Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
Foto: Rojs Maizītis

 

Aiva Laganovska - aromterapeite ar 20 gadu stāžu. Šīs zināšanas spēj darīt brīnumus

Cita pasaule
19. jūnijā 05:35 2021. gada 19. jūnijā 05:35
  Selga Amata | "Patiesā Dzīve"
Aromterapeits ir vidutājs starp auga garu un cilvēka dvēseli – mazliet tāds kā burvis, šamanis. Aiva Laganovska ar augu ēteriskajām eļļām strādā jau divdesmit gadu, tomēr joprojām uzskata, ka šī pasaule ir bezgalīga, jo vienlīdz izzināma un mainīga.

Delfu orākuls savulaik darbojās par pasaules centru uzskatītajā Parnasa kalna pakājē. Pārliecībā, ka ar orākula muti runā dievi, pie viņa pēc padoma vērsās pat valdnieki un karavadoņi. Aiva nav orākuls, taču, iepazīstoties ar klientu, orākulu izmanto. Ziedu orākulu. Interesanti vērot, kā mainās cilvēku sejas, klausoties šajā informācijā, – no mierīgas ieinteresētības līdz mulsam pārsteigumam, kas pārtop satraukumā. Kā tas iespējams – cilvēku nepazīstot, viņu tik precīzi raksturot ar citronellas, ģerānijas, rozmarīna vai cita auga starpniecību?     

Filigrāna ņemšanās, taču vajag vēl  

– Kāda bija tava iepazīšanās ar visu, kas dīgst, zied un nobriest ražā?   

– Esmu dzimusi Jelgavā, bet daudz dzīvojos pie vecmammas Garozā – meža ielokā, īstos laukos. Vēlāk bija Rīga, tad Ogre, kur atkal apkārt mežs, Zilie kalni, Daugava un Ogre. Atvaļinājumu vecāki parasti pavadīja Gaiziņkalnā – lielajiem Kaķīšu ezers ar laivām un zivīm, bet mums ar māsu vaļa rotaļām dabā. Manus stāstus par tikšanos ar ziedu fejām un citām teiksmainām būtnēm lielie uzskatīja par fantāzijām. Arī es tam mazliet noticēju, ar laiku šos smalkos kanālus noslēdzot.

– Profesija tomēr atslēdza?

– Ne jau uzreiz. Pēc vidusskolas izvēlējos Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības augstskolu – ar nolūku studēt  psiholoģiju. Paralēli sāku modeles karjeru. Mācības interesēja, taču trešajā kursā, apgūstot klīnisko psihoterapiju, notika pavērsiens. Pasniedzējas radītais priekšstats par darbu ar cilvēkiem, kuriem ir smaga depresija vai suicidālas domas, bija ārkārtīgi spilgts, taču vienā lekcijā viņa pēkšņi tikpat spilgti atzinās, ka tas ir svēts darbs, bet ar miskastnieka ievirzi, kurā pilnībā pasargāt sevi no pacienta negācijām nav iespējams. Ar to pietika, lai saprastu, ka šai ievirzei neesmu gatava. Aizgāju uz Rīgas māsu skolu, lai kļūtu par kosmētiķi.

– Uz izteikti pretēju interešu zonu.

– Saikne ar psiholoģiju joprojām saglabājās. Īpaši tad, kad līdztekus studijām kādu laiku strādāju par grima speciālisti un pasākumu organizētāju. Veiksmīgi piedalījos dažādos projektos un skatēs. Man ļoti patika likt kāzu meikapu. Līgaviņa skaista un maiga, un katram grima pieskārienam tas jāatspoguļo. Turklāt sejai jāizskatās labi gan dienas gaismā, gan vakara apgaismojumā, gan fotogrāfijās, bet, galvenais, vīra acīs.

Kad studijās sākām apgūt anatomiju, uz grimu jau lūkojos citādi. Organismā visciešāk ir saistītas trīs ziedlapiņas – centrālā nervu sistēma, kuņģa un zarnu trakts un āda. Sapratu, ka visprecīzākais veselības stāvokļa un labsajūtas spogulis ir tieši āda. Ja tā liecina, ka kuņģa un zarnu traktā nav kārtības ar mikrofloru, svarīgākais nav vis nomaskēt simptomu, bet problēmai risinājumu meklēt pasaules un sevis uztverē, domāšanā.

 Bezgalīgs kosmoss pavērās, sākot uzdot sev jautājumus par to, kas ir domāšana un kā tā saistīta ar iekšējo mieru – to prāta stāvokli, kas ādai liek starot arī bez uzgleznotas sejas. Kāpēc prāts iekārtots tā, ka jebko vajag vērtēt: skaists – neglīts, patīk – nepatīk, balts – melns, labs – slikts. Duālistisks pasaules redzējums. Mums ļoti bail zaudēt savu indivi-Dualitāti, taču vienlaikus jūtam ilgas saplūst vienotībā ar veselumu. Pat cilvēkam, kuram garīgā ceļa meklējumi sveši, iekšā tomēr gruzd apjausma, ka dvēseles misija ir rast mieru, savienojoties ar savu dievišķo sākotni. Bet kā to sakausēt ar vēlēšanos izgaršot dzīvi, baudīt savu sievišķo sūtību – just, mīlēt, radīt, būt sev par iedvesmas avotu? 

Eļļas mani transformēja 

– Liekot grimu, domāt par dievišķo sākotni?

– Ne vienmēr tā bijis. Stājoties kosmētikas skolā, biju jauna un trakulīga. Tolaik likās – ja palaidīšu garām kādu ballīti, dzīve beigsies. Steidzos baudīt, izmēģināt. Tāda iepazinos ar savu bijušo vīru. Taču arī šāda pieredze vajadzīga. Viss mainījās, kad pasniedzēja Azāne iepazīstināja ar ājurvēdu un aromterapiju. Bet līdz galam durvis uz ēterisko eļļu pasauli atvēra Valentīna Ščegļajeva. Pirmās nopirktās eļļas joprojām ir manas favorītes – sandalkoks un rožkoks. Ar tām cēlos un aizmigu.

Fascinējoši – lai iegūtu nelielu flakoniņu rožu eļļas, vajag vairākas tonnas ziedlapiņu, kas vācamas tikai saullēktā un ar rokām. Augam nav ego. Tā ēters ir tīra gaismas vibrāciju substance, tāpēc dziedē gan psihosomatiskas slimības, gan depresiju un citas kaites, kurām ir zemas vibrācijas. Ieskaitot onkoloģiju. Daudzās kultūrās roze ir simbols mīlestībai un pieņemšanai, jo spēj no sirds telpas izdzēst skaudību, greizsirdību, vainas izjūtu. Dod pārliecību par sevi un savu dievišķumu. Eļļas mani vārda vistiešākajā nozīmē transformēja.

– Kā tas izpaudās?

– Kāda ballītē pēkšņi atskārtu, ka tā laime, pēc kā dzenos savos individualitātes demonstrējumos, ir mākslīga, tāpēc smalko jušanu centrus bloķē. Viss, ko caur ēteriskajām eļļām pauž daba, ir pretrunā šādam uzputotam nemieram. Tā vietā, lai būtu pati, es no kaut kā bēgu, pat īsti nesaprotot, no kā. Iespējams, ka personības veidošanās posmā daudzi nonāk pie šīs plosošās sajūtas, no kuras vairoties, viens sāk trakot sportā, cits nodzeras, bet vēl kāds pēkšņi apjauš to ceļu, kas ejams tieši viņam.

Foto: Rojs Maizītis

Es vienā mirklī pārvilku svītru visam, ko līdz šim biju ieskaitījusi vērtībās. Septiņus nākamos gadus biju veģetāriete, vegāne, svaigēdāja. Ne grama alkohola. Melnbaltais periods: labi – slikti, pareizi – nepareizi. Savas cilts meklējumi – grāmatas, meditācijas, tikšanās ar cilvēkiem, kas spoguļo manas izjūtas. Tas noteikti bija stāsts par zināšanām, bet vēl vairāk – par mijiedarbību ar to, ko pieņemt par savu zināšanu avotu.

Skolotājs ir tas, kurš, mācot citus, visu laiku mācās pats. Mācās mīlestību. Tikko virsroku ņem garīgā lepnība, viņš vairs nevar būt skolotājs. Precīzāk sakot, var, taču tad tā skolniekam izvēršas par dzīves skolu – liekot to patiesību, kam var uzticēties, atrast sevī pašā. Arī mani tas skāra – es esmu citāda, īpašāka. No augstprātības troņa bija jākrīt. Tomēr bez tādas pieredzes grūti nonākt pie tās patiesības, kuras centrā ir mīlestība.

– Vai laiks, ka deguns bija mākoņos, klientus neatbaidīja?

– Drīzāk intriģēja – man bija pieraksts trīs mēnešus uz priekšu. Varbūt arī tāpēc, ka savos meklējumu stāstos ar klientiem dalījos. Taču sāku just, ka neglābjami izdegu. Pēc savas būtības esmu viegla, bet, ja mani nospiež smagums, šis vieglums kļūst falšs. Tas, kā sāku tvert un dzirdēt pasauli, raisīja bažas, ka manu ego, kas kūrē visas prāta lietas, patiesībā vada bailes, ko radījušas dvēselē iecirstas traumas. Sapratu, ka jāņem uz sevis dziedināšana, bet vispirms jāmeklē iespējas ieskatīties savā sāpē un saprast, no kurienes tā.  

Sešus mēnešus strādāt, otrus sešus – baudīt  

– Mācīties vieglumu – kā tas izskatījās?

– Kopā ar bijušo vīru un pulciņu draugu aizbraucām uz Portugāli. Okeāns, klintis, ziedos slīgstošas nogāzes, gaiss smaržo pēc medainām klinšrozītēm, bet no okeāna vējš nes sāļa svaiguma un brīvības smaržu. Asaras acīs no sajūsmas, totāla iemīlēšanās. Baudījām Atlantijas okeāna pludmales nesteidzīgo ritmu – meitenēm dāmu pokers un saules vannas, džeki gāja uz vietējo krodziņu skatīties futbolu. Vienvakar puiši nebeidz atkārtot: Džordžs, Džordžs. Iepazinušies ar Angolā dzimušu portugāli, kuram netālu minibāriņš. Ielūdzis ciemos. Mūs sagaidīja maza auguma vīriņš ar šķidriem, celiņā pāršķirtiem matiem, reti zobi, kājās kļošenes. Bet neaprakstāmi harismātisks. Kad ieteicāmies, ka nākamajā dienā taisāmies uz Lisabonu, iedegās – pilsētu neesat redzējuši? Palieciet pie manis!

Palikām. Tikpat dzirkstoša kā Džordžs bija viņa draudzene Betija, vācu operdziedātāja. Ieraudzījis viņas uzstāšanos televīzijā, Džordžs bija dīvā iemīlējies un tik ilgi bombardējis ar uzmanības apliecinājumiem, ka nu abi romantiķi bija kopā. Džordžs mēdza spriest – ja gadā ir divpadsmit mēnešu, tad būtu tikai godīgi, ka sešus no tiem cilvēks strādā, bet otrus sešus bauda dzīvi. Ja nedēļā ir septiņas dienas, tad veltīt strādāšanai vairāk par četrām drīkstētu tikai tad, ja darbs ļoti aizrauj. Kaifojām, klausoties viņa ceļojumu stāstos, līdz Džordžs piedāvāja – draugi, brauciet šurp un bīdiet savu biznesu te! Sākumā to neuztvērām nopietni, bet, mājās pārradušies, izlēmām – braucam!

– Krīzes priekšnojautās?

– Latvijā krīze vēl nebija sākusies, tāpēc pamesta tika absolūta stabilitāte – vīrs reklāmas biznesā, man savs kabinets, aiz kura durvīm vienmēr rinda. “Pacel taču cenas, lai pie tevis var normāli tikt!” mudināja klienti. Pārdevām savu trīsistabu dzīvokli un kopā ar dažiem tikpat trakiem draugiem metāmies nezināmajā.

Portugālē atradām restorāna iekārtošanai piemērotu trīsstāvu māju. Savā rozā briļļu entuziasmā bijām vairāk nekā traki – sapirkām sofas, es apgleznoju sienas. Talantīgs pavārs no Latvijas izveidoja fantastisku ēdienkarti, kur itāļu picu piedāvājumu papildināja izmeklēti salāti un daudzveidīgi kokteiļi. Portugāļi neslēpa sajūsmu par interjeru, fotografēja salātus, taču attiecībā uz ēdienkarti stingri palika pie tradicionālā mohito un ierastās kaipiriņjas – laims ar piparmētru, brūnais cukurs, daudz ledus un šļuka pašmāju šņabja. Pārējais tikai pieklājības pēc. Bet restorāns veidots ar vērienu – īre, algas, produkti, licence. Par visu jāmaksā. Pēc diviem gadiem bankrotējām.

Foto: Rojs Maizītis

– Matu plēšamais variants?

– Pašiem par pārsteigumu, visu izdevās tvert pusaudžu vieglumā. Pieaugšanas pieredze, kas lika saprast – katram reiz jānostājas uz savām kājām, lai cik liels mākslinieks un individualitāte viņš sevī justos.

– Ko tālāk?

– Restorāna grupa izklīda, mēs ar vīru sākām īrēt mājas augšstāvu. Mana kādreizējā kliente, kurai Latvijā piederēja restorāns, Portugāles dienvidos bija iegādājusies īpašumu. Ēka neapdzīvota, sienas plikas – palūdza mani kaut ko uzgleznot. Pirms tam vīra draugs man bija iedevis audiogrāmatu – Vadima Zēlanda Realiātes transformāciju, apcerējumu par to, kā cilvēks ar savām domām, vizualizāciju un afirmācijām spēj ietekmēt realitāti un mainīt nākotni (aromterapijā to panāk ar tējas koka enerģiju, tikai es par to vēl tik niansēti nezināju). Gleznojot klausījos šo grāmatu austiņās, līdz pamazām pati sāku vizualizēt. Izputējušā restorāna vietā iekārtoju mazāku, bet piemīlīgāku. Iedegos tiktāl, ka jau redzēju, kā iekšā izvietoti galdiņi, kā smaržo ēdiens, kāda sajūta ir cilvēkiem, pārkāpjot slieksni.

Vakarā vīrs izrāva  no sapņojumiem – tā gribas lašmaizīšu, bet naudas nav. Ieteicu pamēģināt vizualizācijas tehniku. Pēc laiciņa iezvanījās telefons. Trīs mūsu kaimiņienes – foršas ukrainietes, kas netālu apsaimniekoja bāriņu – bēdājās, ka viņām noplīsis kases aparāts. Vai nevarot izpalīdzēt?  Kāpēc ne, mūsu krogs taču bankrotējis. Iznesām aparātu no garāžas, lai iztīrītu, bet, paceļot vāku – apakšā nauda. Bingo, lašmaizes galdā!

Vēl pēc dažām dienām pasūtītāja samaksāja par gleznām. Uzreiz zvanīju savām portugāļu draudzenēm – meitenes, es bagāta, iklūdzu jūs brokastīs! Nesezona, vaļā tikai viens krogs – pie vecā Mario. Gāju sarunāt. Viņš priecīgs, jo pasūtījums bija gana iespaidīgs – bagātīgas brokastis, jūras veltes, šampanietis, saldumi. Kas jums ar to restorānu? – pajautāja.  Izstāstīju, ka aizvērām. Vai negribot kaut ko citu vietā? Viņa pārziņā esot divi, bet vairs negribot tik daudz strādāt, vienu varētu izīrēt.

Nākamajā rītā nonācām vietā, ko savās vīzijās biju skatījusi jau neskaitāmas reizes. Mazpilsētiņas centrālajā skvērā, kam pa vidu strūklaka, neliels restorāniņš. Jāiegulda pavisam maz, jo  inventārs mums jau ir. Svešiniekiem īre būtu jāmaksā gadu uz priekšu, bet  Mario mūs nama īpašniekam stādīja priekšā kā amigos, tāpēc tikām cauri ar priekšapmaksu par diviem mēnešiem. Kas tas bija par laiku! Sezonu strādājām, nesezonā apceļojām pasauli. Taču saimnieces meita, redzēdama, cik labi mums iet, pēkšņi izdomāja sākt darboties pati un līgumu nepagarināja.

– Portugāles pēcgaršā noteicošā palika vilšanās nots?

– Noteikti ne! Viss vienmēr notiek īstajā brīdī. Biju jau sapratusi, ka man gribas atgriezties pie ēterisko eļļiņu burvības, pie savām uzticamajām klientēm un draudzenēm, pie Latvijas dabas rāmā skaistuma. Turklāt šie daži prombūtnes gadi man bija iemācījuši mieru. Tajā kustībā, kur visu laiku sev un citiem kaut kas jāpierāda, es nepratu apstāties.

Atceros, kad atvērām savu skvēriņa restorānu, pa logu bija redzams soliņš, uz kura sēž večuks ar hūti. Blakus sunītis, kuru iesaucām par Punktiņu (mana kucīte, skaistule Ronija, viņā traki iemīlējās). Tā aina katru dienu bija nemainīga. Esmu pārliecināta – ja uz šo vietu aizbrauktu tagad, viss izskatītos tieši tāpat. Soliņš večuks, blakus Punktiņš. Skaists, mazliet smeldzīgs šarms ir tajā sajūtā, ka laiks var arī apstāties. Tomēr ilgtermiņā man tas neder – vajag arī dinamiku, draivu, attīstību. Atgriezos, un atkal uz pilnu klapi – aicinu pie sevis, pie augu ēteriskajām eļļiņām! Jo ar tām ir tāpat kā ar Bībeli, ko var lasīt neskaitāmos līmeņos, ejot dziļāk un dziļāk. 

Par daudz visa, ko ņēmu un devu 

– Arī pārējās dzīves jomās juti sevi citā līmenī?

– Diemžēl atkal klupu pret to pašu, ko agrāk, – visa, ko ņēmu uz sevi un devu no sevis, bija par daudz. Gribēju būt laba – parādīšu, ka esmu nopelnījusi mīlestību! Šī traumējošā programma, ka mīlestība jānopelna, mīt daudzos. Tā irdina dvēseli, jo baro ego. Meklējot atbildes, nonācu  pie augu medicīnas pieredzēm: Ayahuasca ceremonijām, Bufo alvarius un citiem šamaniskajiem rituāliem.

– Kas īsti ir Ayahuasca jeb ajavaska?

– Īpašas sugas liāna Amazones lietusmežos, viens no spēcīgākajiem augiem dabā, ko mēdz dēvēt arī par Amazones karalieni. No tā mizas, pievienojot vēl dažus džungļu augus, vietējo cilšu šamaņi kopš aizlaikiem gatavojuši medicīnisku novārījumu gan dvēseles un ķermeņa dziedināšanai, gan saziņai ar senču, augu un dzīvnieku gariem. Ajavasku mēdz dēvēt gan par dvēseles vīnu, gan nāves dzērienu, jo tas satur dimetilpriptamīnu, kas dziļi dziedē ego, pa vistumšākajām durvīm ievedot to gaismā, apskaidrībā.

Ajavaskas lietošana vairāku stundu garās ceremonijās notiek tikai šamaņa vadībā. Tā ir it kā saruna ar savu augstāko un tīrāko būtību – caur atklāsmēm, vīzijām un atbrīvošanos visos līmeņos. Mērķis – saprast, ka mūsu prāta un ego tumsu var izgaismot tikai ceļš pie mīlestības un piedošanas.

– Un ko nozīmē Bufo alvarius?

– Bufo alvarius ir sakrālais krupis – lempīgs smukulis, kas dzīvo pazemē un trīsreiz gadā izlien virspusē uzēst, ieelpot gaisu un parūpēties par pēcnācējiem. Pazeme ir sakņu gudrības zona, jo augu galva – smadzenes – atrodas saknēs. Krupis šo informāciju uzņem. Šamanis lūdz dzīvnieka garam atļauju izmantot tā indīgo sekrētu, ko izžāvē un kristalizē, tad savienojumā ar dažādiem augiem pīpē. Dūmi piepilda kolbu, no kuras šo medicīniski jaudīgo vielu – tā tomēr nav narkotika – rituāla dalībnieki ieelpo.

Foto: Rojs Maizītis

Pēc dūmu ievilkšanas ķermenis uz sekundēm atslēdzas, jo nomirst ego – tā sistēma, kas nosaka, ka šī pasaule ir iluzora, tāpēc it kā esam nolemti uz nebeidzamu atgriešanos jaunās pieredzēs caur ciešanām. Turpretī izmainītās apziņas stāvoklis ļauj atcerēties, ka esam dievišķas būtnes, absolūtas savā gaismā, tāpēc šīs ciešanas nav vajadzīgas, ja vien paši nolemjam atgriezties savā spēkā. Nokļūstot totālajā gaismā, kur nekā cita nav, cilvēks apzināti vai neapzināti ir gatavs atlaist visas savas ego programmas, lai notiktu dziedināšanās.

– Skan tik patētiski, ka mulsina. Mazliet vairāk par to, kā konkrēti notiek tāda iešana uz gaismu caur krupīša dūmiem vai ar dzēriena kausu rokās!

– Esmu piedalījusies ļoti daudzās ajavaskas un Bufo ceremonijās vairākās pasaules vietās, taču katra no tām ir tik atšķirīga, ka neviens pārstāsts nevar dot kaut cik objektīvu ieskatu. Pastāstīšu par pirmo ajavasku, ko kopā ar vīru baudījām Peru. Nonācām enerģētiski ļoti spēcīgā vietā Kordiljeru Balto kalnu tuvumā. Tikām izvietoti uz matračiem jurtai līdzīgā teltī ūdens tērces ielokā. Abpus slietnim divas tualetes, jo ego – sāpju, aizvainojuma un baiļu – atlaišana var izpausties arī ar vemšanu vai caureju.

Ceremonijai sākoties, iekštelpas piķa melnajā tumsā ienāk šamanis, iededz sveci un izskaidro, kā notiks attīrīšanās. Pabrīdina, ka katrs projicē to, kas mīt pašā, tāpēc negribot var piesaistīt ārpusē esošās stihijas un garus, ja rituāla laikā izies no viņa aizsardzībā esošā apļa. Mierina, ka vemšana tverama kā atbrīvošanās no grūtuma caur vieglumu. Tad šamanis katram izsniedz trauciņu ar tumšu, medaini biezu šķidrumu, kas satur visas garšas un mazliet smaržo pēc kvasa. Viss atkal ieslīgst tumsā. Pēc pusstundas ajavaskas dzēriens sāk iedarboties.

– Kā?

– Jau pēc pirmajiem malkiem jutu virzāmies augšup pa mugurkaulu tādus kā šampanieša burbulīšus. Virmojoša enerģija – dzīvības pilna, mazliet anestezējoša, kas plūstot plešas. Es tai līdzi – līdz pat bezgalībai, bet viss notiek tik intensīvi, ka prāts, kas grib visu kontrolēt, vairs to nejaudā un krīt panikā. Taču manis nav, robežu nav. Jūtos kā bezgalīga upe – silta, krāšņa, dzīvības pilna. Prāts neatlaižas – kas notiek, kā reaģēt? Bet balss manī skaidrā latviešu valodā mierina – ļaujies! Ļaujies plūdumam, dzīvei. Arī bailēm ļaujies – ieraugi, ka tās ir iluzoras. Jo ir tikai viena substance – gaisma. Ļauj, lai tā tevī dzēš tumsu un bailes.

Uzpeld zemapziņas veidoti simboli, kas pārvēršas atskārsmē, ka mēs projicējamies cits citā, lai izietu brīvībā, īsti kosmiskā plašumā. Es esmu, jūtu, redzu, apzinos bezgalību. Kaut detaļās visu neaptveru, redzu  savas iepriekšējās dzīves, sakrālās ģeometrijas rakstus, formas, kas ietver zināšanas par Visuma uzbūvi un sevi visos laikos un galaktikās – ne tikai cilvēciskajā aspektā, kurā atrodos patlaban. Neaptverami krāšņi raksti, bezgalīgums formās, totāls eksistenciālais piepildījums. Mīlestība. 

Tiklīdz pieņemam – dziedināmies un dziedinām 

– Vai apziņa tādus redzējumus spēj atšifrēt?

– Kaut ko jā, kaut ko nē – un tikai tajā līmenī, kurā patlaban atrodas. Taču lielākā daļa atskārsto simbolu šifrēšanai veras krietni vēlāk, kad svarīgākās atbildes nāk caur dzīves situācijām, kurās labprātīgi iet negribas. Tāpēc jau šamanis brīdināja, ka šī ceremonija nepiedāvā brīnumus, tikai iedod atslēdziņas, ar kurām justies drošāk īstajā ceremonijā – dzīvē. Drosme mīt sirdī – ejiet dzīvē, praktizējiet!

– Kā sekoji šim padomam, vēršot labāku un laimīgāku savu dzīvi?

– Ļoti mainījās attieksme pret sevi. Pamazām sāku sevi mīlēt. Pieņemt tādu, kāda esmu. Beidzot līdz kaulam sapratu, ka mēs cits citā projicējam sevi. Lai cik dažādi arī būtu, tas otrs caur savu citādumu tikai paver iespēju ieraudzīt un pieņemt netīkamo arī sevī. Tāpēc nevajag cīnīties, jo jebkura cīņa ir zaudējums, pat ja beigusies ar uzvaru.

– Konkrētāk?

– Pēc atgriešanās no Peru izšķīros ar vīru. Tas nebija pēkšņs lēmums. Pēc tam ļoti pārdzīvoju. Atskārtu, cik dvēseliski tuvi bijām. Vaina, nožēla, bezizejas izjūta – ego joprojām par sevi atgādināja. Bet tā bija neatsverama skola, ko izgāju caur šķiršanās sāpēm.

Nostāties uz savām kājām, noticēt sev, dzīvei, vīrietim. Tai sievietei sevī, kura patiesībā ir dzimusi baudīt, mīlēt un dzīvot ar pilnu krūti. Es joprojām mācos pateikt vīrietim – gan vīriešiem vispār, gan konkrētam cilvēkam – paldies par tiem spoguļiem, kurus viņš nolicis man priekšā, piespiežot tajos ieskatīties, lai ieraudzītu sevi. Ieraudzītu to, ka ar visām savām bailēm esmu skaista un vērtīga. To, ka dzīve ir bezgala interesanta un ar katru mirkli sākas no jauna.

– Iznāk, ka centrālā tēma jebkurā kosmisko plašumu un spoguļu stāstā ir attiecības starp vīrieti un sievieti?

– Tas vairāk ir turpinājums tēmai par duālismu. Ir pieņemts, ka sievietē beznosacījumu mīlestības un empātijas ir vairāk. Taču tieši vīrietis piedzimst ar ļoti spēcīgu Iņ – sievišķo enerģiju, un viņa dzīves galvenais uzdevums ir apgūt to, kas sievietei jau dots: atbildību, spēku, pašrealizāciju ar mērķi darīt pasauli labāku. Tāpēc vīrietis savā sirds telpā ir vēl jaudīgāks – vīrieti vada viņa gars. Sieviete ir vējš vīrieša burās, viņa spogulis. Jo sievietē vairāk rāmuma, plūduma un baudījuma, jo savienība ir harmoniskāka.

– Sieviete nevar bez vīrieša, vīrietis – bez sievietes?

– Var! Bet tad sākas cita mijiedarbība, kā šīs enerģijas darbojas. Tas, ka šajā dzīvē esmu sieviete, nenozīmē, ka kādā no iepriekšējām neesmu bijis vīrietis. Visiem par to savi sāpīgie stāsti, ilgas, vilšanās, taču – tikko pieņemam vīrieti, automātiski dziedinām sevī sievieti. Un tāpat otrādi. Tāpēc nav ko savstarpēji pūsties, pārmest un pieprasīt no otra; dievišķums ir tikai veselumā. Bet šo veselumu vispirms vajag atrast sevī.

Foto: Rojs Maizītis

– Esi atradusi?

– Esmu tik pašpietiekama, ka man ir ļoti interesanti ar sevi. Mani aizrauj mans darbs un hobiji, es ticu maģijai, mīlestībai un pārticībai jebkurā tās izpausmes formā. Nogurums vai apātija mūs pārņem ne jau tāpēc, ka dzīve grūta, bet tāpēc, ka neejam savu Ceļu – ar lielo burtu. 

Atrast, nosaukt vārdā, samīļot un atlaist 

– Tavs aromterapeites virsuzdevums – ar ēterisko eļļu starpniecību palīdzēt cilvēkiem šo Ceļu ieraudzīt?

– Ar eļļām tas tiešām ir iespējams, tomēr pa šiem divdesmit darba gadiem piegājiens darbam ir ļoti mainījies. Jo es pati esmu mainījusies. Kamēr pašas dvēselē ir traumas, prāts automātiski cenšas otru vispirms novērtēt, nevis pieņemt tādu, kāds viņš ir. Kad tās tika izdziedinātas, atvērās daudz gaišāks redzējums. Tagad ir viegli palīdzēt, klientam neko neuzspiežot, bet mijiedarbībā piedāvājot tās zināšanas un pieredzes, ko viņš gatavs ņemt pretī.

– Tu darbojies tikai ar ēteriskajām eļļām? 

– Aromterapijā vienlīdz svarīgas gan ēteriskās eļļas, gan relaksējošas un enerģētiskas masāžas tehnikas, gan skaņu dziednieciskais efekts, jo augstas vibrācijas skaņas –  gongi, Tibetas skanošie trauki, čakrofoni – transformē bloķējošo emociju zemās vibrācijas. Lai dvēseles traumas atrastu, nosauktu vārdā, tad samīļotu un pamazām atlaistu, ļoti svarīga ir arī saruna. Taču nav tik būtiski, kādā kārtībā viss notiek, – galvenais, lai cilvēks aiziet vieglāks nekā atnācis. Gaišāks, atvērtāks – mīlestībai, dzīvei un sev.

Foto: Rojs Maizītis

– Vai visiem tas ir vajadzīgs?

– Tikai tiem, kuri vēlas ieskatīties sevī. Nevienu nevajag steidzināt. Apstāties nenozīmē pārtraukt attīstīties, tikai iepazīt mierīgu prātu. Tieši tagad ir fantastiski piemērots laiks, lai to darītu.

Citi šobrīd lasa

Saistībā ar rīkoto nesankcionēto protestu pret Aldi Gobzemu sākts administratīvā pārkāpuma process 21
VIDEO: strādnieki Vijciema mežā sastapuši lāci 2
Sludinājumu portālā ss.lv par 100 eiro tirgo ezi
Tēmas: Rīga, Ogre, Daugava, Peru
Pievienot komentāru

Трагическая неосторожность: на 5-летнюю девочку опрокинули таз с горящим бензином

Светофор придумали трусы? Велосипедист решил спокойно проехать на "красный" в Юрмале