Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
Filozofijas, garīgo prakšu un reliģiju vēstures pasniedzējs Valdis Svirskis. (Foto: Rojs Maizītis)

 

Kā prasmīgāk baudīt dzīvi: saruna ar garīgo prakšu un reliģiju vēstures pētnieku Valdi Svirski

Cita pasaule
22. maijā 05:27 2021. gada 22. maijā 05:27
  Andris Bernāts | "Patiesā Dzīve"
“Nemākulīga dzīves baudīšana tikai vairo ciešanas,” spriež filozofijas, garīgo prakšu un reliģiju vēstures pasniedzējs Valdis Svirskis. Laimīgai dzīvei viņš iesaka cilvēkiem mācīties pašregulēšanos. Kad šādas iemaņas ir apgūtas, tad vairs nevajag meklēt nomierinošus medikamentus, apdullinošas vielas un psihoterapeita seansus. 

Kamēr vieni apgalvo, ka mēs dzīvojam lielu pārmaiņu laikā, citi norāda, ka tās ir pilnīgās blēņas un nekādu lielu pārmaiņu nav. Arī Valdis Svirskis domā, ka laika periods, kas saistīts ar pandēmijā piedzīvoto pašizolāciju un mājsēdi, pagaidām vēl nav ieviesis grandiozas izmaiņas. “Runājot par lielām un globālām pārmaiņām, kas skar sabiedrību, kontinentus un visu cilvēci, – tās sākas daudz nemanāmāk un izvēršas daudz ilgākā laika posmā,” viņš spriež.

“Es uzskatu, ka mēs dzīvojam Mihaila Gorbačova iesākto pārmaiņu ērā. Tai laikā palaistie idejiski politiskie procesi kā tāds mutulis aizgāja pa visu pasauli, bet, kas attiecas uz tehnoloģiskām lietām, tās ir cieši saistītas ar internetu un IT tehnoloģiju lietojumu. Iespējams, IT tehnoloģiju attīstība mūs aizvedīs tur, kur mēs nemaz nevēlamies nokļūt. Ja runājam par mani – viss, kas manā dzīvē ir nozīmīgi virzījies uz priekšu ar savām cēloņsakarībām un iespējām, bijis saistīts ar tiem procesiem, kurus reiz iekustināja Mihails Gorbačovs. Pieļauju, ka ir cilvēki, kas vērtē šīs lietas citādi, jo katram ir iespējas redzēt likumsakarības tik dziļi un plaši, cik viņš spēj saskatīt.”

Lai nepārklātos ar pelējumu

– Tomēr kaut kādas pārmaiņas šis neparastais laika periods ir ieviesis.  

– Cilvēku dzīve pati par sevi ir pārmaiņas, jo, piemēram, mācīšanās ir pārmaiņas. Tie, kas mācās, tie arī mainās. Ir divi veidi, kā mācīties. Viens veids, kad mēs negribam, bet mūs piespiež to darīt ārējie apstākļi. Un otrs, kad mēs paši gribam un jūtam nepieciešamību mācīties un mainīties. Mainīšanās nav iespējama bez mācīšanās. Šeit ar mainīšanos es domāju izaugsmi, jo cilvēks, protams, var mainīties uz leju un degradēties. Bet tā ir atslābšana un iznīkšana. Lai apsūbētu, apaugtu ar tīmekļiem un pārklātos ar pelējumu, nav vajadzīga īpaša piepūle.

Lai piešķirtu jaunu kvalitāti sev un pasaulei, kuras daļa mēs esam, nepieciešama piepūle, izaicinājumu pieņemšana, pacietība un nepadošanās. Ja tajos brīžos, kad sastopamies ar apstākļiem, kas uz mums izdara spiedienu, mēs esam pasīvi un pieņemam spiedienu bez iekšējas izpratnes un iedziļināšanās, mēs varam mainīties ne tikai uz augšu, bet arī leju. Un pēc tam attaisnoties, ka vainīgi ir apstākļi.

Kad pārmaiņas nāk stihiski un mēs reaģējam uz notikumiem vairāk instinktīvi, nevis saprātīgi, bieži vien pieļaujam kļūdas un gūstam sāpīgu pieredzi. Ja esam atvērti, varam pārskatīt un labot pieļautās kļūdas. Manuprāt, pašreizējais laiks ar saviem uzstādījumiem un prasībām nemaz nav tik ekstrēms, kā vienam otram šķiet. Ja salīdzinām mājsēdi ar reālas karadarbības vai viduslaika mēra apstākļiem, jāatzīst, ka tagad nav nekā briesmīga.  

Foto: Rojs Maizītis

Patlaban sabiedrība savā izaugsmē tiecas savienot lietas, kas paviršā skatījumā šķiet nesavienojamas, proti, individuālismu un kolektīvo, kopīgo. Ja skatāmies uz šo terminu dziļāko būtību, atklājas, ka šeit nav pretrunu. Individuālisms nozīmē, ka es spēju ieklausīties sevī, nest sevī mīlestību, pieņemšanu un atpazīt patieso es. Tas ir stāvoklis, kad esmu iesakņots savos pamatos un to apzinos, pieņemot lēmumus un veicot darbības.

Patiesums, dvēseliskums, godīgums – tie ir vārdi, kas labi raksturo īstu individuālismu. Savukārt feika individuālisms vislabāk izpaužas seklā attieksmē pret savu būtību, kas tiek dekorēta ar vien vārdiem: es, man, man, es. Tādā stāvoklī cilvēks jūtas kā pasaules nabiņa, un neviena cita vairs nav.  Un pasaulē ir ļoti daudz tādu nabiņu, kas kliedz: “”Es, man, man, es!”

– Un kas ir īsts kolektīvisms?

– Tā ir kopības pieredze, kas izaug no vienotības izjūtas, kurā mēs spējam pieņemt un jaust citu cilvēku pārdzīvojumus, panākumus un sakāves kā mūsu pašu pieredzes paplašinājumu. Tas ir stāvoklis, kad es uztveru citus kā savu turpinājumu. Un augstākajā punktā starp es un mēs vairs nav pretnostādījuma. Ir noteikta vienotības izjūta, kurā ir iespēja gan apzināties sevi, gan citus kā daudzveidīgu, sabalansētu veselumu. Tā ir spēja mīlēt, rūpēties par citiem arī situācijā, kad jūtam, ka tie citi mani neuztver un nesaprot. 

Savukārt pseidokolektīvisms izpaužas kā apmātība ar abstraktām idejām un lozungiem. Mīlestības un iejūtības vietā nāk labie nodomi, kuru dēļ cilvēki sāk sliekties upurēt citus, lai realizētu savas idejas, lai visus padarītu laimīgus.

Man patika, kā Satversmes tiesas priekšsēdētāja Sanita Osipova kādā radioraidījumā izteicās par kristietību un ticību. Viņa norādīja, ka patiesajā kristietībā cilvēki bija gatavi mirt par citiem, bet pseidokristietībā – gatavi upurēt citus. Pseidokolektīvismā cilvēks bieži vien tiek uzskatīts par maznozīmīgu skrūvīti kādas idejas mehānismā, kur nav rūpes un gādības par citiem.   

Kad jebkas var būt viltojums

– Kā pandēmija ietekmējusi jūsu dzīvi?  

– Šis laiks mani mudināja vairāk ieskatīties tajā, kas atrodas man līdzās. Tajā pašā laikā nevaru teikt, ka manā dzīvē būtu notikušas radikālas pārmaiņas. Meditācija, domu kontrole un emociju transformēšana – tās ir lietas, ar kurām nodarbojos gan pirms pandēmijas sākuma, gan pēc. Šeit nekas nav mainījies.

Ziņas medijos par to, ka, ilgstoši atrodoties tik tuvu viens otram, cilvēki kļuvuši vardarbīgi… Tas ir stāsts ne tik daudz par attiecībām, cik par cilvēku neziņu, ko iesākt ar sevi. Nespēja tikt galā ar sevi izriet no cilvēka neizpratnes par tiem procesiem, kas viņā notiek. Un pēc ilgstošas neapmierinātības seko dumpis.

Visa cilvēces vēsture un atsevišķu cilvēku biogrāfijas norāda uz kādu likumsakarību, proti, ja tu vēlies mainīt pasauli un ķeries pie tās mainīšanas, agri vai vēlu tas beidzas ar tavu sakāvi. Taču, ja tu sāc skatīties, kā piešķirt jaunu kvalitāti sev un savai dzīvei, parādās iespējas. Piemēram, ja mēs izmantojam fotokameru, kurai nav automātiskas fokusēšanas, mums rāda miglainu bildi. Mums jāgroza objektīvs ar roku, lai dabūtu skaidru attēlu. Šāda fokusēšanās attiecas arī uz mūsu uztveri – kā mēs uztveram ārējo pasauli. Mūsu attieksme, izpratne un izjūtu kvalitāte ietekmē spējas, cik tālu un skaidri varam saskatīt ārējo pasauli.

Ja nav fokusa, mēs daudzas lietas redzam sagrozītas, lai gan tās tādas nav. Kad mēs savu lielo uzmanību pievēršam paši sev un pavērojam, kādas domas domājam un kādā veidā vadām un valdām pār sevi, mūsu rīcībā parādās iespēja piešķirt sev plašāku redzes leņķi un dziļāku tvērumu. Un tā pati pasaule, kuru mēs agrāk plānojām mainīt, pēc fokusa noregulēšanas izmainās. Tad saprotam, cik labi, ka mēs agrāk nesākām īstenot savus plānus, jo viss būtu nogājis greizi.

Mūsu apzinātība, empātija un pašizpratne ir mēraukla tam, ko spējam redzēt un uztvert dzīvē, kuras daļa mēs esam. Ja esam gana uzmanīgi, varam piešķirt šai pasaulei labāku kvalitāti, taču, mēģinot pārmainīt pasauli, mēs spējam sagandēt dzīvi gan sev, gan citiem. Uzskatāms piemērs ir Ļeņina iecerētais padomju projekts, kas piedzīvoja fiasko. Pasaules pārveidošana vienmēr beidzas bēdīgi, ja priekšplānā netiek izvirzīta prioritāra nepieciešamība cilvēkam analizēt un strādāt ar sevi. Ideju pielūgšana patiesas iejūtības un pašizpratnes vietā – tas var būt bīstams pagrieziena punkts gan cilvēka individuālajā, gan sabiedrības dzīvē.

– Teicāt, ka IT jomas attīstība, iespējams, mūs aizvedīs tur, kur nemaz nevēlamies nokļūt. Ko ar to domājat?

– Paredzu, ka vislielākie izaicinājumi sabiedrībai būs saistīti tieši ar digitālajām tehnoloģijām. Kā dzirdēju, jau šodien iespējams pārveidot video un audio ierakstus. Piemēram, var paņemt kādu video un ieprogrammēt pavisam citu tekstu. Tas nozīmē, ka pavisam vienkārši var pārveidot video, kur jūs kaut ko stāstāt. Un tur būs dzirdams, ka jūs runājat to, ko nekad neesat runājis. Ja tuvākajā laikā šādas tehnoloģijas kļūs plaši pieejamas, tas nozīmēs, ka vairs nevarēs uzticēties tam, kas būs redzams digitālajos medijos, jo pilnīgi jebkas varēs būt viltojums.

Manuprāt, tuvākajā nākotnē tas būs tehnoloģiskais izaicinājums numur viens, jo tas saistās ar mijiedarbību un paļāvību sabiedrībā. Ja tiek radīti apstākļi, ka jebkas var būt viltojums, tad uz ko mēs varam paļauties? Kāda veida pavērsieni mūs gaida, kas būs tālāk? Faktiski tas ir strupceļš, no kura vajadzēs meklēt izeju.

– Kādu mācību mums deva šī pandēmija?

– Šis laiks parādīja, cik svarīgi ir mācīties uzņemties atbildību. Galu galā, ja mēs būtu solidāri ievērojuši visas rekomendācijas, kuras bija rosinātas, mums jau sen vairs nevajadzētu sēdēt mājās. Pandēmija būtu beigusies pāris mēnešu laikā. Es gan apzinos, ka tā ir utopija, tāpēc šo iespēju izskatu tikai teorētiski. Saslimstība turpinās, jo cilvēki vēlas, lai ierobežojumus ievērotu citi, bet ne viņi. 

Rietumu valstis lepojas ar cilvēkiem doto personisko brīvību, taču šodien mēs redzam šīs politikas vājo pusi. Cerība, ka cilvēki būs apzinīgi, vēl nenozīmē, ka viņi tiešām ir apzinīgi. Pavisam cita pieeja ir Ķīnai. Ja visus noliek ierindā un sanumurē, tas atrisina vienas problēmas, bet rada citas. Nepieciešams saprast, ka cilvēka individuālā vērtība un visas sabiedrības kopējā vērtība ir gluži kā savienotie trauki, tās nav pretnostatāmas lietas.

– Ko iesakāt darīt?

– Kopt sevī empātiju un solidaritātes jūtas. Tā ir mūsu garīgajā kodolā iesakņotā spēja just vienotību. Nevis nodomāt, bet reāli sajust sevi vienotu ar apkārtējo pasauli – ar vēju, saulrietu, ugunskuru, dziesmu, kaimiņiem un citiem cilvēkiem. Šīs jūtas ir kopjamas un attīstāmas. Ir dažādu veidu garīgi vingrinājumi – apzinātības, koncentrācijas un meditācijas prakses. Garīgi vingrinoties, vairs nevajag katram savu psihoterapeitu, lai risinātu psiholoģiskās problēmas. Protams, tas ir ļoti labi, ka ir iespējas saņemt psihologu un psihoterapeitu palīdzību, tomēr tas nav problēmu atrisinājums. Manuprāt, risinājums ir tad, ja katrs cilvēks apgūst nepieciešamās iemaņas, ar kurām viņš spēj vadīt un pārvaldīt gan sevi, gan savu dzīvi. Tas ir stāvoklis, kad viņš iemācās apzināties likumsakarības un savas veselības vērtību.

Foto: Rojs Maizītis

Protams, mēs nevaram cerēt, ka šādas pārmaiņas var notikt vienlaikus ar visiem; tas vienmēr notiek pakāpeniski. Piemēram, renesanses laika idejas vispirms izplatījās Ziemeļitālijā, un pagāja vairāki gadu desmiti un pat gadsimti, līdz tās nonāca arī citos Eiropas reģionos. Tas pats attiecas arī uz apgaismības laikmeta idejām – pagāja labs laiciņš, kamēr tās kļuva aktuālas mūsu reģionā.

Uzskatu, ka nepieciešams rosināt sabiedrībā tādu iemaņu un prasmju attīstību, lai cilvēks iemācās koncentrēties un meditēt pats. Tad ikviens tiktu galā ar lielu daļu savu bažu, raižu, uztraukumu un citu problēmu, tādējādi atvieglojot slogu citām sabiedrības struktūrām un saviem tuvajiem.

Pašregulēšanās iespējas

– Jūs runājat par meditācijas nozīmīgumu. Varbūt meditēt jāmāca jau skolā?

– Ir valstis, kur skolās un augstskolās jau tiek piedāvātas meditācijas apmācības. Es domāju, ka šeit varētu būt runa par kaut kādu minimālu apmācību, lai cilvēks, regulējot elpošanu un iztēli, spētu relaksēties. Lai varētu nomierināties, savākties, emocionāli stabilizēties un ieklausīties sevī. Mums ir pietiekami daudz izglītotu psihologu un mediķu, kas varētu šajā jomā izstrādāt vadlīnijas. Tā varētu būt apmācības pēc brīvprātības principa.     

Pie mums gan valda maldīgi aizspriedumi, ka garīgās vērtības ir piesaistītas kādai nacionālajai vai reliģiskajai kultūrai. Garīgo vērtību pieredze sakņojas nevis nacionālajā vai reliģiskajā kultūrā, bet gan mūsu apziņā, cilvēka iekšējās pasaules uzbūvē.  Savukārt tā vai cita reliģija vai reģionālā kultūra var stimulēt vai nomākt šīs izpausmes. Meditēt taču var arī bez jebkādas ezoteriskas filozofijas.

Pašregulēšanās – tā ir mūsu apziņas prasme. Līdzcietība, iejūtība, miers, prieks, pateicība, patiesums, piedošana – tās ir lietas, kuras ir prasmīgi rosināmas un pastiprināmas. Ar tām var vingrināties apziņā. Mēs varam attīstīt tās īpašības, kas sekmē mūsu autonomiju, patstāvību. Prasme meditēt un koncentrēties ir makšķere, nevis zivs. Šādas iemaņas padara cilvēku noturīgāku un stabilāku. Cilvēks kļūst apzinātāks un mazāk pakļaujas emocionālai ietekmei no ārpuses. Veiktie pētījumi rāda, ka koncentrēšanās un meditācijas prakses stimulē jaunradi, cilvēks kļūst radošāks.  

Protams, Latvijai tas būtu ārkārtīgi svarīgi, ja šeit pēc iespējas vairāk cilvēku sāktu meditēt par skaidrākajām sirds īpašībām. Ja cilvēks spēj izmantot koncentrēšanās un meditācijas vingrinājumus konkrētu īpašību attīstīšanai, mainās viņa attieksme krīzes, konfliktu un citās traumējošās situācijās. Ja cilvēkam ir pieejami rīki, ar ko var sevi pašregulēt, samazinās vajadzība pēc tabletēm un apdullinošām vielām. Vairs nevajag meklēt vienīgo glābiņu dažādās brīnumus sološās grupās, lai aizbēgtu no sevis. 

Starp citu, reizēm cilvēks sāk garīguma meklējumus, lai aizbēgtu no sevis. Tos var dēvēt nevis par autentiska garīguma, bet gan kvazi jeb it kā garīguma meklējumiem. Patiesos meklējumos cilvēks vēlas atklāt un mainīt sevi, bet kvazi meklējumos cenšas no kaut kā aizbēgt un kaut ko aizmirst. Bet aizmirst – tas vēl nenozīmē atrisināt.  

– Vai nav tā, ka cilvēki galvenokārt attīstās caur negatīvo pieredzi? Tikai tad, kad dabūjam pa pirkstiem, sākam apzināties, ko var un ko nevar darīt.

– Jā. Pētījumi par smadzeņu darbību liecina, ka kritiskas, bīstamas un negatīvas situācijas mēs uztveram spilgtāk, asāk un kontrastaināk nekā pozitīvas epizodes. Tas sakņojas mūsu dzīvnieciskajā emocionalitātē, kas saistīta ar izdzīvošanas un pielāgošanās instinktiem. Tas ir mantojums no dzīvnieku jeb instinktu pasaules, taču cilvēks nav tikai instinktu pasaules pārstāvis. Cilvēks ir gan dabas, gan kultūras būtne. 

Daudzi savu meklējumu sākumā saskaras ar smagām emocionālām krīzēm, saspīlētām situācijām un pat bezcerību. Tā notiek, lai cilvēku satricinātu, mobilizētu un lai viņš pamanītu savus resursus. Negatīvas, skarbas un sāpīgas pieredzes bieži vien ir kā katalizators pārtapšanai un izaugsmei.

– Ir uzskats, ka mēs iegūstam tādu pieredzi, kāda mums ir vajadzīga. Ja cilvēkam nepieciešams degradēties, viņš degradējas.

– Attiecībās uz cilvēkiem ir diezgan grūti piemērot šādu uzskatu. Protams, cilvēks attiecībā uz sevi var būt destruktīvs, tomēr tas nav viņa aicinājums; viņš vienkārši netiek ar sevi galā. Es esmu no tiem cilvēkiem, kas uzskata, ka šī pasaule ir jēgpilna.

– Un kāda ir tā jēga?

– Jēga nav formulējama ideju veidā, tāpat kā dzīve nav atstāstāma. Dzīve ir dzīvojama. Ar vārdu jēgpilnība es domāju dzīves piepildītību. Dzīve ir piepildīta, tā ir pilna. Man pasaules pastāvēšana ir norāde uz tās jēgpilnību. Tas, ka mēs kaut ko tādu varam nesaskatīt, manuprāt, norāda vien to, ka mēs to neredzam konkrētajā brīdī, nevis to, ka tā nav.

Jautājums par pasaules bezjēdzīgumu var rasties tikai jēgpilnā pasaulē. Ja jēgas nav, tad nav ne jautājumu, ne šaubu. Tas, ka mēs esam, arī pierāda, ka pastāv jēga. Kas ir jēga un kur ir tā jēga – tie nav īstie jautājumi, kas būtu jāuzdod. Īstais jautājums – kā panākt saskaņu ar sevi, lai dzīve sniegtu prieku man un citiem?

Ikviens cilvēks tīši un netīši tiecas pēc laimes, pēc paliekoša piepildījuma. Tas nozīmē, ka cilvēks gan intuitīvi, gan apzināti meklē savu vietu šajā pasaulē un vēlas būt noderīgs.

Tas, ka mēs esam piedzimuši šajā pasaulē, vēl nenozīmē, ka esam atraduši savu vietu. Tā mums jāatrod. Filozofi eksistenciālisti saka – par cilvēku nepiedzimst, par tādu kļūst. Es to pārformulētu tā, ka par cilvēkiem mēs kļūstam tad, kad spējam atrast sev atbilstošu vietu, kas būtu nozīmīga arī citiem. Un tādā veidā pieaugam piepildījumā un laimē.

Foto: Rojs Maizītis

Prast izvēlēties labāko

– Ko mums iesākt ar savām vēlmēm? Ļaut tām brīvu vaļu vai piebremzēt?

– Tiecoties piepildīt savas vēlmes, mēs mēģinām saņemt baudījumu un rast apmierinājumu. Taču piepildīto vēlmju sniegtais apmierinājums ir ļoti īslaicīgs. Un nereti gadās tā, ka, apmierinot vienu vēlmi, mēs vietā saņemam divas vai pat trīs. Šādā veidā mēs visu laiku smeļam ūdeni mucā, kas ir caura, un ūdens līst ārā. Tāda ir mūsu vitalitātes jeb dziņas daba. Tas nozīmē, ka tai nav noturīga kodola, tā līdzinās caurvējam.

Runājot par vēlmju apmierināšanu, kā piemēru varam minēt Gautamu Budu, kas sākotnēji nolēma atteikties no visām vēlmēm un teju mērdēja sevi badā. Kad saprata, ka drīzāk nomirs, nekā tādā ceļā sasniegs apgaismību, izvēlējās tā saucamo zelta vidusceļu. Tas nozīmē, ka nevajag izdabāt sev visās lietās, taču atteikt sev pilnīgi visu arī nav pareizi. Ar veselo saprātu jāizsver, ko sev atļaut un ko ne, lai radītu pēc iespējas mazāk problēmu gan sev, gan citiem. Kā reiz teica slavenais sengrieķu baudas filozofs Epikūrs: “Baudi, bet esi apdomīgs!” Viņš aicināja izvērtēt, vai tās baudas, kuras esam izvēlējušies, ir tā vērtas, lai tās baudītu. Un vai sāpes un ciešanas ar kurām nāksies sastapties ir kaut kas tāds, no kā vajadzētu izvairīties.

Cilvēkam jāpaskatās perspektīvā, lai saprastu, kas seko pēc vēlmju piepildījuma. Iespējams, kādas konkrētas vēlmes piepildīšana noved pie briesmīga rezultāta, kas nomoka cilvēku vēl gadu desmitus. Un vai tad tā ir dzīves baudīšana? Vai tad tā ir dzīves svinēšana un baudīšana, ja no rīta ir slikti un dulla galva? Nemākulīga dzīves baudīšana ne pie kā laba nenoved, tā tikai vairo ciešanas. Buda un Epikūrs pārstāv pavisam dažādas mācības, taču dažos aspektos viņu atziņās var atrast kopsaucējus. 

Taču, ja mums ir kāda patiesa vajadzība, to nebūtu pareizi saukt par vēlmi. Es drīzāk to nosauktu par mūsu tiecību. Vēlme – tā vairāk ir iegriba, kārība vai untums. Ar garīgo prakšu palīdzību mums ir iespēja sevī kopt un attīstīt apzinātību, pacietību, mieru, tīrību, vienkāršību, patiesumu un tādējādi skaidrāk apjaust un nošķirt savu tiecību no vēlmēm. Kad pieaug spēja ieklausīties sevī un atpazīt principiāli svarīgo, vēlmju sarakstu nav grūti saīsināt, jo redzi, kas patiešām ir vajadzīgs. Savukārt, ja es mēģinu dzīvot pēc princip, ka dzīvē viss ir jāpamēģina, diez vai tādu dzīvi var novērtēt kā prasmīgu.

Foto: Rojs Maizītis

– Visu pamēģināt nemaz nav iespējams.

– Jā. Bet netrūkst ļaužu, kas tā runā un tik tiešām cenšas visu izmēģināt. Ir atziņa, ka tie cilvēki, kuri cenšas visu izmēģināt, slēpj no citiem to, ka neprot izvēlēties labāko. Kas ir labākais? Tas, kas izriet no tavas patiesākās iekšējās vajadzības un reizē saskaņojas ar citu patiesām vajadzībām.

– Pieminējāt, ka neprasmīga dzīve rada ciešanas. Savulaik rakstnieks Oskars Vailds izteicās, ka ciešanas – tās ir visaugstākās no jūtām.

– Ciešanas var būt visaugstākās no jūtām tajā brīdī, kad tās kļūst par stimulu pašatklāsmes sākumam. Kad cilvēks sāk mosties un ierauga lietas jaunā gaismā. Taču ciešanas pašas par sevi nav obligātas garīgajai izaugsmei. Šajā ziņā vērīgums, mērķtiecība un pacietība ir ne mazāk svarīgas lietas. Ja ciešanu situācijā cilvēks spēj pārskatīt savu dzīvi un mainīties, tas ir skaisti un cēli. Taču ir arī cits ceļš – mācīties prieku un dalīties priekā ar citiem.

Atrodot savu vietu sabiedrībā un kalpojot, atbalstot labo citos, cilvēks no mazāka prieka var virzīties uz lielāku, un tas ir daudz vērtīgāk. Ciešanas ir jāpieņem, tā ir pieredze. Svarīgi ir saprast, ka ciešanas nav punkts, bet daudzpunkte. Un aiz daudzpunktes sākas jauns teikums ar lielo burtu.

Saistītās ziņas

Gongu meditācija un izziņas ceļš. Pirms 20 gadiem Māris Liede bija policijas meklēšanā: nebija pateicis, ka devies sevis meklējumos
Uzlabo smadzeņu darbību un mazina vēlmi lietot alkoholu - kāpēc vērtīgi nodarboties ar meditāciju
Mācieties! Pareiza elpošana var ārstēt visdažādākās kaites 1

Citi šobrīd lasa

Māja, kura izdzīvoja. Un simtiem, kuras Kanāriju Palmas salā tagad gulst zem lavas 1
Vācu kurpnieks specializējas apavu radīšanā milžiem
Pēc apšaudes Permas universitātē pašnāvību izdara reģiona izmeklēšanas komitejas vadītājs 1
Pievienot komentāru

"Как я любил…": канал НТВ обнародовал сенсационное предсмертное интервью Владимира Меньшова

Впервые услышала голос отца только по телефону: какая была жизнь новой девушки Харламова до их встречи