Vecāku organizācijas vadītāja Inga Akmentiņa-Smildziņa: 9 atziņas par pandēmijas laiku
“Lai kaut kripatu no tām atziņām un gudrībām, ko katrs sev ārkārtējās situācijas laikā esam piezīmējuši, mēs spētu paņemt līdzi turpmākajam,” sev un citiem vēl Inga Akmentiņa-Smildziņa, vecāku organizācijas Mammamuntetiem.lv vadītāja un trīs bērnu mamma.
Bērni un attālinātā mācīšanās
Ģimenes ar vairākiem bērniem ārkārtējā situācijā ir laimīgākas. Vismaz man tā šķiet, neraugoties uz lielo kņadu, ar kuru diendienā nākas sadzīvot. Man tik ļoti patīk sarunas ar mūsu lielajiem bērniem, viņu domas un joki. Tik ļoti aizkustina, kā lielie dauzās, jā, arī kacina mazāko. Kā viens otram pagatavo ēst, kā viens otram māca šahu. Jā, viens otram krītam arī uz nerviem, tomēr mums visu laiku ir pieejama sava mīļā kompānija, pat ja ar citiem tikšanās ir liegta.
Jāatzīstas bērniem savā nezināšanā. Ārkārtējās situācijas laikā par pusaudžu emocionālajām un fiziskajām vajadzībām sabiedrība, iespējams, uzzināja vairāk nekā jebkad iepriekš. Nesaprašanā, kā palīdzēt un atbalstīt savus pēkšņi mājās un pie viedierīcēm iespundētos bērnus, vecāki steidzās izglītoties. Arī es. Taču kur ir vidusceļš starp uzticēšanos un paļaušanos, sekmju kritumu un noturēšanu, robežu turēšanu un brīvāku to palaišanu – neesmu droša, ka mēs ar vīru to esam uzzinājuši. Tāda lavierēšana bez atbildēm un bez iespējām lūgt kādam padomu – šādos brīžos vislabākie padomdevēji, šķiet, ir tikai paši vecāki. Tad nu atzinos bērniem, ka man trūkst padoma viņu motivēšanā un ka mums ir jāsaņemas visiem kopā. Viņi ieklausījās, un mēs kopīgi saņēmāmies.
Jābauda mirklis. Arī grūtais. Tad, kad beigsies kovids, tad mēs gan...! Bet kad tad tas beigsies? Vai savu laiku šobrīd nepalaižam vējā? Lai emocionāli atbalstītu vecākus ārkārtējās situācijas laikā, tiek veidots raidījums Vecāku stunda – raida Re:TV, un atkārtojumā to var skatīties www.macospats.lv. Esmu viena no raidījuma vadītājām, un raidījuma viešņas Latvijas Universitātes profesores Zandas Rubenes teiktais man bija kā ar bomi pa pieri – bērni tik ātri izaug, jābauda arī šis, grūtais mirklis! Vai, pieprasot izcilas sekmes, disciplīnu, kārtību istabā un rātnu uzvedību, mēs nezaudējam visu skaisto, ko varētu piedzīvot, rāmi un iecietīgi kopā esot? Bez bakstīšanas, zāģēšanas, pārmetumiem. Arī kovidlaiks ir dzīve, nevis kaut kas, kas jāiztur, lai beidzot sāktu dzīvot. (Starp citu, bērni aug burtiski ātri – pandēmijas gadā mans dēls ir paaudzies par 10 centimetriem!)
Attālinātā strādāšana
Jāmācās pateikt - nē. Kādā brīdī sev jautāju: kāpēc jūtos tik ļoti nogurusi? Kas šā brīža darba kārtībā ir tik ļoti mainījies? Secināju, ka tik daudz tikšanās – sapulces, sēdes, darba grupas u. c. –, cik šobrīd diendienā ieplānoju tiešsaistē, klātienē nekad nebiju plānojusi. Klātienē to nevarēja pagūt fiziski, taču tagad mānīgi šķiet, ka viss ir iespējams. Tomēr nav! Katra tikšanās prasa emocionālu pieslēgšanos, domāšanu, enerģiju, citiem vārdiem, spēku, kas ir limitēts.
Cilvēciskās baterijas uzlādējas cilvēkos. Mūsu darbavietā attālinātais darbs nav jaunums – tā esam strādājuši kopš Mammamuntetiem.lv dibināšanas, jo vienmēr kāds no vecākiem strādāja attālināti, piemēram, savienojot darbu ar bērna pieskatīšanu. Tomēr palaikam visi satikās. Tagad, kad periodiski nesatiekamies nemaz, sajūtu: darba sparam ir tieša saistība ar enerģijas apmaiņu, ko sniedz īsta satikšanās. Kad beidzot satiekamies, tie ir svētki – visu dienu var aizvadīt čalojot, darbus nostumjot otrajā plānā. Un tas nekas – manas cilvēciskās baterijas acīmredzot uzlādējas tikai cilvēkos.
Attiecības ar sevi un partneri
Vienatnes devas pārbaudītā vērtība. “Es aizbraukšu pie kaimiņiem pēc piena,” kad pandēmijas laikā dzīvojām laukos un visa un visu man bija par daudz, es mēdzu teikt, ielēcu mašīnā un aizbraucu. Vienalga, vai pienu vajadzēja vai ne. Atklāju, ka pat tik maza telpa un tik sīks laika sprīdis ir daudz, lai savāktu sevi atpakaļ vienā veselā.
Kādreiz apskatīt problēmas tuvplānā nav nemaz tik slikti. Krīzes sākumā visai drīz ievēroju: ja kādam bijušas iekrātas kādas problēmas – mācībās, darbā, finansēs, attiecībās, savā emocionālajā pasaulē vai citur –, tās pēkšņi it kā izgaismojās. Nokļuva prožektoru starmešos. Uz skatuves. Vispirms, protams, es ieraudzīju citu problēmas. Sak, no malas skabargu cita acī taču vieglāk saskatīt. Un tikai tad pievērsos savējām. Mazpamazām joprojām skatos uz tām un domāju, ko varētu pasākt tālāk. Tik naiva, lai teiktu, ka krīzē uzreiz kļuvu par labāku cilvēku, es, par laimi, neesmu.
Ļoti labs laiks, lai izdarītu secinājumus un pieņemtu lēmumus. Ja ieraudzīt un izlabot savus personīgos trūkumus tik īsā laikā ir pagrūti, tad atbildēt sev – ko es īsti gribu darīt? – gan, manuprāt, ir iespējams. Izdomāt veidus, kā nosargāt savu organizāciju Mammamuntetiem.lv, prasa zināmus pūliņus. Grūti gan emocionāli, gan fiziski. Tas bija iemesls, lai sev pajautātu: kāpēc es to daru? Vai ir kas cits, ko es gribētu darīt? Sev ar lielu gandarījumu atbildēju: viss, ko šobrīd vēlos paveikt un sasniegt, ir iespējams tieši caur Mammamuntetiem.lv. Jāspēj tikai mainīties līdzi mainīgajai pasaulei. Turklāt – grūtības ir terminētas.
Šis ir laiks, kad pāris kopā var paaugties. Laikam nekad iepriekš nebiju tik sirsnīgi un gaužām raudājusi un tik ļoti un cieši mīlējusi, cik ārkārtējās situācijas sākumposmā. Ja man tagad jautātu, par ko es tā lēju asaras, pat nezinātu atbildi. Kaut kas par situācijas redzējuma salīmeņošanu ar vīru. Vienīgi atceros spilgtas epizodes, kā, ejot pa ielu, asaras man plūda pār vaigiem straumēm. Vai garāmgājēji brīnījās? Nav ne jausmas. Tobrīd nodomāju: ir taču pandēmija, raudošas sievietes ielās ir dabiska parādība. Domāju, gan es, gan vīrs kļūdījāmies savos lēmumos, baidījāmies viens otram uzdot jautājumus un saņemt atbildes. Tomēr, ja pieņem otra kļūdīšanos, pāris kopīgi var paaugties. Mēs paaugāmies.
