jomā. Amerikas mazumtirdzniecības nozarē aprīlī gandrīz 650 000 darbinieku pameta darbu, liecina Darba departamenta dati. Tas bieži vien skaidrojams ar to, ka vairāk kvalificētos un labāk apmaksātos darbos bija lielāka finansiālā stabilitāte.
Mazumtirdzniecībā un apkalpojošajā sfērā mainījās darba slodze, te nevarēja strādāt, te bija jāstrādā virsstundas, kādam samazināja algu. Cilvēki šajā darba jomā nejutās droši par savu nākotni un meklēja daudz drošāku darba jomu. Arī pašlaik ASV novērtos, ka trūkst darbinieku tieši pakalpojumu un mazumtirdzniecības jomā, jo cilvēki šīs jomas vairs neuzskata par drošām un stabilām. ASV novērots, ka cilvēki labprātāk strādā zemāka atalgojuma darbu, piemēram, par krāvēju noliktavā, nevis par pārdevēju veikalā, jo zina, ka pandēmijas laikā bez darba nepaliks.
Ko sola nākotne?
Pētnieki ASV domā, vai pandēmijā notikušais radīs ilgstošas un noturīgas izmaiņas. Daži eksperti norāda, ka šis laiks pierāda, ka darba devējiem ir jārūpējas ne tikai par darba drošību un sociālajām garantijām. Darba devēji vērtēja, kā viņu uzņēmumi vai iestādes reaģēja, vai lika doties uz darbu, ja uzdevumus varēja veikt attālināti, vai ievēroja epidemiologu dotos norādījumus, vai palīdzēja apgūt jaunas prasmes, ja tās bija nepieciešamas.
Daudziem darba devēja rīcība un attieksme pandēmijas laikā atvēra acis, vai es gribu strādāt ar šādām prioritātēm, vai tās ir arī manas vērtības? “Secinājums ir viens - tie uzņēmumi, kas iegulda naudu savu darbinieku labsajūtā, iegūs lojālus darbiniekus, taču tie, kas par savu mērķi virzīs peļņu, daudz biežāk apmācīs jaunus darbiniekus,” saka Omena.
