"Dokumentālista" režisors Ivars Zviedris tagad uzņem "Covidfilmu": "Baidies vai nebaidies, ir jāriskē bieži"

Atkal esi aizkūlies uz pierobežu. Ko dari Alūksnē?

Filmēju pieteikumu kādam projektam. Jau sen radās ideja par kundzīti, kurai 24 gadus vēderā bija kočers – ķirurģiskās knaibles, ar ko saspiež asinsvadus.

Kā atklāja...

Viņa nokrita, un kočers iedūrās aknās.

Reiz stāstīji par vietu, kur visiem prasa: “Kādu ļaužu esi?” Ja to pajautātu tev?

Esmu dzimis un audzis Rūjienā, Ziemeļvidzemē. Visu bērnību tur pavadīju un krietnu laiku arī pieaugušā dzīves. Tā ka esmu rūvenietis.

Kādas dabas tie ļaudis ir?

Rūjienā ap 99% ir latviešu, noslēgti cilvēki. Nav tā, ka sagaida atplestām rokām. Ziemeļvidzemniekiem ir sava komūna, bet, jo tuvāk Rīgai, jo mazāk identitātes. Rūjienā ir rūveniešu dialekts, denči, roidas – visādi vārdi, ko citi varbūt nesaprot.

Kas ir denči?

Nepaklausīgi, draiski bērni.

Alojā ērkšķogas par asakodziņām sauc.

Rūjienā arī.

Kādi notikumi un cilvēki tevi veidoja?

Neaugu siltumnīcas režīmā, kopš 5. klases blandījos riņķī pa pasauli, braucu ar riteni, sākumā mācījos Valmierā, tad Murjāņos. Padomju sporta skola bija līdzīga armijai, cietumam – dzelžains režīms. Neuzklāj gultu – mīnus punkti. Kad savāc attiecīgu skaitu, skrien riņķī skolai vai dari ko citu.

Dresūra.

Jā. Arī mūsdienu bērniem bišķiņ noderētu. Protams, sportistiem arī tagad ir režīms, bet tolaik sports bija daudz masveidīgāks. Murjāņos bija ap 40 riteņbraucēju, tagad knapi desmit. Saprotu, ka dažs varbūt salūst, bet man tas nāca par labu. Kopš 1. klases biju teicamnieks, arī liels delveris, bet sports ielika rāmjos, deva mērķtiecību. Arī stūrgalvību – ja esi izvirzījis mērķi, neatkāpies.

Tagad tev jāpaļaujas uz nejaušību, improvizāciju, nevari iet taisni uz mērķi.

Visi lielie mākslinieki improvizē. Vājajam var vienu reizi trāpīties kā aklai vistai mieža grauds, bet, ja gribi noturēt latiņu, viss ir tāpat kā sportā – uzvar stiprākais.

Cilvēkiem, kuri uzņem spēlfilmas, raksta romānus vai dzejo, attiecības ar iedvesmu ir citas. Tev idejas piespēlē dzīve. Tu taču mērķtiecīgi nemeklēji tanti ar šķērēm vēderā.

Tas gan. Dokumentālists, īpaši jau novērojošā stila, būtībā ir dzīvesveids. Ja tevi neinteresēs tante ar šķērēm vēderā, tu nekad viņu neatradīsi.

Esi iemācījies saspēlēt ar dzīvi un informāciju, tev ir sava metode?

Laikam jau. Dokumentālists ir arī psihoterapeits, vērotājs, antropologs. Tā kā mani tas interesē, tie sensori darbojas. Dari to, kas patīk, tad automātiski sanāk. Kā teica skolotājs Ansis Epners: “Paņēmieniem, kurus var likt lietā, jābūt uz abu roku pirkstiem. Ja neiet cauri viens, mēģini citu.”

Ansi Epneru un Arnoldu Plaudi satiki, kad vēl nebiji iestājies Kultūras akadēmijā?

Par Arnoldu bija mans diplomdarbs. Ansi satiku, kad mainījās iekārtas, padomju sporta sistēma bruka. Pāris gadu biju nostrādājis par treneri, tad sapratu, ka jaunajā sistēmā nevarēšu iekļauties. Nomira vecmāmiņa, un Rūjienā bija jāpieskata māja. Tas bija laiks, kad uz Poliju varēja aizvest 100 momentlīmes un dabūt videomagnetofonu. Atvēru Rūjienā bāriņu, kur varēja skatīties filmas, bizness gāja ļoti labi. Trenēju puiku bariņu, varēju čiņīt māju, bet pāris gadu laikā viss tik strauji attīstījās, ka videomagnetofons bija katram otrajam, un uz filmām bārā neviens vairs nenāca.

Tad radās iespēja dabūt kameru. Biju kaut ko saskatījies, sāku filmēt, kā nu pratu, montāžas nekādas. Rādīju tās filmas, un tā lieta atkal gāja, bāriņš pilns. Sapratu, ka jāsāk darīt labāk, mēģināju atrast, kur pamācīties – vispirms Latvijas Televīzijā, tad Anša Epnera un Kalvja Zalcmaņa kursos. Pēc pāris gadiem sāku mācīties Kultūras akadēmijā.

Režisoros?

Man ir bakalaura grāds mākslās. Iznācām tādi filmdari. Dokumentālists ir universāls kareivis. Tagad neviens pats nevar nofilmēt, es – mierīgi, varbūt ne tik labi kā baigi kruts operators, bet, ja daru to savai lietai, pieļauju, varbūt vēl labāk. Viens ir tehnika, bet panākt, lai kundze Māra piekrīt ar tevi runāt, ir lielāks darbs nekā nospiest kameras sarkano podziņu.

Tu uz kontaktu ar cilvēku ej viens?

Tagad izlēmu, ka gribu viens, tas ir pilnīgi cits komunikācijas veids. To iemācījos filmā Dokumentālists. Gribēju, lai brauc līdzi operators, bet neviens nebija ar mieru dabūt ar lomiku pa galvu. 

Jau bija aizdomas, ka tā varētu būt?

Nu, Intu zināju ne es vienīgais. Tā kā neviens nebija ar mieru, braucu viens. Noliku kameru uz statīva, nosēdāmies pie galdiņa... Un sapratu – tā ir pilnīgi cita komunikācija. Kamera, tu un tavs varonis. Filmām ir gaismotāji, skaņotāji, varonis komunicē ar visiem... Šķiet, Staļins teica – ir cilvēks, ir problēma, nav cilvēka, nav problēmu (smejas). Viens grib ēst, otram par grūtu, trešo neinteresē – cilvēks, kas pretī, to jūt. Valkātājs, pēdējā filma, tapa kopā ar Haraldu Ozolu. Haralds divus metrus garš, es maziņš – tāds komplekts. Producējošā studija nereti saliek tādā kā piespiedu laulībā. Tas neiet krastā.

Nezināju, ka, filmējot Dokumentālistu, no meža iznāca divi veči un tevi gandrīz piekāva. Filmā tas nebija.

Tā bija tikai tāda pagrūstīšanās. Bet ja es baigi daudz runātu pretī... Sākumā var redzēt – esmu intuitīvi mašīnā atstājis ieslēgtu kameru, tas ir nofilmēts. Festivālos bieži jautāja, vai tiešām viss ir pa īstam. Jā, nekas nebija inscenēts, izņemot pēdējo epizodi – bijām izdomājuši, kā filmu beigt. Aizbraucu tāds, kādu Inta mani gribēja redzēt – melnā uzvalkā un baltās zeķēs –, lai pateiktu, ka pie viņas vairs nebraukšu. Viņa bija sašutusi: “Ak, šitāds cūka tu esi, kad tev vajag draudzību, tad brauc...” Pēc pauzes ar zupu viņa saka: “Es tūristiņiem pateikšu, ka man ir ļoti slikti, vai arī tad tu nebrauksi?”

Viņa tevi šantažēja.

No vienas puses, jā, no otras – kas tā par šantāžu, Ekziperī teicienu taču zinām.

Par pieradināšanu.

Tieši tā.

Vai jūti, ka pieradini cilvēkus, jo esi ar viņiem kopā divus, trīs gadus...?

Neapšaubāmi. Tā ir pieradināšana un, manuprāt, augstas klases psihoterapija. Tiem, kurus filmēju, obligāti nav jābūt vientuļiem, tomēr bieži vien viņiem nav ar ko parunāties vai izstāstīt līdz galam savu stāstu. Piemēram, zvana kāds kungs: “Gribi labu filmu?”, saku “Jā!” “Labi, izstāstīšu tev visu par savu sievu, satiekamies!” Diriģents ar koristu balsīm sasniedz skaņu, kādu grib dzirdēt, māk ierādīt, pierunāt katru dziedātāju. Ar kino tapšanu ir līdzīgi. Atkal citāts no Dokumentālista – Inta prasa, par ko būs filma. Saku, ka rādīšu īstenību. Viņa: “Nē, tu radi īstenību!” Man jāpiekrīt. Es radu to kopā ar varoni, arī filmējot un montējot. Kino patiesības bieži vien nav dzīves patiesības un otrādi.

Šķiet, ka arī Inta pieradināja tevi, Lapsas un Mazā prinča attiecības ir jums abiem.

Noteikti. Filmu rādīja daudzās kino skolās – ja kāds jaunais grib mācīties dokumentālo kino, tā ir instrukcija, kā nofilmēt. Māra Ķimele teica, ka Intu vajag rādīt aktieriem – cik precīzi viņa spēlē. Inta teica: “Man nevajag jūsu tiesas, mēs dzīvojam pēc meža likumiem!” Bieži vien komisijas, kas dala filmu naudu, iet pa aplinkus ceļiem, bet Inta pateica tik precīzi – divos teikumos. Viņai tā īsti neviena nebija, es noorganizēju bēres un apbedīju viņu tur, kur viņa gribēja. Viņas bērēs arī raudāju, tā bija.

Tikai vairākkārt noskatoties filmu, saproti, ka tā nav par Intu, bet par tevi, dokumentālistu.

Tehnoloģija bija tāda, ka es filmēju, Inese Kļava montē. No safilmētā materiāla varēja samontēt dažādas filmas. Ik pa brīdim bija apspriedes ar domubiedriem. Ilgi nedevās rokā, par ko tā filma ir. Skaidrs, ka Latvijā tādas kundzes var atrast vēl, bet filmai vajadzīgs virsuzdevums, kas tik ātri rokā nedevās. Mūsu runātāju grupā bija Inga Ābele, un viņa teica, ka filma jānosauc Dokumentālists. Daudzas man mīļas epizodes Inese neielika, droši vien labi, jo arī filma ir dzīvs organisms, ne jau visu var apēst.

Bieži smiedamies muki prom, bet Inta aurodama dzinās pakaļ. Vai tev kādā filmēšanā bijis bail arī pa īstam?

Tajā pašā! Man no Intas bija bail gan fiziski, gan morāli. Iedomājies – novembris, lapas krīt, gaudo vilki, purvā baisas atbalsis, Inta stāv un ar asarām acīs saka: “Tu izžūsi kā upe, es tevi nolādu.” Prombraucot sajūta ir tāda... Arī fiziski bail – arī no džekiem, kas nāca no meža. Nekad nevarēju paredzēt, kas notiks. Esmu viens meža vidū, nezinu, kas var iznākt no Intas mājas. Vienu brīdi biju nobijies jau par daudz, man bija profesionāls miesassargs, kurš dzīvoja otrā mājiņā, bet tikai pāris dienas. Tagad Inese montē filmu, kuru veidojot abi ar Haraldu divus mēnešus dienu no dienas pavadījām Brasas cietumā, beigās arī pa nakti palikām.

Tur vēl atradās ieslodzītie?

Jā, filmējām procesu, kā notiek cietuma slēgšana. Ieej, tur zēni, kuriem termiņš grozās ap 20 gadiem, visi uz tevi skatās tādām acīm, cietuma smarža... Baigā instrukcija tiek nodota, tā iebiedē vēl papildus. Kādā koridorā pienāk klāt, pavicina dūres... Baidies vai nebaidies, dokumentālistam jāriskē bieži. Datu aizsardzība man šķiet mazliet pārspīlēta, liberālisma laikā nereti aiz tiesiskuma slēpjas nelietīgi. Ja negribi, lai kaut ko filmē, pasaki preses sekretāram, un viņš pasūta: “Ej zini, kur!” Nākas arī riskēt, lai ar viltu iegūtu atļauju.

Tā, kas atbrauca pie Intas, taču bija Tatjana Kargina...?

Jā! Sākumā redzētais šķiet uz fantastikas robežas, taču, dažus gadus pašiverējis, sapratu, ka tur ir iespējams pilnīgi viss. Brauca visādu sociālo slāņu un konfesiju cilvēki.

Katrs pie Intas atrada kaut ko sev noderīgu.

Tieši tā. To epizodi neielika, bet reiz, kamēr filmēju ap māju, Inta pasauc tūristus un kaut ko stāsta. Pēc laika ierodas policija un sāk prašņāt, ko es daru. Viņa iestāstījusi tūristiem, ka es viņai draudu. Intas aktiermeistarība bija izcila.

Tu saki, ka cilvēkus interesē gan tas, kas notiek augšā, gan tas, kas apakšā. Tu vairāk dzīvojies pa pierobežām un zemākajiem punktiem, augšās uzkāpt neesi gribējis?

Visās filmās ir augšas un apakšas. Ja tā nav, tad nav dramaturģijas. Uzskatu, ka tās filmas varbūt... Kā nu kuram, citiem tās šķiet jautras. Tiem, kas dzīvo pierobežā, skatoties uz Pepiņu, baigi jāsmej par to vjetnamiešu būšanu, viņiem tas nešķiet bēdīgi. Turpretī Jihlavas festivālā es dabūju balvu par migrācijas tēmas atspoguļošanu. Mums bija īss gabaliņš Rezidenti, arī par nopietnām lietām, bet forma aizgāja kā jautra.

Man tā likās pabēdīga filma, varbūt tāpēc, ka pašai jaunieši ir tādā vecumā.

Redz, tur tā lieta! Nesen pats noskatījos un izsmējos par ironiju, kas ir tajā filmā. Cenšos neaizmirst jokus, bet runāt par nopietnām lietām. Pirms Brasas zvanīju Inesei: “Taisām kaut ko jautru!” Viņa saka: “Jā, jā, viena jautrība tajā cietumā. Vienīgais, kas tur var ielīst, esi tu!” Katrai nopietnībai pa priekšu iet joki – iemīļots Arnolda Plauža teiciens. Manuprāt, režisors visu mūžu taisa vienu filmu, tikai maina dekorācijas, tēmu, bet filma, ja rūpīgāk paskatītos, ir par vienu un to pašu. Jā, ir režisori, kuriem ir dažādas filmas, bet Fellīni no viņiem atšķiras.

Ja reiz tu apgalvo, ka tā ir viena filma, tev jāpasaka formula. Par ko ir tavējās?

Labs jautājums. Gandrīz vai – kas tu esi? Pašreiz līdz galam nevaru atbildēt. Ja vari, tad varbūt visu jau esi izdarījis. Ja ne, droši vien šajā pasaulē vēl jāpamācās. Gan pienāks laiks, kad varēšu atbildēt. Manas filmas, banāli sakot, ir par dzīvi. Cenšos, lai skatītājs kaut kādā veidā var identificēties arī ar sevi. Īsāk atbildēt laikam neprotu.

Kā ar Covid filmu – vasarā būs, kā solīji?

Ir ļoti labs materiāls, vismaz pašam tā liekas. Šis tas vēl palicis, bišķi jāpagaida, ko darīs izdaudzinātais Vakcinācijas birojs. Gribam vēl nofilmēt, kā meitene attālināti mācās dejot baletu. Viens no varoņiem ir čellists, kurš tukšā Doma laukumā spēlē un baro baložus; tas dienasgrāmatai dos emocionālu pastiprinājumu. Filma būs kolāža – čellists Normunds spēlē Bahu. Ļoti labi spēlē, jo viņš to pārzina. Ir teiciens, ka režisoram mūzika filmā ir jānopelna. Domāju, ka šajā filmā esmu nopelnījis Bahu, tas organiski iekļausies.

Zinu, ka filmēji daudzviet, bet kuri bija emocionālākie, īpašākie brīži?

Noteikti visi! Piemēram, ieejot tā sauktajās kovidnodaļās un redzot, kā cilvēki smok vai – vēl trakāk – noslīkst paši savās asinīs, kuras ir plaušās... Tevi ieliek trīskāršā apģērbā, kombinezonā, maskās, bahilās, gumijas cimdos, nevari paelpot, visi staigā kā uz citas planētas, un tev piedevām jāfilmē. Mēs trāpījām brīdī, kad saprata, ka ar vienu kovidnodaļu nepietiks, un sāka atvērt citas. Ārstu istabas pārtaisīja par palātām. Cilvēki tādā situācijā bija pirmo reizi – sanitāri, dakteri, slimnieki. Tā ir cita veida komunikācija – vai atnāk smaidīga māsiņa, kuras seju tu redzi, vai citplanētietis, kura runāto pat īsti nedzirdi, tikai elpu.

Dramaturģisko līkni veidos čellists, kuram kovida laiks ir diezgan emocionāls. Mūziķi vispār ir emocionāli ļaudis, viņiem ir diezgan grūti. Viņš pārdzīvo ne tikai par Latviju, bet skatās arī ārzemju ziņas, pārdzīvo par visu pasauli. Arī pašam ir ļoti grūti, jo viņš īsti nezina, kā mācīt meitu attālināti, piedevām sarežģītas attiecības ar sievu, ar kuru kopā nodzīvoti 23 gadi, un tās tagad ir sašķobījušās.

Tev ir tuvinieki, kuri saka, lai uzmanies un tomēr tur nelien?

Ir.

Tu neklausi, vai ne?

Esmu pateicīgs, ka viņi tā saka. Emocionāli es klausu, bet fiziski nevaru, jo tad nekas nesanāks. Ja baidies, neej mežā. Aizvakar gāju nodot analīzes antivielām, šķita, ka jau sen esmu izslimojis (kādu laiku bija nogurums), bet laikam tomēr neesmu. Komunicēju ar daudziem, paldies Dievam, visiem viss labi. Jāuzmanās, protams. Uzskatu, ka kovids, kā jau viss šajā pasaulē, izplatās arī aiz alkatības un muļķības. Nu, nelien klāt, nesēdi nekur ilgi, pa veikalu ilgi nestaigā, ja kāds klepo, pabēdz malā. Man mašīnā stāv 90 grādu stipra kandža ar alveju, to iepūšu maskā, uz rokām. Ar kovidu ir kā ar krievu ruleti – kā nolemts, tā būs. Pirmkārt, vai vispār saslimsi, otrkārt, viens gandrīz nomirst vai tiešām nomirst, otrs pat nejūt, ka saslimis.

Pastāsti, kāds dokumentālists ir kā ģimenes cilvēks?

Laikam ne tas labākais. Kā teicis Ivars Seleckis – tā ir profesija, kas attiecībām uzliek pārbaudījumu. Ja nesaprot, kāpēc jābrauc prom... Savā ziņā jau tu visu laiku esi dokumentālists. Citi ir izteiktāki ģimenes cilvēki, viens bez otra nevar, viens otram zvana sešas reizes dienā, es drīzāk 50 reizes sazvanos ar filmu cilvēkiem. Tikko, piemēram, zvanīja cietuma filmas galvenais varonis. Kinošņikam nākas darbam veltīt ļoti daudz laika, sevišķi, ja gribi taisīt novērojošo kino un būt kaut cik godīgs pret cilvēkiem un pret sevi. To man iemācīja Inta: “Tu tāds cūka esi, kad tev vajadzēja...”

Jā, varoņi atstāj pēdas arī manī. Skolotājs Kalvis Zalcmanis teica – mēs visi esam skolnieki, mācāmies viens no otra. Es tiešām mācos no katra varoņa. Pie Intas ciemos braucu biežāk nekā pie savas mammas. Tā arī ar citiem varoņiem. Divi, trīs gadi ir intensīvas komunikācijas laiks. Tev ja ne gluži jāiemīlas, tad jāciena gan. Un jāzina par viņiem viss! Domāju, arī es viņiem esmu interesants, viņi jau man arī par visu ko prasa. Māra zvana, jo biju teicies braukt filmēt. Saku, ka vēders sāp, viņa izdomā, ko man vajadzētu...

Tev ir trīs meitas. Kāds tu esi kā tētis?

To labāk prasīt viņām pašām.

Vienu redzējām filmā Jelgava 94.

Otru droši vien esi redzējusi grupā Framest, arī citos projektos, viņa dzied džezu – Beāte Zviedre. Negribu neko par sevi teikt, viņas izlasīs un teiks: “Ai, tu nemaz tāds neesi!” Katrā ziņā mums nav parastās tēvu un bērnu attiecības, drīzāk radošas. Arī meitas ir ļoti radoši cilvēki, katra pa savam. Viņas prasa padomu man, es prasu viņām. Man ir tā laime, ka katra meitene ir par desmit gadiem vecāka; divdesmit gadu amplitūda. Ja paskatās uz Beāti un Annu, var ļoti labi redzēt, kā mainās laiks. Cilvēks dzīvo konkrētā laikā. Skaidrs, ka renesanses laikmetā gadā bija jāatceras tik daudz, cik tagad vienā dienā. To paģēr laiks. Es par to domāju, varbūt mēģināšu uzfilmēt. Tā ir tāda laba štelle.

Tu varētu būt labs mednieks. Esi iemācījies gaidīt, kamēr cilvēks atveras, uzticas.

Varbūt. Esmu gājis medībās, arī tur droši vien varētu gaidīt. Man interesantāk ir būt par suni, tur ir kustība, adrenalīns – pat vairāk nekā šāvējam. Zvērs, ja nav pietiekami nobijies vai viņam kaut kas ienāk prātā, nereti skrien atpakaļ, tad jāmūk malā. Man ir nākusi virsū meža cūka.

Tad jākāpj kokā.

Tā gan.

Skatījos filmu, kur dokumentālists piejaucējas lāču ģimenei, mammai un lācēniem. Sākumā pa gabalu, ar katru dienu mazliet tuvāk, un beigās viņi uzticējās tā, ka varēja filmēt no pavisam neliela attāluma. Cilvēki un zvēri ir līdzīgi?

Jā, arī zvērs ir jāmīl. Par meitām runājot, Elizabeti dzīvnieki neinteresē nemaz. Mums ir foršs suns, un viņiem ir mierīga līdzāspastāvēšana. Toties Anna var gulēt sunim blakus. Katram cilvēkam ir savs kods.

Turībā lasīji lekciju par kino kā psihoterapiju. Kādas bija galvenās atziņas?

Kad filmējām Valkātāju, pie mums pienāca kāda kundze – lai es nofilmējot viņas dēlu. Teicu – labi. Tā ir vēl viena dokumentālista gudrība – liela daļa uzvaras ir varoņa griba filmēties, kad viņam kaut kas ir uz sirds. Visi mani varoņi ir filmu līdzautori. Spēlfilmā uzrakstu krutu scenāriju, uzzīmēju kadra plānu – arī tā ir māksla, bet te – pavisam cita. Ja jūti, ka tevī tas mednieka instinkts ir, jāiet un pacietīgi jāskatās. Ne jau vienmēr uzreiz sanāk, bet šoreiz ar to kundzi pie veikala un zēnu – bija. Viņa gribēja, lai dēls noskaita dzejolīti, puika saniķojās un neskaitīja, un tad viņi stundas laikā viens otram pateica visu, ko domā. Beigās iznāca 20 minūšu filmiņa Ofigenno. Bērnu psihiatrs Ņikita Bezborodovs teica, ka to vajagot rādīt studentiem, jo tā esot kā psihoterapijas grāmata – attiecības starp mammu un dēlu. Man tas bija kā aklai vistai mieža grauds, bieži tā negadās.

Varbūt ātro mediju žurnālisti, kuri gribētu uztaisīt filmu par Šķaunes veikalu, tai sievietei teiktu: “Ej prom!” Mums jau arī bija jāfilmē pilnīgi kaut kas cits; varēju pateikt, lai viņa iet prom. Kā jau teicu – tas mieža grauds trāpās tiem stiprajiem un tendētajiem. Otrs veids – kad cilvēki paši grib piedalīties, jo ir redzējuši manas filmas. Pēc Zāģeriem zvanīja fūristi: “Klausies, tagad uzfilmē par mums, tālbraucējiem, brauc līdzi!”

Arī tas varētu būt kolorīts materiāls.

Savdabīgs dzīvesveids, īpaša komunikācija ar mājām un ceļu. Uzskatu, ka filmu var uztaisīt gandrīz par katru cilvēku, ja viņš to grib. Jau pieminētā kolēģe Inese taisīja filmu Brisele – tur viņu līdz galam nelaida. Katrs jau zināmā mērā grib taisīt sev reklāmu, bet mans noteikums ir, ka tev gan tiešā, gan pārnestā nozīmē jāielaiž mani savā guļamistabā.

Kad jautāju, vai pie augšām negribi tikt, domāju, vai kāds drosmīgs biezais nav uzprasījies ielaist tevi aiz saviem dzelžu vārtiem Jūrmalas mājā. Es tur esmu bijusi, un mani pārsteidza tas, kādas cilvēkiem ir problēmas. Tāds dramatisms, uz nāves robežas.

Es būtu priecīgs. Gaidu, kad tā stunda sitīs. Nevis lai atskanētu vārdi “gribu pastāstīt par savu sievu”, bet, piemēram, lai piezvanītu Lembergs un teiktu: “Gribu izstāstīt par savu biznesu.” Biezie un politkorektie sagurst tajā brīdī, kad saku: “Tagad iesim tavā guļamistabā!” Pēc meža noteikumiem. Varbūt ne tik tieši un ne pirmajā reizē, bet, kad viņi izprot procesu, tad bieži neiztur. Kovidfilmas sakarā bija džeks – pirmais, kurš braucis no ārzemēm uz Strūžāniem ar nez cik autobusiem, visās panorāmās priecīgi rādīja to, ko viņš nofilmējis ar telefonu. Var pasmaidīt, pašausmināties, bet, kolīdz viņš saprata, ka gribu ielīst viņa dvēselē, tūlīt pateica: “Čau, es vairs nepiedalos!” Tā bija arī Valkātājā un vēl kaut kur – daudzi nevar to izturēt.

Tie, kuriem ir nauda, paraduši diriģēt parādi un grib redzēt sevi tādu, kādu redz sevi spogulī, kad pastiepjas uz pirkstgaliem. Reiz vienu dienu pavadīju ar kādu mūsu oligarhu un, kad žurnālā aprakstīju to, ko redzēju, mani atlaida, jo koncerns piederēja viņam. Var uzrauties, ar vienu apsargu kā pie Intas nepietiks.

Jā, tur var uzrauties visādos veidos. Zini, ja ļoti gribēsi, kādu dienu tas atnāks. Skaidrs, ka mēs visi viens otru kaut kādā veidā izmantojam.

Cik tuvu tu pats būtu gatavs pielaist kameru savai dzīvei, guļamistabai?

Pagaidām līdz galam ne. Šo sajūtu jau izbaudīju Dokumentālistā. Inese, kura montēja, rāda materiālu, es skatos – nu kur es tāds kretīns varu būt, kā vispār tā var! Nenosodu oligarhus vai citus, kuri negrib nevienu ielaist guļamistabā, nav viegli uz sevi skatīties. Protams, ja gribi būt godīgs. Ja gribi to filmētāju vai rakstītāju čakarēt, pēc tam sūdzēt tiesā un atlaist no darba, tas ir cits jautājums. Tātad viņš nekur tevi negribēja laist, tikai taisīt sev reklāmu.

To, vai cilvēks ir patiess, gan esmu iemācījies sajust, mani piemānīt būs grūti. Lēmums ļauties nav viegls. Pēc Intas pie manis pienāca meitene: “Gribu, lai tu mani filmē!” Viņa nebija augsta līmeņa māksliniece, sākām filmēt, Kultūrkapitāls pat naudu iedeva. Aizbraucām uz Vāciju, un tad viņa saprata, ka negrib. Ne visiem tas sākumā ir skaidrs. Šķiet, ka būs forši, bet...

Vēl jo vairāk, ja stāsti par tuviem cilvēkiem.

Tas ir neizbēgams komplekts. Ja gribi publiski izģērbties, būs jāiesaista visi.

Kā domā – vai cilvēki tā īsti saprot, par ko ir tavas filmas, izjūt tā, kā tu esi domājis?

Visas manas filmas ir diezgan kontraversālas. Leipcigā, kur notiek tādas kā dokumentālo filmu olimpiskās spēles, tikām konkursa programmā, tika izvēlētas 20 filmas no četriem tūkstošiem. Mums lūdza intervijas, runāja, ka dabūsim balvu, tomēr nedabūjām. Tad prasīju žūrijai, ko man vajadzētu darīt labāk – nevis pārmetot, bet draudzīgi. Kāds polis teica, ka es esot iznīcinājis tās sievietes dzīvi, tas neesot ētiski.

Manas filmas tiešām uztver dažādi. Ja Nesaprastos rādītu Indijā, to nesaprastu, jo tajā ir Latvijas kods. Bet Dokumentālistu saprata pat Jaunkaledonijā. Aizgāju pie zāles paklausīties – dzirdu, ka smej, zinu, kurā minūtē. Vieniem manas filmas liekas marginālas stulbības, otriem – dzīves patiesība. Ar to rēķinos. Tas nav kino šlāgeris, ko skatoties var baigi priecāties. Sēdi, padomā, papriecājies, pabēdājies...

Hercs Franks filmas uzņēma par lieliem satricinājumiem, piemēram, Augstākā tiesa... Tu par mazajiem?

Varbūt mani mazie cilvēki nospēlē lielus notikumus. Valkātājs ir par globalizāciju, vjetnamieši ir upuri, kuri savā zemē pie afišu staba uzzinājuši, ka Vācijā var nopelnīt 2000 eiro mēnesī, dodas garā ceļojumā cauri mežiem, lai sasniegtu savu sapņaino tāli.

Arī par cilvēkiem, kuri Jauno gadu sagaida ar Krievijas televīziju, par puisīti, kuram lemts augt tādā mājā, par mēslu čupu sētā, kas simboliski aug arvien lielāka...

Latviešiem ir attīstīts dokumentālistu gēns, mēs saprotam simbolismu, metaforas. Kino valoda ir savdabīga, tur runā bez mutes kustināšanas. Ņujorkā Dokumentālistu bija atnākuši skatīties Ņujorkas Kino skolas audzēkņi. Pasniedzēji un slaveni profesori jautāja, vai esmu citējis režisorus, kuru filmas pat redzējis nebiju. Ar tām metaforām jāprot spēlēties, ielikt pareizā vietā. Ja skaisti nofilmē, tas darbojas.

 Tu 24 stundas diennaktī esi dokumentālists, bet kas tev patīk ārpus kino?

Droši vien daudz kas. Kino varbūt pat ir traucēklis, jo paņem ļoti daudz laika. Man patīk no rīta paskriet, jo pēc tam ir forši. Patīk čiņīt mašīnu, ļoti svarīgas ir detaļas: paklājiņš, knibulītis. Man patīk kārtīga pirts un tas, ka viss ir savās vietās. Gan jau patīk vēl kaut kas... It kā sīkumi, bet sīkumos slēpjas velns. Ar tiem nereti panāc, ka arī citiem sāk patikt tas pats. No Latgales atvedu guļbūvi, uzslēju Jaunciemā.

Sākumā kaimiņš teica: “Ko tu atvedi? Malku?” Veca guļbūve, ķirmis padarbojies. Kad to čiņīju, sapratu, ka neko neprotu uztaisīt taisni, vienmēr iznāk šķībi. Sāku taisīt šķībi, un visiem patīk – vai, cik skaisti, vai, cik skaisti! Īstenībā viss ir šķībāk par šķību. Pasūtīju meistaram durvis, viņš zvana: “Tās ir durvis vai logs?”, tik maziņas. Centos mājai un cilvēkiem atdot to godu, ko viņi savulaik tajā ielikuši. No vienas puses, iedevu otru dzīvību, no otras – mēģināju saglabāt tēlu, kāds tai bija pierobežā.

Tagad tajā mājā dzīvojat?

Es tur dzīvoju, jā. Kā Brīvdabas muzejā, mežā.