Liene nekautrējas parādīt un runāt par savu sakropļoto vēderu

Liene ieguvusi "Zeltenes" titulu konkursā "Mrs. Latvija 2020" un ir gatava runāt par savu sakropļoto vēdera ādu, aicinot sievietes pieņemt savus defektus, kā arī bērnībā piedzīvoto vardarbību, mudinot uz cieņpilnām attiecībām ģimenē.

 Sarunas iesākumā Liene pastāstīja par savu aizraušanos ar mašīnām un motocikliem. Viņa atzina, ka viņai bērnībā patika un arī tagad pieaugušā vecumā patīk pavadīt laiku garāžā. "Esmu dzimusi Rīgā, un pirmos 19 gadus nodzīvoju tieši Rīgā. Mana bērnība bija bez draugiem, draudzenēm, jo tajā laikā rajonā, kur es izaugu, bērnu tā īsti nebija. Pa vasarām brauca meitenes, kas man bija draudzenes, bet tas bija tikai vasarās, kad viņas brauca pie savām omēm. Visu laiku es pavadīju viena vai ar vecākiem.. Kad es biju maziņa, kaķis Ļova un kaukāziešu aitu suns Miks bija mani vienīgie draugi."

Mazā palīdzīte garāžā

Mans vectēvs visu savu mūžu nostrādāja par taksometra vadītāju un arī tētis, atgriežoties no armijas, kur bija smagās automašīnas šoferis, kopā ar vectēvu strādāja uz vienas mašīnas. Tajos laikos mašīnas ("Volgas") viņi remontēja paši. Tā kā viņi abi divi visu laiku bija garāžā un vectēvam bija "Moskvich", es arī grozījos tur apkārt kopā ar viņiem. Sākumā, kad es biju maziņa, man vienkārši palūdza paturēt kaut kādus instrumentus vai padot kaut ko. Ar laiku es sāku atšķirt, kurš ir skrūvgriezis, kuras ir plaķenes utt.

Tad mums parādījās ģimenē arī pašiem sava personīgā mašīna, un tētis to remontēja pats, jo tajā laikā nebija tik attīstīts autoservisu bizness. Tā kā es visu laiku biju tur blakus, mani arī izmantoja kā papildspēku. Piemēram, ja remontēja bremzes, tad man vajadzēja izkačāt gaisu no bremžu sistēmas. Tētis viens pats to nevarēja darīt, jo viņš visu laiku regulēja kaut ko sistēmā, bet es spaidīju pedāli. Tad aizgāja tālāk: viņš sāka man vairāk stāstīt par mašīnām, uzbūvi un to, ko viņš dara. Pēc laika es jau mācēju pati sveces, eļļas nomainīt - vis kaut ko mēs darījās ar mašīnām. Kad nebija, ko palīdzēt viņam, man bija savs ritenis, savs atslēgu komplekts, un es darbojos ar riteni: pārskrūvēju, pārkrāsoju un vis kaut ko citu darīju."

Meita eļļainās rokas mazgā dīzeļdegvielā

Darbojoties garāžā, mazās Lienes rokas bieži bija netīras un notrieptas ar eļļu. "Atceros vienu momentu, kad mamma mani pasauca ēst. Es saku: "Tūlīt, es tikai rociņas nomazgāšu!" Es pieskrēju pie garāžā stāvošā katliņa ar dīzeļdegvielu, kurā mirka visas otiņas, un sāku ar dīzeļdegvielu mazgāt rokas. Mammai bija šausmīgs šoks. Viņa redzēja, ka es visu laiku grozos [pa garāžu], bet tā īpaši viņa tam nepievērsa uzmanību.

Tad es izteicu vēlēšanos: kad es izaugšu, tad es noteikti gribu kļūt par automehāniķi. Pienāca laiks, kad es paliku vecāka, es visu laiku runāju, ka iešu mācīties, bet tētis man vienā brīdī pateica: "Tu esi meitene un, ja tu strādāsi tādu darbu, tad nagi un rokas vienmēr būs netīras, meitenēm tā nevajadzētu." Kopš tā brīža viņš mani mazāk sāka piesaistīt garāžas dzīvei. Varbūt viņš mēģināja mani pasargāt, jo es tomēr biju meitenīte."

Krāj naudu, lai nopirktu litru benzīna

Pa to laiku Lienes dzīvesvietas apkārtnē parādījās arī vienaudži. Liene vairāk laika pavadīja ar puišiem, jo viņu interesēja mašīnas. Pusaudžu gados viņi krāja naudu, metās kopā un pirka vecas mašīnas, ko remontēt un ar ko braukāties pa rajona ielām. Kādam jau bija tiesības, bet kāds vēl tikai gaidīja to laimīgo brīdi. Jaunieši gandrīz visu laiku ņēmās ap mašīnām. Liene atzina, ka tā bija ļoti interesanta dzīve, un viņa ir ļoti laimīga, ka bija iespēja piedzīvot tik bagātīgu bērnību.

"Mūsu mērķis bija sakrāt naudu, nopirkt litru benzīna, ieliet mašīnā, lai mūs pavizina tas, kam ir tiesības, vai pašiem kaut kādos mazos celiņos pabraukāties."

Piepilda bērnības sapni strādāt policijā

Mācību laikā Liene paguva pastrādāt daudzās un dažādās darba vietās, jo viņa ir daudzpusīga un patīk izmēģināt jaunas lietas. Dažas viņas darba vietas: benzīntanka operatore, "Gerkena" veikala pārdevēja, metāllūžņu uzņemšanas punkta operatore.

Pēc Juridiskās koledžas pabeigšanas Liene piepildīja vienu no saviem bērnības sapņiem strādāt policijā. "No sākuma bija vēlme strādāt patruļdienestā, bet sanāca tā, ka mani iemeta visgrūtākajā dienestā uzreiz (parasti tas notiek pakāpeniski) - es sāku savu darbu no pirmās dienas Kriminālpolicijas nodaļā izmeklētājas amatā."

 Tur Liene nostrādāja sešus gadus. "Darbs man ļoti patika, bija savi plusi un mīnusi, bet kaut kādā brīdī es sapratu, ka tomēr ierobežojumi, noteikumi īsti nav man." Tajā laikā viņa pirmo reizi pieteicās konkursam "Mrs. Latvija 2019", un, aprunājoties ar vīru, pieņēma lēmumu doties tālāk, mēģināt citas iespējas un īstenot citus bērnības sapņus, aizejot no darba policijā.

Kardinālas pārmaiņas: motomehāniķa palīdze

"Pēc konkursa es izdomāju, ka man dzīvē jāmaina pilnībā viss un kardināli. Man ļoti gribējās kaut daļēji atgriezties savā dzimtajā pilsētā [Rīgā], bet Madonā man ir vīrs un divas meitas." Ģimene kopā izdomāja, ka Liene meklēs darbu Rīgā, un patlaban ir izveidojies ritms, ka viņa divas dienas pavada Rīgā bet nākamās divas - Madonā.

Šobrīd Liene strādā "Motoservisā" par motomehāniķa palīgu. Viņa palīdz remontēt visa veida mototehniku, pārsvarā motociklus. "Bērnības sapnis man bija kļūt par automehāniķi, bet tā sanāca un dzīve pagriezās tā, ka man bija iespēja izmēģināt būt par motomehāniķi. Tas nebūt nav sliktāks darbs, un īstenībā sievietei pat vieglāk veicams."

Gadās, ka jauni klienti ir izbrīnīti, redzot Lieni un vēl vienu viņas kolēģi-sievieti tipiskā vīriešu darba vietā, bet kopumā cilvēki ir pozitīvi noskaņoti. Bija pat vērojama klientu intereses palielināšanās, jo daudzi gribēja atbraukt un apskatīt sievietes-mehāniķes. Daudz klientu par izpildītu darbu atved šokolādi, konfektes, ziedus. "Man no šī darba ir vairāk plusu. Negatīvas attieksmes pilnībā nav." Novērots, ka dažreiz Lienei izdodas vieglāk sazināties ar negatīvi noskaņotiem klientiem, nekā tas ir kolēģiem-vīriešiem. "Tad es esmu bampera lomā - es konfliktu samazinu, jo ar meiteni mazāk grib strīdēties."

Sievietes vieta nav tikai virtuvē!

Liene novērojusi, ka sabiedrībā dalās viedokļi par sievietēm piemērotām profesijām un vaļaspriekiem. Daļa uzskata, ka aizraušanās ar tehniku nav sievietei piemērota, citi domā, ka sievietes vieta ir tikai virtuvē, ar bērniem un vīru, bet vienlaikus ir arī tādi ļaudis, kas brīnās, ka sievietēm ir drosme izmēģināt darbošanos nestandarta jomās.

Protams, gadās dzirdēt arī rupjus un aizskarošus komentārus, ko tad sieviete var izdarīt servisā, bet labi, ka Lienes draugu, paziņu lokā  pozitīvi vērtē viņas darbošanos garāžā, policijā un servisā. "Mani atbalsta, jo mani pazīst kā nestandarta personību. Man nepatīk standarti pēc būtības. Es vienmēr visu daru nestandarti."

Pamēģina taksometra vadītāja darbu

Vienlaikus Liene atklāja, ka tuvinieki pārdzīvoja, kad viņa sāka strādāt par taksometra vadītāju. Tas notika pirms darba motoservisā, un par taksometra vadītāju Liene nostrādāja četrus mēnešus. "Tad bija uztraukums vairāk par to, ka cilvēki ir dažādi, darbs pa naktīm, esmu viens pret vienu mašīnā ar klientu, tur ir nauda." Sākumā tuvinieki satraucās par sievietes drošību, "bet arī tur man bija tikai pozitīva pieredze".

"Tā kā man ļoti patīk vadīt automašīnu, man šī pieredze ir devusi ļoti daudz plusu Es ļoti izpratu gan vadīšanas kultūru, gan Rīgas ielas. Man ir tikai pozitīvas atmiņas," Liene teica, piebilstot, ka par taksometra vadītāju viņa sāka strādāt 2019.gada decembrī, bet 2020.gada aprīlī Latvijā noteica pirmo mājsēdi saistībā ar Covid-19 pandēmiju. Tad slēdza veikalus un daudz darbinieku sāka strādāt no mājām, tāpēc taksometru pakalpojumi vairs nebija tik pieprasīti.

Taksometru bizness tolaik nopietni cieta un uzņēmumu īpašnieki vairs nevarēja atļauties iegādāties licences visām automašīnām. "Līdz ar to mūsu taksometru parks palūdza mašīnas nolikt pie sētas un gaidīt labākus laikus. Pa to laiku es sāku aktīvāk piebraukāt pie draugiem "Motoservisā", kur arī paliku, iestrādājos, man sāka izdoties, palika interesanti un es nolēma uz taksometra vairs neatgriezties.

Bērnības solījums tētim

Kāpēc es vispār aizgāju strādāt uz taksometriem? Kaut kad sen, sen bērnībā tētis man palūdza apsolīt: kad es izaugšu, kaut drusciņ turpināšu viņa dinastiju un kaut nedaudz pastrādāšu par taksometra vadītāju."

Diemžēl sanāca tā, ka 2019.gadā, kad pirmā skaistumkonkursa pirmajā dienā sākās balsošana, Lienei piezvanīja un pateica, ka tētis smagā stāvoklī nogādāts slimnīcā un nevar saprast, kas ar viņu noticis. "Pēc konkursa es nolēmu, ka vajadzētu izpildīt ne tikai savus bērnības sapņus ķeksīša pēc, bet arī kaut stulbus un nenopietnus solījumus. Līdz ar to es nokārtoju visas atļaujas un pārvadāšanas licenci un decembrī sāku strādāt uz taksometra." Patlaban Lienes tētis vēl turpina atveseļoties.

Divu meitu mamma

Liene ir mamma divām meitām: 10 gadus vecajai Evelīnai Inārai un 5 gadus vecajai Elizabetei Luīzei. Vecākā meita, kura ir vairāk sievišķīga, šogad piedalās konkursā "Mini Miss Latvija". Viņa ir ļoti atbildīga skolniece un pati apzinīgi saka, ka veido savu nākotni. Mammai nebija jāiejaucas mācību procesā pat tad, kad skolēni mācījās no mājām "Zoom" nodarbībās.

Savukārt jaunākā meitiņa savā raksturā ir tuvāk mammai - viņa ir kā "puišelis-žuļiks". Liene ļauj meitiņai izpausties, jo saprot, ka vajag izdzīvot savu aktivitāti kā personības attīstīšanas procesu. "Viņa ir vairāk pēc manis. Viņai patīk moči. Viņa vēl lāgā nemācēja staigāt, kad slējās kājās, šūpojās, nevarēja noturēties, bet skatījās, kā blakus brauca mocis. Viens no pirmajiem vārdiem viņai bija mocis. Viņai ļoti patīk braukt ar riteņiem. Garāža ir viņas mīļākā vieta. Ja tētis brauc uz garāžu, tad meita brauc līdzi. Viņai arī automašīnas ļoti patīk, arī pašai stūrēt. Izskatās, ka viņa ir vairāk tehniska nekā māsa."

Paralēli meitu audzināšanai Liene arī piedalījās Samantas Tīnas klipu "Mēs vairs nē" un "Still breathing" filmēšanā. Viņa ir ne tikai auto un moto vadīšanas fane, bet arī ļoti patīk motocikli un labi  zīmē (konkursā zīmēšana bija pieteikta kā Lienes talants). Viņai ārkārtīgi patīk grāmatu lasīšana, bet lielākā dzīves mīlestība, neskaitot ģimeni, ir zirgi.

Konkurss atsēja rokas

Liene piedalījās konkursā "Mrs. Latvija 2019", kur neieguva nekādu titulu, kā arī "Mrs. Latvija 2020", kur saņēma "Zeltenes" nomināciju. Liene uzskata, ka ar titula saņemšanu viņai tika atsietas rokas runāt par svarīgām tēmām. Jau sen viņa ļoti daudz domāja, ka sabiedrībā ir lielas, aktuālas problēmas, par ko daudzi negrib, baidās vai nav pieņemts runāt.

Sakropļota vēdera āda

Viena no tēmām, par ko Liene vēlas runāt, ir vizuāli defekti sievietēm. "Mums īstenībā sabiedrība nepieņem kaut kādus defektus. Esmu saskārusies ar to pati. Pēc pirmajām dzemdībām man ļoti izkropļojās vēdera āda. Tajā laikā es biju jauna, atceros, ka aizgāju uz pludmali. Man bija dalītais peldkostīms, un viena sieviete teica savam bērnam: "Fui, bērniņ, neskaties uz to tanti, viņa ir sakropļota!"

Tas bija pirmais sitiens. Pat nevaru pateikt vairāk, kas man bija - šoks vai dusmas. Es saprotu, ka man ir kaut kāds defekts, bet mans uzskats ir, ka mēs katrs par kaut ko dzīvē maksājam. Es par savu bērniņu esmu samaksājusi ar ārējo izskatu. Tas pat nav gluži ārējais izskats. Bet tas bija to vērts! Man vēders netraucē un tur nekas tāds nav, lai būtu šausmīgs. Man ir strijas un vienkārši izstaipīta āda, kura nav savilkusies, jo man organismā trūkst hormona, kas atbild par ādas elastību.

Zinu, ka daudz sieviešu šo problēmu slēpj, viņām ir kompleksi un viņas baidās parādīt sevi. Nav jābaidās! Mēs esam tādas, kādas esam, un neviens nepērk konfekti tikai iepakojuma dēļ. Mēs vienmēr izvēlamies garšīgāko. Mēs zinām, ka kādai konfektei iepakojums nav visskaistākais, bet iekšā ir konfekte, kas mums garšo. Var pateikt, ka tas pats ir par cilvēku. Var būt skaista, sakopta un visā ziņā ideāla sieviete, bet viņas morālā un iekšējā pasaule var nebūt tik spilgta kā āriene."

Lai pievērstu uzmanību sieviešu defektiem un aicinātu sevi pieņemt,  Liene piedalījās fotoprojektā, kur ar gludekli it kā mēģina izgludināt savu vēdera ādu. Viņa vēlas pastāstīt par to, kā gāja cauri problēmām ar ādu un beigās saprata, ka tās īsti nav svarīgas. "Man vienalga, ka man ir tāds vēders - es nekautrējos to atklāt un parādīt!" 

Bērnības vardarbības pieredze

Otra tēma, par ko Liene vēlas runāt, ir vardarbība ģimenē: gan pret bērniem, gan sievieti, gan to, ka bieži vien pašas sievietes ir varmākas pret vīru. "Par to arī netiek runāts, sievietes slēpj šo faktu, cieš, baidās. Es uzskatu, ka tās ir lietas, par kurām ir skaļi jārunā un jāatbalsta tādas sievietes, un jāsniedz palīdzības roku."

Liene pati pieredzējusi vardarbību bērnībā. "Manai mammai ir interesanti uzskati par bērnu audzināšanu. Viņa uzskata: ja sit, tad var iesist kādu patiesību un pareizas audzināšanas pamatus. Bet tā nebūt nav!"

Bērnībā piedzīvotais atstājis diezgan dziļu iespaidu uz Lieni. "Pēc sevis varu pateikt, ka bērnus ļoti sagrauj tāda attieksme un tas, ka viņi nejūtas  savā ģimenē droši un ka viņi nejūt mammu. Ir situācijas, kad bērnam ir svarīgi zināt, ka viņam ir mamma, kurai var izstāstīt kaut kādu savu problēmu. Bet dažreiz gadās tā, ka bērnam nav iespēju izstāstīt mammai ne jau tāpēc, ka mammas nav, bet tāpēc, ka ir kaut kādas bailes, un tāpēc, ka viņš zina, ka šī informācija kaut kādā strīdā būs pagriezta pret viņu.

Varu pateikt tikai to, ka no kompleksiem, kurus man palīdzēja attīstīt sevī mamma, man bija diezgan grūti tikt vaļā, un pagāja diezgan ilgs laiks. Patlaban nevaru pateikt, ka esmu pilnībā atbrīvojusies no sekām, bet es pie tā strādāju.

Ļoti daudz man palīdzēja tikt vaļā no kompleksiem un kaut kādām iedomām tieši mans vīrs, kad es pārbraucu dzīvot uz Madonu, kad ieraudzīju un iepazinos ar vīra ģimeni. Es ieraudzīju, kādai ģimenei jābūt, ka man nemaz nebija pareizā ģimene. Līdz tam man nebija cita priekšstata, kā ir jābūt pareizi. Man bija tikai tā pieredze, kurā es izaugu, kuru es ieguvu, augot savā ģimenē.

Pagāja laikam kādi desmit gadi, kad es iemācījos sevi, savas dusmu izpausmes, savas emocijas kontrolēt, paliku līdzsvarotāka un iemācījos pareizi komunicēt ar cilvēkiem, un risināt problēmas."

Savus bērnus audzina bez vardarbības

Savā ģimenē Lienei izdodas īstenot citu audzināšanas modeli, nekā viņa piedzīvoja bērnībā. Jau sešu septiņu gadu vecumā viņa saprata, ka pret saviem bērniem neizturēsies vardarbīgi.  "Mūsu ģimenē nav pieņemta vardarbība. Bērni šodien ir citādāki - aktīvāki un brīvāki, un mēs varam paaugstināt balsi, lai mūs sadzirdētu, bet vardarbība mūsu ģimenē nav pieņemta."

Studiju laikā Liene sastrīdējās ar kādu psiholoģijas pasniedzēju, kura stāstīja par uzskatiem, ka visi bērni, kas ir nākuši no vardarbīgas ģimenes, paliek tādi paši arī pret savām atvasēm. Liene tam nepiekrīt: "Tas viss ir atkarīgs no cilvēka - kā tu sevi pats izveido, cik tu esi spēcīgs, lai pretotos tam modelim, kāds tev bija parādīts bērnībā. Mums tā nav." Viņa uzskata, ka ar bērniem ir jārunā un jāmēģina panākt kompromiss.

Cer, ka varmākas sapratīs, cik daudz slikta nodara

Viņa cer, ka teiktais par abām šīm tēmām sasniegs dzirdīgas ausis un izdosies palīdzēt citām sievietēm. Iespējams, izdosies uzrunāt arī tos cilvēkus, kas ir vardarbīgi pret saviem bērniem un partneriem. "Varbūt viņi ieklausīsies un sapratīs, cik daudz slikta viņi nodara. Es saprotu, ka ne visi to dara aiz ļaunuma.

Arī par savu māti es domāju, ka ne jau ļaunuma pēc viņa to darīja. Varbūt viņa gribēja pēc iespējas labāk audzināt, lai es nepieļautu kaut kādas kļūdas, ko savā laikā viņa pieļāva. Bet tas nepavisam nav tas pareizais ceļš, metode.

Varbūt citi nesaprot, ka ar sitieniem, bļaušanu, pazemošanu nevar panākt pozitīvu rezultātu. Var panākt tikai negatīvu rezultātu. Nekas labs no tā neiznāks! Turpmāk, bērnam izaugot, būs ļoti, ļoti, ļoti grūts ceļš, lai tiktu vaļā no tā visa, ko viņam atstāja tuvākie, mīļākie cilvēki. Līdz ar to mans pienākums, gribēšana, vēlme vienmēr bija runāt par to vairāk, lai atturētu cilvēkus no tādiem soļiem. Arī strādājot policijā, bieži bija izmeklēšanas gadījumi par vardarbību pret bērniem, sievietēm."

Stiprais meklē palīdzību

Pratinot sievietes, viņa novēroja, ka ir daļa cilvēku, kuri izauguši vardarbības pasaulē, pieradušas pie tā un pat nezina, nesaprot, ka pret viņiem var būt arī cita attieksme, līdz ar to viņi pieaugušā vecumā meklē līdzīgu partneri, kas būs vardarbīgs.  Pat, ja cilvēks aiziet no tādām attiecībām, gadās, ka arī nākamās attiecības ir vardarbības pilnas. Šīm sievietēm ir upura sindroms, un būtu svarīgi, ka viņas to apzinātos un meklētu palīdzību pie psihologa.

Mūs sabiedrībā par psiholoģiju joprojām ir daudz mītu un aizspriedumu, piemēram, ja tu ej pie psihologa, tu esi slims. Bet tā nav patiesība!

Liene savu izaugsmes ceļu gājusi pati, bet viņa atzina: ja būtu saņēmusi psihologa palīdzību, viņai būtu daudz vieglāk un ceļš būtu īsāks. Viņai tuvs ir teiciens: "Stiprs cilvēks ir tāds cilvēks, kurš māk paprasīt palīdzību." Mums pierasts, ka cilvēks ir stiprs, ja visu dara pats, bet tā nav pareizi. "Ja tu esi spējīgs paprasīt palīdzību, tu jau esi stiprs, drosmīgs."

Pašai Lienei ir grūti prasīt palīdzību: "Es vēl joprojām pie tā strādāju. Es nemāku ne pieņemt palīdzību, ne paprasīt palīdzību. Man viss ir jāizdara pašai. Pie tā es strādāju, un tas ir laikam viens no lielākajiem un grūtākajiem maniem projektiem, kas skar mani pašu. No tā ir ļoti grūti atteikties un to mainīt. Bet es ceru, ka man izdosies! Ja jau viss izdevies, tad arī tas izdosies!"

Ja sieviete laimīga, tad visi laimīgi

Noslēgumā Liene aicina sievietes piedalīties līdzīgos konkursos, jo tas ļoti palīdz sameklēt savu būtību, atrast laiku sev, novērtēt sevi un savu sievišķību, atklāt savas stiprās puses, uzdrīkstēties dzīvot savu dzīvi. Viņa uzskata, ka ģimene var būt laimīga tikai tad, ja sieviete ir laimīga. Sieviete ir ģimenes sirds, un, ja viņa pukst, tad priecīgi ir arī visi pārējie apkārtējie.

"Ja viņa smaida, tad smaida arī bērni un vīrs. Ja viņa ir laimīga, tad laimīgi ir arī bērni un vīrs. Nogurusi sieviete nekad nepadarīs savu ģimeni laimīgu. Ja viņa būs negatīva, nogurusi, neko negribēs, tad apkārtēji redzēs tikai to nogurušo sievieti. " 

Nav pat tik svarīgi, vai sieviete dabūs kādu publisku novērtējumu, bet galvenais, ka viņa būs ieguvusi lielisku pieredzi. Piedalīšanās konkursā, palīdz spēcīgi paplašināt savu komforta zonu, dzīvot piepildītu un enerģisku dzīvi un dot apkārtējiem daudz laba, Liene rezumēja savus ieguvumus un aicināja arī citas sievietes uzdrīkstēties piepildīt savus sapņus un meklēt sevi.