Psihoterapeite Sabīne Bērziņa: “Iespēja parūpēties par sevi jāatrod pašiem”
Pēdējā gada laikā īpaši novērtējam profesionāļus, kuri rūpējas par garīgo veselību. Mēģinot atrast jaunos izcilniekus šajā nozarē, pieredzējuši psihoterapeiti un akadēmiķi norādīja Sabīnes Bērziņas (29) virzienā.
Bērnībā Sabīne gribēja kļūt par dziedātāju, bet jau toreiz draudzenes pamanīja, ka viņai labi padodas uzklausīt un palīdzēt citiem. “Patiesa interese par cilvēka prātu un smadzeņu darbību man parādījās 12. klasē. Paveicās ar fantastisku bioloģijas skolotāju, kura ļoti iedvesmoja izzināt cilvēka anatomiju, toreiz sapratu, cik ļoti mani interesē cilvēka smadzenes. Nav nekā sarežģītāka par smadzeņu uzbūvi,” stāsta kognitīvi biheiviorālās terapijas psihoterapeite. Lai gan šobrīd Sabīne atrodas bērna kopšanas atvaļinājumā, viņa turpina izglītošanās darbu kognitīvi biheiviorālajā terapijā un izstrādā promocijas darbu.
Sevi analizēt nav viegli
Sabīne ir rīdziniece vairākās paaudzēs. Sākumā sākusi medicīnas studijas Rīgas Stradiņa universitātē, taču jau pirmajā kursā sapratusi, ka virziens nav īstais: “Vienā lekcijā vienkārši aptvēru, ka tā nav mana misija. Pēc lekcijas piecēlos un aizgāju prom cerībā, ka mani studiju gada vidū uzņems citur – psihologos. Bija skaidrs, ka vairāk par visu citu mani interesē prāts un psihe. Pamēģinājusi vienu ceļu, sapratu, ka tas neder. Paveicās, ka man bija iespēja mācības turpināt Latvijas Universitātes Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātē.”
Sākot studijas psihologos, Sabīnes mērķis nebija palīdzēt pašai sev. Drīzāk otrādi – tolaik viņa nevēlējās analizēt sevi, bet gan pielietot jaunās zināšanas, palīdzot citiem: “Par to daudz esmu domājusi, jo citi, sākot studijas, uzreiz cenšas reflektēt par savu dzīvi. Man nepatika doma, ka mani ķidās. Pat līdz maģistra beigām bija grūti atvērties, pievērsties pašanalīzei. Tikai vēlāk sapratu, ka caur ievainojamību topi stiprāks. Kā cilvēks, esot šajā vidē, esmu ārkārtīgi augusi,” atzīst Sabīne.
Cilvēciska saslēgšanās
“Sākotnēji vēlējos strādāt tikai akadēmiskajā vidē, nodarboties ar pētniecību, īpaši interesēja pētniecība neiropsiholoģijā. Bet tad aizrāva psiholoģijas terapeitiskā puse, jo sapratu, cik ļoti mums, latviešiem, pietrūkst vides, kurā mūs pieņem, nekritizē, atbalsta un māca veidus, kā kļūt mazāk nospiestiem. Tā ir milzīga dāvana sev – sakārtot savu iekšējo pasauli, iegūt iekšēju mieru. Maģistra studiju laikā satiku fantastiskus pasniedzējus. Profesora Jāņa Granta stāstījums par kognitīvi biheiviorālo terapiju bija tik iedvesmojošs!
Mani uzrunāja tas, ka iespējams izmērīt rezultātus, patika skaidras struktūras, shēmas, bet visvairāk piesaistīja pasniedzēja labvēlīgums pret visiem studentiem, uzsverot mūsu izdošanos un veiksmes, nevis fokusējoties uz neizdošanos. Tā bija pirmā reize dzīvē, kad saņēmu komplimentus par sevi, par savu darbu, un tas bija tik dziedējoši! Sapratu, ka mums, Latvijā, to vajag vairāk.
Tā ir milzīga dāvana sev – sakārtot savu iekšējo pasauli.
Doktorantūrā papildus studēju un pētu, kā bērni jau skolas vecumā var attīstīt sociāli emocionālās prasmes, lai vairāk saprastu sevi un citus, spētu tikt galā ar savām emocijām, varētu saprasties ar citiem un tādējādi justos labāk savā dzīvē un skolā. Šobrīd vairāk jūtu sevi kā terapeiti, nevis akadēmiķi. Man tomēr patīk cilvēciskā saslēgšanās. To grūti izstāstīt, bet tas ir tik patīkami, kad reizēm pēc sarunas cilvēks saka: “O, šo es varu izmantot, tas man der, varēšu uzelpot”,” stāsta Sabīne.
Cenšoties atbildēt, kas ir kognitīvi biheiviorālā terapija, Sabīne saka, ka atbildēt vienkāršoti ir grūti, taču sniedz īsu kopsavilkumu: “Mums automātiski ienāk prātā domas, kas rada emocijas, un tālāk domas un emocijas noved pie kādas uzvedības. Ja mēs apzināmies, kāda tieši ir mūsu domu un emociju, ķermeņa sajūtu un uzvedības saistība, mēs varam daudz labāk tikt galā ar savu dzīvi, atrast labākus veidus, kā rīkoties, veselīgākus veidus, kā domāt par dažādām lietām, kas rada intensīvas negatīvas emocijas. Mērķis ir iemācīties atpazīt savas automātiskās domas un uzvedību, saprast, uz kuriem grābekļiem kāpjam atkal un atkal, un iemācīties rīkoties labvēlīgāk, veselīgāk pret sevi. Tā ir sena patiesība – tas, kā mēs domājam, maina to, kā mēs uzvedamies.”
Psihiskā labklājība skolās
Latvijā norit pilotprojekts, kura mērķis ir veicināt psihisko labklājību skolās, strādājot gan ar skolotājiem, gan skolēniem. Sabīne sociāli emocionālās kompetences palīdz iemācīties 1.–12. klašu skolēniem, kuri apgūst prasmes sevi apzināties, vadīt emocijas, veicināt paškontroli.
“Iemācām bērniem, piemēram, pamanīt troksni galvā jeb trauksmi sevī, kas neļauj pilnvērtīgi mācīties. Skolā ļoti svarīgas ir savstarpējo attiecību prasmes – prast pieteikt nē, pieņemt lēmumus, kas palīdz pašam. Metodes, ko esmu izmantojusi savā skolā, bērniem ļoti patīk. Runājam, kā iesaistīties spēlēs, kā uzdot jautājumus, kā draudzēties. Tas uzlabo mācību kvalitāti, klimatu mācību iestādē un skolotāju labbūtību. Reiz mana kolēģe atzina – skumji, ka to visu nav nezinājusi jau bērnībā, jo tad būtu mācējusi veidot attiecības ar vienaudžiem, draudzēties. Protams, šīs zināšanas bērniem noderēs arī turpmākajā dzīvē. Ar šīm sociāli emocionālajām kompetencēm viņi būs priecīgāki, vairāk iesaistīsies sabiedriskajā dzīvē, būs mazāk psihiskās veselības traucējumu.
Iemesti jaunā situācijā
Pandēmijas dēļ visi atrodamies jaunā situācijā, mums ik dienu jāpārvar arvien jauni izaicinājumi, stress pieaug, un jau labu laiku jūtamies noguruši. “Iedomājies skolotāju, kurš jau gadu gatavojas un vada tiešsaistes mācības un kuram pašam mājās ir bērni. Tā ir milzīga spriedze! Tagad tā ir daudziem, tāpēc iespēja parūpēties par sevi jāatrod pašiem – jālūdz palīdzība, jānovelk robežas, jāatrod laiks, kurā neatbildēt uz e-pastiem un ziņām. Ja kļūst par grūtu, nevajag kautrēties lūgt palīdzību speciālistiem. Tā ir ļoti laba prasme.
Tikai vēlāk sapratu, ka caur ievainojamību kļūsti stiprāks.
Latvijā, paldies Dievam, šī stigma par psihiskām slimībām iet mazumā. Kopējais noskaņojums sabiedrībā kļūst labvēlīgāks. Prieks, ka valsts piešķīra papildu finansiālo atbalstu, lai psihologu un psihoterapeitu palīdzība kļūtu pieejamāka. Cilvēkiem ļoti trūkst iespējas tikties, klātienes attiecību, prasmes novilkt veselīgas robežas digitālajam darbam, un šajā ziņā var palīdzēt profesionāļi,” uzsver psihoterapeite.
3 soļi, kā sev palīdzēt, ja jūti nomāktību, trauksmi, izdegšanu
1. Psihiskajai labklājībai palīdz veselīgi paradumi, kurus visi zinām, bet ne vienmēr ievērojam, – izgulēties, veselīgi ēst un kustēties. Pajautā sev, vai mans ritms un režīms man palīdz justies labāk. Vai tas ir veselīgs? Ko es varu darīt, lai mana ikdiena kļūtu kaut nedaudz veselīgāka?
2. Darbs ar domām un emocijām. Trenējies palaist domas par to, ko nevari ietekmēt, un fokusējies uz to, ko vari ietekmēt. Šā brīža situācija rada milzīgu neziņu un stresu – vakcīnas, mutācijas, daudz nezināmā... Pieņem situāciju, kāda tā ir, un “nepavelcies līdzi domu vilcienam” par to, kas notiks tālāk, jo neviens nezina, tieši kā būs.
3. Atrodi mērķi, kas tev ir svarīgs, jo tas palīdz uzturēt jēgu. Virzībai uz mērķi jāsagādā prieks, labsajūta un jāpalīdz nonākt pie lielāka iekšēja miera. Tā var būt doktorantūras pabeigšana, bet tikpat labi arī džempera noadīšana vai puķu pārstādīšana.
Sabīnes Bērziņas CV
* Apmaiņas programmā Erasmus studējusi Konstancē, Vācijā.
* Latvijas Universitātē ieguvusi maģistra grādu klīniskās psiholoģijas apakšnozarē, pašreiz studē doktorantūrā
* Ieguvusi kognitīvi biheiviorālās terapijas psihoterapijas grādu
* Autore Mammām un tētiem žurnālos Zīdainis, Bērnudārznieks, Skolēns
* Ādažu Brīvās Valdorfa skolas psiholoģe
* Eksperte projektā Kompetenču pieeja mācību saturā Skola 2030
